Kalnu, ūdeņu un teiksmu zeme

Latviešu teikās Dievs zemi radījis apaļu un gludu. Eņģelis, kuram vēlāk gadījās krist, mums nezināmu apstākļu dēļ ņēma un to sabojāja (tā saka latvju mīti), radot kalnus, gravas un ielejas. Sastumjot zemi čupās, uzarot un izvagojot, beigu beigās – apspļaujot to.

Jautājums tik’ - vai sabojāja? Gribēja jau noteikti kā labāk, gribēja arī pats ko radīt. Un ir cilvēki, kuri priecājas par to, kā vēl par vienu otru kritušā eņģeļa ne-darbu.

Mēs, zemieņu iemītnieki, varam padomāt, ka ir sabojāts Dieva gludi iecerētais. Kalnieši, tai skaitā arī skandināvi, ir pilnīgi pārliecināti, ka zeme ir radīta tāda, kādu viņi to ierauga. Nelīdzena, grubuļaina, ar augstām virsotnēm un dziļām ielejām. Varena un nepakļāvīga, stiprāka par cilvēka spēciņiem. Zeme pasaules malā, kuras virsotnēs kurš katrs nevar uzrausties, aizās nevar nolaisties, pilna pārdabiskiem spēkiem, būtnēm un radībām. Kaut kas jau tur mīt – liels, varens un bīstams; kaut kas jau tur notiek – gāžas, brāžas, kustas, mainās. Brūk sniega lavīnas, lūst ledus gāles, krīt mežonīgas ūdens masas. Vakarā tu mierīgi aizej gulēt kāda kalna pakājē, bet naktī atbrāžas viesulis, atauļo Tors zibensratos, atveras debesis un milzīgi ūdensblāķi jūk pāri – sagraujot, salaužot, iznīcinot. Tur debesu valdnieks ar kritušo cīnās. Skandināvu versijā – Odins ar troļļiem karo. Labais ar ļauno. Un mūžīga ir šī cīņa – līdz pašam Ragnarjokam. Līdz brīdim, ko vēl sauc par dievu mijkrēsli, par cirvja, zobena, vēja vai vilka laikmetu. Kad viss tiks sagrauts – iestāsies Ragnarjoks. Tad brālis cīnīsies ar brāli, dēls nokaus tēvu, māte aprīs pašas bērnus. Kad visi likumi un normas beigs pastāvēt. Zeme nogrims jūrā. Saule kļūs melna, tās spožie stari dedzinās zemi. Degs pat jūra un debesis...

Un tam pa vidu mazais puteklis, mazais pīslis, kas iedomājies nezin ko – kalnus viņš sabērs ielejās, upes pagriezīs, debesis iekaros – un nekas šim par to nebūs!

Pat maziņš norvēģu knēvelis zina, ka tas tur paugurs, no kura ceļas dūmu mākonis, ir pusaizmidzis trollis, kas nolēmis vakara pīpi uzkūpināt. Ja mazais neklausīs, dauzīsies, trokšņos, neies laikā gulēt, tad trollis modīsies. Noskurinās no kamiešiem kokus, ķērpjus un bekas, celsies kājās un paraus mazo delveri sev līdzi Dovres kalnu karaļzemē. Tā jau ir gadījies ne reizi vien, ne velti pasakās par to stāsta.

VISTAS DEJO KALNĀ

Māte sēdēja mājās un gaidīja, gaidīja, bet meita nenāca atpakaļ. Māte sēdēja un gaidīja, bet sirdī tai skanēja vijoļu skaņas no kalniem. Meita nenāca.
Māte pasauca otru meitu, lai tā dodas skatīties, kur māsa palikusi. Arī otrā meita aizgāja un nepārnāca. Māte gaidīja, bet laiks ir garš un plats.
Raudot gaužas asaras, māte sūtīja jaunāko meitu. Nepārnāca.
Jāiet pašai. Vijoļu balsis viņu vadāja, ilgi bij jāstaigā šurpu turpu, līdz atrada alu, pa kuru varēja nokāpt pazemē. Loku pa lokam kāpnes veda lejā. No turienes plūda skaņas un gaisma. Nokāpusi lejā, māte ieraudzīja gaišu, plašu, bet tukšu zāli. Izgājusi tai cauri, atrada citu – krāšņāku par iepriekšējo, aiz tās nākamo – vēl krāšņāku. Tajā skanēja mūzika un dejoja vistas. Durvju ailē iestājās milzīgs, pinkains, netīrs trollis un vaicāja:
„Vai nāksi pie manis par mīļāko?”
„Ko teica manas meitas?”
„Nē.”
„Jā.”
Kad māte ar meitām atgriezās mājās, ciemata ļaudīm bija ko brīnīties – ne viņas laukus kopa, ne citu ko strādāja, ne vīrus meklēja, bet ēst un dzert viņām netrūka un visu laiku viņas dejoja pagalmā. Kā vistas griezās ap savu asi, galvas piešķiebušas.
Ļaudis saprata, bet ar viņām vairs nerunāja.

Varenie kalnu makani (kā tos savā tulkotajā senskandināvu mitoloģisko teiku grāmatā „Gilves acumalds” nodēvējis Uldis Bērziņš) ar ķērpjiem un krūmājiem noaugušajām akmens mugurām pārklājuši gandrīz visu Norvēģiju. Nevaldāmie ūdenskritumi, teju, teju izkusušie, ar mežonīgu spēku gāžas lejup un iekrīt tirkizzilā fjordā, kur pārvēršas spoguļgludā klājienā. Mākoņi, no kuriem var uzburt vispārsteidzošākās vīzijas vai pabāzt tos zem auss, lai saldāki sapnīši. Sniegs un ledus zem kājām, bet saules izspiestas lāsītes uz pieres. Kaut kur debesīs noplaiksna Tora rudā bārda un nobrakšķ viņa ratu vilcēju – āžu nagu grāvieni. Zem katra akmens kāds cvergs, katrā aliņā kāds goblins, katrā strautiņā kāda nīse, uz katra zariņa pa elfam. Bet tālu pamalē, augstu kalnos mirgo Soria Moria pils. Pils, kurp katrs grib doties. Grib, bet baidās. Ir jāpārvar sevi un jāiet! Tikai tā var iegūt to, pēc kā ilgojies. Kas pēc sapņu prinča, kas pēc neaprakstāmas bagātības, kas pēc mūžības. Bet kas – pēc sajūtām. Par kalnu varenību un savu niecību, par kāda augstākā diženumu vai par savu, iepriekš neapjaustu, spēku esamību. Par neredzētām klinšu un ledu formām, par pelēkbalto mākoņu ēnu rotaļu gan debesīs, gan rūsainajos pauguros.

Katrs var gūt, ko grib. Ja grib, ja acis un ausis vaļā, ja dvēsele brīva. Tad šī ir troļļu pasaku zeme.

ŪDENSKRITUMA GARIŅŠ

Ūdenskrituma varenību vislabāk sajust iespējami tuvu vietai (pakājē), kur tas ar joni triecas pret akmeņiem un palēkdamies aizjoņo prom. Dārdot, rēcot un postot visu savā ceļā.
Bet ūdenskrituma gariņu
(tāds ir katrai, pat vismazākajai tērcītei Norvēģijā) var sadzirdēt un ieraudzīt tikai ūdenskrituma virsotnē, kur tas vēl kā rāma un klusa straumīte tikai gatavojas savam lēcienam bezdibenī. Dziļi lejā no melnā katla paceļas šļakatu garaiņi. Uzmanīgi veroties caur šiem putu mākoņiem, var samanīt mazu, pār savu vijoli sakumpušu siluetu. Nekad jūs viņu nemanīsiet skaidri un klāri, tikai apkārtējās dabas melodijas liecinās par KAUT KĀ klātbūtni, par to, ka neesat pilnīgi viens, ka KAUT KAS jums ir līdzās.
Sākumā liksies, ka jūs aptver tikai nemierpilns klusums. Tad caur saspringumu ieskanēsies tālas balsis. Dabas klusuma koris. Atbalsis apņems jūsu augumu, tās pieaugs spēkā, līdz izdzirdēsiet šo brīnumaino orķestri. Priežu šalkoņu, apses trīsas, bērzu čaboņu, melanholiskās vītola flautas, strautiņu čalošanu un urdziņu urdzēšanu. Pāri kalniem atskanēs svaigā vēja līksmās balss, vareno mežu smagās nopūtas, sajaucoties ar kalnu ezeru grūtsirdīgo dunoņu, veidos basa partiju. Bet ūdenskritumā griezīgi vibrēs vijoles lociņš, kas satur un pakļauj visu milzīgo orķestri. Liekas, ka gariņš ir aizmidzis, jo viņa acis vienmēr ir ciet, bet nē – viņš skatās pats sevī, lai noturētos harmonijas viducī. Šī spēle nebeidzas nekad.
Vizuļojošais melnais klints rags izslējies no ūdenskrituma kā tāds baznīcas tornis, kas reiz ierauts ūdens vērpetēs. Tam pāri pārliekušās sudraba mēnesgaismas velves, bet no ūdens bezdibeņa stīgo nakts varavīksnes bālzeltainie toņi. Ikviens var piedalīties šai skaņu spēlē, ja vien zvaigznes mirdz pār jūsu galvām. Re, viena iekrita ūdenskrituma valstībā! Vēl viena...
Tikai rāmi, rāmi, neliecieties pārāk dziļi...

Bet kas tad jūs gaida PA ĪSTAM? Pastaigas jeb pārgājieni Norvēģijas kalnos ir dažādi. Dažādās grūtības pakāpēs un ar dažādiem virsuzdevumiem (kā teiktu teātrī). Ir tādi, kurus varētu līdzināt svētceļojumiem, kā, piemēram, vidējas grūtības pastaiga uz Preikestūlena klinti vai drusku grūtāks pārgājiens pa Āža muguru Besingenas klintīs. Ir sevis pārbaudījuma kāpieni uz Fannarakenas ledāju Hurrunganes masīvā vai Stūrtoppenā Dovres kalnos, kuros tikai uzvarētāji gūst virsotņu iekarotāju panorāmas gandarījumu. Ir atrakcijām un piedzīvojumiem bagāti kāpieni Norvēģijas augstākajās virsotnēs Galhēpigenā (2469 m) vai Glitertindenā (2464 m), kuros jārēķinās ar dabas apstākļu kaprīzēm pat jūlija tveicē (migla, lietus vai pat sniegs). Kuri varbūt skaitās bīstamāki, jo jāšķērso kūstoši ledāji ar plaisām, bet nopietnības un atrakcijas pēc jūs sasies sasaitē un, iespējams, pat iedos dzelkšņus pie kājām. Pārgājieni Trolheimas (troļļu mājoklis) kalnos ir kā varavīksne: no pauguru mitrājiem, sēņu un ogu bagātajām pļavelēm, no (dažreiz) īstiem purviem un jaukiem ezeriņiem (var peldēties) ar smilšu liedagu (!), līdz vēl neatkusušām ledus lāmām un sniega klājieniem (arī augustā), stāvām klinšu sienām, starp kurām cilvēks gan iekārtojis jauku taciņu, līdz Odina tronim kāda kalna galā vai kārtējam brūtes plīvuram ūdenskritumiņa veidolā. No katra pēc spējām, katram pēc vajadzības. Labi apavi un pozitīvs noskaņojums garantēs neizdzēšamas atmiņas pat bez fotoaparāta.

ŪDENS ELFS

Viņš ir viltīgs. Cilvēki ir viņa laupījums.
Dienas laikā tas mitinās zem ūdensliliju lielajām lapām. Sniegsies pēc zieda – kāda vēsa un mikla roka satvers tavējo un maigi ievilks dīķī
(tāpēc Norvēģijā ir pilnīgi aizliegts plūkt jebkurus ūdensaugus). Vakaros elfiņš ir īpaši bīstams romantiskiem, melanholiski noskaņotiem cilvēkiem, kas virmojošajos ezera ūdeņos gremdējas savos sapņos. Mīļotā tēls uzpeld no atmiņu dzīlēm, trīsuļo tavu acu priekšā, spoguļojas saulrieta ūdeņos. Tu redzi viņu kā dzīvu. Ūdens elfiņš to ir atdzīvinājis un vilina sekot tēlam. Neuzmanīgs solis uz māņu laipas – kluss ūdens plunkšķis ir liecinieks, ka tu esi aizgājis līdzi sapņiem. Saldi, bet liktenīgi.

Tāda nu ir šī zeme: salda vai sūra, bet liktenīga. Ko nu kurš būs pelnījis, un mācējis gūt.

Igora Ziemeļa teksts un pasaku atstāstījums (1996 – 2008)

Impro Ceļojumi - Kalnu, ūdeņu un teiksmu zeme

Kalnu, ūdeņu un teiksmu zeme

Latviešu teikās Dievs zemi radījis apaļu un gludu. Eņģelis, kuram vēlāk gadījās krist, mums nezināmu apstākļu dēļ ņēma un to sabojāja (tā saka latvju mīti), radot kalnus, gravas un ielejas. Sastumjot zemi čupās, uzarot un izvagojot, beigu beigās – apspļaujot to.

Jautājums tik’ - vai sabojāja? Gribēja jau noteikti kā labāk, gribēja arī pats ko radīt. Un ir cilvēki, kuri priecājas par to, kā vēl par vienu otru kritušā eņģeļa ne-darbu.

Mēs, zemieņu iemītnieki, varam padomāt, ka ir sabojāts Dieva gludi iecerētais. Kalnieši, tai skaitā arī skandināvi, ir pilnīgi pārliecināti, ka zeme ir radīta tāda, kādu viņi to ierauga. Nelīdzena, grubuļaina, ar augstām virsotnēm un dziļām ielejām. Varena un nepakļāvīga, stiprāka par cilvēka spēciņiem. Zeme pasaules malā, kuras virsotnēs kurš katrs nevar uzrausties, aizās nevar nolaisties, pilna pārdabiskiem spēkiem, būtnēm un radībām. Kaut kas jau tur mīt – liels, varens un bīstams; kaut kas jau tur notiek – gāžas, brāžas, kustas, mainās. Brūk sniega lavīnas, lūst ledus gāles, krīt mežonīgas ūdens masas. Vakarā tu mierīgi aizej gulēt kāda kalna pakājē, bet naktī atbrāžas viesulis, atauļo Tors zibensratos, atveras debesis un milzīgi ūdensblāķi jūk pāri – sagraujot, salaužot, iznīcinot. Tur debesu valdnieks ar kritušo cīnās. Skandināvu versijā – Odins ar troļļiem karo. Labais ar ļauno. Un mūžīga ir šī cīņa – līdz pašam Ragnarjokam. Līdz brīdim, ko vēl sauc par dievu mijkrēsli, par cirvja, zobena, vēja vai vilka laikmetu. Kad viss tiks sagrauts – iestāsies Ragnarjoks. Tad brālis cīnīsies ar brāli, dēls nokaus tēvu, māte aprīs pašas bērnus. Kad visi likumi un normas beigs pastāvēt. Zeme nogrims jūrā. Saule kļūs melna, tās spožie stari dedzinās zemi. Degs pat jūra un debesis...

Un tam pa vidu mazais puteklis, mazais pīslis, kas iedomājies nezin ko – kalnus viņš sabērs ielejās, upes pagriezīs, debesis iekaros – un nekas šim par to nebūs!

Pat maziņš norvēģu knēvelis zina, ka tas tur paugurs, no kura ceļas dūmu mākonis, ir pusaizmidzis trollis, kas nolēmis vakara pīpi uzkūpināt. Ja mazais neklausīs, dauzīsies, trokšņos, neies laikā gulēt, tad trollis modīsies. Noskurinās no kamiešiem kokus, ķērpjus un bekas, celsies kājās un paraus mazo delveri sev līdzi Dovres kalnu karaļzemē. Tā jau ir gadījies ne reizi vien, ne velti pasakās par to stāsta.

VISTAS DEJO KALNĀ

Māte sēdēja mājās un gaidīja, gaidīja, bet meita nenāca atpakaļ. Māte sēdēja un gaidīja, bet sirdī tai skanēja vijoļu skaņas no kalniem. Meita nenāca.
Māte pasauca otru meitu, lai tā dodas skatīties, kur māsa palikusi. Arī otrā meita aizgāja un nepārnāca. Māte gaidīja, bet laiks ir garš un plats.
Raudot gaužas asaras, māte sūtīja jaunāko meitu. Nepārnāca.
Jāiet pašai. Vijoļu balsis viņu vadāja, ilgi bij jāstaigā šurpu turpu, līdz atrada alu, pa kuru varēja nokāpt pazemē. Loku pa lokam kāpnes veda lejā. No turienes plūda skaņas un gaisma. Nokāpusi lejā, māte ieraudzīja gaišu, plašu, bet tukšu zāli. Izgājusi tai cauri, atrada citu – krāšņāku par iepriekšējo, aiz tās nākamo – vēl krāšņāku. Tajā skanēja mūzika un dejoja vistas. Durvju ailē iestājās milzīgs, pinkains, netīrs trollis un vaicāja:
„Vai nāksi pie manis par mīļāko?”
„Ko teica manas meitas?”
„Nē.”
„Jā.”
Kad māte ar meitām atgriezās mājās, ciemata ļaudīm bija ko brīnīties – ne viņas laukus kopa, ne citu ko strādāja, ne vīrus meklēja, bet ēst un dzert viņām netrūka un visu laiku viņas dejoja pagalmā. Kā vistas griezās ap savu asi, galvas piešķiebušas.
Ļaudis saprata, bet ar viņām vairs nerunāja.

Varenie kalnu makani (kā tos savā tulkotajā senskandināvu mitoloģisko teiku grāmatā „Gilves acumalds” nodēvējis Uldis Bērziņš) ar ķērpjiem un krūmājiem noaugušajām akmens mugurām pārklājuši gandrīz visu Norvēģiju. Nevaldāmie ūdenskritumi, teju, teju izkusušie, ar mežonīgu spēku gāžas lejup un iekrīt tirkizzilā fjordā, kur pārvēršas spoguļgludā klājienā. Mākoņi, no kuriem var uzburt vispārsteidzošākās vīzijas vai pabāzt tos zem auss, lai saldāki sapnīši. Sniegs un ledus zem kājām, bet saules izspiestas lāsītes uz pieres. Kaut kur debesīs noplaiksna Tora rudā bārda un nobrakšķ viņa ratu vilcēju – āžu nagu grāvieni. Zem katra akmens kāds cvergs, katrā aliņā kāds goblins, katrā strautiņā kāda nīse, uz katra zariņa pa elfam. Bet tālu pamalē, augstu kalnos mirgo Soria Moria pils. Pils, kurp katrs grib doties. Grib, bet baidās. Ir jāpārvar sevi un jāiet! Tikai tā var iegūt to, pēc kā ilgojies. Kas pēc sapņu prinča, kas pēc neaprakstāmas bagātības, kas pēc mūžības. Bet kas – pēc sajūtām. Par kalnu varenību un savu niecību, par kāda augstākā diženumu vai par savu, iepriekš neapjaustu, spēku esamību. Par neredzētām klinšu un ledu formām, par pelēkbalto mākoņu ēnu rotaļu gan debesīs, gan rūsainajos pauguros.

Katrs var gūt, ko grib. Ja grib, ja acis un ausis vaļā, ja dvēsele brīva. Tad šī ir troļļu pasaku zeme.

ŪDENSKRITUMA GARIŅŠ

Ūdenskrituma varenību vislabāk sajust iespējami tuvu vietai (pakājē), kur tas ar joni triecas pret akmeņiem un palēkdamies aizjoņo prom. Dārdot, rēcot un postot visu savā ceļā.
Bet ūdenskrituma gariņu
(tāds ir katrai, pat vismazākajai tērcītei Norvēģijā) var sadzirdēt un ieraudzīt tikai ūdenskrituma virsotnē, kur tas vēl kā rāma un klusa straumīte tikai gatavojas savam lēcienam bezdibenī. Dziļi lejā no melnā katla paceļas šļakatu garaiņi. Uzmanīgi veroties caur šiem putu mākoņiem, var samanīt mazu, pār savu vijoli sakumpušu siluetu. Nekad jūs viņu nemanīsiet skaidri un klāri, tikai apkārtējās dabas melodijas liecinās par KAUT KĀ klātbūtni, par to, ka neesat pilnīgi viens, ka KAUT KAS jums ir līdzās.
Sākumā liksies, ka jūs aptver tikai nemierpilns klusums. Tad caur saspringumu ieskanēsies tālas balsis. Dabas klusuma koris. Atbalsis apņems jūsu augumu, tās pieaugs spēkā, līdz izdzirdēsiet šo brīnumaino orķestri. Priežu šalkoņu, apses trīsas, bērzu čaboņu, melanholiskās vītola flautas, strautiņu čalošanu un urdziņu urdzēšanu. Pāri kalniem atskanēs svaigā vēja līksmās balss, vareno mežu smagās nopūtas, sajaucoties ar kalnu ezeru grūtsirdīgo dunoņu, veidos basa partiju. Bet ūdenskritumā griezīgi vibrēs vijoles lociņš, kas satur un pakļauj visu milzīgo orķestri. Liekas, ka gariņš ir aizmidzis, jo viņa acis vienmēr ir ciet, bet nē – viņš skatās pats sevī, lai noturētos harmonijas viducī. Šī spēle nebeidzas nekad.
Vizuļojošais melnais klints rags izslējies no ūdenskrituma kā tāds baznīcas tornis, kas reiz ierauts ūdens vērpetēs. Tam pāri pārliekušās sudraba mēnesgaismas velves, bet no ūdens bezdibeņa stīgo nakts varavīksnes bālzeltainie toņi. Ikviens var piedalīties šai skaņu spēlē, ja vien zvaigznes mirdz pār jūsu galvām. Re, viena iekrita ūdenskrituma valstībā! Vēl viena...
Tikai rāmi, rāmi, neliecieties pārāk dziļi...

Bet kas tad jūs gaida PA ĪSTAM? Pastaigas jeb pārgājieni Norvēģijas kalnos ir dažādi. Dažādās grūtības pakāpēs un ar dažādiem virsuzdevumiem (kā teiktu teātrī). Ir tādi, kurus varētu līdzināt svētceļojumiem, kā, piemēram, vidējas grūtības pastaiga uz Preikestūlena klinti vai drusku grūtāks pārgājiens pa Āža muguru Besingenas klintīs. Ir sevis pārbaudījuma kāpieni uz Fannarakenas ledāju Hurrunganes masīvā vai Stūrtoppenā Dovres kalnos, kuros tikai uzvarētāji gūst virsotņu iekarotāju panorāmas gandarījumu. Ir atrakcijām un piedzīvojumiem bagāti kāpieni Norvēģijas augstākajās virsotnēs Galhēpigenā (2469 m) vai Glitertindenā (2464 m), kuros jārēķinās ar dabas apstākļu kaprīzēm pat jūlija tveicē (migla, lietus vai pat sniegs). Kuri varbūt skaitās bīstamāki, jo jāšķērso kūstoši ledāji ar plaisām, bet nopietnības un atrakcijas pēc jūs sasies sasaitē un, iespējams, pat iedos dzelkšņus pie kājām. Pārgājieni Trolheimas (troļļu mājoklis) kalnos ir kā varavīksne: no pauguru mitrājiem, sēņu un ogu bagātajām pļavelēm, no (dažreiz) īstiem purviem un jaukiem ezeriņiem (var peldēties) ar smilšu liedagu (!), līdz vēl neatkusušām ledus lāmām un sniega klājieniem (arī augustā), stāvām klinšu sienām, starp kurām cilvēks gan iekārtojis jauku taciņu, līdz Odina tronim kāda kalna galā vai kārtējam brūtes plīvuram ūdenskritumiņa veidolā. No katra pēc spējām, katram pēc vajadzības. Labi apavi un pozitīvs noskaņojums garantēs neizdzēšamas atmiņas pat bez fotoaparāta.

ŪDENS ELFS

Viņš ir viltīgs. Cilvēki ir viņa laupījums.
Dienas laikā tas mitinās zem ūdensliliju lielajām lapām. Sniegsies pēc zieda – kāda vēsa un mikla roka satvers tavējo un maigi ievilks dīķī
(tāpēc Norvēģijā ir pilnīgi aizliegts plūkt jebkurus ūdensaugus). Vakaros elfiņš ir īpaši bīstams romantiskiem, melanholiski noskaņotiem cilvēkiem, kas virmojošajos ezera ūdeņos gremdējas savos sapņos. Mīļotā tēls uzpeld no atmiņu dzīlēm, trīsuļo tavu acu priekšā, spoguļojas saulrieta ūdeņos. Tu redzi viņu kā dzīvu. Ūdens elfiņš to ir atdzīvinājis un vilina sekot tēlam. Neuzmanīgs solis uz māņu laipas – kluss ūdens plunkšķis ir liecinieks, ka tu esi aizgājis līdzi sapņiem. Saldi, bet liktenīgi.

Tāda nu ir šī zeme: salda vai sūra, bet liktenīga. Ko nu kurš būs pelnījis, un mācējis gūt.

Igora Ziemeļa teksts un pasaku atstāstījums (1996 – 2008)

49573