Lielais mūris un ķīniešu sociālisms I

Sensenos laikos dzīvoja trīs akli vīri, kuri ne reizi nebija redzējuši ziloni. Reiz viņiem radās iespēja dzīvnieku aptaustīt. Viens pielika rokas zilonim pie kājas un, teica, ka zilonis ir stabs, otrs, satvēris asti, sacīja, ka zilonis ir aukla, bet trešais, apčamdījis snuķi, secināja, ka zilonis ir čūska. Tā arī katram, kas dzirdējis vārdu Ķīna, tas būs kaut kas savs. Vieni zinās, ka uz zemes katrs ceturtais iedzīvotājs ir ķīnietis, otri, ka tā ir ļoti senas kultūras zeme, bet citam tās būs vieta, kur mūsdienās ražo lētas sporta kurpes. Neapšaubāmi, daļiņa taisnības būs katram. 
Taču, vai, ceļojot pa Ķīnu, kādam tā īsti ir izdevies pietuvoties ķīnieša dvēselei, nudien nezinu. Kaut vai tāpēc, ka ķīnieši saka: — Debesis ir apaļas, bet zeme — kantaina.

Lielais Ķīnas mūris

Savu septiņu tūkstošu kilometru attālumā no mājām, stāvot uz Lielā Ķīnas mūra, pēkšņi atskārtu, ka mans ceļš uz šejieni sākās jau pirms gadiem trīsdesmit, bet varbūt pat mazliet agrāk. Iznāk tā, ka lēnā garā būtu šurp ar kājām atnācis. Skolas brīvlaikā, lietainās dienās, apāvies Ķīnā ražotas kedas, ar lielu interesi vecās "Zvaigznēs" pētīju bildītes par čaklajiem ķīniešiem, kuri priekšsēdētāja Mao vadībā īstenoja lielo lēcienu pretī visgaišākai nākotnei. Tepat Rīgā, Dailes teātrī, savādi ģērbušies aktieri spēlēja vācu dramaturga Bertolda Brehta lugu "Krietnais cilvēks no Sičuānas". Īstenībā jau tā luga nemaz nebija par ķīniešiem, bet tik un tā šķita interesanti raudzīties, kā dievi, nolaidušies uz zemes noslēpumainajā Čendu pilsētā, meklē pašu krietnāko cilvēku. Kā gan es tolaik varēju zināt, ka tāda pilsēta patiešām pastāv? Bet tad bildītes par Ķīnu žurnālos vairs nepublicēja un par šīs savādās zemes esamību atgādināja tikai sarkans termoss virtuvē uz plaukta. Uz tā bija uzgleznoti kalni, kuriem pāri kā gara roka tālumā aizlocījās Lielais mūris. Vēlāk, kad termoss saplīsa, nevienam roka īsti necēlās to vienkārši izmest laukā. Bet tas bija sen... Toties tagad, pārbraucis mājās no Ķīnas, uz radu, draugu un paziņu jautājumu, vai esmu redzējis Lielo Ķīnas mūri, droši varu sacīt: — Jā, redzēju!
Patiesībā, ja reiz esi nokļuvis Ķīnā, Lielajam mūrim tā īsti nemaz garām aizkļūt nevar un katru reizi, kad esmu Pekinā, mēroju apmēram stundu garo ceļu, lai aplūkotu vienu no pasaules celtniecības brīnumiem. Tas nav iespējams vienīgi ziemā, kad kalnos uz ziemeļiem no galvaspilsētas ceļi ir apledojuši vai tad, kad uznāk ilgstošas lietavas, kas var izraisīt dubļu straumes un akmeņu nogruvumus. Šajā ziņā neesot paveicies eksprezidentam Guntim Ulmanim.
Ķīnas simbolu, varbūt pat tirgus zīmi, ik gadu apmeklē ne tikai tūkstošiem ārzemnieku, bet arī miljoniem Ķīnas pilsoņu. Kā vēsta oficiālā statistika, tieši pēdējos gados, pieaugot tautas labklājības līmenim, iekšzemes tūrisms ir palielinājies par 60 procentiem. Tāpat kā senāk, arī tagad esot spēkā ķīniešu sakāmvārds: — Kas tu par cilvēku, ja neesi bijis uz "Van li čan čen" jeb "Desmit tūkstošu lī garās sienas". 
Apāvis kāpšanai piemērotus apavu un vējjaku, kas sargā no dzestrajiem pavasara kalnu vējiem, kopā ar simtiem ķīniešu ceļoju pa Lielo Ķīnas mūri. Ir sestdiena, laiks brīnišķīgs un jau rīta pusē cilvēku uz mūra ir daudz vairāk nekā ap šo laiku Rīgas centrāltirgū. Jau pa ceļam uz pieeju mūrim stāvlaukumā saskaitu 80 autobusus. Taču skaits ir visai aptuvens, jo vienas tūristu grupas jau dodas prom, bet to vietā ierodas citas. Turklāt tādi stāvlaukumi ir vairāki. 
Lai nokļūtu daudzmaz klusākā vietā, ceļā pa mūri jāpavada vismaz četrdesmit piecas minūtes, bet varbūt arī mazliet vairāk. Jārēķinās, ka siena iet gan uz augšu, gan uz leju, bet vietām ir jārāpjas pa stāviem, gājēju apavu nodeldētiem pakāpieniem. Taču kāpelējot pavadītais laiks nav jānožēlo. Salīdzinošā vientulībā no kāda kalna galā uzbūvēta sargtorņa var paskatīties uz dūmakā izzūdošo sienu, ielejās satupušajiem zemnieku ciematiņiem un, mēģināt iztēloties, kā te izskatījās tad, kad senās Ciņu valsts imperatoram un viņa ministriem ienāca prātā būvēt aizsargsienu, kam nav līdzīgas visā pasaulē. 
Kāpēc ķīniešiem Lielais mūris bija vajadzīgs senatnē un kāpēc viņi ar to lepojas tagad? Nezinu, ko domāja pirmais eiropietis, kas ieraudzīja dižceltni: varbūt bija pārsteigts, varbūt mazliet vīlies, bet, man šķiet, ka ķīnietis, kas atnācis paskatīties uz Lielo mūri, jūtas apmēram tāpat kā latvietis, raugoties, piemēram, uz Brīvības pieminekli Rīgā vai ēģiptietis piramīdu pakājē. Kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka acīmredzama ir patiesība, ka laiks maina pasauli, bet neko daudz nevar padarīt akmenī sastingušai laikmetu elpai, varbūt pat ideoloģijai, kas sastingusi senajos, cilvēka roku apstrādātajos akmeņos. Protams, laiks, dabas stihijas vai ļaužu neprāts var izpostīt arī šķietami mūžīgas lietas, taču Lielajam Ķīnas mūrim pagaidām vismaz no cilvēku puses briesmas nedraud. Tieši otrādi. Jau labu laiku iekļauts UNESCO cilvēces kultūras mantojuma dārgumu reģistros un valsts aprūpēts, tas braši sadzīvo ar ceļinieku straumēm. Jau kopš 1949. gada Ķīnas Tautas Republikas valdība tērē milzīgu daudzumu juaņu vismaz tā atsevišķu posmu uzturēšanai, piemēram, lai salabotu apmeklētāju kāju nodeldētos akmens pakāpienus sienas stāvākajos posmos. 
Tikmēr mūris kā teiksmains pūķis, aizvīdamies kalnos, ne tikai mielo acis ar skaistām ainavām, bet ķīniešos vieš arī nacionālo sentimentu un lepnumu par saviem senčiem, varbūt arī drošības apziņu.
Pirms vairāk nekā diviem ar pusi tūkstošiem gadu mūsdienu ķīniešu senči dzīvoja septiņās mazās valstiņās Dzeltenās (Huanhe) un Oranžās (Janczi) upes krastos. Tā kā valstiņas savā starpā karoja, vairākas no tām savas robežas bija apjozušas ar sargtorņiem un nocietinātām robežlīnijām. Tāpēc par Lielā Ķīnas mūra aizsākumiem pētnieki uzskata aizsardzības sienu starp Ciņu un Ču valstīm, kas tapa septītajā gadsimtā pirms Kristus dzimšanas. Apmēram piecsimt gadus vēlāk pie varas Ciņu valstiņā nāca tās kanclera Lu Buveja dēls Ši. Viņš saviem valdījumiem ar tam laikam atbilstošām metodēm pievienoja pārējās sešas Ziedošās viduszemes valstis un kļuva par pirmo ķīniešu imperatoru. Ciņs Ši savam vārdam pievienoja pavārdu Huaņdi, kas nozīmēja Dzeltenais valdnieks, kāds teiksmainā senatnē jau reiz bija valdījis. Ciņs Šihuaņdi ar savu uzdrīkstēšanos sacēlās ne tikai pret dievu nolikto kārtību, bet arī bez jebkādas nožēlas 15 gadus grāva visu, ko varēja sagraut, un apvienoja visu, ko vien spēja: naudu, svarus, mērus, hieroglifus, noteica, cik lielam atstatumam jābūt starp ratu riteņiem un tamlīdzīgi. Un vēl imperators pavēlēja nojaukt sienas starp pakļautajām valstīm, bet savienot kalnos celtos aizsargposteņus vienā lielā cietoksnī, lai varētu aizstāvēties no kareivīgo nomadu uzbrukumiem. Tie kā stepes vējš atdrāzās no ziemeļiem un, sagrābuši laupījumu, tikpat pēkšņi kā parādījušies arī pazuda. Sākotnēji siena tika veidota kā zemes valnis, kura stiprībai tika ierakti arī, piemēram, valdnieka esošie un šķietamie pretinieki un filozofi. Lai uzceltu Desmit tūkstošu lī garo sienu (patiesībā — 11, 3 tūkstoši lī. Ķīniešu garuma vienība lī ir apmēram puse no kilometra jeb trešdaļa jūdzes), pēc valdnieka pavēles gadiem strādāja viens miljons jeb viena piektdaļa toreizējās Ķīnas iedzīvotāju. Versijas par mūra garumu ir dažādas, tomēr visbiežāk tiek minēti skaitļi no 6300 līdz 6700 kilometriem. Taču, tā kā siena laika gaitā vairākās vietās ir būvēta divās vai pat trīs kārtās, tad 2000 gados uzceltās sienas garums varētu būt pat dubultīgs. Par tās sākumu uzskata Šanhaiguaņas sargsposteni pie jūras ĶTR austrumu provincē Hebejā, bet otrs gals ir Cjajuiguaņas sargpostenis Gaņsu provincē valsts ziemeļrietumos. Tur siena, iestiepjoties Taklamakana tuksneša smiltājos, kalpoja arī Lielā zīda ceļa aizsardzībai. Pašlaik mūra drupas šķērso 11 Ķīnas provinces, municipalitātes un autonomos apgabalus. 
Lielo mūri jau pašos tā pastāvēšanas sākumos postīja laupītāji, lai ielauztos Ciņu impērijas valdījumos. Kad nomadi bija tikuši sienai pāri, ķīnieši izpostītos sienas posmus atjaunoja un metās vajāt laupītājus, līdz tie atkal atgriezās pie sienas, kur dabūja galu. Pašreizējo izskatu Lielais mūris ieguva tikai 14. un 15. gadsimtā, kad valdīja Minu dinastija. Īstas militāras nozīmes gan tam vairs nebija, taču Minu imperatori lika sienu būvēt no akmeņiem un ķieģeļiem. Arī tūristiem piemērotie sienas posmi, piemēram, Badolinas apkaimē ir celti Minu dinastijas laikā. 
Sešus vai septiņus metrus augstie un līdz pieciem metriem platie mūra fragmenti pievilina arī apkārtējo ciemu zemniekus. Iespējams, ka daudzi no viņiem pat tā īsti nenojauš, ka Lielais mūris ir firmas zīme, kuru izmanto pat uz alus un vīna pudeļu etiķetēm. Toties dzīve tā tuvumā viņiem ļauj nopelnīt vismaz dienišķo rīsu bļodiņu. Darbi ir visdažādākie: biļešu pārdevējs, kārtības uzturētājs uz mūra un tā apkārtnē, sētnieks, rikša, kas līdz sienai aizved vecus un bagātus ceļiniekus, suvenīru un ūdens pudeļu tirgotājs, beidzot ar sīkajiem privātuzņēmējiem, kuri tūristiem piedāvā nofotografēties uz kalna galā uzstiepta zirga vai kamieļa mugurā, vai teatralizētās senlaiku drānās. 
Protams, ir bijuši brīži, kad mūris Padebešu impērijas iedzīvotājus ne tikai praktiski, bet arī simboliski ir atdalījis no pārējās pasaules, bet tie laiki ir pagājuši. Kā jau lietišķi domājoši ļaudis viņi ir sapratuši, ka nacionālajam lepnumam nekas nekaitēs, ja cilvēki no visas pasaules nāks uz Lielo mūri paskatīties un maksās par to naudu. Un tā arī notiek. Turklāt daudzu pasaules pārtikušo valstu pilsoņi — īpaši vācieši — ziedo savu naudu lielā Ķīnas mūra uzturēšanai. 
Bet nu pietiks par mūri. Pieņemot, ka tas ir katras ķīnieša sirds daļiņa, no Lielā mūra atvadoties, vēl var nopirkt, piemēram, T kreklu ar uzrakstu "Esmu pastaigājies pa Lielo Ķīnas mūri" un doties tālāk. Tikai pērkot kreklu, nevajadzētu aizmirst mazliet pakaulēties. Vismaz trešdaļu no sākotnēji piedāvātās summas droši var ietaupīt. 

Debesskrāpis — piemineklis labklājībai 

Vairs var tikai nojaust, kāda izskatījās Ķīnas ziemeļu galvaspilsēta Pekina, kad tur pirms mazliet vairāk nekā 100 gadiem ieradās latvietis Pēteris Šmits, lai vietējās universitātes studentiem mācītu krievu valodu. Visticamāk, tā bija pelēka, putekļaina pilsēta ar imperatora pili — Aizliegto pilsētu jeb Gugunu — centrā. Aiz tās (no pils iekšpuses raugoties) sarkanajiem mūriem pletās simtiem lielāku un mazāku mūsu izpratnē mikrorajonu — hutonu — ar pelēkām vienstāva mājiņām, kas sagrupējušās ap šaurām, kājām gājēju, rikšu un sojas smārda pārpildītām ieliņām. Pašu vārdu hutons pekiniešu valodā pirms daudziem gadsimtiem ieviesa atnācēji no Mongolijas Juaņu dinastijas laikā. Ar laiku daudzi hutoni varēja lepoties pat ar skaistiem nosaukumiem, piemēram, Zelta zivs, Tirgoņa Čena ciems, Spožie meldri un tamlīdzīgi. Galvaspilsētā vēl kādi seši tūkstoši hutonu esot saglabājušies.
Pekina ar saviem 12 miljoniem iedzīvotāju, kā saka zinātāji, atgādinot Maskavu. Kas to lai zina, cik strauji pēdējos gados ir mainījusies Krievijas galvaspilsēta, bet, šķiet, Pekinas attīstības tempi varētu būt pat straujāki nekā apvienotās Vācijas galvaspilsētai Berlīnei. Katrā ziņā tāda, kāda Ķīnas galvaspilsēta bija 1997. gadā, tā vairs nav. Jauni ceļu pārvadi un debesskrāpji gar galvenajām pilsētas ielām pilsētu vietām ir izmainījuši līdz nepazīšanai. Arī daudzu veco mikrorajonu liktenis, ja vien tie nav domāti īpašai saglabāšanai, piemēram, tūrismam, jau ir izlemts. 
No vienas puses Ķīnas pilsētas, kurās nācies būt — Šanhajā, Guančžou, Čendu vai Harbinā un pat modernajā Šenžeņā, kas izaugusi no pieticīga zvejnieku ciematiņa ar pārsimts tūkstošiem iedzīvotāju līdz miljonu pilsētai, rada pārliecību, ka vēl ne tik sen ķīniešiem pilsētās ir paticis dzīvot divstāvu namiņos. Patiesībā jau arī šī it kā tradicionālā Ķīnas pilsētu daļa nekur nav pazudusi. Joprojām debesskrāpju ieskauto ielu pavēnī var atrast divstāvu pilsētu. Automobiļiem mazāk pārblīvētajās ielās cits pie cita sarindojušies namiņi, kuru pirmajā stāvā ir veikals vai neliels restorāns, šuvēju darbnīca vai tamlīdzīgi, otrajā stāvā neliels dzīvoklītis, bet kaut kur mājas aizmugurējā daļā šaurs, sadzīves priekšmetiem un velosipēdiem pieblīvēts pagalmiņš, jo lielākā daļa dzīves tāpat paiet uz ielas. Bet negribētos apgalvot, ka laiks šeit būtu sastindzis un tūdaļ pa ielu nāks pretī kāds vīrs, kas atgādinās Konfūciju. Lielākas izredzes ir sastapt kādu bijušo hunveibinu, bet, kā dzird, viņi tagad nožēlojot savu jaunības gadu degsmi, ko veltījuši graušanai. — Labāk būtu tā vietā kaut ko uzcēluši, — viņi mēdzot teikt.
— Mēs patiesībā esam lieli kolektīvisti, — vienā mutē stāsta paši ķīnieši. Tad jau jums visiem kopā ir vieglāk izskriet līdzi straujajām pārmaiņām, kas jau trešo gadu desmitu notiek Ķīnā? — jautāju ļaudīm, kuri prot angļu vai krievu valodu. — Kā redzat, paspējam. Turklāt citas izvēles nemaz nav, — viņi atteic. 
Ja vismaz aptuveni ir zināms, ka Lielais Ķīnas mūris ir tik garš, lai pa ekvatoru apjoztu zemeslodi, tad atbildēt uz jautājumu, cik augsts tornis iznāktu, ja visus ķīniešu uzceltos debeskrāpjus saliktu citu citam galā, šķiet, ir neiespējami vai pat panaivi. Jo vairāk tāpēc, ka augstceltņu bums vēl nav beidzies nedz Pekinā, nedz bagātajā Šanhajā, nedz arī mazāk attīstītajās rietumu provinču pilsētās, kur viss vēl tikai priekšā nākamajās piecgadēs. — Redzat, mēs, lai gan jau pietiekami tālu tikuši, tik un tā vēl paliekam jaunattīstības zemju skaitā, — stāsta valsts amatpersonas. 
Ķīniešiem patīk būvēt augstas, skaistas, stiklos mirdzošas celtnes. Kāpēc? Vai tikai tāpēc, ka tā dara amerikāņi, kuru valsti ķīnieši sauc par Brīnumskaisto zemi. Varbūt tāpēc, lai apliecinātu, ka reformu un atvērtības politika, par kuru tik daudz runā valsts ierēdņi, ir nesusi rezultātus. Bet varbūt skaidrojums jāmeklē Ķīnas vēsturē?
Ķīnieši lepojas, ka jau gandrīz četrus tūkstošus gadu pieraksta savu vēsturi. Viņi ir izdomājuši zīdu, kompasu, papīru, šaujampulveri un daudz ko citu. Ap to laiku, kad Kolumbs vēl tikai grasījās braukt uz Ameriku un eiropieši meklēja ceļu uz Āfrikas austrumu krastu, ķīniešu tirgotāji savās džonkās, piebraukuši no otras puses, tur jau bija priekšā. Aizmirst, ka vismaz šajā ziņā ķīnieši ir vēsturiska nācija, nevajadzētu. Protams, no pārējām Eirāzijas tautām ķīniešus šķīra augstie Himalaju kalni un gandrīz nepārejami smilšu tuksneši, tāpēc viņu civilizācija ļoti ilgi pastāvēja it kā nomaļus. 
Taču 17. gadsimta vidū stabilais impēriskais mehānisms sāka buksēt un nīstās Mandžūru dinastijas valdīšanas laikā Ķīna kļuva gluži iekārojams kumoss angļiem, Krievijas impērijai, japāņiem un citām tautām. Piemēram, 19. gadsimta trīs Opija kari atgādina laiku, kad Ķīnas dienvidaustrumos uz ilgāku palikšanu Honkongā ieradās briti. Karš ar Japānu par Ķīnas austrumu piekrasti ziemeļaustrumu teritorijās vien ilga 50 gadus. Katra sacelšanās maksāja desmitiem miljonu dzīvību. Tad 1912. gada 1. janvārī doktors Suņs Jatsens ar domubiedriem pasludināja Ķīnu par republiku. Vēl pēc 16 nemierīgiem gadiem nacionālā gomindāniešu partija ar Čanu Kaiši priekšgalā pasludināja sevi par vienīgo varu Padebešu valstībā, bet viņus apstrīdēja gan japāņi, gan komunisti. Beidzās Otrais pasaules karš un 1949. gadā Mao Czeduns un komunisti pasludināja Ķīnas Tautas Republiku. Nākamajos trīs gados lauksaimniecība, rūpniecība un sociālā dzīve tika pagriezta jaunās sliedēs. No Tautas Republikas pasludināšanas brīža līdz 1954. gadam, dzīvības zaudēja vismaz 800 tūkstoši cilvēku. No 1958. līdz 1960. gadam sekoja lielais lēciens, kura mērķis bija tikai ar pašaizliedzīgu darbu un ideoloģiski skaidrību sirdī panākt valsts ekonomisko uzplaukumu. 1965. gadā sākās trīs Lielās proletāriskās kultūras revolūcijas gadi, kad miljoniem pilsētas jauniešu un ierēdņu dažādu kategoriju neliešu statusā tika nosūtīti pāraudzināšanai uz laukiem, bet augstskolu profesori pārauga rūpnīcās. Tikai 1978. gadā — divus gadus pēc lielā stūrmaņa Mao Czeduna nāves — vicepremjers Dens Sjaopins sāka valsts moderno kursu uz labklājību. — Būt bagātam ir labi, — viņš sacīja. 
— Skatieties, kādi bijuši mūsu vēstures pēdējie simts gadi, — privātā sarunā teic kāds valsts ierēdnis, kuram ir bijusi iespēja redzēt pasauli, — mūsu tauta ir iepazinusi karus, revolūcijas, ir lijušas asinis un cilvēki iepazinuši badu un aukstumu. Tagad mēs gribam būt laimīgi un bagāti. Debesskrāpji tikai norāda uz mūsu tiekšanos būt pārtikušiem un laimīgiem. 
Cita lieta, vai tā ir vēlēšanās parādīt pasaulei, ka ķīnieši tiešām ir laimīgi, vai pussimts stāvu un pat augstāki nami patiešām ir nepieciešamība, skaidras atbildes nav. Priekšnieki, runājot ar ārzemniekiem, uz savas valsts problēmām parasti raugās it kā caur rozā brillēm. Tiek saukti fantastiski skaitļi, ļoti cerīgi raksturota rūpniecības attīstība, tiek piesaukti sasniegumi mašīnbūvē un elektronikā, pieminētas vadošās pozīcijas pasaulē kokvilnas drānu šūšanā, metāla un cementa ražošanā. Uz jautājumu, vai jūsu tauta ir laimīga, ir tikai viena atbilde: — Jā, ļaudis ir laimīgi! 
Taču kurš precīzi pateiks, kas Ķīnas valdībai jādara, lai neizputētu konkurences nespējīgie valsts uzņēmumi, un kā noturēt ražošanas attīstības tempus, lai tie ik gadu saglabātos ne mazāk kā sešu procentu līmenī. Ja tas neizdosies, tad nākotnē Ķīnā būs miljoniem bezdarbnieku. 
Pašlaik valstī dzīvo apmēram 1,3 miljardi cilvēku, no tiem 20 procenti dzīvo pilsētās, 80 — laukos. Apmēram 50 procentu valsts iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā un tikai 24 procenti rūpniecībā. Īsti ticamu skaitli, cik Ķīnā ir bezdarbnieku, atrast nevar, taču ir skaidrs, ka laukos bezdarbnieku ir vairāk nekā pilsētās. Ne velti jauni cilvēki, īpaši no valsts rietumu rajoniem, dodas uz austrumu piejūras pilsētām meklēt darbu. Ieradušies pilsētā, viņi strādā uz būvēm, kaut ko rok, jauc nost vecos namus, asfaltē ielas. Darbu, kur nav vajadzīga augsta kvalifikācija, pagaidām pietiek. Protams, ne gluži visiem. Taču cilvēku aizplūšana no laukiem uz pilsētu par nacionālu nelaimi pagaidām uzskatīta netiek. Ļaudis, šķiet, samierinājušies ar valsts politiku, ka ģimenē drīkst būt tikai viens bērns. Jaunie pilsētnieki pat vairs nav pierunājami gādāt to pašu vienu: — Paskatieties, cik mums labi klājas. Kāpēc mums vēl būtu jārūpējas par bērniem? Valsts jau tā ir pārapdzīvota un valdībai nemaz nav spēka par visiem vienlīdz labi gādāt, — viņi teic. — Bet kas jūs apglabās, kad būsiet veci un nomirsiet? — vaicāju. — Gan jau valdība zinās, ko darīt, — skan atbilde. 
Bet nu atpakaļ pie debesskrāpjiem. Krāsainos spoguļstiklos mirdzošas fasādes liek domāt par varenību un labklājību, kāda slēpjas to iekšienē. Bet tiklīdz sāk krēslot, un dienvidos tas notiek samērā agri, lai daudzas augstceltnes pārvērstos par tumsas pārņemtiem torņiem, kurus rotā vienīgi reklāmu ugunis. Tātad, vai nu augstceltņu stikli ir tik tumši, ka gaisma tiem cauri nevar izlauzties, vai vienkārši cilvēki savlaicīgi, nesagaidot tumsas iestāšanos, beidz darbu un steidzas uz mājās? Uz šo jautājumu atbildi rast ir grūti. Tāpat kā neviens īsti nevar pateikt, vai dižceltņu straujā ienākšana pilsētās un pārmaiņas gadsimtos ierastajā vidē nav par straujām un cilvēks tām spēj izsekot. — Bet mēs dzīvojam arvien labāk, — sarunā ar ārzemju žurnālistiem uzsver pelēkā tumšā uzvalkā tērpies valsts kalpotājs kādā Pekinas debesskrāpja pieņemšanas zālē. — Vai tad nekādu problēmu jūsu valsts iedzīvotājiem nav? — uzdodu viņam gandrīz vai filozofisku jautājumu. — Nu, protams, dažas ir, — viņš man atsaka, liekot saprast, ka pamatīgāk šis jautājums iztirzāts netiks. Protams, ka nekas nav tik vienkārši atrisināms, jo tikai debesis ir apaļas, bet zeme — kantaina.

Turpinājums sekos.

Ģirts Kondrāts

Impro Ceļojumi - Lielais mūris un ķīniešu sociālisms I

Lielais mūris un ķīniešu sociālisms I

Sensenos laikos dzīvoja trīs akli vīri, kuri ne reizi nebija redzējuši ziloni. Reiz viņiem radās iespēja dzīvnieku aptaustīt. Viens pielika rokas zilonim pie kājas un, teica, ka zilonis ir stabs, otrs, satvēris asti, sacīja, ka zilonis ir aukla, bet trešais, apčamdījis snuķi, secināja, ka zilonis ir čūska. Tā arī katram, kas dzirdējis vārdu Ķīna, tas būs kaut kas savs. Vieni zinās, ka uz zemes katrs ceturtais iedzīvotājs ir ķīnietis, otri, ka tā ir ļoti senas kultūras zeme, bet citam tās būs vieta, kur mūsdienās ražo lētas sporta kurpes. Neapšaubāmi, daļiņa taisnības būs katram. 
Taču, vai, ceļojot pa Ķīnu, kādam tā īsti ir izdevies pietuvoties ķīnieša dvēselei, nudien nezinu. Kaut vai tāpēc, ka ķīnieši saka: — Debesis ir apaļas, bet zeme — kantaina.

Lielais Ķīnas mūris

Savu septiņu tūkstošu kilometru attālumā no mājām, stāvot uz Lielā Ķīnas mūra, pēkšņi atskārtu, ka mans ceļš uz šejieni sākās jau pirms gadiem trīsdesmit, bet varbūt pat mazliet agrāk. Iznāk tā, ka lēnā garā būtu šurp ar kājām atnācis. Skolas brīvlaikā, lietainās dienās, apāvies Ķīnā ražotas kedas, ar lielu interesi vecās "Zvaigznēs" pētīju bildītes par čaklajiem ķīniešiem, kuri priekšsēdētāja Mao vadībā īstenoja lielo lēcienu pretī visgaišākai nākotnei. Tepat Rīgā, Dailes teātrī, savādi ģērbušies aktieri spēlēja vācu dramaturga Bertolda Brehta lugu "Krietnais cilvēks no Sičuānas". Īstenībā jau tā luga nemaz nebija par ķīniešiem, bet tik un tā šķita interesanti raudzīties, kā dievi, nolaidušies uz zemes noslēpumainajā Čendu pilsētā, meklē pašu krietnāko cilvēku. Kā gan es tolaik varēju zināt, ka tāda pilsēta patiešām pastāv? Bet tad bildītes par Ķīnu žurnālos vairs nepublicēja un par šīs savādās zemes esamību atgādināja tikai sarkans termoss virtuvē uz plaukta. Uz tā bija uzgleznoti kalni, kuriem pāri kā gara roka tālumā aizlocījās Lielais mūris. Vēlāk, kad termoss saplīsa, nevienam roka īsti necēlās to vienkārši izmest laukā. Bet tas bija sen... Toties tagad, pārbraucis mājās no Ķīnas, uz radu, draugu un paziņu jautājumu, vai esmu redzējis Lielo Ķīnas mūri, droši varu sacīt: — Jā, redzēju!
Patiesībā, ja reiz esi nokļuvis Ķīnā, Lielajam mūrim tā īsti nemaz garām aizkļūt nevar un katru reizi, kad esmu Pekinā, mēroju apmēram stundu garo ceļu, lai aplūkotu vienu no pasaules celtniecības brīnumiem. Tas nav iespējams vienīgi ziemā, kad kalnos uz ziemeļiem no galvaspilsētas ceļi ir apledojuši vai tad, kad uznāk ilgstošas lietavas, kas var izraisīt dubļu straumes un akmeņu nogruvumus. Šajā ziņā neesot paveicies eksprezidentam Guntim Ulmanim.
Ķīnas simbolu, varbūt pat tirgus zīmi, ik gadu apmeklē ne tikai tūkstošiem ārzemnieku, bet arī miljoniem Ķīnas pilsoņu. Kā vēsta oficiālā statistika, tieši pēdējos gados, pieaugot tautas labklājības līmenim, iekšzemes tūrisms ir palielinājies par 60 procentiem. Tāpat kā senāk, arī tagad esot spēkā ķīniešu sakāmvārds: — Kas tu par cilvēku, ja neesi bijis uz "Van li čan čen" jeb "Desmit tūkstošu lī garās sienas". 
Apāvis kāpšanai piemērotus apavu un vējjaku, kas sargā no dzestrajiem pavasara kalnu vējiem, kopā ar simtiem ķīniešu ceļoju pa Lielo Ķīnas mūri. Ir sestdiena, laiks brīnišķīgs un jau rīta pusē cilvēku uz mūra ir daudz vairāk nekā ap šo laiku Rīgas centrāltirgū. Jau pa ceļam uz pieeju mūrim stāvlaukumā saskaitu 80 autobusus. Taču skaits ir visai aptuvens, jo vienas tūristu grupas jau dodas prom, bet to vietā ierodas citas. Turklāt tādi stāvlaukumi ir vairāki. 
Lai nokļūtu daudzmaz klusākā vietā, ceļā pa mūri jāpavada vismaz četrdesmit piecas minūtes, bet varbūt arī mazliet vairāk. Jārēķinās, ka siena iet gan uz augšu, gan uz leju, bet vietām ir jārāpjas pa stāviem, gājēju apavu nodeldētiem pakāpieniem. Taču kāpelējot pavadītais laiks nav jānožēlo. Salīdzinošā vientulībā no kāda kalna galā uzbūvēta sargtorņa var paskatīties uz dūmakā izzūdošo sienu, ielejās satupušajiem zemnieku ciematiņiem un, mēģināt iztēloties, kā te izskatījās tad, kad senās Ciņu valsts imperatoram un viņa ministriem ienāca prātā būvēt aizsargsienu, kam nav līdzīgas visā pasaulē. 
Kāpēc ķīniešiem Lielais mūris bija vajadzīgs senatnē un kāpēc viņi ar to lepojas tagad? Nezinu, ko domāja pirmais eiropietis, kas ieraudzīja dižceltni: varbūt bija pārsteigts, varbūt mazliet vīlies, bet, man šķiet, ka ķīnietis, kas atnācis paskatīties uz Lielo mūri, jūtas apmēram tāpat kā latvietis, raugoties, piemēram, uz Brīvības pieminekli Rīgā vai ēģiptietis piramīdu pakājē. Kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka acīmredzama ir patiesība, ka laiks maina pasauli, bet neko daudz nevar padarīt akmenī sastingušai laikmetu elpai, varbūt pat ideoloģijai, kas sastingusi senajos, cilvēka roku apstrādātajos akmeņos. Protams, laiks, dabas stihijas vai ļaužu neprāts var izpostīt arī šķietami mūžīgas lietas, taču Lielajam Ķīnas mūrim pagaidām vismaz no cilvēku puses briesmas nedraud. Tieši otrādi. Jau labu laiku iekļauts UNESCO cilvēces kultūras mantojuma dārgumu reģistros un valsts aprūpēts, tas braši sadzīvo ar ceļinieku straumēm. Jau kopš 1949. gada Ķīnas Tautas Republikas valdība tērē milzīgu daudzumu juaņu vismaz tā atsevišķu posmu uzturēšanai, piemēram, lai salabotu apmeklētāju kāju nodeldētos akmens pakāpienus sienas stāvākajos posmos. 
Tikmēr mūris kā teiksmains pūķis, aizvīdamies kalnos, ne tikai mielo acis ar skaistām ainavām, bet ķīniešos vieš arī nacionālo sentimentu un lepnumu par saviem senčiem, varbūt arī drošības apziņu.
Pirms vairāk nekā diviem ar pusi tūkstošiem gadu mūsdienu ķīniešu senči dzīvoja septiņās mazās valstiņās Dzeltenās (Huanhe) un Oranžās (Janczi) upes krastos. Tā kā valstiņas savā starpā karoja, vairākas no tām savas robežas bija apjozušas ar sargtorņiem un nocietinātām robežlīnijām. Tāpēc par Lielā Ķīnas mūra aizsākumiem pētnieki uzskata aizsardzības sienu starp Ciņu un Ču valstīm, kas tapa septītajā gadsimtā pirms Kristus dzimšanas. Apmēram piecsimt gadus vēlāk pie varas Ciņu valstiņā nāca tās kanclera Lu Buveja dēls Ši. Viņš saviem valdījumiem ar tam laikam atbilstošām metodēm pievienoja pārējās sešas Ziedošās viduszemes valstis un kļuva par pirmo ķīniešu imperatoru. Ciņs Ši savam vārdam pievienoja pavārdu Huaņdi, kas nozīmēja Dzeltenais valdnieks, kāds teiksmainā senatnē jau reiz bija valdījis. Ciņs Šihuaņdi ar savu uzdrīkstēšanos sacēlās ne tikai pret dievu nolikto kārtību, bet arī bez jebkādas nožēlas 15 gadus grāva visu, ko varēja sagraut, un apvienoja visu, ko vien spēja: naudu, svarus, mērus, hieroglifus, noteica, cik lielam atstatumam jābūt starp ratu riteņiem un tamlīdzīgi. Un vēl imperators pavēlēja nojaukt sienas starp pakļautajām valstīm, bet savienot kalnos celtos aizsargposteņus vienā lielā cietoksnī, lai varētu aizstāvēties no kareivīgo nomadu uzbrukumiem. Tie kā stepes vējš atdrāzās no ziemeļiem un, sagrābuši laupījumu, tikpat pēkšņi kā parādījušies arī pazuda. Sākotnēji siena tika veidota kā zemes valnis, kura stiprībai tika ierakti arī, piemēram, valdnieka esošie un šķietamie pretinieki un filozofi. Lai uzceltu Desmit tūkstošu lī garo sienu (patiesībā — 11, 3 tūkstoši lī. Ķīniešu garuma vienība lī ir apmēram puse no kilometra jeb trešdaļa jūdzes), pēc valdnieka pavēles gadiem strādāja viens miljons jeb viena piektdaļa toreizējās Ķīnas iedzīvotāju. Versijas par mūra garumu ir dažādas, tomēr visbiežāk tiek minēti skaitļi no 6300 līdz 6700 kilometriem. Taču, tā kā siena laika gaitā vairākās vietās ir būvēta divās vai pat trīs kārtās, tad 2000 gados uzceltās sienas garums varētu būt pat dubultīgs. Par tās sākumu uzskata Šanhaiguaņas sargsposteni pie jūras ĶTR austrumu provincē Hebejā, bet otrs gals ir Cjajuiguaņas sargpostenis Gaņsu provincē valsts ziemeļrietumos. Tur siena, iestiepjoties Taklamakana tuksneša smiltājos, kalpoja arī Lielā zīda ceļa aizsardzībai. Pašlaik mūra drupas šķērso 11 Ķīnas provinces, municipalitātes un autonomos apgabalus. 
Lielo mūri jau pašos tā pastāvēšanas sākumos postīja laupītāji, lai ielauztos Ciņu impērijas valdījumos. Kad nomadi bija tikuši sienai pāri, ķīnieši izpostītos sienas posmus atjaunoja un metās vajāt laupītājus, līdz tie atkal atgriezās pie sienas, kur dabūja galu. Pašreizējo izskatu Lielais mūris ieguva tikai 14. un 15. gadsimtā, kad valdīja Minu dinastija. Īstas militāras nozīmes gan tam vairs nebija, taču Minu imperatori lika sienu būvēt no akmeņiem un ķieģeļiem. Arī tūristiem piemērotie sienas posmi, piemēram, Badolinas apkaimē ir celti Minu dinastijas laikā. 
Sešus vai septiņus metrus augstie un līdz pieciem metriem platie mūra fragmenti pievilina arī apkārtējo ciemu zemniekus. Iespējams, ka daudzi no viņiem pat tā īsti nenojauš, ka Lielais mūris ir firmas zīme, kuru izmanto pat uz alus un vīna pudeļu etiķetēm. Toties dzīve tā tuvumā viņiem ļauj nopelnīt vismaz dienišķo rīsu bļodiņu. Darbi ir visdažādākie: biļešu pārdevējs, kārtības uzturētājs uz mūra un tā apkārtnē, sētnieks, rikša, kas līdz sienai aizved vecus un bagātus ceļiniekus, suvenīru un ūdens pudeļu tirgotājs, beidzot ar sīkajiem privātuzņēmējiem, kuri tūristiem piedāvā nofotografēties uz kalna galā uzstiepta zirga vai kamieļa mugurā, vai teatralizētās senlaiku drānās. 
Protams, ir bijuši brīži, kad mūris Padebešu impērijas iedzīvotājus ne tikai praktiski, bet arī simboliski ir atdalījis no pārējās pasaules, bet tie laiki ir pagājuši. Kā jau lietišķi domājoši ļaudis viņi ir sapratuši, ka nacionālajam lepnumam nekas nekaitēs, ja cilvēki no visas pasaules nāks uz Lielo mūri paskatīties un maksās par to naudu. Un tā arī notiek. Turklāt daudzu pasaules pārtikušo valstu pilsoņi — īpaši vācieši — ziedo savu naudu lielā Ķīnas mūra uzturēšanai. 
Bet nu pietiks par mūri. Pieņemot, ka tas ir katras ķīnieša sirds daļiņa, no Lielā mūra atvadoties, vēl var nopirkt, piemēram, T kreklu ar uzrakstu "Esmu pastaigājies pa Lielo Ķīnas mūri" un doties tālāk. Tikai pērkot kreklu, nevajadzētu aizmirst mazliet pakaulēties. Vismaz trešdaļu no sākotnēji piedāvātās summas droši var ietaupīt. 

Debesskrāpis — piemineklis labklājībai 

Vairs var tikai nojaust, kāda izskatījās Ķīnas ziemeļu galvaspilsēta Pekina, kad tur pirms mazliet vairāk nekā 100 gadiem ieradās latvietis Pēteris Šmits, lai vietējās universitātes studentiem mācītu krievu valodu. Visticamāk, tā bija pelēka, putekļaina pilsēta ar imperatora pili — Aizliegto pilsētu jeb Gugunu — centrā. Aiz tās (no pils iekšpuses raugoties) sarkanajiem mūriem pletās simtiem lielāku un mazāku mūsu izpratnē mikrorajonu — hutonu — ar pelēkām vienstāva mājiņām, kas sagrupējušās ap šaurām, kājām gājēju, rikšu un sojas smārda pārpildītām ieliņām. Pašu vārdu hutons pekiniešu valodā pirms daudziem gadsimtiem ieviesa atnācēji no Mongolijas Juaņu dinastijas laikā. Ar laiku daudzi hutoni varēja lepoties pat ar skaistiem nosaukumiem, piemēram, Zelta zivs, Tirgoņa Čena ciems, Spožie meldri un tamlīdzīgi. Galvaspilsētā vēl kādi seši tūkstoši hutonu esot saglabājušies.
Pekina ar saviem 12 miljoniem iedzīvotāju, kā saka zinātāji, atgādinot Maskavu. Kas to lai zina, cik strauji pēdējos gados ir mainījusies Krievijas galvaspilsēta, bet, šķiet, Pekinas attīstības tempi varētu būt pat straujāki nekā apvienotās Vācijas galvaspilsētai Berlīnei. Katrā ziņā tāda, kāda Ķīnas galvaspilsēta bija 1997. gadā, tā vairs nav. Jauni ceļu pārvadi un debesskrāpji gar galvenajām pilsētas ielām pilsētu vietām ir izmainījuši līdz nepazīšanai. Arī daudzu veco mikrorajonu liktenis, ja vien tie nav domāti īpašai saglabāšanai, piemēram, tūrismam, jau ir izlemts. 
No vienas puses Ķīnas pilsētas, kurās nācies būt — Šanhajā, Guančžou, Čendu vai Harbinā un pat modernajā Šenžeņā, kas izaugusi no pieticīga zvejnieku ciematiņa ar pārsimts tūkstošiem iedzīvotāju līdz miljonu pilsētai, rada pārliecību, ka vēl ne tik sen ķīniešiem pilsētās ir paticis dzīvot divstāvu namiņos. Patiesībā jau arī šī it kā tradicionālā Ķīnas pilsētu daļa nekur nav pazudusi. Joprojām debesskrāpju ieskauto ielu pavēnī var atrast divstāvu pilsētu. Automobiļiem mazāk pārblīvētajās ielās cits pie cita sarindojušies namiņi, kuru pirmajā stāvā ir veikals vai neliels restorāns, šuvēju darbnīca vai tamlīdzīgi, otrajā stāvā neliels dzīvoklītis, bet kaut kur mājas aizmugurējā daļā šaurs, sadzīves priekšmetiem un velosipēdiem pieblīvēts pagalmiņš, jo lielākā daļa dzīves tāpat paiet uz ielas. Bet negribētos apgalvot, ka laiks šeit būtu sastindzis un tūdaļ pa ielu nāks pretī kāds vīrs, kas atgādinās Konfūciju. Lielākas izredzes ir sastapt kādu bijušo hunveibinu, bet, kā dzird, viņi tagad nožēlojot savu jaunības gadu degsmi, ko veltījuši graušanai. — Labāk būtu tā vietā kaut ko uzcēluši, — viņi mēdzot teikt.
— Mēs patiesībā esam lieli kolektīvisti, — vienā mutē stāsta paši ķīnieši. Tad jau jums visiem kopā ir vieglāk izskriet līdzi straujajām pārmaiņām, kas jau trešo gadu desmitu notiek Ķīnā? — jautāju ļaudīm, kuri prot angļu vai krievu valodu. — Kā redzat, paspējam. Turklāt citas izvēles nemaz nav, — viņi atteic. 
Ja vismaz aptuveni ir zināms, ka Lielais Ķīnas mūris ir tik garš, lai pa ekvatoru apjoztu zemeslodi, tad atbildēt uz jautājumu, cik augsts tornis iznāktu, ja visus ķīniešu uzceltos debeskrāpjus saliktu citu citam galā, šķiet, ir neiespējami vai pat panaivi. Jo vairāk tāpēc, ka augstceltņu bums vēl nav beidzies nedz Pekinā, nedz bagātajā Šanhajā, nedz arī mazāk attīstītajās rietumu provinču pilsētās, kur viss vēl tikai priekšā nākamajās piecgadēs. — Redzat, mēs, lai gan jau pietiekami tālu tikuši, tik un tā vēl paliekam jaunattīstības zemju skaitā, — stāsta valsts amatpersonas. 
Ķīniešiem patīk būvēt augstas, skaistas, stiklos mirdzošas celtnes. Kāpēc? Vai tikai tāpēc, ka tā dara amerikāņi, kuru valsti ķīnieši sauc par Brīnumskaisto zemi. Varbūt tāpēc, lai apliecinātu, ka reformu un atvērtības politika, par kuru tik daudz runā valsts ierēdņi, ir nesusi rezultātus. Bet varbūt skaidrojums jāmeklē Ķīnas vēsturē?
Ķīnieši lepojas, ka jau gandrīz četrus tūkstošus gadu pieraksta savu vēsturi. Viņi ir izdomājuši zīdu, kompasu, papīru, šaujampulveri un daudz ko citu. Ap to laiku, kad Kolumbs vēl tikai grasījās braukt uz Ameriku un eiropieši meklēja ceļu uz Āfrikas austrumu krastu, ķīniešu tirgotāji savās džonkās, piebraukuši no otras puses, tur jau bija priekšā. Aizmirst, ka vismaz šajā ziņā ķīnieši ir vēsturiska nācija, nevajadzētu. Protams, no pārējām Eirāzijas tautām ķīniešus šķīra augstie Himalaju kalni un gandrīz nepārejami smilšu tuksneši, tāpēc viņu civilizācija ļoti ilgi pastāvēja it kā nomaļus. 
Taču 17. gadsimta vidū stabilais impēriskais mehānisms sāka buksēt un nīstās Mandžūru dinastijas valdīšanas laikā Ķīna kļuva gluži iekārojams kumoss angļiem, Krievijas impērijai, japāņiem un citām tautām. Piemēram, 19. gadsimta trīs Opija kari atgādina laiku, kad Ķīnas dienvidaustrumos uz ilgāku palikšanu Honkongā ieradās briti. Karš ar Japānu par Ķīnas austrumu piekrasti ziemeļaustrumu teritorijās vien ilga 50 gadus. Katra sacelšanās maksāja desmitiem miljonu dzīvību. Tad 1912. gada 1. janvārī doktors Suņs Jatsens ar domubiedriem pasludināja Ķīnu par republiku. Vēl pēc 16 nemierīgiem gadiem nacionālā gomindāniešu partija ar Čanu Kaiši priekšgalā pasludināja sevi par vienīgo varu Padebešu valstībā, bet viņus apstrīdēja gan japāņi, gan komunisti. Beidzās Otrais pasaules karš un 1949. gadā Mao Czeduns un komunisti pasludināja Ķīnas Tautas Republiku. Nākamajos trīs gados lauksaimniecība, rūpniecība un sociālā dzīve tika pagriezta jaunās sliedēs. No Tautas Republikas pasludināšanas brīža līdz 1954. gadam, dzīvības zaudēja vismaz 800 tūkstoši cilvēku. No 1958. līdz 1960. gadam sekoja lielais lēciens, kura mērķis bija tikai ar pašaizliedzīgu darbu un ideoloģiski skaidrību sirdī panākt valsts ekonomisko uzplaukumu. 1965. gadā sākās trīs Lielās proletāriskās kultūras revolūcijas gadi, kad miljoniem pilsētas jauniešu un ierēdņu dažādu kategoriju neliešu statusā tika nosūtīti pāraudzināšanai uz laukiem, bet augstskolu profesori pārauga rūpnīcās. Tikai 1978. gadā — divus gadus pēc lielā stūrmaņa Mao Czeduna nāves — vicepremjers Dens Sjaopins sāka valsts moderno kursu uz labklājību. — Būt bagātam ir labi, — viņš sacīja. 
— Skatieties, kādi bijuši mūsu vēstures pēdējie simts gadi, — privātā sarunā teic kāds valsts ierēdnis, kuram ir bijusi iespēja redzēt pasauli, — mūsu tauta ir iepazinusi karus, revolūcijas, ir lijušas asinis un cilvēki iepazinuši badu un aukstumu. Tagad mēs gribam būt laimīgi un bagāti. Debesskrāpji tikai norāda uz mūsu tiekšanos būt pārtikušiem un laimīgiem. 
Cita lieta, vai tā ir vēlēšanās parādīt pasaulei, ka ķīnieši tiešām ir laimīgi, vai pussimts stāvu un pat augstāki nami patiešām ir nepieciešamība, skaidras atbildes nav. Priekšnieki, runājot ar ārzemniekiem, uz savas valsts problēmām parasti raugās it kā caur rozā brillēm. Tiek saukti fantastiski skaitļi, ļoti cerīgi raksturota rūpniecības attīstība, tiek piesaukti sasniegumi mašīnbūvē un elektronikā, pieminētas vadošās pozīcijas pasaulē kokvilnas drānu šūšanā, metāla un cementa ražošanā. Uz jautājumu, vai jūsu tauta ir laimīga, ir tikai viena atbilde: — Jā, ļaudis ir laimīgi! 
Taču kurš precīzi pateiks, kas Ķīnas valdībai jādara, lai neizputētu konkurences nespējīgie valsts uzņēmumi, un kā noturēt ražošanas attīstības tempus, lai tie ik gadu saglabātos ne mazāk kā sešu procentu līmenī. Ja tas neizdosies, tad nākotnē Ķīnā būs miljoniem bezdarbnieku. 
Pašlaik valstī dzīvo apmēram 1,3 miljardi cilvēku, no tiem 20 procenti dzīvo pilsētās, 80 — laukos. Apmēram 50 procentu valsts iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā un tikai 24 procenti rūpniecībā. Īsti ticamu skaitli, cik Ķīnā ir bezdarbnieku, atrast nevar, taču ir skaidrs, ka laukos bezdarbnieku ir vairāk nekā pilsētās. Ne velti jauni cilvēki, īpaši no valsts rietumu rajoniem, dodas uz austrumu piejūras pilsētām meklēt darbu. Ieradušies pilsētā, viņi strādā uz būvēm, kaut ko rok, jauc nost vecos namus, asfaltē ielas. Darbu, kur nav vajadzīga augsta kvalifikācija, pagaidām pietiek. Protams, ne gluži visiem. Taču cilvēku aizplūšana no laukiem uz pilsētu par nacionālu nelaimi pagaidām uzskatīta netiek. Ļaudis, šķiet, samierinājušies ar valsts politiku, ka ģimenē drīkst būt tikai viens bērns. Jaunie pilsētnieki pat vairs nav pierunājami gādāt to pašu vienu: — Paskatieties, cik mums labi klājas. Kāpēc mums vēl būtu jārūpējas par bērniem? Valsts jau tā ir pārapdzīvota un valdībai nemaz nav spēka par visiem vienlīdz labi gādāt, — viņi teic. — Bet kas jūs apglabās, kad būsiet veci un nomirsiet? — vaicāju. — Gan jau valdība zinās, ko darīt, — skan atbilde. 
Bet nu atpakaļ pie debesskrāpjiem. Krāsainos spoguļstiklos mirdzošas fasādes liek domāt par varenību un labklājību, kāda slēpjas to iekšienē. Bet tiklīdz sāk krēslot, un dienvidos tas notiek samērā agri, lai daudzas augstceltnes pārvērstos par tumsas pārņemtiem torņiem, kurus rotā vienīgi reklāmu ugunis. Tātad, vai nu augstceltņu stikli ir tik tumši, ka gaisma tiem cauri nevar izlauzties, vai vienkārši cilvēki savlaicīgi, nesagaidot tumsas iestāšanos, beidz darbu un steidzas uz mājās? Uz šo jautājumu atbildi rast ir grūti. Tāpat kā neviens īsti nevar pateikt, vai dižceltņu straujā ienākšana pilsētās un pārmaiņas gadsimtos ierastajā vidē nav par straujām un cilvēks tām spēj izsekot. — Bet mēs dzīvojam arvien labāk, — sarunā ar ārzemju žurnālistiem uzsver pelēkā tumšā uzvalkā tērpies valsts kalpotājs kādā Pekinas debesskrāpja pieņemšanas zālē. — Vai tad nekādu problēmu jūsu valsts iedzīvotājiem nav? — uzdodu viņam gandrīz vai filozofisku jautājumu. — Nu, protams, dažas ir, — viņš man atsaka, liekot saprast, ka pamatīgāk šis jautājums iztirzāts netiks. Protams, ka nekas nav tik vienkārši atrisināms, jo tikai debesis ir apaļas, bet zeme — kantaina.

Turpinājums sekos.

Ģirts Kondrāts

59014