Lielais mūris un ķīniešu sociālisms II

1. turpinājums

Velosipēdu karaliste

Kaut kur dzirdēju, ka mongoļu gani, pirms vēl iemācoties staigāt, jau mākot noturēties zirga mugurā. Patiešām nezinu, vai tā ir vai nav, bet ķīnietis un velosipēds gan man šķiet kaut kas nedalāms. Reiz Pekinā, agrāk pamodies, pa viesnīcas logu mēģināju saskaitīt, cik velosipēdistu apmēram desmit minūšu laikā aizbrauks pa galveno ielu Padebešu miera laukuma virzienā. Nepagāja pat piecas minūtes, lai es saprastu, ka tā ir pilnīgi aplama nodarbošanās. Pirmkārt, bija diezgan agrs rīts un ļaudis devās uz darbu. Otrkārt, viņu bija tik daudz, ka skaits vienalga būtu visai aptuvens. Ja godīgi jāsaka, tad saputrojos jau otrajam simtam ap viduci. Taču kādā pašu ķīniešu izdotā Pekinas ceļvedī atradu stāstu par vietējiem velobraucējiem, kas sākās ar teikumu: "Ja pasaulē ir pusotra miljarda velosipēdistu, tad Ķīnā ir apmēram 470 miljonu jeb apmēram vienā trešdaļa pasaules velobraucēju." Vēl tur bija rakstīts, ka pilsētā uz katrām 100 ģimenēm ir 160 velosipēdi, bet laukos, kur ļaudis nav tik pārtikuši, — uz simts ģimenēm ir 80 velosipēdi. Varbūt arī laukos velosipēdu skaits ir mazāks tāpēc, ka cilvēkiem salīdzinoši ātri nav jāpārvar tādi attālumi kā pilsētniekiem, jo uz piemājas rīsa lauku var aiziet ar kājām. Toties tur vairāk ir motociklu un braucamo, kas varētu būt motocikla un traktora krustojums. Ķīnā esot arī kāda neliela kalnu pilsētiņa, šķiet, kaut kur valsts ziemeļaustrumos, kur neesot neviena velosipēda. Tur, kā vēsta ceļvedis, ielas ir tik stāvas, ka braukšana ar divriteni vienkārši neesot iespējama. Lai nu šī pilsētiņa arī kalpo par izņēmumu, kas apstiprina likumsakarību, bet iepriekšminētie skaitļi tik un tā ļauj Ķīnu saukt par īstu velosipēdistu karalisti. Turklāt valstī katru gadu tiek saražoti apmēram 40 miljoni jaunu velosipēdu. Varbūt kvalitātes ziņā tie nav tādi, kādus piedāvā mūsu veikalos, — ar alumīnija rāmi un neskaitāmiem pārnesumiem, bet ērtai braukšanai pa līdzenumos uzbūvēto pilsētu ielām tie ir pilnīgi piemēroti.
Par pirmo ķīniešu velosipēdistu uzskata muitnieku Dinu Boru. Dina kungs ikdienā savā darbā redzēja visādas preces, ko ārzemnieki veda uz Ķīnu, bet īpaši viņam iepatikās velosipēds. Braukt ar divriteni Dina kungs iemācījās 1900. gadā. (Togad latvietis Pēteris Šmits ķīniešiem Pekinas universitātē mācīja krievu valodu.). Apguvis prasmi noturēt līdzsvaru un mīt pedāļus, muitnieks ar divriteni sāka ceļot pa pilsētu. Līdz šim viņš braukšanai uz darbu bija izmantojis rikšas pakalpojumus (Tolaik rikša savu pasažieri vadāja riteņu krēslā ar nelielu jumtiņu, kam pats tipināja pa priekšu). Sākumā kā jau visi izlecēji, kuri atsakās no tēvutēvu tradīcijām, muitnieks saņēma krietnu rikšu darba izmantotāju nopēlumu. Varbūt kāds viņu pat nosauca briesmīgākajā no visiem ķīniešu lamuvārdiem — par bruņurupuča olu. Taču pamazām viss gāja savu gaitu un jau ap 1910. gadu daudzi vietējās aristokrātijas pārstāvji lepni braukājuši ar ārzemēs pirktiem velosipēdiem. Protams, imperatores vasaras pils muzejā var redzēt arī tādu velosipēdu, kam priekšējais ritenis ir daudz lielāks par aizmugurējo, ko acīmredzot ārzemnieki kādreiz uzdāvinājuši Ķīnas valdniekiem. Nav zināms, kā ar to veikusies braukšana, taču pēdējais Mandžūru dinastijas Ķīnas imperators nav kautrējies kāpt uz divriteņa, kas maz atšķīrās no tā, kādus lieto šodien.
Par neatņemamu ķīniešu dzīves sastāvdaļu velosipēdi kļuva nu jau pagājušā gadsimta 30. gados. Ap to laiku arī velosipēdu cenas jau bija kļuvušas tādas, ka tos varēja iegādāties gan strādnieki, gan studenti.
Kāpēc miljoniem ķīniešu joprojām brauc ar divriteņiem? Tautai kļūstot bagātākai, velobraucēju skaits it kā samazinās. Pirms pieciem gadiem vismaz galvaspilsētas ielās viņu neapšaubāmi bija vairāk, taču tad vēl nebija tik daudz vieglo automobiļu. Tagad pilsētu platās maģistrāles un neskaitāmās sānielas aizpilda gan turpat uz vietas ražoti "Audi", "Volkswagen", "Reno" un "BMW", gan pasaulē mazāk pazīstami vietējo marku automobiļi, kuru nosaukumi ir lasāmi hieroglifos. Tauta, kā to saka vadošas partijas runasvīri, attīstoties reformām un valsts atvērtības politikai, ir kļuvusi bagātāka. Lai gan ar katru gadu pilsētu ielās kursē arvien vairāk satiksmes autobusu un ne tikai galvaspilsētā vien tiek būvētas jaunas metrolīnijas, velosipēds dzīvos vēl ilgi. Protams, sava nozīme ir tam, ka biļete autobusā maksā tikai vienu juaņu, autobusā ar gaisa kondicionētāju — divas, bet metro — trīs juaņas. Taču līdz ar labklājības pieaugumu ķīnieši pamazām uzzina arī, ko nozīmē sastrēgumi rīta un vakara stundās, un, ticiet man, pilsētās, kurās dzīvo vismaz 12 miljoni cilvēku, tie ir daudz iespaidīgāki par tā sauktajiem korķiem Latvijas galvaspilsētas ielās. Tāpēc ne tikai pekinieši vien atkal un atkal atceras velosipēdu. Un tam atkal ir vairāki iemesli. Pirmkārt jauns velosipēds maksā tikai no 300 līdz 400 juaņām, tātad ne vairāk par 35 latiem. Te jāpiebilst, ka strādnieks rūpnīcā pie konveijera nopelna apmēram 800 juaņas mēnesī, bet kalpotājs rūpnīcas kantorī vismaz divas reizes vairāk, nemaz nerunājot par kvalificētu inženieru atalgojumu ķīniešu un ārvalstu kopuzņēmumos. Tajā pašā laikā pēc licences ražots franču vieglais automobilis "Citroen ZX" ar 1,6 litru dzinēju maksā apmēram 10 tūkstošus ASV dolāru. Drošai velobraukšanai pilsētās ir atvēlētas ielas malējās joslas un arī autovadītāji pret velosipēdistiem izturas iecietīgi pat tad, ja riteņbraucējs iznirst tieši mašīnas priekšā. Vai labi uz velosipēda pilsētā jūtas tikai paši ķīnieši? Šķiet, ka ne. Savulaik arī Latvijas pilnvarotais lietvedis Pekinā Pēteris Pildegovičs sacīja, ka viņš ar velosipēdu labprāt braucot uz tirgu iepirkties. Diplomātiskās lietas kārtojot, gan velosipēds kā transporta līdzeklis nederot, jo attiecīga ranga priekšniekam pieklājas braukt ar mašīnu. To prasot arī vecum vecais savas sejas saglabāšanas princips.
Kamēr vien kāds ķīnietis vēl brauks ar velosipēdu, darba pietiks gan tiem, kas turpat ielu malās velosipēdus labo vai ceļo pa pilsētu ar nelielām kulbiņām, kurās iekārtotas pārvadājamās velodarbnīciņas. Vēl riteņbraucējiem tiek šūdināti arī īpaši apmetņi, kurus braucēji uzvelk lietus laikā. Tad pilsētas izskatās sevišķi jauki, jo spilgti zilā, dzeltenā un sarkanā krāsa sajaucas un atdzīvina no lietus pelēkās ielas.
Un nu laiks pastāstīt par velorikšām, kurus tāpat vēl būtu priekšlaicīgi norakstīt pagātnes putekļu krātuvēs. Tāpat kā mūsu ormaņi bija spiesti piekāpties auto priekšā, arī rikšas, kuri teciņus vien vilka savus klientus pa pilsētas ielām, bija spiesti mainīties līdzi laikam. Tad arī pilsētās parādījās trīsriteņu velosipēds, kura pedāļu minējam aiz muguras ir piestiprināta īpaša kulba, kurā var iesēsties divi cilvēki. Vēl joprojām ir rikšas, kuri specializējušies nelielu kravu pārvadāšanā. Šie ļaudis ir noderīgi, ja ir jāaizved neliela krava uz vietu, kur netiek klāt auto. Un šauru ieliņu ķīniešu pilsētās vēl joprojām pietiek. Ar šādiem, reizēm gan motorizētiem, braucamajiem no rīta uz tirgu ierodas arī piepilsētas zemnieki, kuri gādā pilsētniekiem svaigus dārzeņus un garšaugus.
Protams, pati elitārākā nodarbošanās rikšam ir ārzemnieku vizināšana pa galvaspilsētas vecajiem šķērsielu rajoniem — hutuniem. Šāda apmēram stundu ilga pastaiga ar nelielām pieturām bagātam ārzemniekam var izmaksāt pat līdz 30 ASV dolāriem, lai gan izskatās, ka vienatnē šāds darbs vairs nav veicams. Tāpēc rikšas ir apvienojušies varbūt arteļos, varbūt brigādēs, kurām darbu gādā dažādu tūrisma firmu pārstāvji. Visticamākais, ka pašam pedāļu minējam no minētajiem 30 dolāriem tāds nieks vien paliek, jo, piemēram, Ķīnas rietumu provinces Sičuānas lielpilsētā Čendu pāris kilometrus ar rikšu var nobraukt, samaksājot dolāru. Galvaspilsētas rikšas tik pieticīgi droši vien nav, bet uz daudz augstāku apmaksu pretendēt nevar. Ko cilvēkam no Latvijas, kurš paradis visur iet ar savām kājām vai braukt ar auto, nozīmē vizināšanās ar rikšu. Teikšu, kā ir. No sākuma ir krietni neērti noskatīties, kā neliela auguma, saulē nobrūnējis vīriņš, ik pa laikam grūti nopūzdamies, min pedāļus, lai uz priekšu dabūtu rateļus ar savu 100 kilogramu smagu kravu. Bet tad apjēdzu, ka viņš taču to dara aiz laba prāta, lai nopelnītu sev iztiku. Un vai, piemēram, svešā pilsētā, kur citu zemju valodas zina tikai retais, vēlu vakarā ir jēga kaut kur kulties ar kājām, ja vienkāršāk ir rikšam parādīt lapiņu, uz kuras ir rakstīts viesnīcas nosaukums. Atliek tikai, rādoties ar pirkstiem, vienoties par summu, piemēram, par astoņām juaņām, un uz priekšu. Ieguvējas ir abas puses, jo taksometra šoferis, ja attālums būs mazāks par 30 juaņām, diezin vai gribēs kustēties, visādos veidos norādot, ka par tādu viesnīcu, kāda interesē jums, viņš neko nezina. Atliek tikai vienoties par cenu, pieņemot, ka viens pirksts atbilst vienai juaņai. Nekāds kauns nebūs vienu vai divas juaņas nokaulēt un vēlāk, maksājot desmit juaņas no divām atteikties par labu vedējam.
Visgrūtāk velorikšu brālībai esot klājies Lielās kultūras revolūcijas laikā. Kareivīgie un savas šķiras brālību izjūtošie hunveibini — tie paši, kas tagad sirmā vecumā nožēlojot savu jaunības gadu pārlieko degsmi, — rikšas uzskatīja par vislabāko piemēru, kā tiek sabradāta cilvēka cieņa. Proti, šī vienkāršā ielu transporta darbinieka profesija tika pasniegta kā viskliedzošākais cilvēka ekspluatācijas piemērs. Kultūras revolūcija ir beigusies, un rikšas to ir pārdzīvojuši. Izgāzušies arī mēģinājumi ieviest motorikšas kā, piemēram, tuku tuku Indijā vai Šrilankā. Pilsētniekiem neesot paticis, ka jau tā skaļajā pasaulē atkal būs lieks troksnis, bet viņu braucamie piekūpinās bezgala putekļaino galvaspilsētas gaisu. — Mēs jau tā pat visskaidrākajā laikā vairs neredzam tuvējos kalnus, — pilsētnieki sodījušies, — un vēl šie ar saviem braucamajiem. Lai paliek viss kā bijis! Un tā arī palicis. Vismaz pagaidām.

Piemineklis priekšniekam un dievam

Runājot par 1,3 miljardiem ķīniešu, kas dzīvo Ķīnas Tautas Republikā, visiem ir skaidrs, ka viņi, pirmkārt, ir konfuciānisti un, otrkārt, komunisti. Par komunistiem viss būtu skaidrs, jo jau valsts konstitūcijā ir ierakstīts, ka Ķīnas kompartija ir vadošā partija valstī un līdz ar to 64,5 miljoniem komunistu pieder pēdējais vārds visās lietās. Protams, lemj politbirojs, bet miljoni lēmumus atbalsta un klusībā pārspriež gaidāmās pārmaiņas varas gaiteņos. Tas ļoti atgādina apmēram 20 gadus senu pagātni, ko daudzi paši esam pārdzīvojusi. Taču laiki mainās un partija tiem līdzi.
Daudzmiljonu valdošā partija ir nodibināta 1921. gadā Šanhajā. Pilsētas kvartāls, kur tas noticis, ir saglabājies, un izskatās, ka neskarts saglabāsies vismaz tik ilgi, cik pastāvēs partija. Taču nemainīga ir palikusi tikai pelēcīgo namiņu ārpuse. Iekšpusē ir iekārtoti grezni veikali, kafejnīcas, klubi, kuros pulcējas ārvalstu un pašmāju uzņēmēju elite smalkos uzvalkos ar zeltītām pogām. Turpat blakus var papriecāties arī ne tik turīgi ļaudis un iedzert kādu kausiņu alus par deviņiem dolāriem. Tas, jāsaka, pat bagātam Japānas pilsonim liek padomāt. Taču šis Šanhajas krodziņš atspoguļo to, kas pašlaik notiek ar Padebešu impēriju un tās vadošo spēku. No vienas puses, jābūt ļoti erudītam speciālistam, lai partijas dokumentus, kādi tapa Padomju Savienībā ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva laikā, atšķirtu no ķīniešu komunistu dokumentiem, piemēram, grandiozie piecgadu plāni, no kuriem pašlaik tiek pildīts desmitās piecgades plāns. Tā laikā arvien vairāk jāsekmē valsts atvērtība pasaulei, jāuzlabo cilvēku dzīves līmenis un tamlīdzīgi. Daudz kas no tā arī veiksmīgi īstenojas. Līdztekus jācīnās arī pret kukuļņemšanu un negodīgu rīcību no dažu vadošos amatos esošu komunistu puses. Tā reižu pa reizei partijas galvgalis attīrās no pāris tūkstošiem negodīgu birokrātu, kas vairāk skatījušies uz savu labumu. Tiesa, tas nenozīmē, ka viņu kabineti ir tukši. Padzīto vietā nākuši daudz godīgāki ļaudis. Tā vismaz saka ķīnieši paši. Joprojām partijā ieplūst arī jauni cilvēki, kas mācās vidusskolas pēdējās klasēs vai augstskolu studenti. Savu vēlmi būt partijā viņi pamato ar interesi atbalstīt valsts vadošo spēku. Izvēle jau būtībā ir pareiza, jo, cik var noprast, valstī labākos amatus tomēr ieņem komunisti un nav paredzams, ka tuvākajās piecgadēs spēles noteikumi manīsies. Tāpat partijas rindās tagad tiek gaidīti arī veiksmīgākie uzņēmēji un lielo un pat privatizēto uzņēmumu vadītāji, kas lielākoties ir turīgi ļaudis. Komunistam vairs nav jābūt trūcīgam cilvēkam. Cik partija palīdz risināt uzņēmumu problēmas un cik liela loma ir šo jauno un bagāto komunistu loma plānveida valsts tirgus attīstībā, vēl nav gluži skaidrs, taču ik pa brīdim viņi ceļo uz galvenajiem komunistu saietiem Pekinā un ar savu balsojumu atbalsta valsts attīstības ģenerālās līnijas.
Bet tagad par konfuciānismu. Skaidrs, ka tas nenozīmē, ka ķīnieši visi kā viens apmeklē tempļus, kuros apliecina savu cieņu viedajam Konfūcijam, kurš dzīvoja pirms diviem ar pusi tūkstošiem gadu, dievināja pagātni, aicināja būt iecietīgiem un izpalīdzīgiem citam pret citu, cienīt vecākus cilvēkus un priekšniekus, kuru "morāle ir līdzīga vējam'', jo vienkāršo cilvēku morāle līdzinās zālei, kas, pats par sevi saprotams, vējā pieplok zemei. Taču vēl viņš mācīja, ka vadonim ir jārāda piemērs tautai un tad jau ļaudis viņam labprāt sekos.
Kā jau katrā valstī dažāda ranga un svara priekšnieku pietiek arī Ķīnā. Vienus pazīst visā pasaulē kā, piemēram, nu jau aizsaulē aizgājušo reformu arhitektu Denu Sjaopinu vai vectēvu Mao Czedunu, par kuru mēdz teikt, ka viņa nopelni revolūcijas labā ir daudzkārt lielāki nekā pieļautās kļūdas, ar to jo īpaši domājot Lielās kultūras revolūcijas laikā sastrādāto. Tātad priekšnieki mēdz būt godājami ļaudis, bet ir arī tādi, ko tautā nicīgi sauc par guan ļao. Šķiet, ka visprecīzāk šis apzīmējums atbilst kaut kam starp burta kalpu, balto apkaklīti vai vispār jauno, no tautas un komunistiskās partijas rindām izaugušo birokrātu. Pirmajiem ļaudis saka: — Paldies par to, kā mēs tagad dzīvojam! Par otrajiem mēdz arī pasmīkņāt, bet, kā jau iepriekš teicu, ja viņus ir pārņēmis lepnības vai mantkārības gars, tad var sekot bargs sods.
Jau iepriekšējos Ķīnas apmeklējumos sastapos ar stāstiem par pašaizliedzīgiem ļaudīm, kuriem pats galvenais ir bijis darbs savas valsts labā. Tāds bija krietnais karavīrs Lei Fens, naftinieks Vans Tiņsī un vēl dažs labs. Pārsteidzošākais, ka tas nav nekāds padomju laiku varoņstāstu ķīniešu variants. Izrādās, ka daudziem rados ir bijuši šādi pašaizliedzīgi vīri, kas cītīgi sekojuši revolūcijas ideāliem savās darba vietās. Tā jau ir cita lieta, kā izdevies iemūžināt šādu cilvēku piemiņu. Vietām tie ir tikai nostāsti, vietām arī lielāki vai ne tik lieli pieminekļi vai vismaz krūšutēli uz postamenta, piemēram, hutuna milicim Pekinā.
Pirmais un pagaidām arī pēdējais lielais komunistu vadonis, kam Ķīnas Tautas Republikā ir celti pieminekļi, ir Mao Czeduns, ja neskaita pieminekli pirmajam prezidentam Suņam Jatsenam Guandžou pilsētā, ko eiropieši pazīst kā Kantonu. Kamēr priekšsēdētāja Mao pīšļi atdusas mauzolejā Padebešu miera laukuma — Pekinā, viņa piemiņas saglabāšanā iesaistījušies arī neskaitāmi sīktirgotāji, kas pārdod ar Mao kulta priekšmetus: citātu grāmatiņas sarkanos plastmasas vākos (ir arī dabūjamas ar līdztekus iespiestiem angļu tulkojumiem), pulksteņus, no kuru ciparnīcas Lielais stūrmanis māj ar sekunžu rādītāja rociņu, šķiltavas ar priekšsēdētāja portretu un tamlīdzīgi.
Jau pieticīgāka ir reformu arhitekta valsts vicepremjera Dena Sjaopina piemiņa. Viņš pats pēc nāves ir kremēts un arī Dena pieminekļu nekur nav, jo partija nolēma, ka savus vadoņus pieminekļos vairs neiemūžinās. Turklāt vēl pirms dažiem gadiem tik populārie plakāti, no kuriem viņš uzrunā tautu, ka būt bagātiem ir labi, daudzviet ir aizstāti ar spožām preču reklāmām. Acīmredzot daļa ķīniešu jau ir kļuvusi pat ļoti bagāta, bet vairāk tomēr ir tādu, kuri sabiedriskajā iekārtā, kas visiem piedāvā it kā vienlīdzīgas iespējas — sociālismā — bagāti tik drīz vis nekļūs.
Bet nu mazliet atgriezīsimies pie vecā Konfūcija mācībām, kurš tomēr vairāk vai mazāk bija lauzījis galvu, ko sacīt valdniekam, kurš dzina pirmo vagu tīrumā, bet pirms tam aizlūdza pie vēja, lietus, zemes un citiem dieviem, lai tie dod labu rīsu ražu, ja tas prasītu, kā saglabāt stabilitāti viņa valstiņā.
Mans ceļš ved uz Sičuanas provinci un tās galvaspilsētu Čendu. Atcerieties vācu dramaturga Bertolda Brehtu lugu "Krietnais cilvēks no Sičuanas". Tā ir pilsēta, kurā no debesīm nolaidās dievi meklēt krietno cilvēku. Stāsts, protams, nebija par ķīniešiem, bet gan par cilvēkiem, kuri dzīvoja tajā paša pasaulē, kurā Brehts. Vēlāk izrādījās, ka arī dieviem nācās vilties, jo paša krietnā cilvēka nemaz nebija. Toties deviņu miljonu cilvēku apdzīvotā Čendu kā pirms tūkstošiem gadu bijusi, tā ir joprojām, bet tās pašā vidū slejas, šķiet, Ķīnā pats augstākais piemineklis priekšsēdētājam Mao. Kā jau pieņemts, viņš ar roku norāda uz austrumiem, kur lec saule. Tur ir arī pārtikušais Ķīnas austrumu piekrastes novads ar megapolēm Šanhaju un Honkongu, ko jau vairākus gadus sauc par Sjanganu. Tālāk aiz bronzas priekšsēdētāja muguras, divu dienu braucienā ar auto no Čendu sākas Himalaju kalni un tur par lielu pārticību nav ko runāt. Bet tepat pie kājām viņam plešas Sičuānas līdzenums, no kura laukiem gadā zemnieki novāc divas ražas. Vispirms izaug soja un rapsis, bet pēc tam lauki tiek apūdeņoti un tiek audzēts rīss. Tas šeit kalpojis pārtikai jau tūkstošiem gadu un kalpo arī tagad. Tiesa, pusdienas nevis sākas, bet gan beidzas ar bļodiņu rīsu.
Bet, jūs vaicāsiet, kāds gan sakars Konfūcijam, rīsam un seno laiku priekšniekiem ar ļaudīm, kas saka paldies priekšsēdētājam Mao, reformu arhitektam Denam un prezidentam Dzjanam?
Tad, lūk, kamēr ziemeļos ķīnieši cēla lielo mūri, Janczi upes augštecē cilvēkus nodarbināja citas problēmas. Pirms 2250 gadiem tika būvēta pasaulē pirmā rīsa lauku apūdeņošanas sistēma jeb Dudžingjanas projekts. Tas notika tā. Reiz dzīvoja krietns nodokļu savācējs, kura vārds mūsu pusē saprotamu iemeslu dēļ nav pazīstams. Viņš ar sirdi un dvēseli kalpoja savam imperatoram, savācot no zemniekiem ikgadējo rīsa ražas nodevu. Taču Sičuanas provincē vasarā ir ļoti karsts, ūdens no rīsu laukiem ātri iztvaiko un ir nepieciešams meklēt arvien jaunus veldzes avotus. Tad krietnais nodokļu savācējs izdomāja, ka varētu noskaldīt klinti upes krastā, upes vidū izveidot mākslīgu salu, ko šodien sauc par Zivs muti, un tad daļa ūdens aiztecētu pa kanāliem uz Sičuanas līdzenuma rīsu laukiem. Imperatora piekrišana tika saņemta un darbi turpinājās vairāk nekā trīsdesmit gadus. Uz klints upes līkumā tika kurināti ugunskuri, tad liets virsū auksts ūdens. Pamazām iezis sadrupa un daļa straumes aiztecēja pa jauno gultni. Rīsu tagad bija vairāk un valdnieks attapīgo ierēdni iecēla sev līdzīgo kārtā. Tā visā Ķīnas vēsturē gadījies tikai ar astoņiem cilvēkiem.
Jau pirms simtiem gadu pateicīgie tautieši ierēdnim par to, ka tas izdomājis, kā viņiem labāk apūdeņot rīsu laukus, gan paglābties no plūdiem, kad kalnos sākušies lieti, kalnā upes tuvumā uzcēla svētnīcu. Citur, līdzīgās vietās ļaudis būtu nolikuši Budu vai uzbūvējuši vietējo dievu galeriju, bet šeit, imperatora greznības cienīgā apģērbā ietērpts, sēž centīgais nodokļu savācējs. Tauta viņu neaizmirst un brīvos brīžos nāk paklanīties un, kas zina, varbūt izlūgties kādu praktisku labumu, ko Budam neiedrošinātos prasīt.
Bet sava cieņa tiek arī Budam. Turpat Sičuānā ir arī Lešanas Budas stauja. Arī tā ir izcirsta klintī pie upes. Budu akmenī cirtuši 90 gadus un tagad koloss ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojumā kā pati augstākā Budas statuja pasaulē.
Tās 72 metrus augstā un 25 metrus platā figūra jau gadsimtiem sargā Lešanas iedzīvotājus no plūdiem, kas varētu rasties tuvējā četru upju satekā. Lai nu kā, bet vietējie apgalvo, ka kopš tā laika, kad Budas statuja pabeigta, plūdi šeit vairs nekad nav bijuši.

Ģirts Kondrāts
Nobeigums sekos

Impro Ceļojumi - Lielais mūris un ķīniešu sociālisms II

Lielais mūris un ķīniešu sociālisms II

1. turpinājums

Velosipēdu karaliste

Kaut kur dzirdēju, ka mongoļu gani, pirms vēl iemācoties staigāt, jau mākot noturēties zirga mugurā. Patiešām nezinu, vai tā ir vai nav, bet ķīnietis un velosipēds gan man šķiet kaut kas nedalāms. Reiz Pekinā, agrāk pamodies, pa viesnīcas logu mēģināju saskaitīt, cik velosipēdistu apmēram desmit minūšu laikā aizbrauks pa galveno ielu Padebešu miera laukuma virzienā. Nepagāja pat piecas minūtes, lai es saprastu, ka tā ir pilnīgi aplama nodarbošanās. Pirmkārt, bija diezgan agrs rīts un ļaudis devās uz darbu. Otrkārt, viņu bija tik daudz, ka skaits vienalga būtu visai aptuvens. Ja godīgi jāsaka, tad saputrojos jau otrajam simtam ap viduci. Taču kādā pašu ķīniešu izdotā Pekinas ceļvedī atradu stāstu par vietējiem velobraucējiem, kas sākās ar teikumu: "Ja pasaulē ir pusotra miljarda velosipēdistu, tad Ķīnā ir apmēram 470 miljonu jeb apmēram vienā trešdaļa pasaules velobraucēju." Vēl tur bija rakstīts, ka pilsētā uz katrām 100 ģimenēm ir 160 velosipēdi, bet laukos, kur ļaudis nav tik pārtikuši, — uz simts ģimenēm ir 80 velosipēdi. Varbūt arī laukos velosipēdu skaits ir mazāks tāpēc, ka cilvēkiem salīdzinoši ātri nav jāpārvar tādi attālumi kā pilsētniekiem, jo uz piemājas rīsa lauku var aiziet ar kājām. Toties tur vairāk ir motociklu un braucamo, kas varētu būt motocikla un traktora krustojums. Ķīnā esot arī kāda neliela kalnu pilsētiņa, šķiet, kaut kur valsts ziemeļaustrumos, kur neesot neviena velosipēda. Tur, kā vēsta ceļvedis, ielas ir tik stāvas, ka braukšana ar divriteni vienkārši neesot iespējama. Lai nu šī pilsētiņa arī kalpo par izņēmumu, kas apstiprina likumsakarību, bet iepriekšminētie skaitļi tik un tā ļauj Ķīnu saukt par īstu velosipēdistu karalisti. Turklāt valstī katru gadu tiek saražoti apmēram 40 miljoni jaunu velosipēdu. Varbūt kvalitātes ziņā tie nav tādi, kādus piedāvā mūsu veikalos, — ar alumīnija rāmi un neskaitāmiem pārnesumiem, bet ērtai braukšanai pa līdzenumos uzbūvēto pilsētu ielām tie ir pilnīgi piemēroti.
Par pirmo ķīniešu velosipēdistu uzskata muitnieku Dinu Boru. Dina kungs ikdienā savā darbā redzēja visādas preces, ko ārzemnieki veda uz Ķīnu, bet īpaši viņam iepatikās velosipēds. Braukt ar divriteni Dina kungs iemācījās 1900. gadā. (Togad latvietis Pēteris Šmits ķīniešiem Pekinas universitātē mācīja krievu valodu.). Apguvis prasmi noturēt līdzsvaru un mīt pedāļus, muitnieks ar divriteni sāka ceļot pa pilsētu. Līdz šim viņš braukšanai uz darbu bija izmantojis rikšas pakalpojumus (Tolaik rikša savu pasažieri vadāja riteņu krēslā ar nelielu jumtiņu, kam pats tipināja pa priekšu). Sākumā kā jau visi izlecēji, kuri atsakās no tēvutēvu tradīcijām, muitnieks saņēma krietnu rikšu darba izmantotāju nopēlumu. Varbūt kāds viņu pat nosauca briesmīgākajā no visiem ķīniešu lamuvārdiem — par bruņurupuča olu. Taču pamazām viss gāja savu gaitu un jau ap 1910. gadu daudzi vietējās aristokrātijas pārstāvji lepni braukājuši ar ārzemēs pirktiem velosipēdiem. Protams, imperatores vasaras pils muzejā var redzēt arī tādu velosipēdu, kam priekšējais ritenis ir daudz lielāks par aizmugurējo, ko acīmredzot ārzemnieki kādreiz uzdāvinājuši Ķīnas valdniekiem. Nav zināms, kā ar to veikusies braukšana, taču pēdējais Mandžūru dinastijas Ķīnas imperators nav kautrējies kāpt uz divriteņa, kas maz atšķīrās no tā, kādus lieto šodien.
Par neatņemamu ķīniešu dzīves sastāvdaļu velosipēdi kļuva nu jau pagājušā gadsimta 30. gados. Ap to laiku arī velosipēdu cenas jau bija kļuvušas tādas, ka tos varēja iegādāties gan strādnieki, gan studenti.
Kāpēc miljoniem ķīniešu joprojām brauc ar divriteņiem? Tautai kļūstot bagātākai, velobraucēju skaits it kā samazinās. Pirms pieciem gadiem vismaz galvaspilsētas ielās viņu neapšaubāmi bija vairāk, taču tad vēl nebija tik daudz vieglo automobiļu. Tagad pilsētu platās maģistrāles un neskaitāmās sānielas aizpilda gan turpat uz vietas ražoti "Audi", "Volkswagen", "Reno" un "BMW", gan pasaulē mazāk pazīstami vietējo marku automobiļi, kuru nosaukumi ir lasāmi hieroglifos. Tauta, kā to saka vadošas partijas runasvīri, attīstoties reformām un valsts atvērtības politikai, ir kļuvusi bagātāka. Lai gan ar katru gadu pilsētu ielās kursē arvien vairāk satiksmes autobusu un ne tikai galvaspilsētā vien tiek būvētas jaunas metrolīnijas, velosipēds dzīvos vēl ilgi. Protams, sava nozīme ir tam, ka biļete autobusā maksā tikai vienu juaņu, autobusā ar gaisa kondicionētāju — divas, bet metro — trīs juaņas. Taču līdz ar labklājības pieaugumu ķīnieši pamazām uzzina arī, ko nozīmē sastrēgumi rīta un vakara stundās, un, ticiet man, pilsētās, kurās dzīvo vismaz 12 miljoni cilvēku, tie ir daudz iespaidīgāki par tā sauktajiem korķiem Latvijas galvaspilsētas ielās. Tāpēc ne tikai pekinieši vien atkal un atkal atceras velosipēdu. Un tam atkal ir vairāki iemesli. Pirmkārt jauns velosipēds maksā tikai no 300 līdz 400 juaņām, tātad ne vairāk par 35 latiem. Te jāpiebilst, ka strādnieks rūpnīcā pie konveijera nopelna apmēram 800 juaņas mēnesī, bet kalpotājs rūpnīcas kantorī vismaz divas reizes vairāk, nemaz nerunājot par kvalificētu inženieru atalgojumu ķīniešu un ārvalstu kopuzņēmumos. Tajā pašā laikā pēc licences ražots franču vieglais automobilis "Citroen ZX" ar 1,6 litru dzinēju maksā apmēram 10 tūkstošus ASV dolāru. Drošai velobraukšanai pilsētās ir atvēlētas ielas malējās joslas un arī autovadītāji pret velosipēdistiem izturas iecietīgi pat tad, ja riteņbraucējs iznirst tieši mašīnas priekšā. Vai labi uz velosipēda pilsētā jūtas tikai paši ķīnieši? Šķiet, ka ne. Savulaik arī Latvijas pilnvarotais lietvedis Pekinā Pēteris Pildegovičs sacīja, ka viņš ar velosipēdu labprāt braucot uz tirgu iepirkties. Diplomātiskās lietas kārtojot, gan velosipēds kā transporta līdzeklis nederot, jo attiecīga ranga priekšniekam pieklājas braukt ar mašīnu. To prasot arī vecum vecais savas sejas saglabāšanas princips.
Kamēr vien kāds ķīnietis vēl brauks ar velosipēdu, darba pietiks gan tiem, kas turpat ielu malās velosipēdus labo vai ceļo pa pilsētu ar nelielām kulbiņām, kurās iekārtotas pārvadājamās velodarbnīciņas. Vēl riteņbraucējiem tiek šūdināti arī īpaši apmetņi, kurus braucēji uzvelk lietus laikā. Tad pilsētas izskatās sevišķi jauki, jo spilgti zilā, dzeltenā un sarkanā krāsa sajaucas un atdzīvina no lietus pelēkās ielas.
Un nu laiks pastāstīt par velorikšām, kurus tāpat vēl būtu priekšlaicīgi norakstīt pagātnes putekļu krātuvēs. Tāpat kā mūsu ormaņi bija spiesti piekāpties auto priekšā, arī rikšas, kuri teciņus vien vilka savus klientus pa pilsētas ielām, bija spiesti mainīties līdzi laikam. Tad arī pilsētās parādījās trīsriteņu velosipēds, kura pedāļu minējam aiz muguras ir piestiprināta īpaša kulba, kurā var iesēsties divi cilvēki. Vēl joprojām ir rikšas, kuri specializējušies nelielu kravu pārvadāšanā. Šie ļaudis ir noderīgi, ja ir jāaizved neliela krava uz vietu, kur netiek klāt auto. Un šauru ieliņu ķīniešu pilsētās vēl joprojām pietiek. Ar šādiem, reizēm gan motorizētiem, braucamajiem no rīta uz tirgu ierodas arī piepilsētas zemnieki, kuri gādā pilsētniekiem svaigus dārzeņus un garšaugus.
Protams, pati elitārākā nodarbošanās rikšam ir ārzemnieku vizināšana pa galvaspilsētas vecajiem šķērsielu rajoniem — hutuniem. Šāda apmēram stundu ilga pastaiga ar nelielām pieturām bagātam ārzemniekam var izmaksāt pat līdz 30 ASV dolāriem, lai gan izskatās, ka vienatnē šāds darbs vairs nav veicams. Tāpēc rikšas ir apvienojušies varbūt arteļos, varbūt brigādēs, kurām darbu gādā dažādu tūrisma firmu pārstāvji. Visticamākais, ka pašam pedāļu minējam no minētajiem 30 dolāriem tāds nieks vien paliek, jo, piemēram, Ķīnas rietumu provinces Sičuānas lielpilsētā Čendu pāris kilometrus ar rikšu var nobraukt, samaksājot dolāru. Galvaspilsētas rikšas tik pieticīgi droši vien nav, bet uz daudz augstāku apmaksu pretendēt nevar. Ko cilvēkam no Latvijas, kurš paradis visur iet ar savām kājām vai braukt ar auto, nozīmē vizināšanās ar rikšu. Teikšu, kā ir. No sākuma ir krietni neērti noskatīties, kā neliela auguma, saulē nobrūnējis vīriņš, ik pa laikam grūti nopūzdamies, min pedāļus, lai uz priekšu dabūtu rateļus ar savu 100 kilogramu smagu kravu. Bet tad apjēdzu, ka viņš taču to dara aiz laba prāta, lai nopelnītu sev iztiku. Un vai, piemēram, svešā pilsētā, kur citu zemju valodas zina tikai retais, vēlu vakarā ir jēga kaut kur kulties ar kājām, ja vienkāršāk ir rikšam parādīt lapiņu, uz kuras ir rakstīts viesnīcas nosaukums. Atliek tikai, rādoties ar pirkstiem, vienoties par summu, piemēram, par astoņām juaņām, un uz priekšu. Ieguvējas ir abas puses, jo taksometra šoferis, ja attālums būs mazāks par 30 juaņām, diezin vai gribēs kustēties, visādos veidos norādot, ka par tādu viesnīcu, kāda interesē jums, viņš neko nezina. Atliek tikai vienoties par cenu, pieņemot, ka viens pirksts atbilst vienai juaņai. Nekāds kauns nebūs vienu vai divas juaņas nokaulēt un vēlāk, maksājot desmit juaņas no divām atteikties par labu vedējam.
Visgrūtāk velorikšu brālībai esot klājies Lielās kultūras revolūcijas laikā. Kareivīgie un savas šķiras brālību izjūtošie hunveibini — tie paši, kas tagad sirmā vecumā nožēlojot savu jaunības gadu pārlieko degsmi, — rikšas uzskatīja par vislabāko piemēru, kā tiek sabradāta cilvēka cieņa. Proti, šī vienkāršā ielu transporta darbinieka profesija tika pasniegta kā viskliedzošākais cilvēka ekspluatācijas piemērs. Kultūras revolūcija ir beigusies, un rikšas to ir pārdzīvojuši. Izgāzušies arī mēģinājumi ieviest motorikšas kā, piemēram, tuku tuku Indijā vai Šrilankā. Pilsētniekiem neesot paticis, ka jau tā skaļajā pasaulē atkal būs lieks troksnis, bet viņu braucamie piekūpinās bezgala putekļaino galvaspilsētas gaisu. — Mēs jau tā pat visskaidrākajā laikā vairs neredzam tuvējos kalnus, — pilsētnieki sodījušies, — un vēl šie ar saviem braucamajiem. Lai paliek viss kā bijis! Un tā arī palicis. Vismaz pagaidām.

Piemineklis priekšniekam un dievam

Runājot par 1,3 miljardiem ķīniešu, kas dzīvo Ķīnas Tautas Republikā, visiem ir skaidrs, ka viņi, pirmkārt, ir konfuciānisti un, otrkārt, komunisti. Par komunistiem viss būtu skaidrs, jo jau valsts konstitūcijā ir ierakstīts, ka Ķīnas kompartija ir vadošā partija valstī un līdz ar to 64,5 miljoniem komunistu pieder pēdējais vārds visās lietās. Protams, lemj politbirojs, bet miljoni lēmumus atbalsta un klusībā pārspriež gaidāmās pārmaiņas varas gaiteņos. Tas ļoti atgādina apmēram 20 gadus senu pagātni, ko daudzi paši esam pārdzīvojusi. Taču laiki mainās un partija tiem līdzi.
Daudzmiljonu valdošā partija ir nodibināta 1921. gadā Šanhajā. Pilsētas kvartāls, kur tas noticis, ir saglabājies, un izskatās, ka neskarts saglabāsies vismaz tik ilgi, cik pastāvēs partija. Taču nemainīga ir palikusi tikai pelēcīgo namiņu ārpuse. Iekšpusē ir iekārtoti grezni veikali, kafejnīcas, klubi, kuros pulcējas ārvalstu un pašmāju uzņēmēju elite smalkos uzvalkos ar zeltītām pogām. Turpat blakus var papriecāties arī ne tik turīgi ļaudis un iedzert kādu kausiņu alus par deviņiem dolāriem. Tas, jāsaka, pat bagātam Japānas pilsonim liek padomāt. Taču šis Šanhajas krodziņš atspoguļo to, kas pašlaik notiek ar Padebešu impēriju un tās vadošo spēku. No vienas puses, jābūt ļoti erudītam speciālistam, lai partijas dokumentus, kādi tapa Padomju Savienībā ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva laikā, atšķirtu no ķīniešu komunistu dokumentiem, piemēram, grandiozie piecgadu plāni, no kuriem pašlaik tiek pildīts desmitās piecgades plāns. Tā laikā arvien vairāk jāsekmē valsts atvērtība pasaulei, jāuzlabo cilvēku dzīves līmenis un tamlīdzīgi. Daudz kas no tā arī veiksmīgi īstenojas. Līdztekus jācīnās arī pret kukuļņemšanu un negodīgu rīcību no dažu vadošos amatos esošu komunistu puses. Tā reižu pa reizei partijas galvgalis attīrās no pāris tūkstošiem negodīgu birokrātu, kas vairāk skatījušies uz savu labumu. Tiesa, tas nenozīmē, ka viņu kabineti ir tukši. Padzīto vietā nākuši daudz godīgāki ļaudis. Tā vismaz saka ķīnieši paši. Joprojām partijā ieplūst arī jauni cilvēki, kas mācās vidusskolas pēdējās klasēs vai augstskolu studenti. Savu vēlmi būt partijā viņi pamato ar interesi atbalstīt valsts vadošo spēku. Izvēle jau būtībā ir pareiza, jo, cik var noprast, valstī labākos amatus tomēr ieņem komunisti un nav paredzams, ka tuvākajās piecgadēs spēles noteikumi manīsies. Tāpat partijas rindās tagad tiek gaidīti arī veiksmīgākie uzņēmēji un lielo un pat privatizēto uzņēmumu vadītāji, kas lielākoties ir turīgi ļaudis. Komunistam vairs nav jābūt trūcīgam cilvēkam. Cik partija palīdz risināt uzņēmumu problēmas un cik liela loma ir šo jauno un bagāto komunistu loma plānveida valsts tirgus attīstībā, vēl nav gluži skaidrs, taču ik pa brīdim viņi ceļo uz galvenajiem komunistu saietiem Pekinā un ar savu balsojumu atbalsta valsts attīstības ģenerālās līnijas.
Bet tagad par konfuciānismu. Skaidrs, ka tas nenozīmē, ka ķīnieši visi kā viens apmeklē tempļus, kuros apliecina savu cieņu viedajam Konfūcijam, kurš dzīvoja pirms diviem ar pusi tūkstošiem gadu, dievināja pagātni, aicināja būt iecietīgiem un izpalīdzīgiem citam pret citu, cienīt vecākus cilvēkus un priekšniekus, kuru "morāle ir līdzīga vējam'', jo vienkāršo cilvēku morāle līdzinās zālei, kas, pats par sevi saprotams, vējā pieplok zemei. Taču vēl viņš mācīja, ka vadonim ir jārāda piemērs tautai un tad jau ļaudis viņam labprāt sekos.
Kā jau katrā valstī dažāda ranga un svara priekšnieku pietiek arī Ķīnā. Vienus pazīst visā pasaulē kā, piemēram, nu jau aizsaulē aizgājušo reformu arhitektu Denu Sjaopinu vai vectēvu Mao Czedunu, par kuru mēdz teikt, ka viņa nopelni revolūcijas labā ir daudzkārt lielāki nekā pieļautās kļūdas, ar to jo īpaši domājot Lielās kultūras revolūcijas laikā sastrādāto. Tātad priekšnieki mēdz būt godājami ļaudis, bet ir arī tādi, ko tautā nicīgi sauc par guan ļao. Šķiet, ka visprecīzāk šis apzīmējums atbilst kaut kam starp burta kalpu, balto apkaklīti vai vispār jauno, no tautas un komunistiskās partijas rindām izaugušo birokrātu. Pirmajiem ļaudis saka: — Paldies par to, kā mēs tagad dzīvojam! Par otrajiem mēdz arī pasmīkņāt, bet, kā jau iepriekš teicu, ja viņus ir pārņēmis lepnības vai mantkārības gars, tad var sekot bargs sods.
Jau iepriekšējos Ķīnas apmeklējumos sastapos ar stāstiem par pašaizliedzīgiem ļaudīm, kuriem pats galvenais ir bijis darbs savas valsts labā. Tāds bija krietnais karavīrs Lei Fens, naftinieks Vans Tiņsī un vēl dažs labs. Pārsteidzošākais, ka tas nav nekāds padomju laiku varoņstāstu ķīniešu variants. Izrādās, ka daudziem rados ir bijuši šādi pašaizliedzīgi vīri, kas cītīgi sekojuši revolūcijas ideāliem savās darba vietās. Tā jau ir cita lieta, kā izdevies iemūžināt šādu cilvēku piemiņu. Vietām tie ir tikai nostāsti, vietām arī lielāki vai ne tik lieli pieminekļi vai vismaz krūšutēli uz postamenta, piemēram, hutuna milicim Pekinā.
Pirmais un pagaidām arī pēdējais lielais komunistu vadonis, kam Ķīnas Tautas Republikā ir celti pieminekļi, ir Mao Czeduns, ja neskaita pieminekli pirmajam prezidentam Suņam Jatsenam Guandžou pilsētā, ko eiropieši pazīst kā Kantonu. Kamēr priekšsēdētāja Mao pīšļi atdusas mauzolejā Padebešu miera laukuma — Pekinā, viņa piemiņas saglabāšanā iesaistījušies arī neskaitāmi sīktirgotāji, kas pārdod ar Mao kulta priekšmetus: citātu grāmatiņas sarkanos plastmasas vākos (ir arī dabūjamas ar līdztekus iespiestiem angļu tulkojumiem), pulksteņus, no kuru ciparnīcas Lielais stūrmanis māj ar sekunžu rādītāja rociņu, šķiltavas ar priekšsēdētāja portretu un tamlīdzīgi.
Jau pieticīgāka ir reformu arhitekta valsts vicepremjera Dena Sjaopina piemiņa. Viņš pats pēc nāves ir kremēts un arī Dena pieminekļu nekur nav, jo partija nolēma, ka savus vadoņus pieminekļos vairs neiemūžinās. Turklāt vēl pirms dažiem gadiem tik populārie plakāti, no kuriem viņš uzrunā tautu, ka būt bagātiem ir labi, daudzviet ir aizstāti ar spožām preču reklāmām. Acīmredzot daļa ķīniešu jau ir kļuvusi pat ļoti bagāta, bet vairāk tomēr ir tādu, kuri sabiedriskajā iekārtā, kas visiem piedāvā it kā vienlīdzīgas iespējas — sociālismā — bagāti tik drīz vis nekļūs.
Bet nu mazliet atgriezīsimies pie vecā Konfūcija mācībām, kurš tomēr vairāk vai mazāk bija lauzījis galvu, ko sacīt valdniekam, kurš dzina pirmo vagu tīrumā, bet pirms tam aizlūdza pie vēja, lietus, zemes un citiem dieviem, lai tie dod labu rīsu ražu, ja tas prasītu, kā saglabāt stabilitāti viņa valstiņā.
Mans ceļš ved uz Sičuanas provinci un tās galvaspilsētu Čendu. Atcerieties vācu dramaturga Bertolda Brehtu lugu "Krietnais cilvēks no Sičuanas". Tā ir pilsēta, kurā no debesīm nolaidās dievi meklēt krietno cilvēku. Stāsts, protams, nebija par ķīniešiem, bet gan par cilvēkiem, kuri dzīvoja tajā paša pasaulē, kurā Brehts. Vēlāk izrādījās, ka arī dieviem nācās vilties, jo paša krietnā cilvēka nemaz nebija. Toties deviņu miljonu cilvēku apdzīvotā Čendu kā pirms tūkstošiem gadu bijusi, tā ir joprojām, bet tās pašā vidū slejas, šķiet, Ķīnā pats augstākais piemineklis priekšsēdētājam Mao. Kā jau pieņemts, viņš ar roku norāda uz austrumiem, kur lec saule. Tur ir arī pārtikušais Ķīnas austrumu piekrastes novads ar megapolēm Šanhaju un Honkongu, ko jau vairākus gadus sauc par Sjanganu. Tālāk aiz bronzas priekšsēdētāja muguras, divu dienu braucienā ar auto no Čendu sākas Himalaju kalni un tur par lielu pārticību nav ko runāt. Bet tepat pie kājām viņam plešas Sičuānas līdzenums, no kura laukiem gadā zemnieki novāc divas ražas. Vispirms izaug soja un rapsis, bet pēc tam lauki tiek apūdeņoti un tiek audzēts rīss. Tas šeit kalpojis pārtikai jau tūkstošiem gadu un kalpo arī tagad. Tiesa, pusdienas nevis sākas, bet gan beidzas ar bļodiņu rīsu.
Bet, jūs vaicāsiet, kāds gan sakars Konfūcijam, rīsam un seno laiku priekšniekiem ar ļaudīm, kas saka paldies priekšsēdētājam Mao, reformu arhitektam Denam un prezidentam Dzjanam?
Tad, lūk, kamēr ziemeļos ķīnieši cēla lielo mūri, Janczi upes augštecē cilvēkus nodarbināja citas problēmas. Pirms 2250 gadiem tika būvēta pasaulē pirmā rīsa lauku apūdeņošanas sistēma jeb Dudžingjanas projekts. Tas notika tā. Reiz dzīvoja krietns nodokļu savācējs, kura vārds mūsu pusē saprotamu iemeslu dēļ nav pazīstams. Viņš ar sirdi un dvēseli kalpoja savam imperatoram, savācot no zemniekiem ikgadējo rīsa ražas nodevu. Taču Sičuanas provincē vasarā ir ļoti karsts, ūdens no rīsu laukiem ātri iztvaiko un ir nepieciešams meklēt arvien jaunus veldzes avotus. Tad krietnais nodokļu savācējs izdomāja, ka varētu noskaldīt klinti upes krastā, upes vidū izveidot mākslīgu salu, ko šodien sauc par Zivs muti, un tad daļa ūdens aiztecētu pa kanāliem uz Sičuanas līdzenuma rīsu laukiem. Imperatora piekrišana tika saņemta un darbi turpinājās vairāk nekā trīsdesmit gadus. Uz klints upes līkumā tika kurināti ugunskuri, tad liets virsū auksts ūdens. Pamazām iezis sadrupa un daļa straumes aiztecēja pa jauno gultni. Rīsu tagad bija vairāk un valdnieks attapīgo ierēdni iecēla sev līdzīgo kārtā. Tā visā Ķīnas vēsturē gadījies tikai ar astoņiem cilvēkiem.
Jau pirms simtiem gadu pateicīgie tautieši ierēdnim par to, ka tas izdomājis, kā viņiem labāk apūdeņot rīsu laukus, gan paglābties no plūdiem, kad kalnos sākušies lieti, kalnā upes tuvumā uzcēla svētnīcu. Citur, līdzīgās vietās ļaudis būtu nolikuši Budu vai uzbūvējuši vietējo dievu galeriju, bet šeit, imperatora greznības cienīgā apģērbā ietērpts, sēž centīgais nodokļu savācējs. Tauta viņu neaizmirst un brīvos brīžos nāk paklanīties un, kas zina, varbūt izlūgties kādu praktisku labumu, ko Budam neiedrošinātos prasīt.
Bet sava cieņa tiek arī Budam. Turpat Sičuānā ir arī Lešanas Budas stauja. Arī tā ir izcirsta klintī pie upes. Budu akmenī cirtuši 90 gadus un tagad koloss ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojumā kā pati augstākā Budas statuja pasaulē.
Tās 72 metrus augstā un 25 metrus platā figūra jau gadsimtiem sargā Lešanas iedzīvotājus no plūdiem, kas varētu rasties tuvējā četru upju satekā. Lai nu kā, bet vietējie apgalvo, ka kopš tā laika, kad Budas statuja pabeigta, plūdi šeit vairs nekad nav bijuši.

Ģirts Kondrāts
Nobeigums sekos

58839