Brīvības un mākslas mīlestība Lietuvas stilā

Užupis Republika ir radoši domājošu, mākslinieciski noskaņotu cilvēku izveidots un apdzīvots rajons, kas atrodas Lietuvas galvaspilsētas Viļņas pašā centrā, kaimiņos pasaulslavenajai barokālajai vecpilsētai – senlaicīgu ieliņu labirintiem, krāšņiem dievnamiem un vienai no skaistākajām universitātes ēkām visā Eiropā. Tulkojumā no lietuviešu valodas Užupis nozīmē «aiz upes», un, patiesi, mazā Vilnijas jeb Viļņas upīte arī ir Užupis Republikas robeža.

 Radīt savu pasauli

Mēdz teikt, ka ir divi varianti, kā dzīvot savu mūžu. Viens no tiem ir, pielāgoties videi un pastāvošajai sistēmai, ievērot noteikumus, respektēt vairākuma viedokli, centies iederēties sabiedrībā un brīžiem pat tai izdabāt, par katru cenu censties patikt, lai izpelnītos atzinību vienmēr un no visiem. Bet ir arī otrs variants – ignorēt pastāvošos priekšstatus un iedibināt pilnīgi jaunus, neierastus un atšķirīgus virzienus, neņemt vērā vairākuma gaumi, gan vidi, gan dzīvesstilu veidot pēc paša iekšējās izjūtas, censties dzīvot saskaņā ar sevi, nevis iegūt citu cilvēku atzinību, un galu galā par augstāko vērtību uzskatīt talantu radīt, piemēram, gleznas, skulptūras, muzikālus skaņdarbus, literāros darbus, datorprogrammas, modernās tehnoloģijas... Un veidot dzīvi tā, lai sava mūža laikā pasaulē ienestu ko jaunu, nevis tikai noslīpētu un pilnveidotu pastāvošo kārtību.

Užupis Republikas dibinātāji un lielākā daļa iemītnieku dzīvo saskaņā ar otro variantu, viņi Viļņas upītes ielokā izveidojuši paši savu, līdzīgi, – tas ir, brīvi un radoši domājošu – cilvēku pasauli. Kopumā šajā rajonā, kura platība ir 0,6 kvadrātkilometri, mīt aptuveni septiņi tūkstoši cilvēku, kas, atceroties daudzu Baltijas apdzīvoto vietu nelielos mērogus, ir samērā liels iedzīvotāju skaits. Aptuveni katrs septītais Užupis Republikas iemītnieks pieder pie radošo profesiju cunftes, bet savā būtībā mākslinieks jūtas vai katrs otrais.

Brīvdomīga, mākslinieciska noskaņa Užupis rajonā valdījusi jau daudzus gadu desmitus, arī XX. gadsimta otrajā pusē – padomju laikos. Bet Užupis Republika ar savu konstitūciju un oficiālajiem simboliem pēc Viļņas radošās inteliģences pārstāvju iniciatīvas dibināta 1997. gada 1. aprīlī. Tāpēc tieši 1. aprīlis, daudzās zemēs pazīstams kā Joku diena, kļuvis par oficiālo Užupis dienu.

Savukārt trīs Užupis Republikas pamatlikumā ietvertie postulāti skan «Neuzvari!», «Neaizstāvies!», «Nepadodies!».

 Mazliet no Kopenhāgenas, Parīzes un Tibetas

Mana apmešanās vieta Viļņā atrodas pavisam netālu no Užupis Republikas, tāpēc man ir iespēja sākt dienu ar šī rajona apmeklējumu. Un tā nu agrā rītā, kad Viļņas vecpilsētu jau pieskandina dažu, līdz ar saullēktu modušos dievnamu zvani, es eju pāri Viļņas upītes tiltiņam – , respektīvi, šķērsoju Užupis Republikas robežu.

Atšķirībā no hipiju brīvpilsētas Kristiānijas, kas atrodas Dānijas metropolē Kopenhāgenā, te, uz Užupis robežas nav brīdinoša uzraksta, ka tūlīt es nokļūšu teritorijā, kas «nav Eiropas Savienība». (Atšķirībā no Kopenhāgenas iemītniekiem, kuru attieksme pret Eiropas Savienību (ES) jau gadiem ilgi ir ļoti reālistiska, brīžiem pat skeptiska, Lietuvā tās kļūšana par vienu no ES dalībvalstīm tiek uzskatīta par veiksmi un iespēju atkal attīstīt vēsturiski nozīmīgās Rietumu vērtības.)

Tiltam pārejot, gan ieraugāms Užupis simbols, kas uzsver Viļņas un Kopenhāgenas brīvdomīgo mākslinieku vienprātību. Tā ir Nāriņa, kas te, Viļņā, iekārtojusies upītes krastā un lūkojas debesīs, atsaucot atmiņā visā pasaulē pazīstamo Kopenhāgenas simbolu Mazo Nāriņu – Hansa Kristiāna Andersena pasakas varones skulptūru.

Savukārt pati pirmā māja uzreiz aiz tilta – kādreizējās ūdensdzirnavas, tagad, kafejnīca – uzsver Užupis Republikas saistību ar Parīzes mākslinieku kvartālu Monmartru. Pie rudās ķieģeļu sienas, līdzās siltā vējā viegli plīvojošajam Užupis Republikas karogam ieraugāma plāksne, kas liecina par Užupis un Monmartras sadraudzību.

Pasaules romantiķu galvaspilsētas – Parīzes Monmartras – noskaņas Užupis Republikā uzbur arī ielu mākslinieki, kuri, iekārtojušies kafejnīcas terasē, zīmē apkārtnes ainavas un šādā attēlošanā ieinteresēto Užupis viesu portretus.

Daudzkrāsains, dažādām skulptūrām un ziediem bagāts kvartāls izveidojies plašā teritorijā Viļņas upītes krastā. Šajā kvartālā ieejot, zūd robeža starp ikdienu un mākslu, jo pirmajā brīdī nav pat īsti saprotams, vai tā ir skulptūra, vai varbūt āra galdiņš pēcpusdienas kafijas dzeršanai, vai ēku sienas klāj neapdomīgi zīmēts grafiti, vai arī patiesībā tas ir rūpīgi pārdomāts mākslas darbs, vai staigāju pa Užupis Republikas viesiem paredzētu brīvdabas izstāžu zāli, vai patiesībā jau ir pārkāptas privātuma robežas, ieejot dzīvojamajai ēkai piederošā pagalmā.

Bet Užupis Republikas burvība slēpjas tieši tajā, ka robeža starp funkcionālo un māksliniecisko te ir zudusi. Tāpat kā zudusi ir robeža starp dažādām kultūrām, un daudziem Užupis viesiem pārsteigumā aizraujas elpa par to, ka blakus tādiem katoliskās Lietuvas simboliem kā gotikas stilā celtā Sv. Annas baznīca un Bernardīniešu klostera komplekss, netālu no tādām lietuviešu-poļu kultūrzīmēm kā 19. gadsimta patriota un dzejnieka Ādama Mickēviča piemineklis un viņa muzejs, atrodas … Tibetas laukums!

Šajā laukumā, Viļņas upītes koku paēnā plīvo Tibetai raksturīgie, spilgtie karodziņi. «Tibetas budisma idejas Užupis Republikā vienmēr bijušas populāras, turklāt šejieniešiem patīk tibetiešu dzīves uztverei raksturīgais miers, kā arī budismā ietvertā tolerance,» savu versiju par Tibetas laukuma esamību gandrīz pašā Lietuvas galvaspilsētas sirdī izklāsta Užupis iemītnieki – mākslinieku pāris Virgīnija un Antans. Viņi abi arī stāsta – pašiem reiz dzīvē izdevies pabūt Tibetā. Tagad mākslinieki ir pārliecināti, ka Tibetu un Užupis kvartālu vieno radniecīgas enerģētiskās saites, tāpēc šāds laukums te labi iederoties. 

Ikvienam ir tiesības aprūpēt kaķi

Pilnīgi nopietni, Užupis Republikai patiešām ir sava konstitūcija! Tās tekstu es pamanu pie ēkas sienas ieliņā ar nosaukumu Paupio gatve. Ikviens garāmgājējs var papūlēties izlasīt vairākās valodās uzrakstīto tekstu, lai zinātu, saskaņā ar kādu pārliecību dzīvo šīs bohēmiskās Republikas iemītnieki.

Līdzās filozofiskiem apgalvojumiem, kas sakņojas kā Tibetas budismā, tā Lietuvas katoļticībā, konstitūcijā izlasāmi arī humorpilni izteikumi. Tā piemēram, Užupis Republikas konstitūcija sludina ne vien to, ka «Ikvienam ir tiesības mīlēt», «Ikviens var būt brīvs», «Ikviens atbild par savu brīvību», «Ikvienam ir tiesības būt vienreizējam un neatkārtojamam», «Ikvienam ir tiesības būt laimīgam», bet arī mudina pasmaidīt, norādot, ka «Sunim ir tiesības būt sunim», «Ikvienam ir tiesības mīlēt un aprūpēt kaķi», «Kaķim nav pienākums mīlēt savu saimnieku, bet grūtā brīdī ir jāpalīdz saimniekam».

Filozofiska nopietnība apvienojumā ar gaišu humoru izlasāma ne tikai Užupis Republikas konstitūcijā. Šajā rajonā nopietnības un humora simbioze sastopama arī interesanti iekārtotās kafejnīcās, daudzveidīgās mākslas galerijās un ēku noformējumos. Šķiet, Užupis iemītnieki gan paši sev, gan šī rajona viesiem vēlas atgādināt – dzīvot vajag nevis ar Baltijā bieži sastopamo «viss ir slikti, viss ir grūti, viss ir nomācoši, un tā būs vienmēr» attieksmi, bet gan viegli un ar smaidu.

 Rajons, kas iedvesmo

Staigājot pa Užupis ielām, redzu tūristus, kuri aizrautīgi fotografē ikkatru šī rajona raksturīgo vaibstu, bet redzu arī citus ceļotājus, kuri neizpratnē saraukuši uzacis un steidzas ātrāk nokļūt ārpus Užupis Republikas robežām.

Nenoliedzami, šis nav rajons, kas spēj patikt jebkuram viesim. Turklāt arī pašu Viļņas iemītnieku attieksme pret šo bohēmistu paradīzi ir diametrāli pretēja – no jūsmīgiem ieteikumiem, ka Užupis ietilpst to trīs Viļņas apskates vietu sarakstā, kas noteikti jāredz ikvienam pilsētas ciemiņam –  pārējās divas ir Ģedimina tornis un Aušras vārti –, līdz neslēpti skeptiskiem padomiem «turēties no tā alternatīvā rajona pa gabalu».

Staigājot pa Užupi, man kļūst skaidrs, ka cilvēkiem, kuriem patīk gluži vai ar lineālu nomērītas puķu dobes, perfekti gluds zāliens un kuriem jebkāda brīvdomība šķiet nepiedodams noziegums, šī bohēmiskā Republika labākajā gadījumā liksies kaut kas eksotisks, sliktākajā – izraisīs vēlmi pamācīt ielu māksliniekus un muzikantus «likt nost tos ķēpājumus, beigt čīgāt, bet labāk ķerties pie darba un sakopt savu apkārtni».

Užupieši pamācības gan, visticamāk, uzklausīs ar rāmu smaidu, paraustīs plecus, neņems vērā un aizmirsīs. Jo šī rajona pievilcības pamatā ir absolūta necenšanās izpatikt. Tāpat kā Kopenhāgenas Kristiānijas hipiji, arī Viļņas brīvdomīgie mākslinieki savu pasauli neradīja tāpēc, lai piesaistītu tūristus vai lai izdabātu citu lielpilsētas rajonu iemītniekiem. Tieši pretēji – viņi savu pasauli veidoja, lai tajā dzīvotu, saskaņā ar savu filozofiju un savu gaumi.

Varbūt tieši Užupis Republikai piemītošā pašcieņa nodrošina to, ka netrūkst cilvēku, kurus Užupis sajūsmina, un kuri ikreiz, kad vien nokļūst Viļņā, cenšas doties pastaigā tieši pa šo rajonu. Varbūt viņiem svarīgi šķiet tas, ka Užupis Republika spēj iedvesmot. Tieši iedvesmot, nevis iepatikties. (Var jau būt, ka iedvesmojoša noskaņa Užupis rajonam piemita jau ilgu laiku pirms Viļņas bohēmieši dibināja savu valsti, un tieši tāpēc šajā rajonā savulaik dzīvojis starptautiski zināmais Lietuvas komponists un mākslinieks Mīkolajs Konstantīns Čurļonis.)

Savukārt mūsdienās iedvesma vajadzīga ne tikai māksliniekiem, bet arī uzņēmējiem, augstskolu lektoriem un vēl daudzās, dažādās profesijās strādājošajiem, to vidū, arī pašvaldību vadītājiem, un, iespējams, tāpēc mājoklis Užupis rajonā ir arī Viļņas mēram, agrākajam kara žurnālistam, pēc tam – uzņēmējam Artūram Zoksam, kurš pirms dažiem gadiem vērienīgi un ar iedvesmu modernizēja Lietuvas galvaspilsētu.

Turklāt ikvienam cilvēkam dzīvē mēdz gadīties situācijas, kad vajag atrast gluži citādu, no ierastā atšķirīgu veidu, kā paraudzīties uz kādu problēmu, lai to atrisinātu. Un tam noder iejušanās Užupis Republikas atmosfērā – pastaiga, vērojot ēkas, kas žilbina ar spilgtajiem grafiti zīmējumiem, un namus, kas lepojas ar gracioziem, Dienvideiropas pilsētām raksturīgiem balkoniņiem, uzmeklējot ielu labirintā ieslēpto, balto Svētā Bartolomeja baznīcu un aizstaigājot līdz Bernardīniešu kapu vārtiem, aiz kuriem mūžīgā mierā dus daudzi Viļņas radošās inteliģences pārstāvji.

Apsēžoties pie galdiņa Užupis centra kafejnīcā, paveras skats uz  rajona simbolu –  kolonnu, ko rotā ercenģeļa Gabriēla  skulptūra. Kā zina stāstīt kafejnīcā sastaptie užupieši, šis simbols apliecina labestību un cilvēkmīlestību, bet vienlaikus arī jaunradi, māksliniecisko pašizpausmi un brīvību. 12,5 m augstā skulptūra oficiāli tika atklāta 2002. gada 1. aprīlī. Iepriekš tur atradās cits piemineklis – iespaidīga lieluma ola, kura simbolizēja mūžīgu atdzimšanu. Ola tika pārvietota uz citu Viļņas rajonu un  novietota Pylimo ielā, bet pastāv iecere, ka ola laiku pa laikam mainīs savu atrašanās vietu un tiks novietota tajos Lietuvas galvaspilsētas kvartālos, kas piedzīvo atjaunošanu.

Nepaiet garām dzintaram

Nav jau tā, ka visi mākslinieciski domājošie Viļņas iemītnieki savas dienas vadītu tikai Užupis Republikā. Radošas pašizpausmes apliecinājumi ieraugāmi daudzos Lietuvas galvaspilsētas kvartālos!

Šīs valsts iemītniekiem kopš seniem laikiem raksturīgo, māksliniecisko pasaules skatījumu apliecina gan vecpilsētā daudzviet redzamais greznais baroks, gan pievilcīgie, ziediem rotātie iekšpagalmi, kas ir uzmanības vērta Viļņas pilsētvides daļa un atšķir dienvidu kaimiņu metropoli gan no mūsu pašu Rīgas, gan no igauņu Tallinas. Savukārt amatnieku darbnīcās un suvenīru tirgotavās ieraugāms, kā apmeklētāju acu priekšā par mākslas darbu kļūst pavisam vienkāršs koka gabals – pārtopot, piemēram, par jautru velniņu.

Visa Viļņas vecpilsēta ir burtiski pārpildīta ar nelielām amatnieku darbnīcām, suvenīru tirgotavām un mākslas saloniem. To plašais piedāvājums atbilst visdažādākajām gaumēm un visatšķirīgākajiem bankas kontu apjomiem. No vienas puses, protams, komercializācija nogurdina un aiz tās grūti saskatīt māksliniecisko ieguldījumu, tomēr no otras puses, Viļņas vecpilsētā valdošā noskaņa apliecina daudzkārt dzirdēto frāzi, ka ikviens lietuvietis savā sirdī ir mākslinieks, kurš cenšas padarīt skaistāku savu ikdienu. (Jāpiebilst, ka frāzes turpinājumā gan teikts, ka ikviens lietuvietis savā prātā ir tirgotājs un, apmeklējot suvenīru tirgotavas, tūristiem to nevajag aizmirst.)

Tomēr visā mākslinieku un amatnieku darinājumu klāstā ir kas īpašas uzmanības vērts,  un tas ir dzintars. Nevar jau noliegt, ka dzintara rotas tagad, 21. gadsimta otrajā desmitgadē, saistās galvenokārt ar koru sadziedāšanos dažāda mēroga Dziesmu svētkos un tautas tērpiem, bet ikdienā šķiet absolūti neiederīgas. Tomēr, ja dzintars izraisa kaut mazākās simpātijas, tad Viļņa ir īstā vieta, kur darinājumus no dzintara izpētīt un iegādāties, jo lietuviešu mākslinieki prasmi pārvērst krellēs, auskaros, piespraudēs, gredzenos un suvenīros šo savas valsts nacionālo simbolu izkopuši līdz pilnībai. Kā mēdz sacīt, par gaumi nestrīdas, un piekritēji atrodas gan no dzintara gabaliņiem veidotam kaķēna attēlam, gan arī  iespaidīgām, neparastām dzintara rotaslietām.

 No Eiropas centra līdz viduslaiku pilij

Nākamajā dienā pēc viesošanās Užupis Republikā, dodos izpētīt, kādi  mākslinieciskās domāšanas apliecinājumi atrodami Viļņas apkārtnē – Dzūkijas novadā. Jāpiebilst, Dzūkija ir viens no Lietuvas pieciem kultūrvēsturiskajiem reģioniem – pārējie četri ir Žemaitija, Aukštaitija, Suvalkija un tā dēvētā Mazā Lietuva. (Par to, kur precīzi velkamas katra reģiona robežas, gan ir daudzas, dažādas versijas un lauzti arī daudzi šķēpi – tāpat kā par kultūrvēsturisko novadu robežām Latvijā.)

Dzūkijas otrais nosaukums ir Dainava, ko poētiski un ne īpaši precīzi mēdz tulkot kā Dziesmotais novads jeb Dziesmu zeme, jo vārds daina lietuviešu valodā nozīmē dziesma. Bet lai nu piedod filologi par aptuveno tulkojumu. Pašiem dzūkiem pārliecība, ka viņi dzimuši Dziesmu zemē, patīk, jo ļauj apgalvot, ikvienam dzūkam no dabas dots kāds mākslinieciskais talants – dziedāt, gleznot, veidot modernas instalācijas, rakstīt dzeju vai prozu… Kā nu šis talants dzīves gaitā tiek izkopts un pielietots, tā jau ir katra paša izvēle.

Mūsu dienvidu kaimiņvalstī mēdz sacīt, ka lietuviešu kultūra vienlīdz spēcīgi sakņojas eiropeiskajās vērtībās un Lietuvas vēsturē. Ar Lietuvas piederību Eiropai cieši saistīts pirms gadiem 15-20 visslavenākais apskates objekts Viļņas pievārtē – Eiropas parks. It īpaši līdz ar valstiskuma un neatkarības atjaunošanu 20. gadsimta deviņdesmitajos gados Lietuva centās akcentēt savu piederību Eiropai, un tam palīdzēja arī Francijas Nacionālā ģeogrāfijas institūta aprēķini, ka Eiropas ģeogrāfiskais centrs atrodas nedaudz uz ziemeļiem no Viļņas.

Netālu no šī, Lietuvai tik nozīmīgā punkta jau deviņdesmito gadu sākumā pēc Lietuvas mākslinieka Gintara Karosa iniciatīvas izveidoja Eiropas parku. Realitātē tas nozīmē, ka brīvā dabā vairāk nekā 50 hektāru platībā izvietojās aptuveni simts modernas skulptūras un instalācijas, ko veidojuši mākslinieki gan no Lietuvas, gan no daudzām citām valstīm. Eiropas parks atrodas Viļņas pievārtē, bet jāsaka, no pilsētas centra braucot, varētu vēlēties precīzākas norādes un labāku autoceļa segumu. Kratoties pa asfalta bedrēm cauri privātmāju rajonam, kurā netrūkst arī nepabeigtu arhitektūras brīnumu, kas izskatās novārtā pamesti kopš treknajiem pirmskrīzes gadiem, vienīgi neatlaidība mudina turpināt ceļu līdz ieraugāms Eiropas parka stāvlaukums.

Iepriekšējo reiz parkā biju pirms vairākiem gadiem, un tagad jāsecina, laika ritējums un Baltijas visai skarbais klimats darījuši savu – dažs labs mākslas darbs zaudējis kādreizējo spožumu. Tomēr daudzi citi izrādījušies ļoti izturīgi, un parka apmeklētājus joprojām sagaida gan filozofiskais Labirints, gan maldinošais Dižakmens, kas patiesībā nav nekāds akmens, gan arī mazliet kariķēti attēlotā Sieviete, kas raugās uz mēnesi. Parka platība ir liela, skulptūras izvietotas pamatīgā attālumā viena no otras, tāpēc apmeklētāji, pāris stundas klīduši pa parku, neizbēgami satiekas tā centrā esošajā kafejnīcā, lai atpūstos un iedzertu kafiju, raugoties uz skulptūru Svētais Juris uzvar pūķi – šo daudzās kristīgajās zemēs, arī Lietuvā populāro simbolu –  un apspriestu versijas, kādus vēstījumus gan parkā izvietoto darbu autori centušies mums, apmeklētājiem, nodot.

Lai arī parks vairs nešķiet tik iespaidīgs un tik perfekti sakopts kā pirms gadiem desmit, kad arī lietuviešu priekšstati par būšanu Eiropā un līdzdalību ES vēl bija idealizētāki, nekā patlaban, tomēr joprojām spilgti apliecina kā lietuviešu, tā arī ārvalstu mākslinieku radošo domāšanu un prasmi paraudzīties uz visai ikdienišķām lietām – piemēram, akmeņiem, – no gluži cita – oriģināla un drosmīga – skatu punkta. Turklāt pat malkas grēdas Eiropas parkā ir mākslinieciski sakrāmētas!

Prasmi ikdienišķas lietas padarīt par mākslas darbiem apliecina arī cits Lietuvas galvaspilsētas pievārtē esošais parks, kur nokļūstu, aptuveni stundu līkumojot pa Viļņas apkārtnes ceļiem – Vilnoje Akmens skulptūru parks. Eiropas parka gide reiz stāstīja, ka šī skulptūru parka veidotājus iedvesmojis tieši Eiropas parks.  

Kas zina, kā tur īsti ir ar iedvesmu un aizgūtām idejām, bet nenoliedzams fakts ir tas, ka Akmens skulptūru parka veidošana aizsākusies desmit gadus pēc Eiropas parka – ap 2001. gadu. Tagad šīs parks populāru padarījis Suderves pilsētiņu, kura iepriekš varēja lepoties vien ar tādu gandrīz katrā Lietuvas mazpilsētā sastopamu komplektu kā grezns dievnams un vēsturisks pilskalns.

Pajautājot Suderves centrā sastaptajiem vietējiem iedzīvotājiem, kā labāk aizbraukt līdz skulptūru parkam, saņemu detalizētu un izvērstu skaidrojumu, kas liecina – te ar savu skulptūru parku lepojas. Un patiešām – ir jau ar ko lepoties! Parkā aplūkojami vairāki desmiti daudzveidīgu skulptūru – gan asprātīgas, gan melanholiskas, gan filozofiskas. Turklāt skulptūras interesanti izvietotas gan Vilnoje  jeb tā dēvētā Viļņas ezera krastā, gan, vārdu tiešā nozīmē, uz ezera ūdens virsmas. Pagaidām komercializācija un milzīgi apmeklētāju pūļi šim parkam vēl iet apkārt ar līkumu, bet, visticamāk, dažu gadu laikā situācija mainīsies.

Ņemot vērā to, cik spēcīgi Lietuvas mākslinieku daiļrade sakņojas šīs valsts vēsturē, nevar doties mājup, neapmeklējot kādu no viduslaiku pilīm, šoreiz – mazāk zināmo Medininku pili. Kad man Viļņas Tūrisma informācijas centrā piedāvāja skatu kartiņu ar nesen atjaunotās Medininku pils attēlu un ieteica turp noteikti aizbraukt, jāsaka, pirmajā brīdī biju pat pārsteigta, jo ir ierasts, ka Viļņā ik uz soļa reklamē Traķu ezerpili, uzsverot, ka tā nu gan noteikti jāredz, turklāt, jo biežāk, jo labāk. Savukārt Medininki man – tāpat kā daudziem citiem –  iepriekš saistījās vien ar šīs apdzīvotās vietas tuvumā esošo Lietuvas augstāko punktu – Jozapines kalnu (294 m) un Medininku robežkontroles punktu.   

Tomēr, nonākot atjaunotajā pilī, izrādās, ka mērot ceļu no Viļņas gandrīz līdz pašai uz Lietuvas/Baltkrievijas robežai bija vērts. Interesantas ir ne tikai vairākos pils stāvos iekārtotās vēsturiskās ievirzes izstādes, bet, pat vairāk, pats iespaidīgā cietokšņa komplekss kopumā – īsta bruņinieku pils, kas ļauj iejusties tajā noskaņā, kas, iespējams, valdījusi Lietuvas valsts vēsturē nozīmīgos posmos.

Tiek uzskatīts, Medininku pils būvēta 14. gadsimtā pēc slavenā Lietuvas valdnieka un Viļņas dibinātāja Ģedimina iniciatīvas. Pēc citas versijas – pils būvniecība saistīta ar Lietuvas oficiālās kristīšanas laiku – 1387. gadu. Vēlāk pilī saimniekojis arī Lietuvas valdnieks Vītauts, kurš 15. gadsimta sākumā stiprināja Lietuvas valsts militāro varenību, un, likumsakarīgi, rūpējās arī par spēcīgu nocietinājumu izveidošanu. Medininku cietokšņa mērogi ir patiešām iespaidīgi – viss komplekss aizņem 6,5 ha, bet pagalms vien ir 1,85 ha liels.

Ideja par ilgu laiku novārtā palikušās pils atjaunošanu, pārveidojot to par mūsdienu ceļotāju gaumei atbilstošu muzeju, kļuva populāra jau 1993. gadā, kad Lietuva atzīmēja valsts dibinātāja karaļa Mindauga kronēšanas 740. gadskārtu. Tomēr vērienīgākie atjaunošanas darbi, ieguldot vairākus miljonus eiro, noritēja periodā no 2005. līdz 2012. gadam, un par oficiālo pils atdzimšanas brīdi kļuva 2012. gada septembris. Tiek stāstīts, ka 19. gadsimtā Medininku pils iedvesmojusi daudzus tālaika radošās inteliģences pārstāvjus, un iespējams, pilīm lemts kļūt par tādu iedvesmas avotu arī turpmāk. Pagaidām pils priecē ar savu arhitektonisko pievilcību, mierīgo atmosfēru, kā arī gleznaino apkārtni – Dzūkijas pakalniem.

 Laiks sarunai

Viesojoties Lietuvā, ir vērts izmantot ikvienu iespēju, lai aprunātos ar vietējiem iedzīvotājiem – ar Užupis Republikas ielu gleznotājiem un muzikantiem, ar dzintara rotu gatavotājiem Viļņas vecpilsētā, ar skulptūru parkos satopamajiem māksliniekiem un ar muzeju darbiniekiem, jo daudziem no šiem cilvēkiem piemīt spēcīgas personības starojums un interesanta dzīves filozofija. Turklāt, mūsu kaimiņvalsts identitāti un ievērojami lielāko daļu no ceļotāju uzmanības lokā nonākušajiem apskates objektiem nav radījusi daba, bet gan cilvēku brīvdomīgās, mākslinieciskās idejas, prasme tās īstenot, kā arī drosme strādāt nevis saskaņā ar gataviem scenārijiem, bet gan izveidot pašiem savus.

Par to var pārliecināties ne tikai Viļņā un Dzūkijā, bet arī Palangas Dzintara muzejā, atjaunotajās Nemunas ielejas pilīs, Aukštaitijas amatnieku darbnīcās un Žemaitijas parkos.

Eva Lapiņa


Impro Ceļojumi - Brīvības un mākslas mīlestība Lietuvas stilā

Brīvības un mākslas mīlestība Lietuvas stilā

Užupis Republika ir radoši domājošu, mākslinieciski noskaņotu cilvēku izveidots un apdzīvots rajons, kas atrodas Lietuvas galvaspilsētas Viļņas pašā centrā, kaimiņos pasaulslavenajai barokālajai vecpilsētai – senlaicīgu ieliņu labirintiem, krāšņiem dievnamiem un vienai no skaistākajām universitātes ēkām visā Eiropā. Tulkojumā no lietuviešu valodas Užupis nozīmē «aiz upes», un, patiesi, mazā Vilnijas jeb Viļņas upīte arī ir Užupis Republikas robeža.

 Radīt savu pasauli

Mēdz teikt, ka ir divi varianti, kā dzīvot savu mūžu. Viens no tiem ir, pielāgoties videi un pastāvošajai sistēmai, ievērot noteikumus, respektēt vairākuma viedokli, centies iederēties sabiedrībā un brīžiem pat tai izdabāt, par katru cenu censties patikt, lai izpelnītos atzinību vienmēr un no visiem. Bet ir arī otrs variants – ignorēt pastāvošos priekšstatus un iedibināt pilnīgi jaunus, neierastus un atšķirīgus virzienus, neņemt vērā vairākuma gaumi, gan vidi, gan dzīvesstilu veidot pēc paša iekšējās izjūtas, censties dzīvot saskaņā ar sevi, nevis iegūt citu cilvēku atzinību, un galu galā par augstāko vērtību uzskatīt talantu radīt, piemēram, gleznas, skulptūras, muzikālus skaņdarbus, literāros darbus, datorprogrammas, modernās tehnoloģijas... Un veidot dzīvi tā, lai sava mūža laikā pasaulē ienestu ko jaunu, nevis tikai noslīpētu un pilnveidotu pastāvošo kārtību.

Užupis Republikas dibinātāji un lielākā daļa iemītnieku dzīvo saskaņā ar otro variantu, viņi Viļņas upītes ielokā izveidojuši paši savu, līdzīgi, – tas ir, brīvi un radoši domājošu – cilvēku pasauli. Kopumā šajā rajonā, kura platība ir 0,6 kvadrātkilometri, mīt aptuveni septiņi tūkstoši cilvēku, kas, atceroties daudzu Baltijas apdzīvoto vietu nelielos mērogus, ir samērā liels iedzīvotāju skaits. Aptuveni katrs septītais Užupis Republikas iemītnieks pieder pie radošo profesiju cunftes, bet savā būtībā mākslinieks jūtas vai katrs otrais.

Brīvdomīga, mākslinieciska noskaņa Užupis rajonā valdījusi jau daudzus gadu desmitus, arī XX. gadsimta otrajā pusē – padomju laikos. Bet Užupis Republika ar savu konstitūciju un oficiālajiem simboliem pēc Viļņas radošās inteliģences pārstāvju iniciatīvas dibināta 1997. gada 1. aprīlī. Tāpēc tieši 1. aprīlis, daudzās zemēs pazīstams kā Joku diena, kļuvis par oficiālo Užupis dienu.

Savukārt trīs Užupis Republikas pamatlikumā ietvertie postulāti skan «Neuzvari!», «Neaizstāvies!», «Nepadodies!».

 Mazliet no Kopenhāgenas, Parīzes un Tibetas

Mana apmešanās vieta Viļņā atrodas pavisam netālu no Užupis Republikas, tāpēc man ir iespēja sākt dienu ar šī rajona apmeklējumu. Un tā nu agrā rītā, kad Viļņas vecpilsētu jau pieskandina dažu, līdz ar saullēktu modušos dievnamu zvani, es eju pāri Viļņas upītes tiltiņam – , respektīvi, šķērsoju Užupis Republikas robežu.

Atšķirībā no hipiju brīvpilsētas Kristiānijas, kas atrodas Dānijas metropolē Kopenhāgenā, te, uz Užupis robežas nav brīdinoša uzraksta, ka tūlīt es nokļūšu teritorijā, kas «nav Eiropas Savienība». (Atšķirībā no Kopenhāgenas iemītniekiem, kuru attieksme pret Eiropas Savienību (ES) jau gadiem ilgi ir ļoti reālistiska, brīžiem pat skeptiska, Lietuvā tās kļūšana par vienu no ES dalībvalstīm tiek uzskatīta par veiksmi un iespēju atkal attīstīt vēsturiski nozīmīgās Rietumu vērtības.)

Tiltam pārejot, gan ieraugāms Užupis simbols, kas uzsver Viļņas un Kopenhāgenas brīvdomīgo mākslinieku vienprātību. Tā ir Nāriņa, kas te, Viļņā, iekārtojusies upītes krastā un lūkojas debesīs, atsaucot atmiņā visā pasaulē pazīstamo Kopenhāgenas simbolu Mazo Nāriņu – Hansa Kristiāna Andersena pasakas varones skulptūru.

Savukārt pati pirmā māja uzreiz aiz tilta – kādreizējās ūdensdzirnavas, tagad, kafejnīca – uzsver Užupis Republikas saistību ar Parīzes mākslinieku kvartālu Monmartru. Pie rudās ķieģeļu sienas, līdzās siltā vējā viegli plīvojošajam Užupis Republikas karogam ieraugāma plāksne, kas liecina par Užupis un Monmartras sadraudzību.

Pasaules romantiķu galvaspilsētas – Parīzes Monmartras – noskaņas Užupis Republikā uzbur arī ielu mākslinieki, kuri, iekārtojušies kafejnīcas terasē, zīmē apkārtnes ainavas un šādā attēlošanā ieinteresēto Užupis viesu portretus.

Daudzkrāsains, dažādām skulptūrām un ziediem bagāts kvartāls izveidojies plašā teritorijā Viļņas upītes krastā. Šajā kvartālā ieejot, zūd robeža starp ikdienu un mākslu, jo pirmajā brīdī nav pat īsti saprotams, vai tā ir skulptūra, vai varbūt āra galdiņš pēcpusdienas kafijas dzeršanai, vai ēku sienas klāj neapdomīgi zīmēts grafiti, vai arī patiesībā tas ir rūpīgi pārdomāts mākslas darbs, vai staigāju pa Užupis Republikas viesiem paredzētu brīvdabas izstāžu zāli, vai patiesībā jau ir pārkāptas privātuma robežas, ieejot dzīvojamajai ēkai piederošā pagalmā.

Bet Užupis Republikas burvība slēpjas tieši tajā, ka robeža starp funkcionālo un māksliniecisko te ir zudusi. Tāpat kā zudusi ir robeža starp dažādām kultūrām, un daudziem Užupis viesiem pārsteigumā aizraujas elpa par to, ka blakus tādiem katoliskās Lietuvas simboliem kā gotikas stilā celtā Sv. Annas baznīca un Bernardīniešu klostera komplekss, netālu no tādām lietuviešu-poļu kultūrzīmēm kā 19. gadsimta patriota un dzejnieka Ādama Mickēviča piemineklis un viņa muzejs, atrodas … Tibetas laukums!

Šajā laukumā, Viļņas upītes koku paēnā plīvo Tibetai raksturīgie, spilgtie karodziņi. «Tibetas budisma idejas Užupis Republikā vienmēr bijušas populāras, turklāt šejieniešiem patīk tibetiešu dzīves uztverei raksturīgais miers, kā arī budismā ietvertā tolerance,» savu versiju par Tibetas laukuma esamību gandrīz pašā Lietuvas galvaspilsētas sirdī izklāsta Užupis iemītnieki – mākslinieku pāris Virgīnija un Antans. Viņi abi arī stāsta – pašiem reiz dzīvē izdevies pabūt Tibetā. Tagad mākslinieki ir pārliecināti, ka Tibetu un Užupis kvartālu vieno radniecīgas enerģētiskās saites, tāpēc šāds laukums te labi iederoties. 

Ikvienam ir tiesības aprūpēt kaķi

Pilnīgi nopietni, Užupis Republikai patiešām ir sava konstitūcija! Tās tekstu es pamanu pie ēkas sienas ieliņā ar nosaukumu Paupio gatve. Ikviens garāmgājējs var papūlēties izlasīt vairākās valodās uzrakstīto tekstu, lai zinātu, saskaņā ar kādu pārliecību dzīvo šīs bohēmiskās Republikas iemītnieki.

Līdzās filozofiskiem apgalvojumiem, kas sakņojas kā Tibetas budismā, tā Lietuvas katoļticībā, konstitūcijā izlasāmi arī humorpilni izteikumi. Tā piemēram, Užupis Republikas konstitūcija sludina ne vien to, ka «Ikvienam ir tiesības mīlēt», «Ikviens var būt brīvs», «Ikviens atbild par savu brīvību», «Ikvienam ir tiesības būt vienreizējam un neatkārtojamam», «Ikvienam ir tiesības būt laimīgam», bet arī mudina pasmaidīt, norādot, ka «Sunim ir tiesības būt sunim», «Ikvienam ir tiesības mīlēt un aprūpēt kaķi», «Kaķim nav pienākums mīlēt savu saimnieku, bet grūtā brīdī ir jāpalīdz saimniekam».

Filozofiska nopietnība apvienojumā ar gaišu humoru izlasāma ne tikai Užupis Republikas konstitūcijā. Šajā rajonā nopietnības un humora simbioze sastopama arī interesanti iekārtotās kafejnīcās, daudzveidīgās mākslas galerijās un ēku noformējumos. Šķiet, Užupis iemītnieki gan paši sev, gan šī rajona viesiem vēlas atgādināt – dzīvot vajag nevis ar Baltijā bieži sastopamo «viss ir slikti, viss ir grūti, viss ir nomācoši, un tā būs vienmēr» attieksmi, bet gan viegli un ar smaidu.

 Rajons, kas iedvesmo

Staigājot pa Užupis ielām, redzu tūristus, kuri aizrautīgi fotografē ikkatru šī rajona raksturīgo vaibstu, bet redzu arī citus ceļotājus, kuri neizpratnē saraukuši uzacis un steidzas ātrāk nokļūt ārpus Užupis Republikas robežām.

Nenoliedzami, šis nav rajons, kas spēj patikt jebkuram viesim. Turklāt arī pašu Viļņas iemītnieku attieksme pret šo bohēmistu paradīzi ir diametrāli pretēja – no jūsmīgiem ieteikumiem, ka Užupis ietilpst to trīs Viļņas apskates vietu sarakstā, kas noteikti jāredz ikvienam pilsētas ciemiņam –  pārējās divas ir Ģedimina tornis un Aušras vārti –, līdz neslēpti skeptiskiem padomiem «turēties no tā alternatīvā rajona pa gabalu».

Staigājot pa Užupi, man kļūst skaidrs, ka cilvēkiem, kuriem patīk gluži vai ar lineālu nomērītas puķu dobes, perfekti gluds zāliens un kuriem jebkāda brīvdomība šķiet nepiedodams noziegums, šī bohēmiskā Republika labākajā gadījumā liksies kaut kas eksotisks, sliktākajā – izraisīs vēlmi pamācīt ielu māksliniekus un muzikantus «likt nost tos ķēpājumus, beigt čīgāt, bet labāk ķerties pie darba un sakopt savu apkārtni».

Užupieši pamācības gan, visticamāk, uzklausīs ar rāmu smaidu, paraustīs plecus, neņems vērā un aizmirsīs. Jo šī rajona pievilcības pamatā ir absolūta necenšanās izpatikt. Tāpat kā Kopenhāgenas Kristiānijas hipiji, arī Viļņas brīvdomīgie mākslinieki savu pasauli neradīja tāpēc, lai piesaistītu tūristus vai lai izdabātu citu lielpilsētas rajonu iemītniekiem. Tieši pretēji – viņi savu pasauli veidoja, lai tajā dzīvotu, saskaņā ar savu filozofiju un savu gaumi.

Varbūt tieši Užupis Republikai piemītošā pašcieņa nodrošina to, ka netrūkst cilvēku, kurus Užupis sajūsmina, un kuri ikreiz, kad vien nokļūst Viļņā, cenšas doties pastaigā tieši pa šo rajonu. Varbūt viņiem svarīgi šķiet tas, ka Užupis Republika spēj iedvesmot. Tieši iedvesmot, nevis iepatikties. (Var jau būt, ka iedvesmojoša noskaņa Užupis rajonam piemita jau ilgu laiku pirms Viļņas bohēmieši dibināja savu valsti, un tieši tāpēc šajā rajonā savulaik dzīvojis starptautiski zināmais Lietuvas komponists un mākslinieks Mīkolajs Konstantīns Čurļonis.)

Savukārt mūsdienās iedvesma vajadzīga ne tikai māksliniekiem, bet arī uzņēmējiem, augstskolu lektoriem un vēl daudzās, dažādās profesijās strādājošajiem, to vidū, arī pašvaldību vadītājiem, un, iespējams, tāpēc mājoklis Užupis rajonā ir arī Viļņas mēram, agrākajam kara žurnālistam, pēc tam – uzņēmējam Artūram Zoksam, kurš pirms dažiem gadiem vērienīgi un ar iedvesmu modernizēja Lietuvas galvaspilsētu.

Turklāt ikvienam cilvēkam dzīvē mēdz gadīties situācijas, kad vajag atrast gluži citādu, no ierastā atšķirīgu veidu, kā paraudzīties uz kādu problēmu, lai to atrisinātu. Un tam noder iejušanās Užupis Republikas atmosfērā – pastaiga, vērojot ēkas, kas žilbina ar spilgtajiem grafiti zīmējumiem, un namus, kas lepojas ar gracioziem, Dienvideiropas pilsētām raksturīgiem balkoniņiem, uzmeklējot ielu labirintā ieslēpto, balto Svētā Bartolomeja baznīcu un aizstaigājot līdz Bernardīniešu kapu vārtiem, aiz kuriem mūžīgā mierā dus daudzi Viļņas radošās inteliģences pārstāvji.

Apsēžoties pie galdiņa Užupis centra kafejnīcā, paveras skats uz  rajona simbolu –  kolonnu, ko rotā ercenģeļa Gabriēla  skulptūra. Kā zina stāstīt kafejnīcā sastaptie užupieši, šis simbols apliecina labestību un cilvēkmīlestību, bet vienlaikus arī jaunradi, māksliniecisko pašizpausmi un brīvību. 12,5 m augstā skulptūra oficiāli tika atklāta 2002. gada 1. aprīlī. Iepriekš tur atradās cits piemineklis – iespaidīga lieluma ola, kura simbolizēja mūžīgu atdzimšanu. Ola tika pārvietota uz citu Viļņas rajonu un  novietota Pylimo ielā, bet pastāv iecere, ka ola laiku pa laikam mainīs savu atrašanās vietu un tiks novietota tajos Lietuvas galvaspilsētas kvartālos, kas piedzīvo atjaunošanu.

Nepaiet garām dzintaram

Nav jau tā, ka visi mākslinieciski domājošie Viļņas iemītnieki savas dienas vadītu tikai Užupis Republikā. Radošas pašizpausmes apliecinājumi ieraugāmi daudzos Lietuvas galvaspilsētas kvartālos!

Šīs valsts iemītniekiem kopš seniem laikiem raksturīgo, māksliniecisko pasaules skatījumu apliecina gan vecpilsētā daudzviet redzamais greznais baroks, gan pievilcīgie, ziediem rotātie iekšpagalmi, kas ir uzmanības vērta Viļņas pilsētvides daļa un atšķir dienvidu kaimiņu metropoli gan no mūsu pašu Rīgas, gan no igauņu Tallinas. Savukārt amatnieku darbnīcās un suvenīru tirgotavās ieraugāms, kā apmeklētāju acu priekšā par mākslas darbu kļūst pavisam vienkāršs koka gabals – pārtopot, piemēram, par jautru velniņu.

Visa Viļņas vecpilsēta ir burtiski pārpildīta ar nelielām amatnieku darbnīcām, suvenīru tirgotavām un mākslas saloniem. To plašais piedāvājums atbilst visdažādākajām gaumēm un visatšķirīgākajiem bankas kontu apjomiem. No vienas puses, protams, komercializācija nogurdina un aiz tās grūti saskatīt māksliniecisko ieguldījumu, tomēr no otras puses, Viļņas vecpilsētā valdošā noskaņa apliecina daudzkārt dzirdēto frāzi, ka ikviens lietuvietis savā sirdī ir mākslinieks, kurš cenšas padarīt skaistāku savu ikdienu. (Jāpiebilst, ka frāzes turpinājumā gan teikts, ka ikviens lietuvietis savā prātā ir tirgotājs un, apmeklējot suvenīru tirgotavas, tūristiem to nevajag aizmirst.)

Tomēr visā mākslinieku un amatnieku darinājumu klāstā ir kas īpašas uzmanības vērts,  un tas ir dzintars. Nevar jau noliegt, ka dzintara rotas tagad, 21. gadsimta otrajā desmitgadē, saistās galvenokārt ar koru sadziedāšanos dažāda mēroga Dziesmu svētkos un tautas tērpiem, bet ikdienā šķiet absolūti neiederīgas. Tomēr, ja dzintars izraisa kaut mazākās simpātijas, tad Viļņa ir īstā vieta, kur darinājumus no dzintara izpētīt un iegādāties, jo lietuviešu mākslinieki prasmi pārvērst krellēs, auskaros, piespraudēs, gredzenos un suvenīros šo savas valsts nacionālo simbolu izkopuši līdz pilnībai. Kā mēdz sacīt, par gaumi nestrīdas, un piekritēji atrodas gan no dzintara gabaliņiem veidotam kaķēna attēlam, gan arī  iespaidīgām, neparastām dzintara rotaslietām.

 No Eiropas centra līdz viduslaiku pilij

Nākamajā dienā pēc viesošanās Užupis Republikā, dodos izpētīt, kādi  mākslinieciskās domāšanas apliecinājumi atrodami Viļņas apkārtnē – Dzūkijas novadā. Jāpiebilst, Dzūkija ir viens no Lietuvas pieciem kultūrvēsturiskajiem reģioniem – pārējie četri ir Žemaitija, Aukštaitija, Suvalkija un tā dēvētā Mazā Lietuva. (Par to, kur precīzi velkamas katra reģiona robežas, gan ir daudzas, dažādas versijas un lauzti arī daudzi šķēpi – tāpat kā par kultūrvēsturisko novadu robežām Latvijā.)

Dzūkijas otrais nosaukums ir Dainava, ko poētiski un ne īpaši precīzi mēdz tulkot kā Dziesmotais novads jeb Dziesmu zeme, jo vārds daina lietuviešu valodā nozīmē dziesma. Bet lai nu piedod filologi par aptuveno tulkojumu. Pašiem dzūkiem pārliecība, ka viņi dzimuši Dziesmu zemē, patīk, jo ļauj apgalvot, ikvienam dzūkam no dabas dots kāds mākslinieciskais talants – dziedāt, gleznot, veidot modernas instalācijas, rakstīt dzeju vai prozu… Kā nu šis talants dzīves gaitā tiek izkopts un pielietots, tā jau ir katra paša izvēle.

Mūsu dienvidu kaimiņvalstī mēdz sacīt, ka lietuviešu kultūra vienlīdz spēcīgi sakņojas eiropeiskajās vērtībās un Lietuvas vēsturē. Ar Lietuvas piederību Eiropai cieši saistīts pirms gadiem 15-20 visslavenākais apskates objekts Viļņas pievārtē – Eiropas parks. It īpaši līdz ar valstiskuma un neatkarības atjaunošanu 20. gadsimta deviņdesmitajos gados Lietuva centās akcentēt savu piederību Eiropai, un tam palīdzēja arī Francijas Nacionālā ģeogrāfijas institūta aprēķini, ka Eiropas ģeogrāfiskais centrs atrodas nedaudz uz ziemeļiem no Viļņas.

Netālu no šī, Lietuvai tik nozīmīgā punkta jau deviņdesmito gadu sākumā pēc Lietuvas mākslinieka Gintara Karosa iniciatīvas izveidoja Eiropas parku. Realitātē tas nozīmē, ka brīvā dabā vairāk nekā 50 hektāru platībā izvietojās aptuveni simts modernas skulptūras un instalācijas, ko veidojuši mākslinieki gan no Lietuvas, gan no daudzām citām valstīm. Eiropas parks atrodas Viļņas pievārtē, bet jāsaka, no pilsētas centra braucot, varētu vēlēties precīzākas norādes un labāku autoceļa segumu. Kratoties pa asfalta bedrēm cauri privātmāju rajonam, kurā netrūkst arī nepabeigtu arhitektūras brīnumu, kas izskatās novārtā pamesti kopš treknajiem pirmskrīzes gadiem, vienīgi neatlaidība mudina turpināt ceļu līdz ieraugāms Eiropas parka stāvlaukums.

Iepriekšējo reiz parkā biju pirms vairākiem gadiem, un tagad jāsecina, laika ritējums un Baltijas visai skarbais klimats darījuši savu – dažs labs mākslas darbs zaudējis kādreizējo spožumu. Tomēr daudzi citi izrādījušies ļoti izturīgi, un parka apmeklētājus joprojām sagaida gan filozofiskais Labirints, gan maldinošais Dižakmens, kas patiesībā nav nekāds akmens, gan arī mazliet kariķēti attēlotā Sieviete, kas raugās uz mēnesi. Parka platība ir liela, skulptūras izvietotas pamatīgā attālumā viena no otras, tāpēc apmeklētāji, pāris stundas klīduši pa parku, neizbēgami satiekas tā centrā esošajā kafejnīcā, lai atpūstos un iedzertu kafiju, raugoties uz skulptūru Svētais Juris uzvar pūķi – šo daudzās kristīgajās zemēs, arī Lietuvā populāro simbolu –  un apspriestu versijas, kādus vēstījumus gan parkā izvietoto darbu autori centušies mums, apmeklētājiem, nodot.

Lai arī parks vairs nešķiet tik iespaidīgs un tik perfekti sakopts kā pirms gadiem desmit, kad arī lietuviešu priekšstati par būšanu Eiropā un līdzdalību ES vēl bija idealizētāki, nekā patlaban, tomēr joprojām spilgti apliecina kā lietuviešu, tā arī ārvalstu mākslinieku radošo domāšanu un prasmi paraudzīties uz visai ikdienišķām lietām – piemēram, akmeņiem, – no gluži cita – oriģināla un drosmīga – skatu punkta. Turklāt pat malkas grēdas Eiropas parkā ir mākslinieciski sakrāmētas!

Prasmi ikdienišķas lietas padarīt par mākslas darbiem apliecina arī cits Lietuvas galvaspilsētas pievārtē esošais parks, kur nokļūstu, aptuveni stundu līkumojot pa Viļņas apkārtnes ceļiem – Vilnoje Akmens skulptūru parks. Eiropas parka gide reiz stāstīja, ka šī skulptūru parka veidotājus iedvesmojis tieši Eiropas parks.  

Kas zina, kā tur īsti ir ar iedvesmu un aizgūtām idejām, bet nenoliedzams fakts ir tas, ka Akmens skulptūru parka veidošana aizsākusies desmit gadus pēc Eiropas parka – ap 2001. gadu. Tagad šīs parks populāru padarījis Suderves pilsētiņu, kura iepriekš varēja lepoties vien ar tādu gandrīz katrā Lietuvas mazpilsētā sastopamu komplektu kā grezns dievnams un vēsturisks pilskalns.

Pajautājot Suderves centrā sastaptajiem vietējiem iedzīvotājiem, kā labāk aizbraukt līdz skulptūru parkam, saņemu detalizētu un izvērstu skaidrojumu, kas liecina – te ar savu skulptūru parku lepojas. Un patiešām – ir jau ar ko lepoties! Parkā aplūkojami vairāki desmiti daudzveidīgu skulptūru – gan asprātīgas, gan melanholiskas, gan filozofiskas. Turklāt skulptūras interesanti izvietotas gan Vilnoje  jeb tā dēvētā Viļņas ezera krastā, gan, vārdu tiešā nozīmē, uz ezera ūdens virsmas. Pagaidām komercializācija un milzīgi apmeklētāju pūļi šim parkam vēl iet apkārt ar līkumu, bet, visticamāk, dažu gadu laikā situācija mainīsies.

Ņemot vērā to, cik spēcīgi Lietuvas mākslinieku daiļrade sakņojas šīs valsts vēsturē, nevar doties mājup, neapmeklējot kādu no viduslaiku pilīm, šoreiz – mazāk zināmo Medininku pili. Kad man Viļņas Tūrisma informācijas centrā piedāvāja skatu kartiņu ar nesen atjaunotās Medininku pils attēlu un ieteica turp noteikti aizbraukt, jāsaka, pirmajā brīdī biju pat pārsteigta, jo ir ierasts, ka Viļņā ik uz soļa reklamē Traķu ezerpili, uzsverot, ka tā nu gan noteikti jāredz, turklāt, jo biežāk, jo labāk. Savukārt Medininki man – tāpat kā daudziem citiem –  iepriekš saistījās vien ar šīs apdzīvotās vietas tuvumā esošo Lietuvas augstāko punktu – Jozapines kalnu (294 m) un Medininku robežkontroles punktu.   

Tomēr, nonākot atjaunotajā pilī, izrādās, ka mērot ceļu no Viļņas gandrīz līdz pašai uz Lietuvas/Baltkrievijas robežai bija vērts. Interesantas ir ne tikai vairākos pils stāvos iekārtotās vēsturiskās ievirzes izstādes, bet, pat vairāk, pats iespaidīgā cietokšņa komplekss kopumā – īsta bruņinieku pils, kas ļauj iejusties tajā noskaņā, kas, iespējams, valdījusi Lietuvas valsts vēsturē nozīmīgos posmos.

Tiek uzskatīts, Medininku pils būvēta 14. gadsimtā pēc slavenā Lietuvas valdnieka un Viļņas dibinātāja Ģedimina iniciatīvas. Pēc citas versijas – pils būvniecība saistīta ar Lietuvas oficiālās kristīšanas laiku – 1387. gadu. Vēlāk pilī saimniekojis arī Lietuvas valdnieks Vītauts, kurš 15. gadsimta sākumā stiprināja Lietuvas valsts militāro varenību, un, likumsakarīgi, rūpējās arī par spēcīgu nocietinājumu izveidošanu. Medininku cietokšņa mērogi ir patiešām iespaidīgi – viss komplekss aizņem 6,5 ha, bet pagalms vien ir 1,85 ha liels.

Ideja par ilgu laiku novārtā palikušās pils atjaunošanu, pārveidojot to par mūsdienu ceļotāju gaumei atbilstošu muzeju, kļuva populāra jau 1993. gadā, kad Lietuva atzīmēja valsts dibinātāja karaļa Mindauga kronēšanas 740. gadskārtu. Tomēr vērienīgākie atjaunošanas darbi, ieguldot vairākus miljonus eiro, noritēja periodā no 2005. līdz 2012. gadam, un par oficiālo pils atdzimšanas brīdi kļuva 2012. gada septembris. Tiek stāstīts, ka 19. gadsimtā Medininku pils iedvesmojusi daudzus tālaika radošās inteliģences pārstāvjus, un iespējams, pilīm lemts kļūt par tādu iedvesmas avotu arī turpmāk. Pagaidām pils priecē ar savu arhitektonisko pievilcību, mierīgo atmosfēru, kā arī gleznaino apkārtni – Dzūkijas pakalniem.

 Laiks sarunai

Viesojoties Lietuvā, ir vērts izmantot ikvienu iespēju, lai aprunātos ar vietējiem iedzīvotājiem – ar Užupis Republikas ielu gleznotājiem un muzikantiem, ar dzintara rotu gatavotājiem Viļņas vecpilsētā, ar skulptūru parkos satopamajiem māksliniekiem un ar muzeju darbiniekiem, jo daudziem no šiem cilvēkiem piemīt spēcīgas personības starojums un interesanta dzīves filozofija. Turklāt, mūsu kaimiņvalsts identitāti un ievērojami lielāko daļu no ceļotāju uzmanības lokā nonākušajiem apskates objektiem nav radījusi daba, bet gan cilvēku brīvdomīgās, mākslinieciskās idejas, prasme tās īstenot, kā arī drosme strādāt nevis saskaņā ar gataviem scenārijiem, bet gan izveidot pašiem savus.

Par to var pārliecināties ne tikai Viļņā un Dzūkijā, bet arī Palangas Dzintara muzejā, atjaunotajās Nemunas ielejas pilīs, Aukštaitijas amatnieku darbnīcās un Žemaitijas parkos.

Eva Lapiņa


64308