Sengrieķu svētvieta Delfi

— Var jau runāt par Grieķijas dabu, kūrortiem, kalniem un lielpilsētām, bet, manuprāt, tikai Delfos cilvēks tā pa īstam apjauš, kas ir Grieķija, — saka tūrisma firmas "Impro ceļojumi" gide ANDA VĪKSNA.

Tur lemti likteņi

— Delfi ir ne tikai Grieķijā, bet visā pasaulē pazīstama svētvieta, kas atrodas ļoti skaistā vietā — Parnasa kalnu pakājē. Jau pa gabalu var redzēt mazliet rozīgās klintis, kuru nogāzē tādos kā pakāpienos arī Delfi izvietojušies. Daba harmonijā ar senu vēsturi. Varētu domāt — atkal kārtējās drupas, bet tām ir ļoti liels, neizskaidrojams pievilkšanas spēks, tā ir vieta, kurā ar visām savām maņām jūti, ka te sākusies Eiropas vēsture un te lemti tautu likteņi.

Delfi pastāvējuši jau Mikēnu kultūras laikā 1600 gadus pirms mūsu ēras, bet tā īsti par kulta vietu kļuva tad, kad sāka klīst runas, ka Delfos iespējams pareģot likteņus. Ir vairāki stāsti. Piemēram, par pūķi Pītonu, kuru tur nogalinājis dievs Apolons un kurš tur vēlāk sācis pūt. Tajā vietā no zemes nākuši ārā garaiņi — izgarojumi no viņa miesas, kas cilvēkam radījuši afekta stāvokli, kurā viņš izkliedzis dažādus neskaidrus saucienus, kurus vēlāk priesteri tulkoja un pareģoja. Uz speciāla trejkāja parasti sēdināta pareģe, dēvēta par pītiju, kas tur, Apolona tempļa priekšā, pareģoja likteni ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, bet pat veselām tautām. Mūsdienās zinātnieki gan domā, ka pareģe tikusi apreibināta ar spēcīgiem kvēpināmo zāļu dūmiem un pareģojumus izdomājuši paši priesteri. Lai arī kā tas būtu, saglabājušās ziņas, ka pie pītijas aizgājis arī kāds vīrietis, kuram pareģots, ka viņam būs stalts, gudrs un slavens dēls. Atgriezies mājās, vīrietis lielā priekā par saņemto pareģojumu savu sievu pārdēvējis par Pītiju, bet dēlu vēlāk nosaucis par Pitagoru... Pareģošanas slava izplatījusies arvien tālāk un tālāk — uz Delfiem devušies ne tikai no daudzām apdzīvotām vietām ap Vidusjūru, bet arī daudzām svešām zemēm. Tik vilinoši bija uzzināt Dieva lēmumu svarīgās lietās. Par iespēju uzzināt likteni Delfiem tika maksāts un nesti ziedojumi. Delfi kalpoja arī kā šķīrējtiesnesis grieķu pilsētvalstu konfliktos.

Svētvietas uzplaukums sācies 6. gs. p. m. ē., kad tur tika celtas iespaidīgas celtnes — veltījumi dieviem un valdniekiem. Delfu slava turpinājusies vairākus gadsimtus — tā skaitījusies svēta vieta un tai nav bijis pat sava karaspēka. To pret iebrucējiem, īpaši feniķiešiem, kuri gribējuši sagrābt ietekmīgo svētvietu, sargājušas apkārtējās grieķu pilsētvalstis. Tomēr, pārcietuši ugunsgrēkus, zemestrīces, klinšu nogruvumus, ienaidnieku laupītkāri, Delfi īsi pirms mūsu ēras sākuma bija spiesti padoties romiešiem un līdz ar kristietības izplatīšanos tika pamesti. Vēlāk uz svētvietas drupām uzcēla Kastri ciematu. Par Delfiem (tāpat kā par Grieķijas senajām pilsētām) bija saglabājušās liecības dažādos senos rakstos un daiļdarbos, kurus pētot Rietumeiropas arheologi 19. gadsimtā arī pamazām atšifrēja Delfu atrašanās vietu. Vēlāk, protams, arī pašu grieķu zinātnieki iesaistījās izpētes procesos un šobrīd savas senās kultūras vietas rūpīgi sargā un, ko iespējams, restaurē.

Pirmais grieķu templis

Uzskata, ka tieši Delfos grieķi uzcēluši savu pirmo templi — veltījumu gaismas un saules dievam Apolonam. Raksti vēsta, ka pirmo tempļa variantu jeb tādu kā maketu no vaska uzcēlušas bites. Pēc tam, ņemot to par paraugu, pie darba ķērušies cilvēki, kas vispirms templi uzbūvējuši no koka, pēc tam no vara, līdz visbeidzot — no akmens. Tempļa vidū atradies ovāls balts akmens, ko grieķi uzskatījuši par pasaules nabu — grieķi uzskatīja, ka zeme ir plakana un tās centrā atrodas Delfi. Apolona akmens templis gan dedzis, gan to nīcinājušas zemestrīces, bet tas, pilsētvalstīm apvienojot spēkus, vienmēr ticis atjaunots. Netālu no tempļa atrodas amfiteātris ar pieciem tūkstošiem sēdvietu.

Pītiskās spēles un mantnīcas

Neskatoties uz savu svētvietas statusu, Delfi bija arī pietiekami laicīga vieta. Piemēram, par godu Apolona uzvarai pār pūķi tur notika pītiskās spēles — gluži tāpat kā vēlākās olimpiskās spēles tās risinājās ik pa četriem gadiem. Sākumā kā dzejnieku un muzikantu sacenšanās, bet 586. g. p. m. ē. tām pievienojās arī vairāki sporta veidi. Sacensības notika speciālā stadionā, kura garums bija 177,55 m, kas kļuva par etalonu līdzīgām būvēm arī citviet. Pirms iziešanas stadionā grieķi mācījās un trenējās ģimnāzijā — gan fiziski, gan garīgi. Par pasniedzējiem strādāja arī filozofi, dzejnieki un astronomi. Pītisko spēļu laikā sacensības mūzikā un dzejā notika teātrī, skriešanā, cīņas sporta veidā, pieccīņā, boksā, svaru celšanā — stadionā, bet zirgu skriešanās sacīkstes — hipodromā. Spēles ilga astoņas dienas, un uzvarētājs saņēma vainagu no Apolona svētā lauru koka lapām un tiesības uzstādīt savu portretu svētnīcā.

Varbūt nedaudz paradoksāli, bet svētvieta Delfi bija arī sava veida banku citadele — apmēram tāda pati kā jaunākajos laikos Šveice. Izskaidrojums gaužām vienkāršs: tā kā Delfi skaitījās svēta vieta, apkārtējās pilsētvalstis savstarpējos karos to vienkārši neaiztika un iekārtoja tur savas dārgumu glabātavas jeb mantnīcas. Šodien ir restaurēta Atēnu mantnīca, kuras izmēri ir 10,04 X 6,87 metri. Protams, no mantnīcām savs labums atlēca arī Delfiem.

Pašaizliedzīgie dēli

Delfos ir ar senām liecībām bagāts muzejs, kurā eksponētas skulptūras, rotājumi, sadzīves priekšmeti un citas mantas, par daudzām no kurām saglabājušies apraksti. Piemēram, aplūkojamas divas 2,16 metru augstas kailu jaunekļu marmora skulptūras. Raksti vēsta, ka kāda priesteriene steigusies uz Delfu svētkiem, bet neesot varējusi dabūt vēršus, ko iejūgt pajūgā, tāpēc dzīvnieku vietā likusi stāties dēliem Kleobisam un Bītonam. Dēli arī veduši savu māti apmēram astoņus kilometrus. Nokļuvuši pie mērķa, jaunekļi pagurumā apsēdušies uz tempļa kāpnēm un aizmiguši (acīmredzot tolaik vēl nezināja, ka fiziski nesagatavots cilvēks no tādas pārpūles var dabūt infarktu...). Vietējā sabiedrība dēlu rīcību novērtējusi kā varoņdarbu, viņi tika atveidoti statujās, bet māte atzīta par vislaimīgāko māti pasaulē, jo tā taču izaudzinājusi tik pašaizliedzīgus dēlus...

Lieliski saglabājusies pītisko spēļu zirgu sacīkšu braucēja skulptūra (gan bez zirga un ratiem). Cilvēks attēlots gaišām acīm, skropstām no bronzas, vienlaidus apģērbā, spēcīgām muskuļotām rokām, kas tur grožus.

No gravas izcelta vairāk nekā divus metrus augsta sfinksa, kas savulaik atradusies desmit metrus augstas kolonnas galā un, kā vēsta raksti, garāmejošajiem ceļiniekiem uzdevusi mīklu: "Kas no rīta staigā uz četrām, pusdienā — uz divām, bet vakarā — uz trijām kājām?" Kas nav varējis atbildēt, tas iegāzts gravā. Kad ķēniņš Oidips atbildējis pareizi un palicis dzīvs, sfinksa pati iegāzusies gravā. Tur to vēlāk arī atrada arheologi. Bet mīklas pareizā atbilde bija: cilvēks. Agrā rītā — bērnībā tas patiešām pārvietojas uz četrām, vēlāk — uz divām, bet dzīves pievakarē spiests ņemt talkā nūju.

Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"

Impro Ceļojumi - Sengrieķu svētvieta Delfi

Sengrieķu svētvieta Delfi

— Var jau runāt par Grieķijas dabu, kūrortiem, kalniem un lielpilsētām, bet, manuprāt, tikai Delfos cilvēks tā pa īstam apjauš, kas ir Grieķija, — saka tūrisma firmas "Impro ceļojumi" gide ANDA VĪKSNA.

Tur lemti likteņi

— Delfi ir ne tikai Grieķijā, bet visā pasaulē pazīstama svētvieta, kas atrodas ļoti skaistā vietā — Parnasa kalnu pakājē. Jau pa gabalu var redzēt mazliet rozīgās klintis, kuru nogāzē tādos kā pakāpienos arī Delfi izvietojušies. Daba harmonijā ar senu vēsturi. Varētu domāt — atkal kārtējās drupas, bet tām ir ļoti liels, neizskaidrojams pievilkšanas spēks, tā ir vieta, kurā ar visām savām maņām jūti, ka te sākusies Eiropas vēsture un te lemti tautu likteņi.

Delfi pastāvējuši jau Mikēnu kultūras laikā 1600 gadus pirms mūsu ēras, bet tā īsti par kulta vietu kļuva tad, kad sāka klīst runas, ka Delfos iespējams pareģot likteņus. Ir vairāki stāsti. Piemēram, par pūķi Pītonu, kuru tur nogalinājis dievs Apolons un kurš tur vēlāk sācis pūt. Tajā vietā no zemes nākuši ārā garaiņi — izgarojumi no viņa miesas, kas cilvēkam radījuši afekta stāvokli, kurā viņš izkliedzis dažādus neskaidrus saucienus, kurus vēlāk priesteri tulkoja un pareģoja. Uz speciāla trejkāja parasti sēdināta pareģe, dēvēta par pītiju, kas tur, Apolona tempļa priekšā, pareģoja likteni ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, bet pat veselām tautām. Mūsdienās zinātnieki gan domā, ka pareģe tikusi apreibināta ar spēcīgiem kvēpināmo zāļu dūmiem un pareģojumus izdomājuši paši priesteri. Lai arī kā tas būtu, saglabājušās ziņas, ka pie pītijas aizgājis arī kāds vīrietis, kuram pareģots, ka viņam būs stalts, gudrs un slavens dēls. Atgriezies mājās, vīrietis lielā priekā par saņemto pareģojumu savu sievu pārdēvējis par Pītiju, bet dēlu vēlāk nosaucis par Pitagoru... Pareģošanas slava izplatījusies arvien tālāk un tālāk — uz Delfiem devušies ne tikai no daudzām apdzīvotām vietām ap Vidusjūru, bet arī daudzām svešām zemēm. Tik vilinoši bija uzzināt Dieva lēmumu svarīgās lietās. Par iespēju uzzināt likteni Delfiem tika maksāts un nesti ziedojumi. Delfi kalpoja arī kā šķīrējtiesnesis grieķu pilsētvalstu konfliktos.

Svētvietas uzplaukums sācies 6. gs. p. m. ē., kad tur tika celtas iespaidīgas celtnes — veltījumi dieviem un valdniekiem. Delfu slava turpinājusies vairākus gadsimtus — tā skaitījusies svēta vieta un tai nav bijis pat sava karaspēka. To pret iebrucējiem, īpaši feniķiešiem, kuri gribējuši sagrābt ietekmīgo svētvietu, sargājušas apkārtējās grieķu pilsētvalstis. Tomēr, pārcietuši ugunsgrēkus, zemestrīces, klinšu nogruvumus, ienaidnieku laupītkāri, Delfi īsi pirms mūsu ēras sākuma bija spiesti padoties romiešiem un līdz ar kristietības izplatīšanos tika pamesti. Vēlāk uz svētvietas drupām uzcēla Kastri ciematu. Par Delfiem (tāpat kā par Grieķijas senajām pilsētām) bija saglabājušās liecības dažādos senos rakstos un daiļdarbos, kurus pētot Rietumeiropas arheologi 19. gadsimtā arī pamazām atšifrēja Delfu atrašanās vietu. Vēlāk, protams, arī pašu grieķu zinātnieki iesaistījās izpētes procesos un šobrīd savas senās kultūras vietas rūpīgi sargā un, ko iespējams, restaurē.

Pirmais grieķu templis

Uzskata, ka tieši Delfos grieķi uzcēluši savu pirmo templi — veltījumu gaismas un saules dievam Apolonam. Raksti vēsta, ka pirmo tempļa variantu jeb tādu kā maketu no vaska uzcēlušas bites. Pēc tam, ņemot to par paraugu, pie darba ķērušies cilvēki, kas vispirms templi uzbūvējuši no koka, pēc tam no vara, līdz visbeidzot — no akmens. Tempļa vidū atradies ovāls balts akmens, ko grieķi uzskatījuši par pasaules nabu — grieķi uzskatīja, ka zeme ir plakana un tās centrā atrodas Delfi. Apolona akmens templis gan dedzis, gan to nīcinājušas zemestrīces, bet tas, pilsētvalstīm apvienojot spēkus, vienmēr ticis atjaunots. Netālu no tempļa atrodas amfiteātris ar pieciem tūkstošiem sēdvietu.

Pītiskās spēles un mantnīcas

Neskatoties uz savu svētvietas statusu, Delfi bija arī pietiekami laicīga vieta. Piemēram, par godu Apolona uzvarai pār pūķi tur notika pītiskās spēles — gluži tāpat kā vēlākās olimpiskās spēles tās risinājās ik pa četriem gadiem. Sākumā kā dzejnieku un muzikantu sacenšanās, bet 586. g. p. m. ē. tām pievienojās arī vairāki sporta veidi. Sacensības notika speciālā stadionā, kura garums bija 177,55 m, kas kļuva par etalonu līdzīgām būvēm arī citviet. Pirms iziešanas stadionā grieķi mācījās un trenējās ģimnāzijā — gan fiziski, gan garīgi. Par pasniedzējiem strādāja arī filozofi, dzejnieki un astronomi. Pītisko spēļu laikā sacensības mūzikā un dzejā notika teātrī, skriešanā, cīņas sporta veidā, pieccīņā, boksā, svaru celšanā — stadionā, bet zirgu skriešanās sacīkstes — hipodromā. Spēles ilga astoņas dienas, un uzvarētājs saņēma vainagu no Apolona svētā lauru koka lapām un tiesības uzstādīt savu portretu svētnīcā.

Varbūt nedaudz paradoksāli, bet svētvieta Delfi bija arī sava veida banku citadele — apmēram tāda pati kā jaunākajos laikos Šveice. Izskaidrojums gaužām vienkāršs: tā kā Delfi skaitījās svēta vieta, apkārtējās pilsētvalstis savstarpējos karos to vienkārši neaiztika un iekārtoja tur savas dārgumu glabātavas jeb mantnīcas. Šodien ir restaurēta Atēnu mantnīca, kuras izmēri ir 10,04 X 6,87 metri. Protams, no mantnīcām savs labums atlēca arī Delfiem.

Pašaizliedzīgie dēli

Delfos ir ar senām liecībām bagāts muzejs, kurā eksponētas skulptūras, rotājumi, sadzīves priekšmeti un citas mantas, par daudzām no kurām saglabājušies apraksti. Piemēram, aplūkojamas divas 2,16 metru augstas kailu jaunekļu marmora skulptūras. Raksti vēsta, ka kāda priesteriene steigusies uz Delfu svētkiem, bet neesot varējusi dabūt vēršus, ko iejūgt pajūgā, tāpēc dzīvnieku vietā likusi stāties dēliem Kleobisam un Bītonam. Dēli arī veduši savu māti apmēram astoņus kilometrus. Nokļuvuši pie mērķa, jaunekļi pagurumā apsēdušies uz tempļa kāpnēm un aizmiguši (acīmredzot tolaik vēl nezināja, ka fiziski nesagatavots cilvēks no tādas pārpūles var dabūt infarktu...). Vietējā sabiedrība dēlu rīcību novērtējusi kā varoņdarbu, viņi tika atveidoti statujās, bet māte atzīta par vislaimīgāko māti pasaulē, jo tā taču izaudzinājusi tik pašaizliedzīgus dēlus...

Lieliski saglabājusies pītisko spēļu zirgu sacīkšu braucēja skulptūra (gan bez zirga un ratiem). Cilvēks attēlots gaišām acīm, skropstām no bronzas, vienlaidus apģērbā, spēcīgām muskuļotām rokām, kas tur grožus.

No gravas izcelta vairāk nekā divus metrus augsta sfinksa, kas savulaik atradusies desmit metrus augstas kolonnas galā un, kā vēsta raksti, garāmejošajiem ceļiniekiem uzdevusi mīklu: "Kas no rīta staigā uz četrām, pusdienā — uz divām, bet vakarā — uz trijām kājām?" Kas nav varējis atbildēt, tas iegāzts gravā. Kad ķēniņš Oidips atbildējis pareizi un palicis dzīvs, sfinksa pati iegāzusies gravā. Tur to vēlāk arī atrada arheologi. Bet mīklas pareizā atbilde bija: cilvēks. Agrā rītā — bērnībā tas patiešām pārvietojas uz četrām, vēlāk — uz divām, bet dzīves pievakarē spiests ņemt talkā nūju.

Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"

46131