Palanga nav aiz kalniem

Saprotams, ka lietuvieši tāpat kā citas tautas, ir savas zemes patrioti. Vaicāti, ar ko atpūta, piemēram, Palangā ir sliktāka par atvaļinājuma vai nedēļas nogales pavadīšanu, piemēram, Turcijā, viņi atbild, ka ne ar ko nav sliktāka, tieši otrādi — daudz labāka. — Labi, palmu mums nav, toties apkalpošana ir pieklājīga un Baltijas jūra ir daudz tuvāk par Vidusjūru, — viņi saka.

Cienījama vecuma kundze — Palanga

Ir ļaudis, kas dodas uz atpūtas industrijas pārņemtām vietām vasarā, lai pilnasinīgi kopā ar citiem atpūtniekiem izbaudītu sauli, jūras viļņus, smilšainus liedagus un visu, kas ar to saistās. Pretstats ir cilvēki, kuriem labāk patīk izbaudīt ziemas miegā snaudošu kūrortu mieru un klusumu. Zinot, ka visu šo gadu Palanga priecāsies par savu 750. gadadienu, piemērota likās nedēļas nogale pavasarī, jo tad jau itin labi var iztēloties, kas te notiks, kad saulīte kļūs vēl siltāka un mīlīgāka. Te gan jāpiebilst, ka Palanga ir tikai dažus mēnešus vecāka ar pašu Lietuvas valsti, kas savu 750. gadadienu, kopš kronēts pirmais lietuviešu karalis Mindaugs, svinēs 6. jūlijā.
Arheologi pagalvo, ka ļaudis tagadējās Palangas apkaimē dzīvojuši jau ceturtajā gadsimtā pirms Kristus. Taču pirmo reizi rakstos šis vietvārds pieminēts 1161. gadā, kad dāņu karalis Valdemārs ar saviem ļaudīm atkuģojis uz šo jūras krastu. Tomēr par daudz ticamāku pilsētas dibināšanas gadu paši palangieši uzskata 1253. gadu, kad pilsētas vārds pieminēts Vācu ordeņa hronikā. Vēlākos gadsimtos te iegriezušies arī Hanzas tirgotāji, lai gan lielākas ostas būvi Palangā visādi centušies kavēt Rīgas tirgoņi. No mūsdienu atpūtnieka viedokļa raugoties, varbūt labi vien ir, ka tā noticis. Toties tagad viesi no Latvijas ir otrajā vietā pēc pilsētas apmeklētāju skaita. (Pēdējā laikā ik gadu Lietuvu pameklē apmēram 1,2 miljoni Latvijas iedzīvotāju un daļa, protams, iegriežas arī Palangā).) Pirmajā vietā starp Palangas apmeklētājiem ir Krievijas pilsoņi. Viņiem līdz šim vasaras sezonā bijis pat īpašs vilciens uz tuvajām ārzemēm. Biežāk sāk parādīties arī vācieši, poļi un citu tautu atpūtnieki. Pilsētas mērs Prans Žemis stāsta, ka daudz tiekot darīts, lai turpmāk lielākā skaitā Palangu pameklētu arī baltkrievi. Cita starpā viņš neslinko un pats atbrauc uz Rīgu painteresēties, vai kāds negrib mūsu tautiešus aizvest atpūsties uz Lietuvas jūrmalu.
Ļoti iespējams, ka ap to laiku, kad līdz Palangai — kā skaidro valodnieki, vietai, kur jūras viļņi un smiltis sniedzās līdz zvejnieku namiņu palodzēm — nonāca senvācu hronists, bet varbūt agrāk, te, Baltijas jūras piekrastē, mitis zvejnieks Kastītis, kurā ieskatījusies jūras valdnieka meita Jurate, kas dzīvojusi zemūdens dzintara pilī. Tagad gan, kā vēsta teikas, no viņas dzintara pils nekas nav palicis pāri, ja nu vienīgi tikai lielāki un mazāki dzintara gabaliņi, ko vētra izskalo Baltijas jūras krastā. Tur vainīgs seno baltu dievs Pērkons, kurš sadusmojies, ka cilvēki pinas ar dieviem un, saspēris pili sīkos gabaliņos, ko tagad jūra vētras laikā pamazām izskalo krastā.
Kas to lai zina, kā ir bijis patiesībā, bet palangieši no jūras dzintaru iegūst jau vismaz 700 gadus. Tāpēc atpūtniekiem uz lieliem dzintara lomiem cerēt vairs nevajadzētu, lai gan jūra krastā mēdz visādus brīnumus izskalot. Taču ir ideja, atjaunot dzintara pili. Vietā, kur tagad lietuviešu nācijas tēva Basanaviča vārdā nosauktās ielas jūras galā ir necila izskata baseins un bronzā izveidoti, augstu jūtu iespaidā savijušies, Jurate un Kastītis, varbūt kādreiz tiks uzbūvēts pilsētas informācijas centrs. Dzintara gan tur būs mazāk nekā dzelzs, stikla un betona, taču ideja nav zemē metama.
Tiem, kas kādreiz plāno doties uz Palangu, derētu atminēties, ka te dzīvojusi arī lietuviešu teiksmās pieminētā zalkšu karaliene Egle un svētās uguns sargātāja Birute, kuru aprecējis dižkunigaitis Ķēstutis — Lietuvas valdnieka Vītauta Dižā tēvs. Šo svētvietu — Birutes kalnu — Palangas augstākās kāpas pakājē, jau piemērotu katoļticībai, ļaudis apmeklē joprojām.
Tās ir leģendas, kurām var ticēt, var neticēt, bet dzīve bez tām noteikti būtu garlaicīgāka.

Kā nokļūt Palangā

Būtībā jau kā nokļūt no punkta A uz punktu B mūsdienās katra paša iespēju un attapības ziņā. Arī no Rīgas uz Palangu var aizbraukt dažādi. Viens ceļš ved cauri Liepājai. Lai sasniegtu Palangu, ir jābrauc apmēram četras stundas. Otrais: Latvijas un Lietuvas robežu var šķērsot pie Elejas un tad caur Šauļiem sasniegt Viļņas — Klaipēdas šoseju, nogriezties pa labi un braukt līdz jūrmalai. Nesteidzoties ceļā paiet apmēram tāds pats laiks. Varbūt vērts izvēlēties tieši šo ceļu, jo asfalta segums Lietuvā uz lielajiem ceļiem caurmērā ir labāks nekā mūsu zemē. Turklāt braucot uz brīdi var piestāt, piemēram, Jonišķos, Šauļos vai mazu gabaliņu pirms šīs pilsētas pakavēties pie slavenā Krustu kalna, ja jau reiz pats Romas pāvests Jānis Pāvils II tur ir bijis. Kāds reiz mēģinājis krustus saskaitīt. Ticis līdz miljonam un atmetis ar roku. Uzkāpjot kalnā, var redzēt, ka krustu skaits arvien vairojas un kalnam ir izaugušas it kā divas rokas. Pašus krustus varbūt pat labāk ir tikai apskatīt, bet nemēģināt skaitīt. Tiesa, ja ir nepieciešamība, turpat svētvietas pakājē var nopirkt lielāku vai mazāku krustu, ko atstāt kalnā. Protams, ja ir tāda nepieciešamība.

Vieta aktīvai atpūtai

Tagad par Palangu. Pilsētiņā pie Baltijas jūras ar apmēram 17 tūkstošiem iedzīvotāju, Dzintara muzeju, gājēju tiltu, kas iesniedzas tālu jūrā, divām baznīcām un daudziem, jo daudziem viesu namiem, kafejnīcām un necilākām ēstuvēm allaž mēdz salīdzināt ar Jūrmalu. Taču salīdzinājumi lai paliek statistikas pētniekiem. Labāk palūkosimies, ko Lietuvas lielākais vasaras kūrorts var piedāvāt ļaudīm, kas te ieradušies, lai, piemēram, pavadītu nedēļas nogali ārzemēs un, protams, iespēju robežās iztērēt savu naudu.
Pašiem lietuviešiem Palanga patīk kā vieta, kur, sacīsim, intensīvi pavadīt nedēļas nogali arī tajā laikā, kad nevar peldēties vai sauļoties.
Pirmkārt, pilsētiņai nav sveša naktsdzīve un turpmāk izklaides iespējas kuplinās ne vien naktsklubi, deju zāles, ķegļi, bet arī kazino ar visiem tā vilinošajiem piedāvājumiem. Ja kādam gribas mieru, klusumu un nesabojātas dabas klātbūtni, tas ar ģimeni un bērniem dodas uz Kuršu kāpām. Vismaz vācu ģimenes tā noteikti darot.
Arī vasarā, kas nu jau vairs nav aiz kalniem Palangas viesiem par garlaicību sūdzēties nevajadzētu. Pa dienu vasarā tiek piedāvāta 24 kilometru gara pludmale. Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir izlutināti ar vismaz ar vairāku simtu kilometrus garu jūras krastus, tas varbūt arī neliksies tik saistoši. Taču kāpēc, piemēram, saulrietu nesagaidīt uz Palangas mola, kas, pirms pieciem gadiem atjaunots, puskilometru iestiepjas jūrā.
Ja ir runa par aktīvāku atpūtu, tad noteikti jāpiemin kāds visai trokšņains notikums, kurš Palangā sāksies 23. jūlijā un turpināsies trīs dienas. Te ir runa par autosacīkstēm "Grand Horns prix", kādu nekur tuvumā Baltijā nav. Šo sacensību laikā autobraucēji pa īpaši izveidotu trasi brauc 12 stundas, kuru laikā jāveic 1003 kilometri jeb 335 apļi. Lietuvieši paši nemaz neslēpj, ka ar šo sacensību palīdzību viņi Palangu grib pārvērst par Austrumeiropas autobraukšanas Meku. Šogad soloties būt klāt un sacensties par lielo balvu vismaz 30 automobiļi. Ja kādam varētu nogurt acis un ausis sekojot autosacīkstēm, tad viņa garastāvokli soloties uzlabot dažādi koncerti un skaistumkonkurss. Citā laikā, piemēram, oktobrī uz Palangu var atbraukt atvadīties no gājputniem.

Dzintara un citi muzeji

Cik nu sen, kā avīzes rakstīja, ka no Palangas dzintara muzeja nočiepts pat lielākais dzintara gabals. Tagad zagļi, kad mēģinājuši laupījumu pārdot, ir noķerti, bet lielais dzintara gabals atgriezies muzejā. Lielākais dzintara muzejs Lietuvā atrodas cara laiku pulkveža Mikola Tiškeviča celtā pilī, ko viņš uzbūvējis tūlīt pēc tam, kad nopircis Palangu. Muzejā būtu vērts iegriezties tāpēc, ka tik plašas kolekcijas, kurā redzami dzintarā ieslēgti aizvēsturisku laiku kukaiņi patiešām nekur tuvumā nav. Vēl muzeja parkā katru gadu augustā tiek rīkoti kamermūzikas koncerti "Nakts serenādes", kuros mūzika tiek apvienota ar gaismas efektiem.
Otrs, manuprāt, tik pat interesants muzejs, kura apskate neaizņems garas stundas, ir tēlnieka Antana Monča darbu izstāde. Pats tēlnieks dzimis pirms kara Palangas apkaimē, bet mūža lielāko daļu Francijā. Kad viņš 1993. gadā nomiris, saskaņā ar mākslinieka novēlējumu, liela daļa viņa darbu nonākusi Palangā, šim nolūkam speciāli izveidotā muzejā. Cilvēka ķermenis interesē daudzus māksliniekus, bet ne visi savus laikabiedrus attēlojuši tā, kā A. Mončus savos kokgriezumos.

Nakstmītnes

Pilsētas hronikā ir pieminēts kāds, palangiešuprāt, zīmīgs, lai gan ne visai priecīgs fakts: 2002. gada 25. augustā nodega vecā 1887. gadā celtā kūrmāja. Tas bija pilsētas simbols ilgus gadu desmitus. Skumji, protams, bet tāpēc jau dzīve Palangā nav apstājusies un viesi palikuši bez pajumtes.
Ar Lietuvas tūrisma industriju saistīti cilvēki stāsta, ka daudzu vietējo iedzīvotāju galvenie ienākumi ir tūristu un atpūtnieku apkalpošana. Tagad viņi pat esot nodibinājuši savu asociāciju, bet garāk, kad te iebraucis kāds ceļinieks no Rietumiem, viņš uzreiz prasījis: — Kāpēc jums uz ielām tik daudz vecu prostitūtu un visas par tik smieklīgi zemu cenu? Te esot domātas vecākas kundzītes, kuras piedāvājušas atbraucējiem naktsmītnes, kuras, protams nav bijušas samērojamas ar rietumu cenām un daudz lētāk arī nekā viesnīcā. Bet, lūk, kā tas izskatījies no malas. Tagad ir nodibināta īpaša asociācija, kas saucas "Laipnais saimnieks" un oficiāli tiek piedāvāts pārnakšņot vairāk nekā pussimts dažāda nosaukuma viesnīcās, atpūtas namos un atpūtas bāzēs Palangā un tās apkaimē. Protams, tas ir katra paša ziņā, cik viņš var maksāt par naktsmītni, taču jāņem vērā, ka vasarā tas būs dārgāk, bet laikā, kad iebraucēju ir mazāk, arī cenas būs zemākas. Viena no interesantākajām ir viesnīcām, kas pieder pasaules klases basketbolistam
ASrvīdam Sabonim un tur, kamēr gaidīsiet kamēr oficiants atnes pusdienas var uzspēlēt basketbolu. Ja gribas pusdienot lietuviešu garā, var apmeklēt restorānu, piemēram, restorānu "Molinis asotis". Ko ts nozīmē, bet saimnieks apgalvo, ka neko nacionālāku tuvākajā apkaimē nevarot atrast. Bet ja kādam nepietiek ar sauli un jūru, tad Palangas pievārtē ir pirts komplekss "Medūza". No ārpuses tā vairāk atgādina teletūbiju mājokli, bet iekšpusē var pērties pa somu, latviešu un turku modei. Turklāt vēl piedzert lietuviešu alu un uzkost cūku ausis. Ko tad cilvēkam vairāk vajag.

Ģirts Kondrāts

Artis drēziņš
"Lauku Avīze"
11. jūnijs

Impro Ceļojumi - Palanga nav aiz kalniem

Palanga nav aiz kalniem

Saprotams, ka lietuvieši tāpat kā citas tautas, ir savas zemes patrioti. Vaicāti, ar ko atpūta, piemēram, Palangā ir sliktāka par atvaļinājuma vai nedēļas nogales pavadīšanu, piemēram, Turcijā, viņi atbild, ka ne ar ko nav sliktāka, tieši otrādi — daudz labāka. — Labi, palmu mums nav, toties apkalpošana ir pieklājīga un Baltijas jūra ir daudz tuvāk par Vidusjūru, — viņi saka.

Cienījama vecuma kundze — Palanga

Ir ļaudis, kas dodas uz atpūtas industrijas pārņemtām vietām vasarā, lai pilnasinīgi kopā ar citiem atpūtniekiem izbaudītu sauli, jūras viļņus, smilšainus liedagus un visu, kas ar to saistās. Pretstats ir cilvēki, kuriem labāk patīk izbaudīt ziemas miegā snaudošu kūrortu mieru un klusumu. Zinot, ka visu šo gadu Palanga priecāsies par savu 750. gadadienu, piemērota likās nedēļas nogale pavasarī, jo tad jau itin labi var iztēloties, kas te notiks, kad saulīte kļūs vēl siltāka un mīlīgāka. Te gan jāpiebilst, ka Palanga ir tikai dažus mēnešus vecāka ar pašu Lietuvas valsti, kas savu 750. gadadienu, kopš kronēts pirmais lietuviešu karalis Mindaugs, svinēs 6. jūlijā.
Arheologi pagalvo, ka ļaudis tagadējās Palangas apkaimē dzīvojuši jau ceturtajā gadsimtā pirms Kristus. Taču pirmo reizi rakstos šis vietvārds pieminēts 1161. gadā, kad dāņu karalis Valdemārs ar saviem ļaudīm atkuģojis uz šo jūras krastu. Tomēr par daudz ticamāku pilsētas dibināšanas gadu paši palangieši uzskata 1253. gadu, kad pilsētas vārds pieminēts Vācu ordeņa hronikā. Vēlākos gadsimtos te iegriezušies arī Hanzas tirgotāji, lai gan lielākas ostas būvi Palangā visādi centušies kavēt Rīgas tirgoņi. No mūsdienu atpūtnieka viedokļa raugoties, varbūt labi vien ir, ka tā noticis. Toties tagad viesi no Latvijas ir otrajā vietā pēc pilsētas apmeklētāju skaita. (Pēdējā laikā ik gadu Lietuvu pameklē apmēram 1,2 miljoni Latvijas iedzīvotāju un daļa, protams, iegriežas arī Palangā).) Pirmajā vietā starp Palangas apmeklētājiem ir Krievijas pilsoņi. Viņiem līdz šim vasaras sezonā bijis pat īpašs vilciens uz tuvajām ārzemēm. Biežāk sāk parādīties arī vācieši, poļi un citu tautu atpūtnieki. Pilsētas mērs Prans Žemis stāsta, ka daudz tiekot darīts, lai turpmāk lielākā skaitā Palangu pameklētu arī baltkrievi. Cita starpā viņš neslinko un pats atbrauc uz Rīgu painteresēties, vai kāds negrib mūsu tautiešus aizvest atpūsties uz Lietuvas jūrmalu.
Ļoti iespējams, ka ap to laiku, kad līdz Palangai — kā skaidro valodnieki, vietai, kur jūras viļņi un smiltis sniedzās līdz zvejnieku namiņu palodzēm — nonāca senvācu hronists, bet varbūt agrāk, te, Baltijas jūras piekrastē, mitis zvejnieks Kastītis, kurā ieskatījusies jūras valdnieka meita Jurate, kas dzīvojusi zemūdens dzintara pilī. Tagad gan, kā vēsta teikas, no viņas dzintara pils nekas nav palicis pāri, ja nu vienīgi tikai lielāki un mazāki dzintara gabaliņi, ko vētra izskalo Baltijas jūras krastā. Tur vainīgs seno baltu dievs Pērkons, kurš sadusmojies, ka cilvēki pinas ar dieviem un, saspēris pili sīkos gabaliņos, ko tagad jūra vētras laikā pamazām izskalo krastā.
Kas to lai zina, kā ir bijis patiesībā, bet palangieši no jūras dzintaru iegūst jau vismaz 700 gadus. Tāpēc atpūtniekiem uz lieliem dzintara lomiem cerēt vairs nevajadzētu, lai gan jūra krastā mēdz visādus brīnumus izskalot. Taču ir ideja, atjaunot dzintara pili. Vietā, kur tagad lietuviešu nācijas tēva Basanaviča vārdā nosauktās ielas jūras galā ir necila izskata baseins un bronzā izveidoti, augstu jūtu iespaidā savijušies, Jurate un Kastītis, varbūt kādreiz tiks uzbūvēts pilsētas informācijas centrs. Dzintara gan tur būs mazāk nekā dzelzs, stikla un betona, taču ideja nav zemē metama.
Tiem, kas kādreiz plāno doties uz Palangu, derētu atminēties, ka te dzīvojusi arī lietuviešu teiksmās pieminētā zalkšu karaliene Egle un svētās uguns sargātāja Birute, kuru aprecējis dižkunigaitis Ķēstutis — Lietuvas valdnieka Vītauta Dižā tēvs. Šo svētvietu — Birutes kalnu — Palangas augstākās kāpas pakājē, jau piemērotu katoļticībai, ļaudis apmeklē joprojām.
Tās ir leģendas, kurām var ticēt, var neticēt, bet dzīve bez tām noteikti būtu garlaicīgāka.

Kā nokļūt Palangā

Būtībā jau kā nokļūt no punkta A uz punktu B mūsdienās katra paša iespēju un attapības ziņā. Arī no Rīgas uz Palangu var aizbraukt dažādi. Viens ceļš ved cauri Liepājai. Lai sasniegtu Palangu, ir jābrauc apmēram četras stundas. Otrais: Latvijas un Lietuvas robežu var šķērsot pie Elejas un tad caur Šauļiem sasniegt Viļņas — Klaipēdas šoseju, nogriezties pa labi un braukt līdz jūrmalai. Nesteidzoties ceļā paiet apmēram tāds pats laiks. Varbūt vērts izvēlēties tieši šo ceļu, jo asfalta segums Lietuvā uz lielajiem ceļiem caurmērā ir labāks nekā mūsu zemē. Turklāt braucot uz brīdi var piestāt, piemēram, Jonišķos, Šauļos vai mazu gabaliņu pirms šīs pilsētas pakavēties pie slavenā Krustu kalna, ja jau reiz pats Romas pāvests Jānis Pāvils II tur ir bijis. Kāds reiz mēģinājis krustus saskaitīt. Ticis līdz miljonam un atmetis ar roku. Uzkāpjot kalnā, var redzēt, ka krustu skaits arvien vairojas un kalnam ir izaugušas it kā divas rokas. Pašus krustus varbūt pat labāk ir tikai apskatīt, bet nemēģināt skaitīt. Tiesa, ja ir nepieciešamība, turpat svētvietas pakājē var nopirkt lielāku vai mazāku krustu, ko atstāt kalnā. Protams, ja ir tāda nepieciešamība.

Vieta aktīvai atpūtai

Tagad par Palangu. Pilsētiņā pie Baltijas jūras ar apmēram 17 tūkstošiem iedzīvotāju, Dzintara muzeju, gājēju tiltu, kas iesniedzas tālu jūrā, divām baznīcām un daudziem, jo daudziem viesu namiem, kafejnīcām un necilākām ēstuvēm allaž mēdz salīdzināt ar Jūrmalu. Taču salīdzinājumi lai paliek statistikas pētniekiem. Labāk palūkosimies, ko Lietuvas lielākais vasaras kūrorts var piedāvāt ļaudīm, kas te ieradušies, lai, piemēram, pavadītu nedēļas nogali ārzemēs un, protams, iespēju robežās iztērēt savu naudu.
Pašiem lietuviešiem Palanga patīk kā vieta, kur, sacīsim, intensīvi pavadīt nedēļas nogali arī tajā laikā, kad nevar peldēties vai sauļoties.
Pirmkārt, pilsētiņai nav sveša naktsdzīve un turpmāk izklaides iespējas kuplinās ne vien naktsklubi, deju zāles, ķegļi, bet arī kazino ar visiem tā vilinošajiem piedāvājumiem. Ja kādam gribas mieru, klusumu un nesabojātas dabas klātbūtni, tas ar ģimeni un bērniem dodas uz Kuršu kāpām. Vismaz vācu ģimenes tā noteikti darot.
Arī vasarā, kas nu jau vairs nav aiz kalniem Palangas viesiem par garlaicību sūdzēties nevajadzētu. Pa dienu vasarā tiek piedāvāta 24 kilometru gara pludmale. Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir izlutināti ar vismaz ar vairāku simtu kilometrus garu jūras krastus, tas varbūt arī neliksies tik saistoši. Taču kāpēc, piemēram, saulrietu nesagaidīt uz Palangas mola, kas, pirms pieciem gadiem atjaunots, puskilometru iestiepjas jūrā.
Ja ir runa par aktīvāku atpūtu, tad noteikti jāpiemin kāds visai trokšņains notikums, kurš Palangā sāksies 23. jūlijā un turpināsies trīs dienas. Te ir runa par autosacīkstēm "Grand Horns prix", kādu nekur tuvumā Baltijā nav. Šo sacensību laikā autobraucēji pa īpaši izveidotu trasi brauc 12 stundas, kuru laikā jāveic 1003 kilometri jeb 335 apļi. Lietuvieši paši nemaz neslēpj, ka ar šo sacensību palīdzību viņi Palangu grib pārvērst par Austrumeiropas autobraukšanas Meku. Šogad soloties būt klāt un sacensties par lielo balvu vismaz 30 automobiļi. Ja kādam varētu nogurt acis un ausis sekojot autosacīkstēm, tad viņa garastāvokli soloties uzlabot dažādi koncerti un skaistumkonkurss. Citā laikā, piemēram, oktobrī uz Palangu var atbraukt atvadīties no gājputniem.

Dzintara un citi muzeji

Cik nu sen, kā avīzes rakstīja, ka no Palangas dzintara muzeja nočiepts pat lielākais dzintara gabals. Tagad zagļi, kad mēģinājuši laupījumu pārdot, ir noķerti, bet lielais dzintara gabals atgriezies muzejā. Lielākais dzintara muzejs Lietuvā atrodas cara laiku pulkveža Mikola Tiškeviča celtā pilī, ko viņš uzbūvējis tūlīt pēc tam, kad nopircis Palangu. Muzejā būtu vērts iegriezties tāpēc, ka tik plašas kolekcijas, kurā redzami dzintarā ieslēgti aizvēsturisku laiku kukaiņi patiešām nekur tuvumā nav. Vēl muzeja parkā katru gadu augustā tiek rīkoti kamermūzikas koncerti "Nakts serenādes", kuros mūzika tiek apvienota ar gaismas efektiem.
Otrs, manuprāt, tik pat interesants muzejs, kura apskate neaizņems garas stundas, ir tēlnieka Antana Monča darbu izstāde. Pats tēlnieks dzimis pirms kara Palangas apkaimē, bet mūža lielāko daļu Francijā. Kad viņš 1993. gadā nomiris, saskaņā ar mākslinieka novēlējumu, liela daļa viņa darbu nonākusi Palangā, šim nolūkam speciāli izveidotā muzejā. Cilvēka ķermenis interesē daudzus māksliniekus, bet ne visi savus laikabiedrus attēlojuši tā, kā A. Mončus savos kokgriezumos.

Nakstmītnes

Pilsētas hronikā ir pieminēts kāds, palangiešuprāt, zīmīgs, lai gan ne visai priecīgs fakts: 2002. gada 25. augustā nodega vecā 1887. gadā celtā kūrmāja. Tas bija pilsētas simbols ilgus gadu desmitus. Skumji, protams, bet tāpēc jau dzīve Palangā nav apstājusies un viesi palikuši bez pajumtes.
Ar Lietuvas tūrisma industriju saistīti cilvēki stāsta, ka daudzu vietējo iedzīvotāju galvenie ienākumi ir tūristu un atpūtnieku apkalpošana. Tagad viņi pat esot nodibinājuši savu asociāciju, bet garāk, kad te iebraucis kāds ceļinieks no Rietumiem, viņš uzreiz prasījis: — Kāpēc jums uz ielām tik daudz vecu prostitūtu un visas par tik smieklīgi zemu cenu? Te esot domātas vecākas kundzītes, kuras piedāvājušas atbraucējiem naktsmītnes, kuras, protams nav bijušas samērojamas ar rietumu cenām un daudz lētāk arī nekā viesnīcā. Bet, lūk, kā tas izskatījies no malas. Tagad ir nodibināta īpaša asociācija, kas saucas "Laipnais saimnieks" un oficiāli tiek piedāvāts pārnakšņot vairāk nekā pussimts dažāda nosaukuma viesnīcās, atpūtas namos un atpūtas bāzēs Palangā un tās apkaimē. Protams, tas ir katra paša ziņā, cik viņš var maksāt par naktsmītni, taču jāņem vērā, ka vasarā tas būs dārgāk, bet laikā, kad iebraucēju ir mazāk, arī cenas būs zemākas. Viena no interesantākajām ir viesnīcām, kas pieder pasaules klases basketbolistam
ASrvīdam Sabonim un tur, kamēr gaidīsiet kamēr oficiants atnes pusdienas var uzspēlēt basketbolu. Ja gribas pusdienot lietuviešu garā, var apmeklēt restorānu, piemēram, restorānu "Molinis asotis". Ko ts nozīmē, bet saimnieks apgalvo, ka neko nacionālāku tuvākajā apkaimē nevarot atrast. Bet ja kādam nepietiek ar sauli un jūru, tad Palangas pievārtē ir pirts komplekss "Medūza". No ārpuses tā vairāk atgādina teletūbiju mājokli, bet iekšpusē var pērties pa somu, latviešu un turku modei. Turklāt vēl piedzert lietuviešu alu un uzkost cūku ausis. Ko tad cilvēkam vairāk vajag.

Ģirts Kondrāts

Artis drēziņš
"Lauku Avīze"
11. jūnijs

49640