Kad biju krustām šķērsām izložņājis Katmandu ielejas senās pilsētas un tempļus, un saņēmis visas trīs Mustangas speciālās zonas atļaujas, esmu ceļā uz Himalajiem, bet pirms ienirstu un pazūdu pasaules augstākajā kalnu grēdā, man pa ceļam plānots izmest loku pa Nepālas zemieni, kur izklājies dzīvniekiem bagātais Čitvanas nacionālais parks.
UNESCO sarakstā iekļautais Čitvanas parks ir gluži kā Āzijas zvēru svētnīca un pilnīgi pamatoti tiek uzskatīts par vienu no labākajiem kontinenta dzīvnieku rezervātiem. Ne bez iemesla vietējie to pagodinoši dēvē par Āzijas Serengeti, jo Čitvanai ir pašai savs Lielais piecinieks Indijas zilonis, Bengālijas tīģeris, Indijas degunradzis, Sambarbriedis un Indijas leopards.
Bet tas nav viss, dzīvnieku daudzveidība šeit ir iespaidīga, jo pieciniekam klāt vēl nāk Himalaju šakāļi, džungļu lūši, Bengālijas lapsas, īsspalvainie ūdri, garlūpu lāči, kas saukti arī par sliņķlāčiem, svītrainās hiēnas, mangusi, gauri, dzeloņcūkas, purva krokodili, Gangas gaviāli, Indijas zvīņneši, trīs civetkaķu sugas, sešas briežveidīgo un vēl dažādi citi zvēri, kuriem mūsu valodnieki latviskotos nosaukums vēl pat nav piemeklējuši, jo tie ir pārāk eksotiski, piemēram, linsangs.
Protams, lai lielāko daļu no šī saraksta redzētu, vajadzētu vairākas dienas uzturēties parkā, bet manā rīcībā ir tikai viena pēcpusdiena, tāpēc ekspektācijas nelieku pārāk augstas. Patiesībā dažas no pieminētajām sugām šeit pat ir uz izmiršanas robežas, piemēram, Gangas gaviāli parkā palikuši tikai daži desmiti, bet pasaulē daži simti, tas gan neliedza man divus no šiem dīvainajiem krokodiliem, kam ir ļoti garš deguns, ieraudzīt, tiesa gan diezgan patālu.
Tomēr Čitvanā var atrast arī daudzus pozitīvus stāstus, piemēram, Bengālijas tīģeru skaits parkā lēnām aug un drīz jau sasniegs 100 strīpaino kaķu, kas būs viena no lielākajām džungļu karaļu populācijām pasaulē. Bet situācija ar vienraga degunradžiem ir vēl labāka ja 60-tajos gados, kad šeit vēl atradās Karaliskais mednieku rezervāts, to skaits bija nokrities uz 95 eksemplāriem, tad tagad Čitvanā atrodas viena no lielākajām Indijas degunradžu populācijām pasaulē ar 605 sugas brāļiem, kas veido ceturto daļu no to skaita uz Zemes.
1973. gadā šis nacionālais parks arī tika izveidots tieši ar mērķi saglabāt un aizsargāt izmirstošo Indijas degunradžu populāciju, un šeit nepietika tikai ar aristokrātu medību aizliegumu. Daļu no mūsdienu parka teritorijas tobrīd apdzīvoja tharu cilts, kurus nācās ar varu izdzīt, dedzinot to mājas, un, piespiedu kārtā izsūtot uz citām vietām. Mūsdienās gan tharu pārstāvji par savām zaudētajām mājām gūst arī kādu kompensāciju, jo tie tiek nodarbināti lodžās, piestrādā parkā par gidiem un tūristi arī labprāt vēro to kultūras priekšnesumus ar dejām, iepazīstot vienu no Nepālas daudzajām tautām, kas ir pilnīgi atšķirīga no Himalaju kalnos mītošajām.
Drūmie laiki, kad pa Čitvanas parku siroja mednieki ar plintēm rokās, sen aiz muguras, tagad šeit siro tikai tūristi, bruņojušies ar kamerām un objektīviem, kuriem tiek piedāvāta visplašākā izvēle kā rezervātu apskatīt. Foto-medībās šeit var doties ar kājām, izbraucienā ar nelielu kanoe laivu, ar 4x4 džipiem vai arī gadsimtiem vecajā modē ziloņu safari, sēžot Dambo mugurā un gluži kā Mauglim, meklējot draugus Balu, Širkanu un Bageru.
Ņemot vērā, ka man Čitvanā ir tikai viena pēcpusdiena, nolemju par labu viseksotiskākajam parka iepazīšanas veidam- ziloņa mugurā, kas tiek uzskatīts arī par labāko variantu, lai tuvplānā vērotu degunradžus, jo abas milžu sugas uzskata sevi par savējiem un viens otra kompāniju nesmādē. Un izvēle izrādījās pareiza, jo izjādes laikā varēju redzēt ne tikai purva krokodilu, divus Gangas gaviālus, palielu meža cūku ģimeni, dažādas briežu sugas un rēzus makaku pērtiķīšus ar oranži-sarkanām pēcpusēm, bet, galvenais, divus Indijas degunradžus, kas ieturēja maltīti un nejutās traucēti par ziloņu klātbūtni. Ja milzīgo ragnešu redzēšana ir gandrīz vai garantēta, tad lai redzētu džungļu karali tīģeri, šeit vajag uzvilkt arī laimes krekliņu. Papildus bonuss dzīvnieku vērošanai bija ne tikai retais degunragputns, kas pārlaidās pāri, bet arī Čitvanas fotogēniskās apkārtnes baudīšana un ainavu dažādība zālienu līdzenumi un savannas pleķīši te mijas ar džungļu mežiem, bet tam visam cauri vijas nelielas upes un ezeriņi, kuru krastos zied ūdens hiacintes.
Pēc izjādes vēl ielūkojos ziloņu audzēšanas fermā, kur dzimst un tiek apmācīta jaunā paaudze, te arī saņemu mazā zilonēna svētību, kad tas ar snuķi izdomā man matus piekārtot, cerams tas uz laimi. Bet tharu kultūras priekšnesums pieliek treknu punktu manam Čitvanas parka apciemojumam, kas nozīmē, ka jādodas tālāk Himalaju virzienā, uz Pokharu.
Nepālas otra lielākā pilsēta Pokhara, kas izvietojusies Annapurnas grēdas pakājē, tiek pamatoti uzskatīta par pasaules trekinga galvaspilsētu. Tieši no šejienes startē vairāki no valsts populārākajiem trekinga maršrutiem, un tieši no šejienes labos laika apstākļos atklājas Nepālas visslavenākais skats, kur Fevas ezera ūdeņos spoguļojas vairāk kā 8000 metrus augstās Annapurnas un Daulagiri virsotnes, kā arī ikoniskais, par Nepālas Materhornu dēvētais Mačapučare kalns (6993 metri), kura dubultā spice pēc formas atgādina līdakas asti, tāpēc nepārsteidz tā nosaukums nepāliešu valodā, kas tulkojumā nozīmē zivs aste. Tiesa, lai redzētu šo slaveno skatu vajag arī savu daļu veiksmes, ko es laikam nebiju nopelnījis, jo viena pēcpusdiena bija mākoņaina, bet otra atceļā dūmakaina, tā, ka kalnus saskatīt nevar. Tad, kad laika apstākļi nelutina, jādodas iepazīt Starptautiskais kalnu muzejs, kas ir ne tikai labākā vieta Nepālā, kur iepazīt Himalaju kalnu virsotnes, un visu, kas ar tām saistīts, bet šeit arī atrodas plaša etnogrāfiskā, kultūras un dabas vēstures ekspozīcija sākot no izbāzta sniega leoparda līdz tibetiešu budisma tempļa istabai.
Es gan esmu nodomājis arī kaut ko jaunu Pokharas apkārtnē aplūkot un tie ir divi iekārti tilti pāri slavenajai Kali Gandaki upei, kuras aizu vēl kārtīgāk iepazīšu nākošajās dienās. Nepālā atrodas tūkstošiem iekārto tiltiņu, bet šie divi izceļas uz pārējo fona. 520 metrus garais The Cliff Kushma iekārtais tilts ir īpašs ne tikai ar savu trepju formu vienā galā, bet, galvenokārt, ar daudzajām adrenalīnu veicinošajām aktivitātēm, sākot no otras augstākās gumijas lēkšanas pasaulē (228 metri) un visaugstākajām šūpolēm uz Zemes līdz pusdienām, lidojot gaisā, un braucieniem ar riteni pa trosi virs aizas. Savukārt 567 metrus garais Golden Gandaki Bridge tilts vēl nesen bija garākais iekārtais gājēju tilts pasaulē, līdz pirms gada Čehijā atklāja 721 metrus garo Sky Bridge, lai gan tagad tas noslīdējis uz otro vietu, tomēr gājiens pār to ir aizraujošs un nedaudz nervus kutinošs, bet skati uz ieleju un bangojošo upi 200 metrus zemāk tikpat labi.
Ja līdz abiem tiltiņiem reti kurš ceļotājs nonāk, tad obligāts Pokharas apmeklējuma pasākums ir izbrauciens ar laivu pa izdaudzināto Fevas ezeru, kas iegūlies zaļās ielejas vidū. Džungļu ieskautais ezers tiešām ir fotogēnisks, īpaši ar viegli violetajiem koku ziediem un krāsainajām koka laiviņām, bet tā viducī iekārtojusies maza saliņa ar templīti, kurš šobrīd gan iziet rekonstrukcijas fāzi. Ehh
labos laika apstākļos pār ezeru un zaļajiem kalniem pavērtos sniegotie Himalaji, bet ne šoreiz; tomēr man nav ko skumt, jo rīt ieplānots lidojums starp 8000 metrus augstām virsotnēm un pasaules dziļāko aizu uz noslēpumaino augstkalnu zemi, ko sauc par Mustangas karalisti!
Turpinājums sekos
Ceļojuma piedāvājums: https://impro.lv/Nepāla
Teksts/foto: Impro ceļojumi vēstnieks eksotiskajās zemēs Jānis Kreicbergs