'Es esmu 'Impro' vecis un citādāk nevaru' – saruna ar gidu Juri Levicu

Vīrietis paaicināja vidusskolniekus, skolas absolventus, kā arī vairākus jaunos skolotājus un grupa bija pilna. "Kad ierados "Impro" birojā, Vilnis Klinovičs, kurš toreiz vēl bija kurators, man pavaicāja: "Klau, tu pats nevēlies vadīt šo grupu?" Īsti nezināju, kas man jādara, kā jādara, bet piekritu," smej Juris. Pirms brauciena jaunais gids tika apmācīts un nedrošība par gaidāmo pamazām pazuda. "Liels paldies jāsaka Aldim Lejiņam, kurš pastāstīja – "dari tā, dari šitā". Turklāt braucienā devos kopā ar Jāni Ivanovu, ļoti pieredzējušu šoferīti, kurš radīja lielu drošības sajūtu. Manuprāt, ceļojums izdevās – cilvēki bija priecīgi. Līdz šai dienai esmu pateicīgs Vilnim, ka viss notika tā un ne citādi," saka Juris. 

Laimīgs tūrists ir pačurājis tūrists
"Dažreiz man krīt uz nerviem tie gidi, kas kaut ko gari un ilgi grib stāstīt. Bet toreiz, deviņdesmito gadu beigās, šķita, ka tāds ir pieprasījums. Es sapratu, ka es tik daudz nevaru pastāstīt par katru ceļmalas baznīcu. Man tas tik daudz neinteresē un es tik daudz nemaz nezinu," saka Juris, papildinot, ka pirmajos braucienos ik pa laikam nodomājis, vai tiešām ir attapies īstajā vietā. Vēlāk gan vīrietis sapratis, ka viņam tīri labi padodas tā "gidošana". "Es jūtu, ka tagad tās garās runas nemaz nav tik svarīgas. Protams, būtiskākais ir jāpasaka. Diapazons ar valstīm, uz kurām mēs, gidi, vedam grupas, reizēm ir tik plašs, ka nav iespējams detaļās izstāstīt visu par visu," teic ģeogrāfijas skolotājs. 

"Zināšanu daudzums, manuprāt, ne vienmēr ir tas būtiskākais. Ceļotājam, kāpjot autobusā, jābūt drošam, ka attiecīgajā galamērķī viņu neapčakarēs, ka tur nekas briesmīgs nedraud," domā Juris. Viņš uzskata, ka gidam ir jāsaprot, ka ne visi grupā esošie ļaudis ir pieredzējuši ceļotāji. Ja cilvēks dodas ceļojumā pirmoreiz, viņš vēlas zināt, cik tas ir droši un vai tas viņam būs pa spēkam. Un tikai tad seko viss pārējais. "Es parasti saku tā: laimīgs tūrists ir pačurājis tūrists. Manuprāt, viena no pirmajām lietām, ar ko ir jāiepazīstina ceļotāji, ir tualešu pauzes un to kārtība. Un pēc tam var stāstīt par mājām un baznīcām," atzīst Juris. Viņš atklāj, ka bieži informāciju ceļotājiem cenšas pasniegt caur kādu joku. Jurim patīk pļāpāt un smieties kopā ar ceļotājiem, vienlaikus iepazīstot ne vien valsti, uz kuru viņi dodas, bet arī vienam otru. 

Īstais veids, kā spiest bērzu sulu

Mīlestība pret ģeogrāfiju jau no bērnības
Laiku pa laikam Jurim patīk aizceļot uz kādu galamērķi arī bez grupas, ar savējiem. Viņš ir viesojies Austrālijā, iepazinis Kamčatku, reiz pat devies japāņu fonda apmaksātā ģeogrāfijas skolotāju braucienā uz Japānu. "Uz savu galvu" izbraukātas arī Eiropas valstis, nesen – Venēcija. "Ar grupu ne vienmēr var paspēt visu, ko gribētos. Kad dodos privātos braucienos, laižu, kur acis rāda," stāsta gids, piebilstot gan, ka darba pienākumi seko arī brīvajā laikā, jo Jurim parasti "jāvada" arī savi līdzbraucēji. 

"Impro" gidam jau kopš bērnības ir patikusi ģeogrāfija. Viņš pieļauj, ka liela ietekme tajā bijusi tēva brālim Albertam, kas dzīvoja Austrālijā: "No mazotnes sarakstījāmies ar roku rakstītām vēstulēm. Alberts man radīja baigo interesi, ka kaut kur tur, ārpasaulē, ir vēl kaut kas interesants." Tomēr toreiz, bērnībā, Juris vēl neatļāvies sapņot, ka varētu nokļūt Austrālijā. Daudz reālāks un sasniedzamāks sapnis bijis Kamčatka, kas uz to brīdi Padomju ļaudīm bijis tālākais galamērķis, kurp doties. Tomēr Jurim izdevās pieredzēt abas šīs zemes! Tā 1987. gadā viņš apmeklēja Kamčatku, bet 1991. gadā paviesojās Austrālijā. "Kaut kā viss izdevās! Divi mani lielie sapņi piepildījās! Kur tad vēl? Bet, oj, ja paskatās uz kartes, tad to neapskatīto pleķīšu tur vēl ir tik daudz," nosaka Juris. Šobrīd viņš met acis uz Peru, Vjetnamu un Indonēziju. 

Izbrauciens ar laivu Albānijā

"Sapņu vieta man nekad nebija bijusi Uganda. Tomēr, tā kā parādījās iespēja turp aizbraukt, nolēmu to izmantot un kopā ar studiju laika kolēģi devos ceļā. Uzdāvināju sev uz 60 gadu jubileju nevis ballīti, bet ceļojumu. Tā bija diezgan spontāna, bet lieliska ideja," stāsta Juris: "Tas bija tiešām iespaidīgs ceļojums. Redzējām šimpanzes, gorillas un visus citus iespējamos zvērus, izņemot lauvas, tās gan paspēja noslēpties."

Gids dalās, ka ir arī zemes, par kurām viņam šķiet – nu tur gan labāk nebraukt: "Man šķiet, ka uz Afganistānu un Irānu, piemēram, labāk neuzprasīties. Tomēr ir cilvēki, kas tieši uz tādām vietām grib braukt. Es gan tik dulls neesmu!"

Trīs krēsli, uz kuriem sēdēt
Juris atzīst, ka, strādājot skolā, viņš bieži ir izvēles priekšā – braukt ceļojumā vai palikt skolā. Arī šobrīd viņam ir līdzīga dilemma: "Man jāizvēlas – vai nu braukt uz Albāniju uz astoņām dienām jūnijā (laikam jau nav tik daudz to gidu, kas turp grib doties), vai vienu stundu vadīt izlaidumu savai audzināmai klasei." Vīrietis šobrīd sliecas par labu Albānijas braucienam, jo klasei esot arī otrs audzinātājs. Tomēr izvēle, protams, nav no vieglākajām. 

"Un vēl jau es esmu muzikants. Tāpēc patiesībā man ir trīs krēsli, uz kuriem jāsēž. Dažreiz to visu apvienot ir ļoti grūti, tomēr lielākoties esmu priecīgs, ka varu sevi realizēt visās šajās jomās," teic Juris. 

Dažreiz, ja ir tāda iespēja, Juris ceļojumā līdzi ņem savu ģitāru: "Ja ir autobuss no Rīgas vai pasūtījuma grupa ar savējiem, tad jau zinu, ka būs muzicēšana. Kempingā sēžam un dziedam. Bet viesnīcas garajos gaiteņos un numuriņos jau neiesim ālēties ar aliņiem. Autobusā arī tā nevar dziedāt, tā nav smuki, es tā nedaru. Bet dažreiz, kad vakarā pabaudīta bulgāru rakija, tad jau tas dziediens pats nāk virsū. Ņemu vietējo akordeonus un laižu vaļā. Prieks, ka ceļojumos var arī pamuzicēt," klāsta Juris.

Darbs skolā, ceļojumos un uz skatuves Jurim ir kā hobiji. "Lielākā daļa stundu sniedz gandarījumu. Naudu ne, bet gandarījumu noteikti. Tā kā esmu redzējis ļoti lielu daļu pasaules un bijis gandrīz visos kontinentos, bērniem sniedzu stundas ar pievienotu vērtību. Tā ir liela priekšrocība – redzēt dzīvē to, par ko stāsti un māci citiem. Un ir prieks par bērniem, kuriem interesē kaut kas vairāk, ne tikai TikTok video," atklāj vīrietis. 

"Balkanulogs"
"Pie savām nelaimēm nevar vainot nevienu citu. Mana nelaime ir tā, ka man nav pārāk laba angļu valoda. Man diemžēl izpaliek braucieni pa eksotiskajām zemēm, jo tur daudz jāstrādā kā tulkam. Jaunībā to valodu neiemācījos un vecumā nenostiprināju. Pats vainīgs, nevis liktenis," teic grupu vadītājs. 

Pārsvarā Juris vada braucienus pa Eiropu, visbiežāk – Balkānu zemēm. Vīrietis sev devis iesauku "balkanulogs", jo uz dažādām Balkānu valstīm devies vismaz 70-80 reizes. Daudz braukāts uz Horvātiju, pēdējos gados tuvāk iepazīta Albānija, Ziemeļmaķedonija, Kosova. "Lai gan pašam šķiet, ka teju viss jau ir redzēts, tomēr ir prieks parādīt to skaistumu citiem. Ja un kur ir iespēja, tur dodos. Bez Balkānu valstīm vadītās grupas arī uz Slovākiju, Čehiju, retu reizi Norvēģiju. Nesmādēju nevienu vietu. Vai variet nosaukt zemi, kas nav skaista? Ir politiski iemesli, kāpēc kāda valsts var nepatikt, bet tik un tā – skaistums tur taču ir," prāto Juris.   

Ik pa laikam, tiekoties ar "Impro" ceļotājiem Rīgas lidostā, Juris pamana kādu pazīstamu seju: "Uzkrītoši esmu ievērojis, ka cilvēki brauc uz vietām, ko kādreiz agrāk esmu ieteicis. Ļaudis, kas ar mani bijuši Horvātijā, tagad brauc uz Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Tādos brīžos man "spārniņi dīgst", esmu ļoti priecīgs," teic grupu vadītājs.

Lai gan vadīt grupas ir liela atbildība, Juris cenšas braucienus arī izbaudīt – skatīties apkārt un jūsmot par apkārt esošajām ainavām. "Ir vietējie gidi, kas dažreiz ļoti gari muld par lietām, ko var pateikt īsi. Es uzskatu, ka cilvēkiem jāatstāj laiks, lai vienkārši baudītu klusumu, vērotu dabu. Cenšos ļaudis daudz nespīdzināt. Baudu un ļauju baudīt arī citiem," atklāj Juris. Kā pats saka, grupu vadīšana viņam ir ne vien darbs, bet arī atpūta: "Šis ir kolosāls darbs. Es daru to, kas man patīk, un man par to vēl maksā. Es uz dzīvi galīgi neesmu apvainojies, man iet labi," priecājas Juris. 

"Tūristi ir mainījušies, gribētos teikt, uz labo pusi, tomēr ik reiz viss ir atkarīgs no mikro klimata. Ceļotāji viens otru nepazīst, ir sveši, varbūt pat nekad vairs viens otru nesatiks. Gidam jānodrošina, lai viņi viens otram nekrīt uz nerviem. Jānogludina situācija, ja nepieciešams," teic "Impro" gids. 

Grupu vadīšanas darbu Jurim nav bijusi problēma apvienot ar ģimenes dzīvi. "Ģimenes locekļi daudzreiz braukuši man līdzi. Pateicoties šim darbam, arī viņi ir redzējuši pasauli. Varētu teikt, ka tā ir tāda kā kompensācija par laiku, kad neesmu blakus. Esmu ārkārtīgi pateicīgs par dotajām iespējām," saka Juris.

Atpūta mājās pēc brauciena

Lai gan liela daļa "Impro" gidu dzīvo katrs citā Latvijas nostūrī un kopā sanāk ļoti reti, padomu, kā stāsta Juris, neviens nekad neatteiks: "Pieredzē ir jādalās. Tu nevari būt viens gudrs gids, jo ar vienu tādu aģentūra nevarēs pastāvēt. Ir nepieciešami daudzi gudri gidi, tāpēc mums vienam otru jāstutē!" 

"Impro" šoferīši Jurim ir kā brāļi un ar daudziem no viņiem vīrietis satiekas arī ikdienā un dažādos ģimeņu svētkos: "Esmu spēlējis ballītes un braucis ciemos. Daži šoferi man, varētu teikt, ir pusģimenes draugi." Juris gan atklāj, ka pēdējā laikā uz Balkānu valstīm biežāk sanāk lidot, nevis braukt ar autobusu, tāpēc sastrādāšanās notiek ar vietējiem šoferiem: "Šie puikas arī ir prīmā, bet diemžēl mūsu komunikācijai traucē valodas barjera. Es kādus 100 elementāros vārdus serbu/melnkalniešu valodā esmu apguvis, lai neandertāliešu līmenī sazinātos un pateiktu "pa labi" vai "pa kreisi", tomēr vakarā pasēdēt pie alus glāzes un parunāt par dzīvi – tam man diemžēl ir par īsu," saka ceļotājs. 

Balkāni – krimināli droši
Juris stāsta, ka tehniskas ķibeles ar autobusiem piedzīvotas ļoti maz – viss vienmēr operatīvi atrisināts: "Atminos, ka pērn Melnkalnē uzbraucām kalna galā un – pukšs –palikām virsotnē ar skaistu skatu uz naksnīgo Budvu. Tomēr drīz vien klāt bija cits autobuss." Savulaik šoferi devās ceļā bez GPS navigācijas sistēmas un ar tādu karti, kāda nu bija pieejama. "Braucām pa ceļu un pēkšņi sapratām, ka tas priekšā esošais tilts ir zemāks, nekā mums vajag. Ko ta nu, kā ta nu! Bet atkal – kaut kā veiksmīgi tikām galā. Uzskatu, ka tas viss piederas pie lietas," smej Juris. 

Ceļotājs atklāj, ka bieži viņu pārsteidz melnkalniešu neizdarības. Reiz Melnkalnē policija noturējusi autobusu, sakot, ka tuvākās 2-3 stundas tālāk nevarēs tikt, jo notiek maratons. "Vaicāju, vai kaut kur var apgriezties, uz ko saņēmu atbildi, ka nevar. Paldies Dievam, blakus bija krogs. Tad tā gaidīšana bija daudz ātrāka. Latvijā nekas tāds nenotiktu, bet Balkānos viss ir iespējams. Šādās situācijās atliek visu mēģināt uztvert tādā Šveika mierā," nosmej Juris. 

"Par spīti visam, viens gan ir skaidrs – Balkāni ir krimināli droši! Reiz ceļotājam no somas ārējās kabatas izzaga maku, kurā bija arī pase. Tomēr zagļi dokumentu bija izmetuši tā, lai vēlāk to var atrast. Un atradām ar! Un, iedomājaties? Šis ir bijis vienīgais zādzības gadījums, kam šo gadu laikā esmu bijis liecinieks," uzsver Juris. Viņš saka, ka ceļotāju aprindās ir dzirdēti dažādi stāsti, bet Balkānos šādas lietas notiek tiešām reti. "Dzirdēts, ka Albānijā darbojas mafija. Varbūt, ja līstu caurumos, tad arī atrastu, bet man nav tādas pieredzes. Manuprāt, no vietējiem apdraudējuma nav," saka grupu vadītājs. Vienīgais, ko viņš saskata kā traucēkli apkārtējiem – vietējo biežā pīpēšana: "Ja restorānā paprasi, vai nav kāda vieta, kur nepīpētājam apsēsties, uz tevi skatās lielām acīm – kas tu neesi vecis?"

"Impro" ceļojums uz Albāniju

Kā amerikāņu filmā
Runājot par prasmi būt nosvērtam stresa situācijās, Juris saka: "Ko tur vispār stresot? Ja sanākusi šaizīte, ir jādomā risinājums, kā iziet no tās situācijas. Jāpaliek ar vēsu prātu. Es savos 100+ vadītajos braucienos, šķiet, nekad neesmu tā "izgājis no jēgas". Zinu, ka visu var atrisināt. Turklāt, ja gids sāks celt paniku, tad ir liela iespēja, ka viss patiešām aizies auzās."

2008. gadā, viesojoties Slovākijas kalnu grēdā Slovensky Raj, Juris bijis liecinieks kādai ļoti dramatiskai epizodei. Viņš dalās, ka Slovensky Raj ir ļoti stāvas trepes bez margām, pa kurām pa vienam jākāpj uz augšu – diviem tur izmainīties ir ļoti grūti, lai neteiktu, ka neiespējami. Dažreiz uz takas iemaldas cilvēki, kam tur nevajadzētu būt, tomēr šis, kā stāsta Juris, neesot bijis tas gadījums: "Ceļotājam bija palikuši vien pēdējie pakāpieni, bet viņš stāvēja un kaut ko gaidīja. Es skatījos no augšas un redzēju, ka viņam kaut kas nav labi. Sestais prāts man lika nokāpt zemāk un pajautāt, kas noticis. Paņēmu vīru aiz rokas, kas bija ļoti sasvīdusi, un teicu, lai kāpj augšā. Viņa acis apmetās riņķī, zīlītes pazuda un pa muti laukā nāca putas. Viņš izslēdzās un palika, karājoties manā rokā. Sapratu – ja atlaidīšu roku, viņš kritīs. Sāku aurot pēc palīdzības, jo bija skaidrs, ka viens viņu uzvilkt augšā nevarēšu. Man klāt pieskrēja divi veči no mūsu grupas un par visiem mums izdevās vīru uzvilkt kalnā," dalās Juris. Tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība un vīrietis ar helikopteri aiztransportēja uz slimnīcu. "Tas bija kā amerikāņu filmā – stāsta varonis bezpalīdzīgi karājas klints malā, tomēr pēdējā brīdī parādās viņa glābējs. Šī bija filma ar laimīgām beigām. Kas zina, kas būtu noticis, ja es nebūtu nokāpis un satvēris šī kunga roku. Kas bija pie vainas? Mēs tā arī neuzzinājām. Šis, šķiet, ir ekstrēmākais, ko esmu piedzīvojis kā grupu vadītājs. Vēlāk autobusā, atgriezies pie grupas, vīrietis par šo visu tikai pasmējās un bija priecīgs, ka izbraucis ar helikopteru."

"Es esmu "Impro" vecis"
Šo gadu laikā citu tūrisma firmu pārstāvji ir aicinājuši Juri viņiem izpalīdzēt, vadot grupas, tomēr vīrietis nav piekritis: "Es esmu "Impro" vecis un citādāk nevaru. Un, kamēr mani te piecietīs, tā tas arī paliks. Tas, ko es zinu, varu, protu, ir "Impro" nopelns. Savā laikā mums bija dažādas apmācības, pasākumi, nodarbības par arhitektūru, par psiholoģiju, par foto mākslu un ko tik vēl ne. Savējos tā nevar uzmest."

Juris ir drošs, ka "Impro" ir stabila un uzticama aģentūra: "Esam godīgi, maksājam nodokļus un nešmaucamies. "Impro" komandai ir milzīga pieredze, spējas un zināšanas. Atceros, ka 90tajos gados bija situācija, kur man bija jāizvēlas – darīt tā vai šitā. Apvaicājos pēc padoma Aldim Lejiņam un viņš, pakasījis gudro vietu, sacīja: "Dari tā, kā cilvēkiem ir labāk!" Šī frāze man ļoti labi palikusi atmiņā. Tā arī vienmēr cenšos darīt – kā cilvēkiem ir labāk. Esmu drošs, ka tāda pārliecība ir arī citiem "Impro" gidiem."

Juris kopā ar "Impro" grupu viesojas Tatros

Vadot grupas un ceļojot individuāli, Juris vienmēr pieturas pie moto: "Dzīve ir skaista, ceļošana – vēl skaistāka!" Vīrietis ar nepacietību gaida tūrisma sezonas sākšanos un jau skaita dienas līdz savam nākamajam braucienam. 

Tuvojoties "Impro" 30. dzimšanas dienai, Juris savu vēlējumu aģentūrai sāk ar citātu: "Ilgu mūžu, Lejasmāt, novēlu vēl ilgi klausīties dzimto līču lakstīgalu dziesmās!" Juris papildina: "Ilgu mūžu – tas ir mans mīļākais novēlējums! Mums ir jāturas! Ir skaidrs, ka daļai no mums vēl kalnos ir jākāpj. Jāatceras, ka tas vecums, kas daļai no mums, gidu kolektīva, ir, vēl nav nekāds vecums. Mums vēl ir jāparāda jaunajiem, kā tās gidu lietas darāmas!" smej Juris. 

"Impro" ir komanda, kur katrs tās dalībnieks ir ceļojuma veiksmes atslēga. Savā jubilejas gadā vēlamies iepazīstināt ar mūsu plašo komandu. Visu 2024. gadu pirmdienās dalīsimies ar gidu atmiņu stāstiem, klientu pieredzēm, kā arī ar spilgtākajiem mūsu darbinieku ceļojumu mirkļiem, savukārt katra mēneša trešā trešdiena būs veltīta šoferu piedzīvojumiem uz ceļa. Sekojiet līdzi ierakstiem mūsu sociālo tīklu kontos un mājaslapā! Ceļojam mēs, ceļojat jūs!

Teksts: Sintija Dzerkale 
Atmiņu stāsti un foto: "Impro" gids Juris Levics