Norvēģija mākslas mērcē

Ja domājam par mūžīgām Eiropas mākslas vērtībām, parasti vispirms nāk prātā vēstures pārbagātā Itālija vai jauno laiku Parīze un varbūt vēl sengrieķu tempļu drupas. Mums un mūsu mentalitātei tuvākās Ziemeļvalstis pasaules mākslas kopainā itin kā ienesušas mazāk. Tomēr arī tajās ir ko redzēt.

Somu arhitektūra, lai minam kaut vai tikai Elielu Sārinenu un Ālvaru Ālto, un dizains – visaugstākā raudze! Ziemeļu jūgends un ūdeņi, kas ļāvuši nosaukt Stokholmu par Ziemeļu Venēciju, arvien priecē aci ikvienam.

Norvēģija visbiežāk asociējas ar fjordiem, kalniem un troļļiem. Grīgs, Munks, Ibsens, Hamsuns, Unsete – par norvēģu dižgariem iedomājamies vēlāk. Arī latviešu tūrists uz Norvēģiju brauc skatīties pirmkārt dabu. Un pareizi. Ne velti mēdz teikt, ka fjordu zeme jāapceļo tad, kad visa Eiropa jau apgūta. Kaut arī skarbs un gluži vai neskarts (varbūt tieši tāpēc), tas ir ceļotāja saldais ēdiens. Tāda kā fiske kake – norvēģu zivju kūka. Literāri ņemot. Pēc garšas Norvēģija smeķē daudz labāk.

Lai iepazītu kāda komponista vai literāta daiļradi, gluži uz svešām zemēm nav nepieciešams braukt. Citādāk ir ar gleznotājiem vai tēlniekiem, jo mākslas iepazīšana no reprodukcijām vēl nav nekāda iepazīšana. Tāpat, starp citu, arī Pēra Ginta vai Hamsuna varoņu funktieris kļūst saprotamāks un Grīga mūzikā atrodi līdz tam nesaklausītas krāsas, kad esi paklaiņojis pa kalniem, gar ledājiem vai fjordā pavicinājis vizuli gar degunu kādam nomaldījušamies ronim.

Munks

Viena no ievērojamākām mākslas vērtībām Norvēģijā ir Edvarda Munka daiļrade. Protams, pa bildei atrodamas vienā otrā no lielākajiem pasaules muzejiem; šad tad tiek organizētas ceļojošās izstādes, tomēr vispilnīgākā Munka mākslas kolekcija, ko gleznotājs novēlējis savai valstij, apskatāma vienīgi Oslo – Munka muzejā un Nacionālajā galerijā. Savdabīgā mākslinieka, ekspresionisma tēva slavenākie darbi – Kliedziens, Dzīves deja, Melanholija, Nāve slimnieces istabā, Nakts Senklū stacijā, Salome, Pubertāte un citi, kā arī vairāki pašportreti par gaišu velti apskatāmi divās Munka zālēs Nacionālajā galerijā, un šis pārdzīvojums tik ātri neaizmirstas – patīk Munks vai ne. Jo autoram tas pārsāpēts, nācis no skarbās dzīves pieredzes (mātes un māsas pāragra nāve, neveiksmīga privātā dzīve) un neraugoties uz viņa slimībām (tuberkuloze, alkoholisms, acs katarakta). Ja skumju un traģikas pilnā mākslas noskaņa un ekspresīvais otas uzliciens trāpījis, jādodas uz Munka muzeju, kura ekspozīcija sniedz plašu ieskatu viņa daiļradē: glezniecība un grafika, agrīni un vēlīni darbi, tēmas, kuras mākslinieks risina visu savu dzīvi.

Vīgelans

Unikāls tāpat ir izcilā norvēģu tēlnieka Gustava Vīgelana turpat divdesmit gadus veidotais skulptūru ansamblis par cilvēka dzīves – mazotnes, mīlas, sadzīves un vecumdienu tēmām Frognera parkā, kas kļuvis par raksturīgu Oslo vaibstu. Autodidakta Gustava Vīgelana mākslinieciskais rokraksts, kas sākotnēji veidojies Rodēna un Torvaldsena ietekmē, apvieno sevī simbolisma, ekspresionisma un reālisma, pat naturālisma tendences. Parka akcents ir 17 metrus augstais Monolīts, kas izkalts no viena milzīga klints bluķa un ietver daudzus desmitus figūru, savītu spirālveida ritmos. Dažam tas atgādina gluži vai līķu kaudzi koncentrācijas nometnē, cits, norādot uz autora it kā homoseksuālo orientāciju, uzskata, ka īstenībā tas esot falla simbols, vēl citi vienkārši apbrīno mākslinieka uzņēmību, izdomu, talantu un mūža darbu. Vietējie, šķiet, sen vairs nedomā neko. Viņi Vīgelanu ir pieņēmuši, un, atšķirībā no tūristiem, vairs pat nepievērš tam uzmanību. Tāpat kā mēs, iedami ikdienā gar kādu pierastu pieminekli, reizēm nepametam uz to aci, tomēr apzināmies, ka tas tur atrodas. Skulptūru ansamblis, kura iecere pilsētas tēviem sākumā raisīja, maigi sakot, lielas šaubas (iedomāsimies: kāds tēlnieks piedāvātu uz mūžīgiem laikiem novietot, piemēram, Esplanādē vai Vērmanes dārzā vairāk nekā divus simtus figūru…), tagad ir ieaudzis parka ainavā. Tā ir viena no populārākajām atpūtas vietām pilsētā. Oslo bez Vīgelana parka pašlaik droši vien izskatītos kā troļļa ģīmis pēkšņi bez deguna.

Cilvēki turp dodas ne vien pastaigāties, bet arī sauļoties, braukt ar skrituļslidām un skrituļdēļiem vai spēlēt dažādas spēles. Plūst nemitīga tūristu straume, pie kā sen pieraduši visi, ieskaitot vietējos nūdistus. Visā tajā jau ilgāk kā pusgadsimtu noraugās mākslinieka radītie akmens mīlētāji, tēvi, mātes, bērni un sirmgalvji, kas šķiet aizņemti ar savu un globālu problēmu risināšanu, skatītājam neuzmācas. Laikam jādomā, ka caur viegli atpazīstamām ikdienas attiecībām un tēliem Vīgelanam izdevies panākt vispārinājumu.

Savādi, bet pat starp norvēģiem atrodas vandaļi. Populārā skulptūriņa Dusmīgais zēns savulaik pazudusi un pēc tam atrasta pilsētas izgāztuvē. (Nozagta bija arī Munka slavenākā glezna Kliedziens, un policijai bija jāpieliek lieli pūliņi, lai tā varētu atgriezties Nacionālajā galerijā.)

Turpat Frognera parkā atrodas arī Vīgelana muzejs – ēka, kurā atradās tēlniekam piešķirtā darbnīca un kuras tornītī atrodas urna ar viņa pelniem. Interesanti, ka viņa brālis – ne tik pazīstamais gleznotājs Emanuels Vīgelans (brāļi viens otru dažādu iemeslu dēļ neesot visai ieredzējuši) – savā testamentā uzsvēris, ka negribētu, lai viņam pēc nāves atklāj muzeju. Tomēr muzejs ir, tikai – nepopulārs, rūpīgi noslēpts Oslo nomalē, un apmeklētājus tajā laiž vien dažas stundas svētdienās.

Stāvkirkes

Eiropas metropolēs allaž apmeklējam dievnamus. Norvēģijā ievērojama pasaules mērogā ir vienīgi Nidarosas katedrāle tagadējā Tronheimā. Lielisks ziemeļu gotikas paraugs, no vikingu laikiem izaugušu drakonu galvu un tradicionālu ornamentu papildināts. Katedrāles restaurācijas darbos pagājušā gadsimta sākumā krietnu tiesu ņēmis tas pats Gustavs Vīgelans.

Toties norvēģi var pamatoti lepoties ar labi saglabātām stāvbaļķu baznīcām, kādas citur pasaulē neatrast (ja nu vienīgi var atzīmēt koka arhitektūru Kižos, Krievijā). Jau vikingu laiku beigās – 11.gs., Norvēģijā sākot izplatīties kristietībai, sāktas celt šādas baznīcas. Uzskata, ka to bijis vairāk par simtu. No šim vissenākajām saglabājusies nav neviena, taču jau 12. gs. koka arhitektūras pieminekļi atrodami. Lielu darbu veikusi pirms pusotra gadsimta dibinātā Norvēģijas Pieminekļu aizsardzības biedrība, kas vienu otru izcilu šedevru (precīzāk – baznīcas atliekas) atpirka par malkas vai dēļu kaudzes cenu, pētīja, atjaunoja, konservēja un turpina saglabāt nākamajām paaudzēm, mums un mūsu bērniem. Tūristi vairāk apmeklē izmēru ziņā prāvāko Norvēģijā – Hedālas baznīcu, kā arī gana iespaidīgo Lomas baznīcu Gudbrandsdālē un Hoperstades baznīcu Vīkas miestiņā Sognē, jo gar tām bieži ved tūrisma firmu piedāvātie maršruti. Reizumis tajos trāpās arī Borgundas baznīca, kura nudien ir uhh! smuka. Tādā garā varētu turpināt ilgi – katrā stāvkirkē ir ko redzēt. Pašlaik Norvēģijā atrodamas 29 šādas stāvkirkes, liela daļa no tām ceļotājiem ir atvērtas, tiesa, par maksu; daudzās joprojām pat notiek dievkalpojumi. Vikingu pēcteči bija labi kokgriešanas aroda pratēji, pagāniskie ornamenti stilizējās un ieņēma savu vietu arī pirmo kristīgo norvēģu baznīcu interjeros, eksterjeros un durvju ailās. Šai ziņā ievērojamākais piemineklis ir Urnesas stāvkirke, kas iekļauta arī UNESCO aprūpē.

Troļļi

Ņemot vērā, ka īstenie troļļi tāpat dzīvo tikai Skandināvijā un nekur citur, jāpievēršas arī viņiem. Lielākā māksliniece ir Māte Daba. Gan jau tā būs piepalīdzējusi Svētajam Olafam, nesot Kristus vārdu, lielos troļļus, kas tam traucēja, pārvērst patiešām glītos kalnos, nevis kā nu viņam pagadās. Tā vismaz tur izskatās.

Cita lieta ir suvenīru troļļi. Kārtīgam šīs šķirnes trollim visu ekstremitāšu galos būs četri pirksti, dažam arī vairākas galvas. Lai gan tie visi skaitās itin kā roku darbs, tomēr mākslinieciskās izteiksmes ziņā ir aplam līdzīgi jebkurā Norvēģijas malā. Nezināmais mākslinieks acīmredzot ir monopolizējis viņam vienīgajam pazīstamo troļļu portretēšanas rūpalu, jo tie izskatās daudz vienādāki nekā ķīnieši. Tādējādi tūristiem piedāvājamie troļļi un trollēni atšķiras vienīgi cenā un izmēros. Un vēl viena bēda – ja tādu pārved trimdā uz Latviju, viņš skumst pēc mājām un – kā runā – izplata sliktu auru. Vienīgais glābiņš esot pārvest trollītim draudziņu vai draudzenīti no dzimtenes. Lai tad neskumst. Trollenes, kam atbilstīgi folklorai pienākas nēsāt garumgaru degunu, suvenīru plauktos gan ir retums. Tām droši vien nav noieta, jo šādas dāvanas sievas un sievasmātes neizbēgami pārprot. Kurš prātīgs vīrs riskēs tapt klusi naktī nožņaugts?

Troļļu sadzīves un anatomijas studijas vislabāk veikt Hunderfossen Ģimeņu parkā netālu no Lillehammeres, gluži vai blakus olimpiskajai bobsleja trasei. Starp daudzajām atrakcijām tur sēd lielākais Norvēģijas trollis, saskatāms pāri upītei jau pa gabalu. Dodoties pastaigā caur atveri viņa šekumā, troļļa iekšas izrādās negaidīti ietilpīgas. Proti, tajās gaida mākslinieciskā ziņā mīlīgs norvēģu teiku un pasaku nozīmīgāko ainu atveidojums, ko jūsu bērni noteikti novērtēs. Savukārt vecāki, kas vairāk nekā troļļiem tic bītliem, Preslijam, Džeksonam, Napoleonam, Hitleram, skandināvu karaļiem un politiķiem vai Astrīdai Lindgrēnei, – ejiet tak uz Vaska figūru muzeju šai parkā! Tur sapņotājus mīl.

Raitis Strautiņš

Impro Ceļojumi - Norvēģija mākslas mērcē

Norvēģija mākslas mērcē

Ja domājam par mūžīgām Eiropas mākslas vērtībām, parasti vispirms nāk prātā vēstures pārbagātā Itālija vai jauno laiku Parīze un varbūt vēl sengrieķu tempļu drupas. Mums un mūsu mentalitātei tuvākās Ziemeļvalstis pasaules mākslas kopainā itin kā ienesušas mazāk. Tomēr arī tajās ir ko redzēt.

Somu arhitektūra, lai minam kaut vai tikai Elielu Sārinenu un Ālvaru Ālto, un dizains – visaugstākā raudze! Ziemeļu jūgends un ūdeņi, kas ļāvuši nosaukt Stokholmu par Ziemeļu Venēciju, arvien priecē aci ikvienam.

Norvēģija visbiežāk asociējas ar fjordiem, kalniem un troļļiem. Grīgs, Munks, Ibsens, Hamsuns, Unsete – par norvēģu dižgariem iedomājamies vēlāk. Arī latviešu tūrists uz Norvēģiju brauc skatīties pirmkārt dabu. Un pareizi. Ne velti mēdz teikt, ka fjordu zeme jāapceļo tad, kad visa Eiropa jau apgūta. Kaut arī skarbs un gluži vai neskarts (varbūt tieši tāpēc), tas ir ceļotāja saldais ēdiens. Tāda kā fiske kake – norvēģu zivju kūka. Literāri ņemot. Pēc garšas Norvēģija smeķē daudz labāk.

Lai iepazītu kāda komponista vai literāta daiļradi, gluži uz svešām zemēm nav nepieciešams braukt. Citādāk ir ar gleznotājiem vai tēlniekiem, jo mākslas iepazīšana no reprodukcijām vēl nav nekāda iepazīšana. Tāpat, starp citu, arī Pēra Ginta vai Hamsuna varoņu funktieris kļūst saprotamāks un Grīga mūzikā atrodi līdz tam nesaklausītas krāsas, kad esi paklaiņojis pa kalniem, gar ledājiem vai fjordā pavicinājis vizuli gar degunu kādam nomaldījušamies ronim.

Munks

Viena no ievērojamākām mākslas vērtībām Norvēģijā ir Edvarda Munka daiļrade. Protams, pa bildei atrodamas vienā otrā no lielākajiem pasaules muzejiem; šad tad tiek organizētas ceļojošās izstādes, tomēr vispilnīgākā Munka mākslas kolekcija, ko gleznotājs novēlējis savai valstij, apskatāma vienīgi Oslo – Munka muzejā un Nacionālajā galerijā. Savdabīgā mākslinieka, ekspresionisma tēva slavenākie darbi – Kliedziens, Dzīves deja, Melanholija, Nāve slimnieces istabā, Nakts Senklū stacijā, Salome, Pubertāte un citi, kā arī vairāki pašportreti par gaišu velti apskatāmi divās Munka zālēs Nacionālajā galerijā, un šis pārdzīvojums tik ātri neaizmirstas – patīk Munks vai ne. Jo autoram tas pārsāpēts, nācis no skarbās dzīves pieredzes (mātes un māsas pāragra nāve, neveiksmīga privātā dzīve) un neraugoties uz viņa slimībām (tuberkuloze, alkoholisms, acs katarakta). Ja skumju un traģikas pilnā mākslas noskaņa un ekspresīvais otas uzliciens trāpījis, jādodas uz Munka muzeju, kura ekspozīcija sniedz plašu ieskatu viņa daiļradē: glezniecība un grafika, agrīni un vēlīni darbi, tēmas, kuras mākslinieks risina visu savu dzīvi.

Vīgelans

Unikāls tāpat ir izcilā norvēģu tēlnieka Gustava Vīgelana turpat divdesmit gadus veidotais skulptūru ansamblis par cilvēka dzīves – mazotnes, mīlas, sadzīves un vecumdienu tēmām Frognera parkā, kas kļuvis par raksturīgu Oslo vaibstu. Autodidakta Gustava Vīgelana mākslinieciskais rokraksts, kas sākotnēji veidojies Rodēna un Torvaldsena ietekmē, apvieno sevī simbolisma, ekspresionisma un reālisma, pat naturālisma tendences. Parka akcents ir 17 metrus augstais Monolīts, kas izkalts no viena milzīga klints bluķa un ietver daudzus desmitus figūru, savītu spirālveida ritmos. Dažam tas atgādina gluži vai līķu kaudzi koncentrācijas nometnē, cits, norādot uz autora it kā homoseksuālo orientāciju, uzskata, ka īstenībā tas esot falla simbols, vēl citi vienkārši apbrīno mākslinieka uzņēmību, izdomu, talantu un mūža darbu. Vietējie, šķiet, sen vairs nedomā neko. Viņi Vīgelanu ir pieņēmuši, un, atšķirībā no tūristiem, vairs pat nepievērš tam uzmanību. Tāpat kā mēs, iedami ikdienā gar kādu pierastu pieminekli, reizēm nepametam uz to aci, tomēr apzināmies, ka tas tur atrodas. Skulptūru ansamblis, kura iecere pilsētas tēviem sākumā raisīja, maigi sakot, lielas šaubas (iedomāsimies: kāds tēlnieks piedāvātu uz mūžīgiem laikiem novietot, piemēram, Esplanādē vai Vērmanes dārzā vairāk nekā divus simtus figūru…), tagad ir ieaudzis parka ainavā. Tā ir viena no populārākajām atpūtas vietām pilsētā. Oslo bez Vīgelana parka pašlaik droši vien izskatītos kā troļļa ģīmis pēkšņi bez deguna.

Cilvēki turp dodas ne vien pastaigāties, bet arī sauļoties, braukt ar skrituļslidām un skrituļdēļiem vai spēlēt dažādas spēles. Plūst nemitīga tūristu straume, pie kā sen pieraduši visi, ieskaitot vietējos nūdistus. Visā tajā jau ilgāk kā pusgadsimtu noraugās mākslinieka radītie akmens mīlētāji, tēvi, mātes, bērni un sirmgalvji, kas šķiet aizņemti ar savu un globālu problēmu risināšanu, skatītājam neuzmācas. Laikam jādomā, ka caur viegli atpazīstamām ikdienas attiecībām un tēliem Vīgelanam izdevies panākt vispārinājumu.

Savādi, bet pat starp norvēģiem atrodas vandaļi. Populārā skulptūriņa Dusmīgais zēns savulaik pazudusi un pēc tam atrasta pilsētas izgāztuvē. (Nozagta bija arī Munka slavenākā glezna Kliedziens, un policijai bija jāpieliek lieli pūliņi, lai tā varētu atgriezties Nacionālajā galerijā.)

Turpat Frognera parkā atrodas arī Vīgelana muzejs – ēka, kurā atradās tēlniekam piešķirtā darbnīca un kuras tornītī atrodas urna ar viņa pelniem. Interesanti, ka viņa brālis – ne tik pazīstamais gleznotājs Emanuels Vīgelans (brāļi viens otru dažādu iemeslu dēļ neesot visai ieredzējuši) – savā testamentā uzsvēris, ka negribētu, lai viņam pēc nāves atklāj muzeju. Tomēr muzejs ir, tikai – nepopulārs, rūpīgi noslēpts Oslo nomalē, un apmeklētājus tajā laiž vien dažas stundas svētdienās.

Stāvkirkes

Eiropas metropolēs allaž apmeklējam dievnamus. Norvēģijā ievērojama pasaules mērogā ir vienīgi Nidarosas katedrāle tagadējā Tronheimā. Lielisks ziemeļu gotikas paraugs, no vikingu laikiem izaugušu drakonu galvu un tradicionālu ornamentu papildināts. Katedrāles restaurācijas darbos pagājušā gadsimta sākumā krietnu tiesu ņēmis tas pats Gustavs Vīgelans.

Toties norvēģi var pamatoti lepoties ar labi saglabātām stāvbaļķu baznīcām, kādas citur pasaulē neatrast (ja nu vienīgi var atzīmēt koka arhitektūru Kižos, Krievijā). Jau vikingu laiku beigās – 11.gs., Norvēģijā sākot izplatīties kristietībai, sāktas celt šādas baznīcas. Uzskata, ka to bijis vairāk par simtu. No šim vissenākajām saglabājusies nav neviena, taču jau 12. gs. koka arhitektūras pieminekļi atrodami. Lielu darbu veikusi pirms pusotra gadsimta dibinātā Norvēģijas Pieminekļu aizsardzības biedrība, kas vienu otru izcilu šedevru (precīzāk – baznīcas atliekas) atpirka par malkas vai dēļu kaudzes cenu, pētīja, atjaunoja, konservēja un turpina saglabāt nākamajām paaudzēm, mums un mūsu bērniem. Tūristi vairāk apmeklē izmēru ziņā prāvāko Norvēģijā – Hedālas baznīcu, kā arī gana iespaidīgo Lomas baznīcu Gudbrandsdālē un Hoperstades baznīcu Vīkas miestiņā Sognē, jo gar tām bieži ved tūrisma firmu piedāvātie maršruti. Reizumis tajos trāpās arī Borgundas baznīca, kura nudien ir uhh! smuka. Tādā garā varētu turpināt ilgi – katrā stāvkirkē ir ko redzēt. Pašlaik Norvēģijā atrodamas 29 šādas stāvkirkes, liela daļa no tām ceļotājiem ir atvērtas, tiesa, par maksu; daudzās joprojām pat notiek dievkalpojumi. Vikingu pēcteči bija labi kokgriešanas aroda pratēji, pagāniskie ornamenti stilizējās un ieņēma savu vietu arī pirmo kristīgo norvēģu baznīcu interjeros, eksterjeros un durvju ailās. Šai ziņā ievērojamākais piemineklis ir Urnesas stāvkirke, kas iekļauta arī UNESCO aprūpē.

Troļļi

Ņemot vērā, ka īstenie troļļi tāpat dzīvo tikai Skandināvijā un nekur citur, jāpievēršas arī viņiem. Lielākā māksliniece ir Māte Daba. Gan jau tā būs piepalīdzējusi Svētajam Olafam, nesot Kristus vārdu, lielos troļļus, kas tam traucēja, pārvērst patiešām glītos kalnos, nevis kā nu viņam pagadās. Tā vismaz tur izskatās.

Cita lieta ir suvenīru troļļi. Kārtīgam šīs šķirnes trollim visu ekstremitāšu galos būs četri pirksti, dažam arī vairākas galvas. Lai gan tie visi skaitās itin kā roku darbs, tomēr mākslinieciskās izteiksmes ziņā ir aplam līdzīgi jebkurā Norvēģijas malā. Nezināmais mākslinieks acīmredzot ir monopolizējis viņam vienīgajam pazīstamo troļļu portretēšanas rūpalu, jo tie izskatās daudz vienādāki nekā ķīnieši. Tādējādi tūristiem piedāvājamie troļļi un trollēni atšķiras vienīgi cenā un izmēros. Un vēl viena bēda – ja tādu pārved trimdā uz Latviju, viņš skumst pēc mājām un – kā runā – izplata sliktu auru. Vienīgais glābiņš esot pārvest trollītim draudziņu vai draudzenīti no dzimtenes. Lai tad neskumst. Trollenes, kam atbilstīgi folklorai pienākas nēsāt garumgaru degunu, suvenīru plauktos gan ir retums. Tām droši vien nav noieta, jo šādas dāvanas sievas un sievasmātes neizbēgami pārprot. Kurš prātīgs vīrs riskēs tapt klusi naktī nožņaugts?

Troļļu sadzīves un anatomijas studijas vislabāk veikt Hunderfossen Ģimeņu parkā netālu no Lillehammeres, gluži vai blakus olimpiskajai bobsleja trasei. Starp daudzajām atrakcijām tur sēd lielākais Norvēģijas trollis, saskatāms pāri upītei jau pa gabalu. Dodoties pastaigā caur atveri viņa šekumā, troļļa iekšas izrādās negaidīti ietilpīgas. Proti, tajās gaida mākslinieciskā ziņā mīlīgs norvēģu teiku un pasaku nozīmīgāko ainu atveidojums, ko jūsu bērni noteikti novērtēs. Savukārt vecāki, kas vairāk nekā troļļiem tic bītliem, Preslijam, Džeksonam, Napoleonam, Hitleram, skandināvu karaļiem un politiķiem vai Astrīdai Lindgrēnei, – ejiet tak uz Vaska figūru muzeju šai parkā! Tur sapņotājus mīl.

Raitis Strautiņš

49701