Ar Funila kanjonu noslēdzu iepriekšējo Santakatarinas pavalsts iepazīšanu, un ar kanjoniem turpinu arī, nonākot nākošā un pēdējā Dienvidbrazīlijas štatā – Riugrandi du Sula (Riogrande de Sul). Riugrandi du Sula ir vieta, kur beidzas “Sambas zeme” - Brazīlijas galējais dienvidu punkts, kas robežojas ar Argentīnu un Urugvaju. Patiesībā šis štats savā kultūrā un dzīvesveidā vienmēr bijis tālu prom no visām sambām un Brazīlijas tradīcijām, bet daudz tuvāk savām kaimiņvalstīm – šī ir gaučo jeb kovboju zeme, kur skarbi vīri dzenā govis pa plašajām “estancias” rančo saimniecībām, kur vietējie dzer Argentīnā un Urugvajā tik populāro matē tēju, kur uz katra stūra atrodas “Churrascarias” jeb argentīniešu steika un grila restorāni, un, visbeidzot, kur top vienīgie kvalitatīvie vīni Brazīlijā.
Tomēr šo “Argentīnas stūrīti, kas iemaldījies Brazīlijas teritorijā” var dēvēt arī par “Lielo kanjonu zemi”, jo nevienā citā šo valstu reģionā nav sastopams tāds skaits, izmēros tik varenu un tik dziļu aizu. Mazais, Latvijas mazpilsētas izmēra ciemats Cambara do Sul ir “vārti uz Brazīlijas kanjonu zemi”, jo atrodas blakus diviem nacionālajiem parkiem, kas sargā lielākos “Zemes grāvjus” valstī. Aparados de Serra nacionālā parka lepnums ir Canion do Itaimbezinho kanjons, kas noteikti uzskatāms par vienu no visas Dienvidbrazīlijas iespaidīgākajiem dabas veidojumiem, droši vien tikai Iguasu ūdenskritumus var likt tam priekšā. Turklāt arī Canion do Itaimbezinho ūdenskritumu netrūkst, jo šo 720 metrus dziļo kanjonu izveidojušas divas upītes un divas varenas ūdens kaskādes. Abu ūdenskritumu augstums ir iespaidīgs, turklāt tie ļoti izdaiļo kanjona fotogrāfijas - Cachoeira Veu de Noiva jeb Līgavas plīvura ūdenskrituma izstiepies 288 metru garumā, bet Cachoeira Andorinhas jeb Bezdelīgas ūdenskritums ir vēl augstāks, sasniedzot 400 metru atzīmi, un dala pirmo vietu Brazīlijas augstāko kaskāžu sarakstā.
Otrs nacionālais parks ar nosaukumu Serra Geral ir gandrīz vai spogulis pirmajam, jo arī tā teritorijā atrodas vairāki kanjoni, no kuriem viens, Canion Fortaleza, izceļas uz pārējo fona. Interesanti, ka arī Fortaleza jeb Cietokšņa kanjonā graciozi gāžas divas gigantiskas kaskādes un viena no tām Cachoeira do Tigre Preto jeb Melnā tīģera ūdenskritums pagaidām nomērīts kā aptuveni 400 metrus augsts, līdz ar to dalot Brazīlijas augstākā ūdenskrituma godu ar iepriekš pieminēto Cachoeira Andorinhas. Lai gan Canion do Itaimbezinho ir vairāk reklamēts un labiekārtots, man, iespējams, pat iespaidīgāks likās Canion Fortaleza - tas ir ne tikai 900 metrus dziļš, bet tam piemīt arī mežonīgāks piesitiens, bez labiekārtotiem skatu punktiem ar norobežojošām malām - tāds cilvēka neskarts un pirmatnējs.
Šie abi kanjoni augstuma ziņā ir tik vareni, ka šeit valda divas pilnīgi pretējas ekosistēmas – augšā ap 1000 metru augstumā raksturīgas mākoņu mežu biotops, kas raksturīgs kalnu rajoniem, bet lejā subtropiskais lietus mežs, kas sastopams zemienēs. Izrādās, uz Dienvidbrazīlijas augstā plato un kanjonu augšpusē aug tik savdabīgās araukārijas jeb precīzāk Šaurlapu araukārija, kas satopama tikai Brazīlijas dienvidos un pavisam nedaudz arī Argentīnas ziemeļaustrumu daļā. Vienmēr esmu domājis, kur gan aug šie tik retie, eksotiskie un vējā uz otru pusi izliektam lietussargam līdzīgie koki, kas dažas reizes redzēti botāniskajos dārzos - tagad es zināšu atbildi. Šaurlapu araukārija bieži vien tiek saukta arī par Paranas priedi jeb Brazīlijas priedi, bet tās milzīgos riekstus parasti atļauts lasīt tikai vietējiem indiāņiem, kuriem tas bijis svarīgs iztikas avots gadsimtiem ilgi.
Ja 6500 cilvēku apdzīvotā Cambara do Sul mazpilsētiņa atgādināja dziļus laukus ar pāris pašvakām viesnīcām, kur izguldīt tos dažos tūristus, kas ieradušies Dienvidbrazīlijas lielos kanjonus pētīt, tad mana nākošā vieta Gramado pilsēta ir pilnīgs pretstats ar jaunām modernām viesnīcām, augstas klases restorāniem un daudz dažādām izklaides vietām un atrakcijām. Šeit valda sajūta kā ekskluzīvā Bavārijas vai Šveices Alpu kūrortā, un es to domāju burtiskā nozīmē, jo pilsētu pirms gandrīz pusotra gadsimta dibinājuši un izveidojuši vācu imigranti, vairākas ēkas šeit būvētas bavāriešu stilā ar pildrežģu elementiem, bet pilsētas galvenā baznīca un rātsnams izskatās kā nozagti no kādas Austrijas kalnu pilsētiņas. Gramado ir uzskatāms piemērs, kā jāstrādā vietējiem tūrisma attīstītājiem. Pirms trim dekādēm tā bija parasta kalnu pilsētiņa, kur, apmeklējot blakus esošo Cascata do Caracol ūdenskritumu tranzītā, ieklīda kāds vietējais tūrists. 90-to gadu sākumā šeit tika atklāts Miniatūru parks Mini Mundo ar slavenu ēku modelīšiem no visas pasaules, pēc tam sekoja Mundo a Vapor jeb Tvaika muzejs ar lokomotīvi, kas izbraukusi caur ēkas otro stāvu, un maisam gals bija vaļā, katrs sāka būvēt kaut kādus atrakciju parkus, viduslaiku stila pilis, dārzus, šokolādes darbnīcas, tematiskos restorānus un izklaižu muzejus, tādējādi trīs dekāžu laikā pārvēršot Gramado par tādu kā “Brazīlijas Disnejlendu’’ un elegantu kalnu kūrortu.
Tāpat tagad šeit notiek nozīmīgi pasākumi, piemēram, viens no prestižākajiem kino festivāliem Dienvidamerikas kontinentā un galvenais Ziemassvētku festivāls Brazīlijā. Gramado ātri noķēra ideju par Brazīlijas galvenās Ziemassvētku svinēšanas mājvietu, te tapa Ziemassvētku ciems ar tirdziņu un izdekorētām bodītēm, lielais festivāls, kā arī Santaklausa jeb, kā vietējie to sauc, Papa Noil māja-muzejs. Rezultātā gandrīz visa Brazīlijas turīgā daļa dodas uz Gramado svinēt Ziemassvētkus, bet pilsēta tik ceļ viesnīcas un restorānus, kur izguldīt nerimstošās brazīliešu plūsmas, kas šeit parasti ierodas atpūsties uz vairākām dienām vai pat nedēļu. Es gan Gramado esmu pieturējis tikai uz dienu, tranzītā uz lidostu, ar galveno mērķi pa ceļam apskatīt Canela Skyglass parku un jau pieminēto Cascata do Caracol ūdenskritumu, kas no 130 metru augstas klints gāžas lejā ielejā atklājot varenu panorāmu. Canela Skyglass, savukārt, ir izbīdīts stikla tilts, kas pārkaras pār vienu no Cai upes lokiem – vietējie pat reklamē, ka šī esot lielāka stikla platforma pasaulē, par ko gan šaubos, jo, šķiet, ķīnieši to jau pārtrumpojuši, bet tas nemaina faktu, kas skats pār gredzena formā izliekušos ieleju ir diezgan iespaidīgs un stikla grīda, caur kuru labi var redzēt lielo kritumu lejā, padara to daudz interesantāku.
Laiks posties atpakaļ uz Riodežaneiro, lai iepazītu kaut ko jaunu šīs slavenās metropoles apkaimē un noslēgtu neizzinātās Brazīlijas piedzīvojumu.
Teksts/foto: “Impro ceļojumi” sūtnis eksotiskajās zemēs Jānis Kreicbergs