Ja kādreiz jums liekas, ka dzīve ir grūta, aizbrauciet uz Senegālu un Gambiju. Ticiet man, pēc divām nedēļām jūs brauksiet mājās svilpodami, dziedādami nekas vairs neliksies par grūtu.
Pirmie, kas ienāca Gambijā, bija portugāļi. Šajā zemē ir pabijuši gan portugāļi, gan holandieši, gan franči, gan briti. Kā mēs zinām, arī Kurzemes un Zemgales Hercogistei savulaik piederēja teritorijas Gambijā.
Vietējie Senegālā un Gambijā reti smaida tūristiem, dzīve tur nav no tām vieglajām. Par to liecina arī Gorē salā atstātās vēstures liecības. Sala bija viens no lielākajiem vergu tirdzniecības centriem Rietumāfrikā, kas savulaik piederēja Francijai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Senegālā nostiprinājusies franču valoda. No šīs salas (kopš laika, kad tā tika kolonizēta) tika izvesti un pārdoti desmitiem miljoni cilvēku. Uz salas aizvien ir daudz vergu māju, viena no tām izveidota kā muzejs. Vergi bija saslēgti roku dzelžos, kāju dzelžos, ar desmit kilogramus smagām bumbām pie kājām. Sperot soli ārpus vergu mājas durvīm, atpakaļceļa nebija. Ja vergi mēģināja bēgt, viņi tika nošauti vai paši iekrita okeānā, kur viņus saplosīja haizivis. Mūsdienās Gorē priecē ar fantastisku skaistumu. Ir ļoti žēl, ka sala glabā tik smagu un drausmīgu vēsturi. Te zied bugenvillijas, zaļo baobabi, saulē spīd tirkīzzilais ūdens, krastā gozējas krāsainas laiviņas. Šodien pastaigājoties pa šo salu, pārņem tāda mierpilna sajūta. Nezinot vēsturi, gribētos te atlaisties, atveldzēties. Šī gan ir tikai viena pieturvieta Impro ceļojumā.
Kā tad Āfrikā bez baobabiem? Ceļojuma laikā dodamies apskatīt vissenāko baobabu. Šis varenums slejas 35 metru augstumā. Baobabi laika gaitā veido caurumus, alas, tuneļus. Senos laikos šajos dobumos dzīvoja tā sauktie dziesminieki. Senegālas ļaudis vienmēr ir bijuši lauksaimnieki, lopkopji, strādājuši ar zemi. Tomēr viena sabiedrības daļa, dziesminieki, ir Āfrikas cilšu vēstures glabātāji. Te nav rakstītās dzimtu vēstures, te ir cilvēki, kas zina stāstīt katras dzimtas vēsturi, zina dziesmas, dejas, sniedz priekšnesumus, nododot vēstures tradīcijas. Dziesminieki nav strādājuši ar zemi. Tika uzskatīts, ka zemē drīkst guldīt tikai tos, kas ir strādājuši ar zemi, jo viņi to ir nopelnījuši. Tāpēc dziesminiekus guldīja baobabu dobumos. Mūsdienās baobabu dobumos gan mitinās tikai milzīga sikspārņu kolonija. Dobuma ala var būt pat piecu metru augstumā. Ja ūdens ir, tad baobaba lapas ir zaļas. Ja nav, tad baobabs nomet lapas. Absolūta izdzīvošanas ābece.
Rietumāfrikas dabas parki tas nav Serengeti. Tomēr cilvēki, kas ir bijuši dažādos safari, ir teikuši, ka arī šejienes dabas parki nav nemaz tik slikti. Fathala dabas rezervāts ieņem nozīmīgu lomu pasaules lielāko antilopju Rietumu dižantilopju (Western Giant Eland) populācijas saglabāšanā. Mums ir laimējies pilnīgi visos braucienos esam redzējuši šo nozīmīgo dzīvnieku. Fathala dabas rezervāta teritorija ir iežogota, bet dzīvnieki iekšā pārsvarā dzīvo brīvā vaļā. Žirafes, antilopes, mežacūkas. Hiēnas ir iežogotas atsevišķi, lai neapēd pārējos dzīvniekus, arī krokodīliem ir neliels aizslietnis. Vēl te var vērot zebras, kārpcūkas, strausus, žirafes. Dzīvnieks, kuru visvairāk medījām, ir baltais degunradzis. Nereti dabas parku īpašnieki nozāģē degunradžu ragus viņu pašu drošības dēļ. Šī dzīvnieciņa rags melnajā tirgū maksā apmēram vienu miljonu, tāpēc zvēriņi tiek sargāti. Degunradži ir gandrīz izmiruši. Dabas parkos, kur tie vēl mitinās, grib pavairot to populāciju. Brauciena kulminācija ciemošanās pie lauvām. Lauvas ir piedzimušas šajā dabas parkā, uzaugušas ar reindžeriem, burtiski kā kaķēni. Lauvas tiek barotas reizi nedēļā katra lauviņa apēd pa ēzelim. Nav vēlams braukt pie lauvām dienu pēc barošanas, jo tad viņas čuč. Un nav ieteicams braukt 1-2 dienas pirms ēšanas, jo tad viņas ir gaužām izsalkušas. Mēs kaut kā vienmēr patrāpāmies īstajā laikā. Kopā ar lauvām ir iespēja doties nelielā pastaigā, fotografēties.
Senegālā tie piekopti dažādi rituāli. Auglības rituāli, ļauno garu atbaidīšanas rituāli, puisīšu apgraizīšanas rituāli, bērna vārda došanas svētki. Bieži tiek izmantotas maskas tās pasargā bērnus, bet ļaunos garus aizdzen projām. Okeāna krastā mācamies vietējo dejas, dziesmas. Šovi ir ne tikai uz ielām, ne tikai vakaros, šovi ir arī dabā. Ziemeļu braucienā ciemojamies pie pelikāniem, vērojām to uzlidojumu. Mazie pelikāni dzīvo uz saliņām, turp dodamies ar laivu. Zem mums rokas stiepiena attālumā draiskojas arī pāris krokodili.
Mēs braucam skatīties putnu došanos pie miera. Šis ir mans vismīļākais mirklis ceļojuma laikā. Tam nav vārdu, lai aprakstītu. Tā ir maģija, kas jāpiedzīvo. Baltie gārņi lido mājās gulēt. Saulriets, daba, putni un mēs.
Saulrietu baudām arī tuksnesī. Senegāla ir bagāta valsts, te ir viss gan tuksneši, gan nelieli kalni, gan lietus meži. Tāpat saulrietu baudām arī savannā, dodoties hiēnu medībās. Saulei rietot, hiēnas nāk ārā no savām guļvietām, lai medītu. Aizbraucam, sēžam, gaidām. Braucam zirgu pajūgos, kā vietējie.
Kad Senegāla apceļota, jādodas uz Gambiju. Nonākot uz robežas ar Gambiju, var sākt likties, ka Senegāla ir tīrais Rietumeiropas kūrorts. Šeit, Gambijā, sākas īstā Āfrika. Uz prāmja, ar kuru ceļamies pāri Gambijas upei, ir redzams itin viss. Smalki džipi ar miesassargiem un lieliem automātiem, autobusi ar skolēniem, studentiem, vieglie auto, velosipēdi, govis, zirgu pajūgi. Cilvēki, kas nokrāvušies ar paunām, ar vistām un citiem zvēriņiem rokās. Augļu pārdevēji. Viss, ko varat un nevarat iedomāties. Prāmis atejot, cilvēki turpina lekt tam virsū. Cilvēki pārmet mantas, lamājas, grūstās. Uz prāmja valda spēcīga hierarhija. Pirmie kāpj vīri ar zelta ķēdēm, apsardzi, automātiem, vietējiem leksusiem. Tādi parasti ir līdz 10 cilvēkiem. Nākamie tiek aicināti ārzemnieki, tūristi, tostarp arī mēs. Tālāk seko pieklājīgi ģērbti vietējie. Un tad visi pārējie. Tajā brīdī labāk nebūt tur klāt. Notiek liela grūstīšanās ar elkoņiem, bļaušana, lamāšanās. Kopumā brauciens ilgts pusstundu. Gadījumos, kad prāmja nav, ir iespēja braukt ar vietējo laiviņām, no kurām visu laiku jāsmeļ laukā ūdens, jo tās ir cauras.
No lielā prāmja pārsēžamies mazākās laiviņās un dodamies lūkot šimpanzes. Gambija ir viena no retajām vietām pasaulē, kur tuvumā var redzēt šimpanzes. Lai gan 100% garantijas nav, tomēr ir liela iespēja tās sastapt. Šimpanzes dzīvo uz salas nekur tālu nevar aizmukt. Reindžeri dzīvnieciņus cienā ar banāniem un citiem našķiem, tāpēc tās bieži uzturas salas krastos. Cilvēkiem uz salas ir aizliegts uzkāpt, bet šimpanzes var apskatīt no laiviņām.
Ņemot vērā sieviešu lielo īpatsvaru, Gambijā katram vīram ir vairākas sievas. Tā, kā uzskata vietējie, ir labdarība. Katrai sievai ir sava istaba, vienai ar otru labas attiecības. Sievas dzīvo kopā ar mazajiem bērniem, puiši, kas sasniedz pubertātes vecumu, pārvācas uz puišu istabu, savukārt ģimenes galvai ir pašam sava istaba. Sieva atbild par mājas tīrīšanu, par ēst gatavošanu, par nakts pienākumiem. Katra no sievām dežūrē apmēram divas dienas nedēļā. Atlikušo nedēļas laiku sievas gatavojas savam divu dienu darbam, pārsvarā gatavo ēst, kuļ prosu, kas nebūt nav viegli un ātri. Tā kā šajās valstīs tādas lietas kā pensijas nav, galvenā sociālā garantija ir bērni. Jo vairāk bērnu, jo lielāka iespēja, ka vecāki varēs ilgāk un labāk dzīvot.
Senegālas ielās bērni stiepj roku un prasa bon-bon jeb konfektes. Prasa naudiņu, pildspalvas. Gambijā konfektes netiek lūgtas. Gambijas ielās bērni prasa tukšas ūdens pudeles. Ar tām viņi nes ūdeni, lai padzertos, nomazgātos. Tukšās tūristu pudeles kalpo kā viņu trauki, bļodas. Gambijā cilvēki ir ļoti īpaši. Parasti ciemata un ģimenes galvas ir tikai kungi. Tomēr vienā no ceļojumiem satikām arī kādu kundzi, kas ir ciema vecākā. Ja vēlies kādu apciemot, vispirms jādodas pie cilts vecākā ar kolas riekstiem, kas ir augstākais cieņas apliecinājums, un jālūdz atļauja pastaigāties pa ciemu. Bez atļaujas nedrīkst.
Senegālā viesojāmies pie lauvām, bet kādus aszobjus apmeklēt Gambijā? Pie Kachikally dīķa Gambijā tiek piedāvāta unikāla atrakcija tūristiem paglaudīt krokodilu tēviņus. Tomēr nav jābaidās! Šie krokodili ir veģetārieši, ēd tikai zivis. Ar mātītēm gan jābūt uzmanīgiem, jo tās var noturēt jūs par olu zagļiem un uzbrukt.
Senegāla un Gambija kultūras ziņā ir ļoti bagātas valstis, kuras ieteiktu piedzīvot katram sevi cienošam ceļotmīlim. Ceru, ka tiksimies 2024. gada februārī, dodoties uz Senegālu un Gambiju.
Ceļojuma piedāvājums: https://www.impro.lv/SenegālaUnGambija
Teksts: Fragmenti no grupu vadītājas Anetes stāstījuma Impro ceļotāju klubiņā