Skaistāk nekā jebkur citur

Kopš Eiropas valstis kļuvušas viegli pieejamas arī Latvijas ceļotgribētājiem, liela daļa jau izmantojusi iespēju pabūt pasakainajos Norvēģijas kalnos, kas atrodas mums samērā tuvu, bet uz kurieni veļas tūristu pūļi no visas pasaules. Kāpēc? Mēdz teikt, ka tur ir skaistāk kā jebkur citur, un, esot troļļu zemē, šim apgalvojumam grūti nepiekrist.

 Ikdienas sīkumi

Pašmāju tūrisma firmas piedāvā vairākus maršrutus pa Norvēģiju. Viens ir garāks un ilgāks, otrs īsāks un mazāk laika prasošs, taču optimālais risinājums vismaz pirmajai fjordu iepazīšanai ir kopumā nedēļu prasošs brauciens. Runa, protams, ir par organizētiem ceļojumiem tūristu grupā ar autobusu, jo individuāli ceļotāji var izvērsties, kā nu kuram patīk un līdzekļi atļauj.

Interesanti, ka tūrisma firmas par drošāku variantu uzskata veikt ceļu uz Norvēģiju caur Tallinu, no kurienes kursē prāmis uz Zviedrijas galvaspilsētu Stokholmu. Pa ūdens ceļu turpat var nokļūt arī no Rīgas, taču ar vecāka gadagājuma prāmi, tādēļ arī priekšroka tiek dota maršrutam Tallina-Stokholma, ko apkalpo vien četrus gadus vecs Tallink līnijas prāmis Romantika. Tajā tiešām vajadzīgo ērtību netrūkst, vienīgi lielākajā bārā var iznākt baudīt citu dzērienu pasūtītā vietā, jo bārmeņi uzskata zem sava goda atzīties, ka viņiem vienkārši nav jūsu izvēlētā marka, un labāk mēģina jums iesmērēt ko puslīdz līdzīgu, skaļi gan to neatklājot.

Lai nu paliek ikdienas sīkumi, jo gan pats brauciens ar prāmi cauri Stokholmas saliņu arhipelāgam, gan vēl jo vairāk Norvēģijas kalni liks aizmirsties ikvienam.

Olimpiskais gars

Tā vietā, lai pēc Norvēģijas robežas šķērsošanas no Zviedrijas puses dotos uz troļļu zemes galvaspilsētu Oslo, fjordu optimālās apskates maršruta izdomātāji liek autobusam virzīties uz olimpisko Lillehammeri. Un tas arī saprotams, ja laika, proti – dienu, fjordu apskatei ir salīdzinoši maz. 800 metrus virs jūras līmeņa esošā un 22 000 cilvēku apdzīvotā pilsētiņa atrodas jau tālāk uz ziemeļiem. Tas ir īstais virziens, kurā tad arī jāmeklē krāšņākās Norvēģijas dabas ainavas. Pati Lillehammere atrodas vēl ne tik iespaidīgā, tomēr gana krāšņā apvidū pie lielākā norvēģu ezera Mjēsa un visā pasaulē kļuva zināma pirms 12 gadiem, kad tur, kā zināms, norisinājās Ziemas olimpiskās spēles. Olimpiskais gars Lillehammerē jūtams joprojām, taču, ieraugot pašu spēļu atklāšanas laukumu, vairs maz kas liecina par pasākuma diženumu. Olimpiskā tramplīna un pacēlāja pakājē palikusi vien lielā lāpa, pa kuras kāpnītēm var uzkāpt katrs ziņkārīgais. Protams, neizpaliek arī suvenīru bodīte un pat bobsleja un kalnu slēpošanas simulators, kurā pakratīties arīdzan aicināts ikviens.

Pati pilsēta turpina dzīvot savu dzīvi un tajā netrūkst nedz veikalu un ēstuvju, nedz citu izklaides iespēju tūristiem, kā arī ir diezgan aktīva kultūras dzīve – septembra vidū Lillehammerē notiks arī tradicionālais džeza festivāls.

Turklāt piepilsētā izvietots iespaidīgākais norvēģu brīvdabas muzejs Maihaugena, kurā iespējams apskatīt vēsturiskas norvēģu celtnes un pat pabaudīt uz vietas ceptu nacionālo maizi. Muzejs veidots, balstoties uz kādreizējā dentista un kolekcionāra Andersa Sandviga kopš 1887. gada vākto kolekciju, kas uz Maihaugenu tika pārvesta 1904. gadā.

Gatavi brīnumiem

Braucot tālāk uz ziemeļiem, ceļš ved kalnup uz īstu tundru. Vietu, ko pieņemts dēvēt par Pēra Ginta ceļu. Leģenda vēsta, ka gan Gints, gan viņa mīļotā Solveiga tiešām bijuši reāli personāži un Henriks Ibsens būtībā uzrakstījis viņu dzīvesstāstu. Ja vēl rodas iespēja tundrā paklausīties Edvarda Grīga speciāli šim darbam sacerēto mūziku, iespaids par norvēģu kultūru un dabas uztveri būs gana pilnīgs, lai uz brīdi katrs pats varētu kaut nedaudz iejusties Pēra vai Solveigas ādā.

Taču kavēties tundrā nav vērts, jo priekšā ir vēl daudz iespaidīgāki skati. Pārlaižot nakti vēl tālāk uz ziemeļiem esošajā Lomā un apskatot vienu no 23 Norvēģijā vēl saglabātajām stāvbaļķu baznīcām, jādodas pa tā nodēvēto Zelta maršrutu Sogndāles jeb Dziesmotās ielejas virzienā, pirms tam gan izbaudot Sognefjella kalnu ceļa burvību. Tādas tur tiešām netrūkst, jo vai tad bieži vasaras vidū iznāk pasēdēt sniegā un vēl papikoties? Par pašu vareno skatu, kas paveras acīm, stāstīt var daudz, taču ir šai pasaulē lietas, ar kuru aprakstīšanu un nofotografēšanu vien nepietiek.

Turklāt šī sajūta veiksmīgi pārdomātajā maršrutā ar katru brīdi tikai pieņemas spēkā. It īpaši, uzkāpjot kalnā līdz slavenajam Briksdāles ledājam, kas atrodas netālu no lieliska kempinga Lūenas ezera krastā. Laižoties miegā jau trešajā naktī Norvēģijā, acu priekšā dancos te ledāja nedabīgais zilganums, te ezera vēl nedabīgākais zaļganums. Tik tiešām – ja pie Briksdāles sasalušās kalnu upes jūs sāk mākt aizdomas, ka norvēģi droši vien uztaisījuši iespaidīgu butaforiju tūristu pievilināšanai, tad Luēnā šī pārliecība izaug pavisam liela – nevar taču ūdens ezerā būt tik zaļš un tik dzidrs!

Tomēr izrādās, ka Norvēģijā tas ir iespējams un pēc šīs atziņas piektās ceļojuma dienas rītā jau būsiet gatavi piedzīvot vislielākos brīnumus – galvu reibinošu braucienu 1500 metrus augstajā Dalsnibas klintī, kruīzu ar kuģi pa Norvēģijas fjordu karali Geirangeru un nonākšanu pie lielākās klints Eiropā Troļļu sienas, kas, it īpaši tuvojoties negaisam, atstāj varenas dabas baznīcas iespaidu, kurā noteikti mīt kādi augstāki spēki.

Pēc Troļļu sienas apskates un pavizināšanās pa stiprus nervus prasošo Troļļu ceļu, jau var droši teikt, ka vismaz malks Norvēģijas patiesā skaistuma tiešām ir nobaudīts. Norvēģi mēdz teikt, ka katrs viņu zemē atstāj daļiņu sevis, tādēļ arī rodas vēlēšanās tur atgriezties. Bet pagaidām atliek vien garais mājupceļš, kas atkal jau ved caur karalisko Stokholmu, bet tas jau ir cits stāsts.

Teksts un foto:
Kaspars ZAVIĻEISKIS,
Neatkarīgā
04.08.06.

NECILI.  
Lillehammerē, nonākot 1994. gada Ziemas olimpisko spēļu atklāšanas vietā, pārsteidz tas, cik necili izskatās pats ceremonijas laukums ar visu lāpu

 

ZOBĀRSTS. Starp Maihaugenas muzeja izstāžu zāles vaska figūrām sastopams arī pats tā dibinātājs Anderss Sandvigs, kurš joprojām nodarbojas ar zobārstniecību

 

VAIRĀKI DIEVI.  
Lomas stāvbaļķu baznīca ir piemērs tam, ka senie norvēģi paralēli kristietībai ticēja arī pagānu dieviem – par to liecina pūķu galvas uz ēkas jumta

 

JĀBŪT UZMANĪGIEM.  
Šoferiem Norvēģijas kalnos jābūt uzmanīgiem – lopiņi uzskata, ka visupirms tā ir viņu zeme, pa kuru nav ērti, bet tomēr ir skaisti ganīties

SASALUSI UPE.  
Briksdāles ledājs izskatās, kā pēkšņi sasalusi kalnu upe, kas tūlīt, tūlīt atkal atsāks savu skrējienu
KALNU ROMANTIKA.  
Vakara izbrauciens ar laivu pa kalnu ieskauto Lūenas ezeru noteikti būs viens no romantiskākajiem momentiem dzīvē

 

FJORDU KARALIS.  
1869. gadā kruīza kuģu atklātais Geirangers ne velti uzskatāms par fjordu karali – tas ir ne tikai pasakaini skaists, bet arī vairāk kā 200 metrus dziļš

 

STIPRIEM NERVIEM.  
Brauciens pa līkumoto Troļļu ceļu prasa šoferu izveicību un stiprus nervus pasažieriem

 

ZEMENES IELEJĀ.  
Šķiet brīnumaini, bet Ziemeļatlantijas straumes sildītās Norvēģijas ielejās audzē gan persikus, gan zemenes, kas nopērkamas arī lielceļa malā

 

DABAS BAZNĪCA.  
Varenā Troļļu siena atstāj īstas dabas baznīcas iespaidu un sajūtu, ka šeit noteikti varētu mist arī kādi augstāki spēki

 

CEĻA ROBEŽAS.  
Neticami, bet šie augstie stabi Sognefjella kalnu ceļa malās apzīmē robežas, starp kurām ziemā iztīrīt vairākus metrus biezo sniega kārtu...

 fakti
Norvēģija
Vispārīgi fakti

Norvēģijas nosaukums cēlies no vārdu salikuma Nord Vegr jeb Ceļš uz ziemeļiem
Valsts pilnais nosaukums ir Norvēģijas Karaliste
Valsts platība ir 324 220 kvadrātkilometri
Iedzīvotāju skaits ir 4 630 000
Galvaspilsēta un reizē lielākā pilsēta ir Oslo, kurā dzīvo 542 000 iedzīvotāju
Norvēģijai ir kopīga robeža ne tikai ar Zviedriju, bet arī ar Somiju un Krieviju