Un ceļojums var sākties! Beidzot esmu sasniedzis šī izpētes brauciena lielo mērķi noslēpumaino Mustangas karalisti, kuras nosaukums senajā tibetiešu valodā nozīmē Tiekšanās līdzenums.
Šis būs stāsts, kas jāsāk gandrīz kā no pasaku grāmatas – aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām atrodas kāda noslēpumu plīvura apvīta karaļvalsts par kuru tikai retais vien dzirdējis. Ilgu laiku tā bija kā aizliegtais auglis visiem svešzemniekiem un tikai kopš 1992. gada, nokārtojot trīs dažādas atļaujas un šķiroties no prāva naudas žūkšņa, viskaislīgākie ceļotāji var apmeklēt šo īpašā statusa teritoriju Nepālas republikā, kas paslēpusies aiz lielās Himalaju grēdas un 8000 metrus augstajām Annapurnas un Daulagiri virsotnēm pie Lielās Tibetas robežas.
Mūsdienās tehniski daļa no Nepālas teritorijas, nelielā Mustangas karaliste jeb Augšējās Mustangas reģions, ir pilnīgi atšķirīga no citiem republikas apgabaliem un daudz tuvāka Tibetas Rietumu daļai ar pilnīgi neskartu, autentisku tibetiešu kultūru. Tas ir apbrīnojami, ka tāda laikā iekonservēta vieta, kas izskatās kā iznākusi no Breda Pita filmas “7 gadi Tibetā”, vēl eksistē uz Zemes, jo vēstures līkloči šeit varēja iegriezties pavisam citā gultnē.
Nelielo Mustangas karalisti, kur mājo tikai 6000 pavalstnieki, bet kas teritorijas ziņā aizņem nieka 2020 kvadrātkilometrus jeb divas trešdaļas no Rīgas rajona, 1380. gadā dibināja dižens tibetiešu karavadonis Ame Pal. No 15.-17. gadsimtam, pateicoties ienesīgajam Transhimalaju tirdzniecības ceļam Mustangas jeb Lo karaliste, kā to nereti mēdz saukt, piedzīvoja savus ziedu laikus. No Tibetas impērijas uz bagāto Mogulu Indiju caur Mustangu devās karavānas piekrautas ar tai laikā ļoti vērtīgo sāli un silto Himalaju jaku vilnu, bet pretējā virzienā tika sūtītas garšvielas un dārgakmeņi. Tomēr zelta dzīsla apsīka, kad slavenais Himalaju sāls ceļš pārcēlās vairāk uz dienvidiem tuvāk Katmandu ielejai, apejot Mustangu un atstājot to aizmirstībā. 1795. gadā nomaļā Mustanga nonāk Nepālas karalistes ietekmē, kļūstot par tās vasaļvalsti, bet saglabājot neatkarību. Līdz pienāk liktenīgais 1951. gads, kad Ķīna ar mobingu un draudiem piespiež Lielo Tibetu parakstīt dokumentus, faktiski kļūstot par daļu no komunistiskās lielvalsts. Tai pašā gadā, Mustangas karalis labprātīgi pieņem lēmumu savu valstiņu iekļaut Nepālas sastāvā, saglabājot tai karalistes statusu un autonomiju, kā arī saņemot garantijas par aizsardzību. Faktiski šis lēmums kļuva par tās glābiņu, jo, ja Mustanga ar karaļa svētību nebūtu pievienojusies Nepālai, tad Ķīna noteikti nelaistu iespēju garām piesavināties šo mazo karalisti, kurai pat nav savas armijas un līdz ar to nekādu iespēju sevi aizsargāt. Un to, kas notiktu, ja Mustangu aprītu Lielā Ķīna, nav grūti iedomāties - tapāt kā Tibetā šeit būtu sadzīti ķīniešu imigranti, daudzas tibetiešu kultūras izpausmes aizliegtas, kā arī ārzemju ceļotājiem šīs vietas dabas skaistums liegts, jo tā atrastos pārāk tālu no Lhasas un tūristiem atļautajiem maršrutiem. Oficiāli gan savu karalistes statusu Mustanga pazaudēja 2008. gadā, kad Nepālā notika revolūcija jeb apvērsums pret valsts karali kā rezultātā Himalaju valsts kļuva pa republiku. Pēc revolūcijas jaunā Nepālas valdība izbeidza Mustangas karalistes statusu, ja reiz ir republika, tad arī nebūs nekādu augstmaņu, tomēr vietējie mustangieši šo lēmumu neatzina un līdz pat karaļa nāvei 2016. gadā turpināja godāt savu valdnieku, bet tagad viņa dēls tiek uzskatīts par to līderi, kurš ir tiešais pēcnācējs tibetiešu karavadonim Ame Pal jau 26. paaudzē.
Pateicoties savai noslēgtībai, ierobežotajam atļauju skaitam un nepieejamībai, šobrīd Augšējo Mustangu gada laikā apciemo vien 3000-4000 ceļotāji un lielākā daļa to apskata ar kājām klaiņojot pa kalnu takām. Es gan sēdos džipā un ar vietējo pavadoņu palīdzību nedēļas laikā izbraukāju šī augstkalnu tuksneša reģiona bezceļus, upes, kalnu stigas un vienīgo zemes-grants ceļu.
To, ka šī vieta ir kā no citas pasaules un bija iekonservēta laikā, apliecina ne tikai ilgstoši slēgtās robežas un ļoti dārgās atļaujas, kas 90-tajos gados maksāja vairāk kā 1000 USD, bet tagad samazinātas uz 500 USD, bet arī fakts, ka pirmais ceļš šeit paradījās vien pirms 12 gadiem. Līdz 2011. gadam vietējie un tie daži ceļotāji, kas šeit iemaldījās, pārvietojās daudzas dienas, mērojot ceļu ar kājām vai zirga mugurā, šķērsodami kalnu grēdas, vai, braucot ar speciāliem kravas auto ar milzu riteņiem pa Kali Gandaki upes gultni, kad ūdens līmenis bija pietiekoši zems. Tāpēc šodien, kratoties pa slikto ceļu ar džipu, un, dažkārt šķērsojot kādu upīti, grēks būtu par kaut ko sūdzēties – lai redzētu, šo neskarto un ļoti skaisto Zemes nostūri ir nepieciešams nedaudz izkāpt no komforta zonas. Turklāt Mustanga lutina ne tikai Tibetas kultūras, bet vēl jo vairāk dabas cienītājus ar savām veltēm un gleznainām ainavām, kur īpaši izceļas interesantās formās izrobotās klintis un krāsainie kalni, kā arī mistiski alu labirinti, kas izkalti augstās, stāvās klinšu sienās.
Tikko kā šķērsoju robežu jau pēc puskilometra atrodas pirmā stūpa, no kurienes paveras elpu aizraujošs skats, ko varētu likt uz brošūru vākiem – zaļojoši kviešu lauki-terases aiz kuriem patvērusies Kagbeni pilsētiņa, Kali Gandaki upe, kas izgrauzusi ieleju blakus, pilnīgs klusums, ko pēc brīža vien izjauc aitu bars, kuru gans dzen brokastīs un tam visam fonā sniegotā Annapurnas grēda ar 7000 metrus augsto Nilgiri kalnu priekšplānā. Labs sākums!
Pirmā pusotra diena Mustangā mani izvadāja pa reģiona dienviddaļu, kuru vienā vārdā varētu raksturot kā kanjonu zemi – sārto kanjonu zemi! Braucot pa Kali Gandaki ieleju, pirmais sārto klinšu kanjons mani sagaida pie Chele ciemata, kur upe izgrauzusi plašu aizu ar stāvām sienām, kas atgādina pāris dabas vietas ASV Rietumu štatos. Turpat blakus jau sākas nākošais Gyakar kanjons, kas ir daudz šaurāks un krāsaināks, ja aizu sākumā ieskauj sārtas klinšu sienas, bet vēlāk, pateicoties minerālu klātbūtnei, tās iegūst jau dzeltenus toņus ar baltiem atsegumiem. Ļoti gleznaina vieta, ko vēl vairāk izdaiļo iekārtais gājēju tiltiņš, kas pats par sevi fotogēniski izskatās, turklāt no tā vidus paveras vislabākie skati. Visbeidzot pie trešā kanjona, jānoliek džips malā atpūsties un jādodas mazā kalnu pastaigā pa taciņu, kas vijas gar klinšu malu un aizved līdz Mustangas visnozīmīgākajai svētvietai – Chungshi klosterim. Šo klosteri neparastu padara fakts, ka tas izveidots dabiskā alā, kur 8. gadsimtā ceļā uz Tibetu piestājis meditēt tibetiešu budisma jeb lamaisma pamatlicējs Padmasambhava, plašāk pazīstams kā Guru Rinpoče. Lai gan ļoti augstu godāts, tomēr vietējie par Guru Rinpoče joko, ka viņš bijis pirmais hipijs uz Zemes, jo dzīvojis alās vai kur pagadās, mīlējis dzērt vietējo kanžu, meditējis un īsāk sakot piekopis bohēmisku dzīvesveidu. Pasaulē ir tikai 13 tādas alas, kur Tibetas budisma tēvs meditējis un slavenākā no tām ir Taktsang ala Butānā, kur vēlāk tika uzbūvēts Tīģera ligzdas klosteris, kas kļuvis par šīs valsts atpazīstamāko simbolu. Chungshi ala sava nomaļā novietojuma dēļ nevar lepoties ar tik lielu klosteri, bet arī šeit ir ko redzēt – alā atrodas vairākas mazas stūpas, Padmasambhava statuja, „mani” lūgšanu akmeņi, klints sienā un stalagmītos iekalti mantras teksti, kā arī dažas dabas veidotas statujas, kas līdzīgas budistu dievībām. Turklāt tam visam bonusā nāk klāt lieliskie skati pār kanjonu, kas šeit pavērās no klostera vārtiem, kā arī vietējo mūku viesmīlība, cienājot ar tēju, kuri šeit atmukuši no Tibetas, un, alās mitinās jau vairāk kā 10 gadus.
Mustangas karalistē dzīvot alās nav nekas neparasts, patiesībā tā varētu teikt pat bijusi tāda kā sena tradīcija, gan pirms budisma ienākšanas šai reģionā 8. Gadsimtā, gan arī pēc slavenā Guru Rinpočes apgaismības ceļojuma. Mustangā atrodas otra lielākā cilvēka veidoto alu koncentrācija uz Zemes pēc Kapadokijas, tik mazā teritorijā to ir vairāk kā 10000. Interesanti, kas šīs alas atrodas augstu klintīs, kur mūsdienās pat alpīnistiem ar ekipējumu nav nemaz tik viegli tikt, tāpēc tās tiek dēvētas par “Debesu alām” (Sky caves). Šīs Debesu alas ir sastopamas visos reģiona nostūros, bet pie Chhusang ciema sarkanās klintis burtiski ir sacaurumotas kā Šveices siers, savukārt, pie Chele ciema sārtā, ļoti stāvā klintī senie Mustangas cilvēki izveidojuši dobumu grupu simetriskā rindiņā vienu aiz otras. Šo Debesu alu izcelsme un lielais skaits glabā vēl daudz noslēpumu, ko mēģinājuši šķetināt National Geographic un pāris arheologu ekspedīcijas. Tikai pavisam niecīga daļa no šīm alām ir izpētīta – dažās no tām atrastas mumificētas cilvēku paliekas un skeleti, kuri apglabāti pirms 3000 gadiem, citās antīkas podu lauskas un sadzīviski priekšmeti, bet vēl daļā reliģiski budisma zīmējumi un teksti, kas datēti ar 12.-14. gadsimtu. Zinātnieki nav droši, bet uzskata, ka vecākās alas jau tika izveidotas pirms 8000-10000 gadiem, kad šīs augstkalnu tuksneša reģions bija daudz zaļāks, kā šodien. Jā, Mustanga glabā vēl daudz noslēpumus, tā pat kā nākošā diena šai izpētes ceļojumā..
Ceļojuma piedāvājums: https://www.impro.lv/Nepāla
Teksts/foto: “Impro ceļojumi” vēstnieks eksotiskajās zemēs Jānis Kreicbergs