Viduslietuvas maģiskais šarms

Kauņai, kas reiz bijusi Lietuvas galvaspilsēta un patlaban ir otrā lielākā pilsēta šajā valstī, piemīt apbrīnojama pievilcība – vienlaikus intelektuāla un mākslinieciska, izjūtās baudāma un uzmundrinoša.

Kauņā gūtie iespaidi ir patīkami pārsteidzoši, unikāli un neaizmirstami, jo šai pilsētai laika gaitā izveidojusies visai interesanta, daudzveidīga identitāte. To darinājusi dažādu attīstības virzienu harmoniskā saspēle un iedzīvotāju mentalitāte, ko visos laikos raksturojusi gan vēlme dzīvot finansiāli nodrošinātu, kulturālu un izsmalcinātu dzīvi, gan prasme rūpēties par savas pilsētas skaistumu, gan pašcieņa un brīvdomība, kas vienmēr ļāvusi izvairīties no citu atdarināšanas.

Kauņa izveidojusies gleznainā vietā, kur Neres upe ieplūst Nemunā. Tieši šaurajā zemes strēlē, pa vidu starp abām upēm, arī aizsākusies pilsētas veidošanās. Par pilsētas dibināšanas gadu uzskata 1361. gadu, un pirmais Kauņas attīstības loks saistīts ar cietoksni, kuru ap šo laiku uzbūvēja abu upju aizsargātajā, ienaidniekiem grūti pieejamajā vietā.

Laikam ejot, Nemunas un Neres krastos izauga pilsēta. Tās nākamais attīstības loks saistās ar rosīgu ekonomisko dzīvi, kurā dominēja tirdzniecība un amatniecība, un tieši tirdzniecības pilsētas zīmols saistījās ar Kauņas vārdu gadsimtiem ilgi. 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā Kauņa uz neilgu laiku atkal kļuva par pilsētu–cietoksni. Bet par neapstrīdamu Kauņas zelta laikmetu uzskata 20. gadsimta divdesmitos, trīsdesmitos gadus, kad tā bija Lietuvas pagaidu galvaspilsēta un beidzot ieguva ne vien ekonomiski, bet arī politiski nozīmīgu statusu. Turklāt, kuras pilsētas iedzīvotāji gan nevēlētos, lai tieši viņu mājvieta būtu valsts galvaspilsēta.... (Viļņas reģionu savā teritorijā tolaik bija iekļāvusi Polija.)

Mūsdienās, kad Kauņa ir Lietuvas otrā lielākā pilsēta, tās iedzīvotājiem piemīt kaislīgs savas pilsētas patriotisms, tāpēc Kauņas iemītniekiem nekad nesakiet, ka Viļņa jums šķiet skaistāka, interesantāka pilsēta. Kauņas iedzīvotāji ļoti lepojas gan ar savu Laisves aleju, gan ar pilsētas gleznaino dabu – divām upēm un daudzajiem pakalniem –, gan ar vēsturisko vecpilsētu, gan arī ar Kauņas izglītības un kultūras pilsētas atmosfēru. (Kauņā atrodas Vītauta Dižā vārdā nosauktā, nozīmīgā universitāte, daudzi ievērojami muzeji, to vidū respektablais Kara muzejs un Mikolaja Konstantina Čurļoņa muzejs, liels skaits teātru, kā arī ir ļoti daudzveidīga mūzikas dzīve, kuras iespaidīgākais notikums ir slavenais festivāls Kaunas Jazz. Protams, Kauņas iedzīvotāji lepojas arī ar sasniegumiem sportā, kas popularizē pilsētas vārdu, jāatceras kaut vai Kauņas Žalgiris. Tomēr šķiet, visvairāk vietējie priecājas par Kauņas līdzsvaroto ekonomisko attīstību, kuru prasmīgi un apķērīgi izdevies saglabāt cauri dažādu laikmetu nestām krīzēm.

Elegantais slavinājums brīvībai

Pēc daudzām jo daudzām Kauņas apmeklēšanas reizēm nemainīgi mana visiemīļotākā vieta šajā pilsētā ir Laisves aleja. Un zinu, ka ne mazums ir ceļotāju, kuri domā tāpat, jo, patiešām, Kauņas burvība viskrāšņāk atklājas tieši Laisves alejā (tulkojumā: Brīvības alejā). Turklāt jēdzienam “brīvība” lietuviešu apziņā ir ārkārtīgi liela nozīme, jo laika periodā no 18. gadsimta nogales līdz 1918. gadam un pēc tam atkal aptuveni piecdesmit padomju gadus 20. gadsimtā lietuviešiem brīvība politiskā aspektā bija gan sapnis, gan mērķis. Turklāt lietuviešiem raksturīgajā pasaules skatījumā brīvība, respektīvi, tiesības domāt, izteikties un apliecināt sevi bez represīviem ierobežojumiem, ir viena no svarīgākajām vērtībām. Tāpēc arī Kauņas skaistākā, ievērojamākā iela ir ieguvusi Brīvības alejas vārdu.

Iela tika izbūvēta 19./20. gadsimta mijā, un tolaik tās rajons tika nodēvēts par jauno Kauņu. Vēlāk gājēju promenāde Laisves aleja tika izveidota tieši tādēļ, lai tā godam izdaiļotu Kauņas pilsētvidi.Vairāk nekā pusotru kilometru garo ielu rotā paralēlas liepu rindas, strūklaka un piemineklis slavenajam Lietuvas valdniekam Vītautam Dižajam. Kauņas iedzīvotāji savu Laisves aleju uzskata par vienu no visgarākajām gājēju ielām pasaulē. Laisves alejas gaisotni veido kultūras iestādes, arhitektoniski interesantas 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses ēkas, gaumīgi iekārtoti veikali, kā arī viesnīcas un suvenīru tirgotavas pilsētas viesiem. Ir vērts apsēsties pie galdiņa kādā no Laisves alejas daudzajām gastronomiskās pasaules vietām – te iespējams atrast gan restorānu, kurā vakaros spēlē klavieres un interjerā dominē vien baltā krāsa, gan tautiskā garā iekārtotu krodziņu, kurā rindojas alus mucas, vai arī izvēlēties kādu soliņu zem liepām un pavērot ainavas, izbaudot Laisves alejas elegances dāvāto harmoniju un skaistumu.

Alejas galā ieraugāma balti mirdzoša, grezna baznīca neobizantiešu stilā – liecība par tiem laikiem, kad Kauņa bija iekļauta cariskās Krievijas sastāvā. 19. gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados Kauņa tika mērķtiecīgi veidota par pilsētu-cietoksni, kurā uzturējās daudzi tūkstoši militārpersonu. Viņu vidū ne mazums bija pareizticīgo, un tādēļ tika uzbūvēta Sv. Erceņģeļa Mihaila baznīca. Arī mūsdienās dievnamā, kura mirdzošajiem kupoliem rotātais, baltais veidols grezno Laisves aleju, notiek reliģiskās ceremonijas, bet, uzkāpjot pa baznīcas kāpnēm, paveras gleznains skats uz aleju visā tās garumā. Īpaši lieliska panorāma ir diennakts tumšajās stundās, kad aleja izgaismota daudzkrāsainām gaismām.

Laika ritējuma radītais skaistums

Mēdz sacīt, ka ar pilsētām esot tā: jo senāka, jo skaistāka. Protams, šādam apgalvojumam var nepiekrist, jo arī jauniem un moderniem pilsētu rajoniem un būvēm piemīt sava pievilcība, bet tomēr bieži vien tieši vecpilsētās izjūtams maģisks valdzinājums, kas mudina turp doties un ielūkoties vēsturē.

Vissenākā Kauņas pilsētas daļa saglabājusies pie Neres ieteces Nemunā, vēsturiskās Kauņas pils rajonā. Tā kā ne arhitektoniska nonivelēšana, ne globalizācijas tendences nav spējušas ietekmēt Kauņas rāmo, bet nesatricināmo pašpaļāvību un neatkarības alkas, kas vienmēr izpaudušās kā vēlme dzīvot, veidoties un attīstīties pašai pēc saviem principiem, tad Kauņas vecpilsētai ir izdevies izvairīties no nepārdomātiem arhitektoniskajiem eksperimentiem un saglabāt savu vēsturisko veidolu. (Protams, Kauņā ir daudzstāvu dzīvojamo ēku kvartāli, industriāli rajoni un 20./21. gadsimta mijā tapuši lielveikalu kompleksi, bet tie visi izvietojušies ārpus vecpilsētas.)

Laisves aleju un vecpilsētu savieno Viļņas iela, kas vijas kādreiz nozīmīgā Viļņas tirdzniecības ceļa vietā. Ejot pa Viļņas ielu, iespējams arī ielūkoties Kauņas pagaidu galvaspilsētas gados un paviesoties tālaika Lietuvas Republikas prezidenta rezidencē. Tās dārzā iekārtota melnbalto fotogrāfiju izstāde, kas ļauj mums ieraudzīt Kauņu, kāda tā bijusi savos galvaspilsētas laikos: Nemunas krastmalas pievilcīgā apbūve un plūdi; kuģīši upē un senlaicīgas automašīnas ielās; dziesmu svētki, smaidošas sejas, tautastērpi, politiķu uzrunas. Pie rezidences redzamas arī 20. gadsimta divdesmito, trīsdesmito gadu Lietuvas Republikas prezidentu skulptūras, viņu vidū ir Lietuvas pirmais un vēlāk – pēdējais prezidents Anatanas Smetona, kura politiskā darbība tiek vērtēta pretrunīgi, jo viņš gan bija viens no Lietuvas valstiskuma un neatkarības atjaunotājiem, gan arī sekmēja Lietuvas kļūšanu par autoritārā režīma valsti. Ceļojumu vēsturē var turpināt, apskatot vēsturiskajā Prezidenta rezidencē iekārtoto ekspozīciju.

Viļņas iela pamatoti tiek dēvēta par arhitektūras muzeju, jo te saglabājies liels skaits daudzus gadsimtus vecu ēku, bet pilsētas svētku laika šī iela pārtop par milzīgu gadatirgu, kurā skan mūzika un valda līksma noskaņa, jo lietuvieši prot svinēt visai aizrautīgi.

Pašā senākajā Kauņas daļā ir iespējams aplūkot pils cilindrisko torni, kura veidolā saspēlējas rudi ķieģeļi un melns, mirdzošs stikls. Uz torņa jumta plīvo Kauņas karogs, tajā attēlots pilsētas simbols – taurs, kas apzīmē spēku un varenību.

Izpētīt pelēkos laukakmeņus seno mūru drupās un pa šauru taciņu zem vītolu zariem izstaigāt kādreizējā nocietinājuma grāvja gultni. Doties pa parka celiņu, cik tālu vien iespējams, lai censtos saskatīt, kā Neres ūdeņi sajaucas ar Nemunas straumi. Ieiet Sv. Jurģa baznīcā, kuras interjers gan daudz cietis laika gaitā un tagad palēnām tiek atjaunots, un, ja palaimējas, dzirdēt kora dziedāšanu, jo tās skanējums ļauj novērtēt baznīcas apbrīnojamo akustiku. Bet, nonākot slavenajā Kauņas Rātslaukumā, varam apbrīnot krāšņo, balto Rātsnamu, kas nelīdzinās nevienam citam Rātsnamam visā Eiropā un kura tornis tiecas pret debesīm vairāk nekā 50 m augstumā, sacenšoties ar Kauņas baznīcu torņiem.

Ir vērts pavērot, kā ar baznīcām Rātsnams konkurē vēl citā aspektā, ne tikai par torņu augstumu: Rātsnamā atrodas Laulību pils, to izvēlas līgava un līgavainis, kuri nevēlas laulāties baznīcā, un pat katoliskajā Lietuvā tādu cilvēku ir ne mazums. Tāpēc Rātslaukumā ļoti bieži var apbrīnot lietuviešu patiku pret neprātīgi greznām kāzām, kuru obligāta sastāvdaļa ir milzīgi, balti limuzīni, vizoši vakartērpi, ziedu kaisīšana un pēc iespējas lielāks viesu skaits. Bet aiz šodienas spožuma Rātslaukumā slēpjas gara vēsture – šī kvartāla veidošana aizsākās 1542. gada 28. jūlijā, un laukuma apbūvē var ieraudzīt ēkas, kas saglabājušās pat no 16. gadsimta, mūsdienās veidojot kulturālu un sakrālu vidi, jo te atrodas Keramikas muzejs, Medicīnas un farmācijas vēstures muzejs, dzejnieka un garīdznieka Mairoņa vārdā nosauktais lietuviešu literatūras muzejs, vēlā baroka stila pērle – Sv. Franča Ksavera baznīca un, tai līdzās jezuītu klostera komplekss un spilgtā Sv. Trīsvienības baznīca, kas būvēta 17. gadsimtā un rekonstruēta 19. gadsimta beigās. Vēl senāka par Rātslaukumu ir Pētera un Pāvila arhikatedrāle. Tās būvniecība esot uzsākta jau ap 1413. gadu, bet 18. gadsimtā tā ieguvusi vairāk nekā 50 m augstu zvanu torni. Šī baznīca tiek uzskatīta par vislielāko ēku Kauņas vecpilsētā un vislielāko gotiskā stilā būvēto baznīcu visā Lietuvā, lai arī tā daudzkārt rekonstruēta un pārbūvēta.

Nesen tika rekonstruētas baznīcas iekštelpas, piešķirot jaunu dzīvību katoļu dievnamiem raksturīgajam, bagātīgi dekorētajam interjeram, kurā dominē zeltīts mirdzums, gleznojumi un krāšņas skulptūras.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Nemunas pusi, lai ieraudzītu Kauņas noslēpumaino Pērkona namu. No rudiem ķieģeļiem būvēto ēku dēvē par Pērkona namu, jo 19. gadsimta beigās, veicot remontu, atrada nama sienā paslēptu pagāniskā dieva Pērkona skulptūru. Kā tā tur nonāca, joprojām ir neatminēts noslēpums. Zināms vien, ka nama pirmie iemītnieki bijuši Hanzas savienības tirgotāji, vēlāk tajā darbojusies skola, turklāt tieši šajā namā 1844. gadā esot nodibināts pirmais Kauņas Drāmas teātris. Mūsdienās namā saimnieko reliģiska rakstura katoļu izglītības iestāde.

Turpat līdzās, pašā Nemunas krastā viesus gaida viena no Lietuvas vecākajām baznīcām, kuras mūžs esot jau vairāk nekā 600 gadus ilgs, tā pazīstama kā Sv. Jaunavas Marijas baznīca, bet tiek dēvēta arī par Vītauta baznīcu, un tajā atrodas glezna, kurā attēlots Vītauts Dižais, saņemot debesu svētību. Nemuna tagad plūst rāma un mierīga, bet pie baznīcas ārsienas redzamās plūdu atzīmes apliecina upei piemītošu, snaudošu stihisku spēku – piemēram, 1946. gada pavasarī ūdens līmenis skalojies krietni augstu gar baznīcas mūriem. Pēc Kauņas HES uzcelšanas 20. gadsimta piecdesmitajos gados Nemuna vairs Kauņas ielas nepārpludinot.

Viskolorītāko iespaidu meklējumos

Kauņai ir vēl kas vairāk, ko piedāvāt saviem viesiem, ne tikai Laisves aleja un vecpilsēta. Lai atklātu pilsētas daudzpusīgo raksturu, mēs varam ar funikulieri uzbraukt Zaļā kalna rajonā, un tad, doties uz Kristus Augšāmcelšanās baznīcu, lai ar liftu paceltos vēl tuvāk debesīm un no baznīcas skatu platformas pavērotu Kauņas panorāmu, kas patiešām ir elpu aizraujoša. Pēc tam nokāpt pa kāpnēm lejā no Zaļā kalna, aplūkot Vītauta Dižā universitātes ēku un paklausīties Kariljona torņa zvanu spēli. Izstaigāt Nemunas piekrasti pa Mindauga prospektu, aplūkojot modernās, komerciālās arhitektūras izpausmes šajā Kauņas rajonā, pēc tam pa gājēju tiltiņu iespējams doties uz Karmelītu saliņu. Tur izveidotajā parkā, pavisam tuvu skaļajai krastmalas autostrādei valda relaksējoša atmosfēra, it kā gabaliņš lauku miera būtu ienests pilsētas vidū. Salīdzināšanai vajag apskatīt arī Neres krastmalu un pavērot, kā pārtapis kādreizējais industriālais rajons, kļūstot par apmešanās vietu daudziem veikaliem, un doties pāri Neres tiltam uz Viljampoles rajonu, lai ieraudzītu spilgtos toņos krāsoto koka arhitektūru. Un, pirms atvadīties no Kauņas, vērts šķērsot Nemunu, lai no Aleksotas rajona paraudzītos uz vecpilsētas torņiem.

Baroka dievišķais stāsts

Kauņas iedzīvotāji ļoti lepojas arī ar Pažaisles klosteri, kas tiek apbrīnots gan Lietuvā, gan starptautiskā mērogā, pateicoties tā baroka stila arhitektūrai un interjeram. Kā zināms, baroku mēdz dēvēt par akmenī un krāsās paustu apliecinājumu pasaules skaistumam.

Vēl nesasnieguši klosteri, ieraugām tā baznīcas torņa kupolu, kas tiek salīdzināts ar Sv. Pētera baziliku Romā. Pa klostera vārtiem ieejot, sagaida mūķene, kurai Pažasle ir mājas – te patlaban dzīvo daudzas Sv. Kazimira ordeņa mūķenes, tādejādi Pažaisles klosteris ir unikāls arī ar to, ka vienlaikus ir gan apskates objekts, gan klosteris, kas darbojas.

Pažaisles klostera izveidošanas stāsts ir neparasts, tas nav saistīts ar reliģisku brīnumu, kas būtu piedzīvots klostera izveidošanas vietā, ne arī ar baznīcas vadošo amatpersonu vai Kauņas iedzīvotāju lēmumu. Nē, Pažaisles klostera barokālā kompleksa uzbūvēšana un paša klostera izveidošana ir notikusi pēc viena vienīga cilvēka iniciatīvas. Klostera dibinātājs Kristofers Zigmunds Pacs (1621 – 1684) bijis leģendāra personība, tā laika ievērojams valsts darbinieks, Lietuvas lielkņazistes kanclers, izcili izglītots cilvēks un arī – ļoti bagāts aristokrāts, kurš no saviem līdzekļiem varējis finansēt plaša, grezna, mākslinieciski augstvērtīga klostera uzbūvēšanu. Mūķene, iepazīstinot ar klosteri, stāsta, ka Pacs pieņēmis lēmumu veidot klosteri pēc pārdzīvotas traģēdijas ģimenē, kad pāragri miris viņa vienīgais dēls. Klostera būvniecība un iekārtošana ilgusi gandrīz 50 gadus un tajā piedalījušies daudzi slaveni arhitekti, būvnieki un mākslinieki no dažādām zemēm, viņu vidū arī slavenais itāļu mākslinieks Mikelanželo Palloni. Iespaidīgākā visā klostera kompleksā ir baznīca. Tās interjers veidots, plaši izmantojot marmoru un gleznojumus, kas rotā sešstūrainā kupola griestus, arī sienas rotā reliģiskām tēmām veltīti gleznojumi. Vērienīgā klostera precīzās izmaksas tā arī palikušas noslēpumā, jo pirms nāves Pacs dokumentus sadedzinājis, bet, saskaņā ar viņa gribu, viņš apbedīts zem Pažaisles klostera baznīcas grīdas.

Pirmie Pažaisles klostera iemītnieki bijuši kamaldiešu ordeņa mūki – paradoksāli, bet vizuāli pievilcīgajā vidē mūkiem bija jādzīvo pēc ārkārtīgi askētiskiem noteikumiem. Tiek stāstīts, ka mūkiem vajadzējis klusēt, sarunāties bijis atļauts tikai vienu dienu gadā. No kamaldiešu laikiem klosterī dažviet ir saglabājies interjers un arī mūku kapenes. Interesants akcents ir divas akas klostera pagalmā, katru no tām ietver trīs liepas un sargā bruņurupuču atveidi. Akas dēvē par Dieva acīm, trīs liepas simbolizējot Paca zaudēto ģimeni – tēvu, māti un dēlu –, bet, iespējams, arī svēto trīsvienību. Mūķene stāsta, ka bruņurupuči attēloti tādēļ, ka bruņurupuča gaļas zupa bijis viens no nedaudzajiem kamaldiešiem atļautajiem ēdieniem.Līdz ar kariem un dažādu varu maiņām, askētisko kamaldiešu laikmets kļuva par pagātni. Mūsdienās mūķenes nodrošina to, ka Pažaisles klosteris funkcionē gan kā reliģiskais centrs, gan interesants apskates objekts.

Bet baroka stāsts vārdos vien nav izstāstāms, jābrauc un jāskatās!

Nemunas piekrastes modernās leģendas

No Kauņas uz rietumiem Nemunas reģiona identitāti vēsturiski veidojuši divi aspekti: ienesīgā kokmateriālu tirdzniecība un ilglaicīgā atrašanās pierobežas statusā. Tagad Nemunas reģionā no Kauņas līdz Jurbarkai prioritātes ir: mazliet – tūrisma attīstība, mazliet – dabas aizsardzība, mazliet –lauksaimniecība… Kauņas tuvumā redzamas iespaidīgas privātmājas un nojaušama finansiālā labklājība, tālāk uz rietumiem dzīves stils šķiet vienkāršāks, intravertāks, bez jebkādām ārišķībām. Tur atklājas pirmatnēji skaista, absolūti nekomercializēta Lietuva ar ļoti romantisku gaisotni, ko rada Nemunas gleznainās ainavas un trīs pilis, katra ar citādu vēsturi un atšķirīgu likteni mūsdienās.

Ir patīkams svētdienas rīts, un Raudontvares pils apkārtnē valda dziļš klusums. Ieejot pils parkā, skatam paveras kādreizējā oranžērija un parkā novietotās koka skulptūras, kas saistītas ar Lietuvas vēsturi, un tad, apmetot loku pa parku, ieraugāma pati pils. Tās senākā daļa ir cilindrisks tornis, kas atgādina par to, ka šo pili 16. gadsimtā stāvajā Ņevežas upes krastā uzbūvēja kā renesanses stila militāru nocietinājumu. Leģenda vēsta, pils pamatu likšanā piedalījusies pat Polijas karaliene Barbara no Radvilu dzimtas, bet varbūt tā ir tikai vietējā folklora. Zināms gan, ka Radviliem 17. gadsimtā pils piederējusi.Mūsdienās pils veidolā spēlējas dažādi arhitektūras stili, jo pēc tam, kad 19. gadsimtā Raudontvari iegādājās grāfs Mīkolajs Tiškēvics, tā ir tikusi pārbūvēta, iegūstot neogotikas stila elementus.

Pils nosaukums saistīts ar tās arhitektūru: sarkanā pils, jo tā patiešām būvēta no sarkanrudiem ķieģeļiem. Pilī iekārtots Raudontvarē dzimušā komponista, muzikālā pedagoga un kordiriģenta Joza Naujaļa muzejs, mākslas galerija un esot arī lauksamniecības inženieru institūta bibliotēka, bet svētdienās bieži visas pils durvis ir slēgtas.

Ja nu palaimējas nonākt pie pils brīdī, kad tās durvis ir atvērtas, tad, izpētot muzeja ekspozīciju, var iepazīt Jozus Naujali, Lietuvas pirmās mūzikas skolas dibinātāju, kā arī var gūt ieskatu Raudontvares vēsturē. Viens no Raudontvares Tiškēviciem bijis aizrautīgs ceļotājs un fotogrāfs, tagad viņa veikums veido muzeja ekspozīcijas daļu. Protams, varētu vēlēties atjaunotu, apskatei pieejamu pils vēsturisko interjeru, bet, domājot par daudzām citām vēsturiskajām celtnēm, kas ir visai bēdīgā stāvoklī, atzinīgi jānovērtē lietuviešu prasme Raudontvares pili uzturēt labā kārtībā, turklāt šai pilij 2008.gadā piešķirts kultūras pieminekļa statuss. (2010. gadā pils piedzīvo vērienīgu rekonstrukciju.)

Gleznains skats uz Nemunu paveras no Seredžus pilskalna, ko dēvē arī par Palemona kalnu. Leģenda vēsta par drosmi un brīvības mīlestību – Romas patricietis Palemons neesot gribējis pakļauties imperatora Nērona autoritārismam un, imperatora vajāts, kopā ar ģimeni un saviem karavīriem, bēdzis no Romas. Palemons kuģojis uz ziemeļiem līdz nonācis pie Nemunas grīvas Kuršu jomā un tad pa Nemunu atkuģojis līdz Dubīsas upes ietekai Nemunā. Leģenda vēsta arī, ka te Palemons esot apglabāts un kalns izveidots kā savdabīgs kapa piemineklis viņam. Palemona dēlus uzskata par vairāku Lietuvas pilsētu dibinātajiem. Lietuviešiem patīk sacīt, kaviņiem piemīt dziļas simpātijas pret visu itālisko – gan arhitektūrā un mākslā, gan kulinārijā un modē, un tas, iespējams, Palemona dēļ, ne tikai tāpēc, ka Romas virzienā gadsimtiem lūkojas visa katoliskā pasaule. Tiek uzskatīts arī, ka Palemona kalnā 13.-14. gadsimtā atradies militārs nocietinājums, par to gan šodien nekas neliecina. Kalnā mūsdienās tiekot svinēti vasaras saulgrieži un vēl citi svētki.

Raudones pils – tie ir simetriski, sarkanu ķieģeļu mūri un robotie torņi, kas piešķir pilij visai poētisku noskaņu, izcili sakopts pils parks un klases ar tāfelēm un skolas soliem zem pils jumta.

No visām trim Nemunas piekrastes pilīm tieši Raudones pilī un tās apkārtnē valdošā atmosfēra ir visdzīvespriecīgākā, bet pilis arhitektūrai arī šodien piemīt apskaužama harmonija un elegance. Raudones pils liktenis simboliskā aspektā ietver visa reģiona vēsturi, turklāt Raudones pils ir visvecākā no visām trim Nemunas piekrastes pilīm. Tiek uzskatīts, ka pili 16. gadsimtā uzbūvēja prūšu izcelsmes tirgotājs Krišpins Kiršenšteins, kurš ievērojamu bagātību bija ieguvis, pateicoties kokmateriāla eksportam pa Nemunu un koktirdzniecībai, kas tika īstenota tolaik netālajā Prūsijā. Viņa dzimta ieguva respektējamu statusu sabiedrībā un 17. gadsimta otrajā pusē Jeronīms Krišpins Kiršenšteins bijis Lietuvas Lielkņazistes valsts kases pārvaldnieks, kura rezidence atradās te, Raudones pilī. Viņa pēctečiem gan tik spoži neklājās. Pils vairakkārt mainīja īpašniekus, viņu vidū bija arī Platons Zubovs, Katrīnas II favorīts, kurš 19. gadsimta nogalē uzturējās no galma tālajā 

Raudonē, bet viens no interesantākajiem pils īpašniekiem ir bijis portugāļu rakstnieks de Farija e Kastro, ar kuru apprecējās Raudones pils mantiniece Sofija, Platona Zubova pēctece. Viņu dēls Jozaps tiek uzskatīts par pēdējo pils īpašnieku – privātpersonu. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados pils nonāca izsolē un par to sāka rūpēties Lietuvas valsts. Pils cieta Otrā pasaules kara laikā, bet pēc kara pili atjaunoja un iekārtoja skolu, kas te darbojas arī tagad.

Līdz ar to, tūrisms gan nav pils prioritāte, tā dzīvo savu skolas dzīvi, bet tiek uzturēta labā kārtībā un arī apkārtne tiek sakopta. Ja mums palaimējas iekļūt pilī, tad kāpjam pils augstākajā tornī (33,5 m), jo no tā jumta paveras skaists skats uz Raudones ciema centru, Nemunu un pils parku!

Leģenda vēsta, ka parkā vēl nesen atradies ozols, kura paēnā esot pusdienojis Lietuvas valdnieks, Viļņas dibinātājs Ģedimins, šis ozols līdz šodienai gan nav saglabājies.

Īpaši krāšņi iespaidi nodrošināti, ja sanāk būt Raudones pilī tad, kad tur tiek svinēti ziedu svētki – mākslinieciskas ziedu kompozīcijas, mūzika, gadatirgus, vispārēja jautrība…

Panemunes pils ir ekstravagants pārsteigums! Tā ir visunikālākā no visām trim Nemunas piekrastes pilīm, un pat ja nebūtu abu pārējo piļu, vērts atbraukt uz šo reģionu, lai apciemotu vienu vienīgo – Panemunes – pili. Tās augstos, cilindriskos torņus mēs ieraugām jau no liela attāluma.

Pils uzraudzītājs un biļešu tirgotājs vienā personā 2009. gadā stāstīja, ka ir izstrādāts pils rekonstruēšanas projekts, kura īstenošanai tiek meklēts finansējums. Projekts paredzot iekārtot pilī kafejnīcu, konferenču centru un viesnīcu. 2010. gada maijā pils rekonstrukcija noritēja visai vērienīgi, tā kā jāsecina, finansējumu atrast izdevies.

2010. gads uzskatāms par Panemunes pils jubilejas gadu, jo, domājams, pils būvniecība pabeigta 1610. gadā (vēlāk gan pils pārbūvēta). Pili uzbūvēja ungāru izcelsmes aristokrāts un uzņēmējs Janušs Eperješs, bet par slavenākajiem pils īpašniekiem uzskata senu Žemaitijas novada dzimtu Gelgaudus. Viņu laikā pils tika dēvēta par Geldaudu pili. Antans Geldauds ir bijis viens no 1831. gada lietuviešu nacionālās sacelšanās militārajiem vadītājiem. Pēc tam, kad sacelšanās tika apspiesta un Gelgauds gājis bojā, pils kļuvusi par valsts varas atsavinātu cariskās Krievijas īpašumu, bet Geldaudu vārds nepalika pat tās nosaukumā. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados pils nonāca Lietuvas valsts pārziņā un, laika gaitā, kļuva par tādu mākslas darbu izstāžu zāli kā šodien.

Iepriecinošā pagātnes atdzīvošanās

Kauņas reģions lepojas arī ar Brīvdabas muzeju, kas atrodas pie jaunajiem Rumšišķiem. Daudzviet Eiropā brīvdabas muzeju veidošanās aizsākās 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, kad, attīstoties urbanizācijas tendencēm un strauji augot pilsētas iedzīvotāju skaitam, lauki kļuva par idealizētu vidi, kas saistījās ar “vecajiem, labajiem laikiem”, turklāt, veidojot brīvdabas muzejus, liela nozīme bija arī vēlmei neizmirst to, kā tad cilvēki senāk dzīvojuši. Te jāatceras, piemēram, Skansens Stokholmā, Maiheugenes brīvdabas muzejs Lilehammerē, Norvēģijā, arī mūsu pašu etnogrāfiskais brīvdabas muzejs Rīgā. Ar lietuviešu brīvdabas muzeju ir nedaudz savādāk – to izveidoja Kauņas HES ūdenskrātuves malā pēc tam, kad, uzbūvējot HESu un izveidojot tā ūdenskrātuvi, vecā Rumšišķu ciema apbūve palika zem ūdens. Lai arī Kauņas HES uzbūvēšana deva ne mazums pozitīva, un ne tikai elektroenerģiju vien, HESam izmainot Nemunas upi, Kauņu un apkārtni vairs sistemātiski neapdraud plūdi un HES ūdenskrātuve, saukta par Kauņas jūru, ir ļāvusi pilsētā attīstīties ūdenssporta un atpūtas industrijai, tomēr appludinātais ciems mudināja lietuviešus runāt par ekonomisku interešu vārdā īstenotu nesaudzību pret apkārtējo kultūrvidi un kā savdabīgu protestu Kauņas jūras malā izveidot brīvdabas muzeju. Atbilstoši tradicionālajai brīvdabas muzeja būtībai, tas ļauj ieraudzīt Lietuvu, kāda tā bijusi aizgājušajos gadsimtos: te griežas vējdzirnavu spāri, apskatāmas guļbaļķu mājas slīpiem jumtiem, pagalmos vīd aku vindas un iekārtojušies bišu stropi.

Muzejs aizņem ļoti plašu teritoriju un to veido piecas daļas – četras no tām veltītas katra savam Lietuvas novadam – Aukštaitijai, Suvalkijai, Dzūkijai un Žemaitijai – un ļauj izpētīt ikkatram novadam raksturīgās ēkas un to iekārtojumu. Veidojot muzeju, ēkas un interjera priekšmeti tika meklēti pa visiem novadiem, un kopumā te ir aptuveni 80 tūkstoši eksponātu.

Bet patlaban visinteresantākā muzeja daļa ir tieši piektā – pilsēta, jo tieši tur valda tā dzīvīgā atmosfēra, kas tik saistošus apmeklētājiem padara Ziemeļvalstu brīvdabas muzejus. Brīvdabas muzeja pilsētā varam ieraudzīt strādājam amatniekus un iegādāties viņu darinājumus, apmeklēt grāmatu veikaliņu un nopirkt kādu senlaicīgu skatu kartiņu vai grāmatu, paēst kādu lietuviešu ēdienu senatnīgā krodziņā, izstaigāt pilsētas centrālo laukumu, apmeklēt agrāko gadsimtu skolas ēku un baznīcu, respektīvi, patiešām izjust atmosfēru, kāda tā varēja būt nelielā Lietuvas apdzīvotajā vietā senākos laikos.

Pašā Lietuvas vidū, Ķēdaiņos

Daudziem ceļotājiem Ķēdaiņi saistās ar gigantiskiem mākslīgi veidotu pakalnu konusiem, kas slejas autostrādes malā, un uzrakstu “Kedainiai” ar norādi kaut kur prom no autoceļa. Bet ir vērts nesteigties šai pilsētai garām un to apskatīt, jo Ķēdaiņiem piemīt viss, kas nepieciešams, lai dāvātu patīkamus iespaidus viesiem. Gleznainas dabas ainavas pilsētai nodrošina pakalni un upes – Ķēdaiņi izveidojušies pie Ņevežas upes, kurā ietek Dotnuveles un Smilgas upītes. Ne mazāk pievilcīga par dabas ainavām ir Ķēdaiņu daudzveidīgā arhitektūra un vecpilsēta, kas tagad, 21. gadsimtā, ļauj ieraudzīt 16.-17. gadsimta tirgotāju pilsētas pasauli.

Turklāt mēdz sacīt, ka Ķēdaiņi atrodas pašā Lietuvas vidū, jo zinātnieku aprēķini liecina, netālu no pilsētas, Ruoščiai ciemā patiešām ir pats Lietuvas ģeogrāfiskais centrs. Ķēdaiņus ievērojamus padara arī tas, ka tā ir viena no vecākajām Lietuvas pilsētām, pirmo reiz minēta jau 1372. gadā.

Ķēdaiņu pievilcība visspilgtāk atklājas uz vecpilsētu raugoties no pakalna pie Sv. Jurģa baznīcas, kura tiek uzskatīta par vissenāko baznīcu visā pilsētā. Baznīca uzbūvēta jau 15. gadsimtā un tās gotiskajam veidolam arī mūsdienās piemīt sakrāla garīguma noskaņa. Bet teika vēsta – baznīca uzcelta tajā pašā vietā, kur pirmskristietības laikā atradusies lietuviešu svētvieta. Ja tic šai teikai, tad Ķēdaiņi bijis nozīmīgs lietuviešu sakrālais centrs jau ilgi pirms 1372. gada, bet pakalns, no kura vērojam vecpilsētu, ir vēsturiska kulta vieta.

Nonākot Ņevežas upes otrā krastā, mēs nokļūstam vecpilsētas ielu vijumos, to centrā atrodas Lielais Tirgus laukums, kurā labi pamanāms ir pilsētas Rātsnams, uzbūvēts jau 17. gadsimtā, renesanses stilā. Tas ir unikāls, jo tikai trijās Lietuvas pilsētās vēl šodien apskatāmi Rātsnami – Viļņā, Kauņā un te, Ķēdaiņos.

Ķēdaiņiem ir laimējies, jo līdz mūsdienām saglabājies daudz no pilsētas vēsturiskās apbūves un plānojuma, piemēram, vecpilsētā saglabājušies četri no kādreizējiem sešiem tirgus laukumiem. Tirgotāju un amatnieku pilsētas attīstības gaita noteikusi to, ka Ķēdaiņu vide vienmēr bijusi multikulturāla – lietuvieši, poļi, vācieši, skoti, ebreji, krievi un vēl citu nacionalitāšu iedzīvotāji ir veidojuši pilsētas raksturu. To apliecina arī dažādu konfesiju dievnami – katoļu, luterāņu, kalvinistu un pareizticīgo baznīcas, sinagogas un pat minarets.

Ķēdaiņu minarets ir vienīgais visā Lietuvā un, esot kļuvis par vienu no vispopulārākajiem apskates objektiem pilsētā. Par minareta uzbūvēšanas iemesliem vēsta dažādu nostāstu versijas. Neapstrīdams fakts ir tas, ka minaretu uzbūvēja ap 1880. gadu kāds krievu armijas ģenerālis, bet viņa rīcības motīvi joprojām ir noslēpums. Viena versija stāsta, ka ģenerālis minaretu būvējis vienkārši atmiņai par Austrumos pavadītiem gadiem, cita versija – par slepus pieņemtu islāmu, bet vēl trešā – ka minarets saistīts ar krievu-turku kara notikumiem, bet ceturtais nostāsts vēsta, ka ģenerālis licis uzbūvēt minaretu, jo kaislīgi iemīlējies skaistā turcietē, kura kopā ar viņu no Turcijas gan ieradusies Ķēdaiņos, tomēr nav gribējusi atteikties no savas reliģijas, bet ģenerālis vēlējies, lai iemīļotā justos te kā mājās; šim nostāstam savukārt ir divi nobeiguma varianti – laimīgais, ka turciete patiešām novērtējusi ģenerāļa pūliņus un viņi kopā Ķēdaiņos saskanīgi nodzīvojuši ilgus gadus, un traģiskais – ka Austrumu dāma tā arī nav varējusi pārvarēt ilgas pēc dzimtenes un izdarījusi pašnāvību, metoties lejā no vairāk nekā 30 m augstā minareta, bet tas saglabāts viņas piemiņai. Man, romantiskai optimistei, gribas ticēt, ka minarets saistīts ar mīlas stāsta laimīgo variantu, jo saprātīga sieviete iemīlētu vīrieti, kurš pierādījis, ka saprot viņas ticību, turklāt, pūlējies iegūt iemīļotās labvēlību, uzbūvējot minaretu - viņas reliģijas simbolu.

Bet pie sava interesantā nosaukuma Ķēdaiņu pilsēta esot tikusi, pateicoties tirgotājam Keidangenas, kurš te, Ņevežas piekrastē, izveidojis ciemu, bet ieradies viņš esot no mūsu zemes, Kurzemes novada.

Jādomā, ka Ķēdaiņi izvērtušies par populāru ceļotāju mērķi tikai pēdējo gadu laikā tāpēc, ka 20. gadsimta otrajā pusē forsētā ķīmiskā rūpniecība Ķēdaiņiem uzlika industriālas pilsētas zīmogu, un vizuālās pievilcības izkopšana gadu desmitiem nevarēja būt galvenā prioritāte. Pilsētvides sakārtošanai pavisam nesenā vēsturē ir saistība ar Lietuvas politisko dzīvi – kāds par ambiciozu dēvēts Lietuvas politiķis esot devis ievērojamu ieguldījumu Ķēdaiņu sakārtošanā, sekmējot to, ka senā tirgotāju pilsēta iegūst eiropeiskus vaibstus. Vai nu tas ir politiķa veikums, jeb arī vienkārši likumsakarīgas pārmaiņas, tomēr patiešām no 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigām, kad Ķēdaiņi šķita interesanta, tomēr pelēcīguma nomākta pilsēta, līdz šodienai, kad pilsēta izvērtusies par vienu no Lietuvas krāšņākajām vizītkartēm, paveikts daudz un kontrasts starp „bija” un „ir” – apbrīnojams. Pilsēta ilgā laika periodā attīstījusies arī kā pārtikas rūpniecības centrs un par tās apēdamo simbolu kļuvuši gurķi. Tāpēc te notiek ikgadējs gurķu festivāls, un Ķēdaiņus pat dēvē par Lietuvas gurķu galvaspilsētu.

Maģiskā šarma izbaudīšanai

Un tagad ir laiks doties uz Lietuvu, atvērt sirdi un ļauties saviļņojošu iespaidu un pozitīvu emociju bagātībai, gūt intelektuālas atklāsmes un apbrīnojamu enerģiju, smelties iedvesmu un dzīvesprieku, lieliski atpūsties un arī sastapt mūsu kaimiņus lietuviešus, ar kuriem saprasties patiešām ir vienkārši, gan valodu radniecīgā skanējuma, gan līdzīgās pieredzes dēļ, bet kuru nacionālais raksturs tomēr ir ļoti atšķirīgs un tieši tāpēc - interesants.

Viduslietuvas maģiskais šarms izjūtams gan apciemojot Nemunas ielejas pilis, gan apmeklējot Lietuvas četras galvaspilsētas, gan izvēloties apskatīt Kauņu un Ķēdaiņus.

Magda Riekstiņa

Impro Ceļojumi - Viduslietuvas maģiskais šarms

Viduslietuvas maģiskais šarms

Kauņai, kas reiz bijusi Lietuvas galvaspilsēta un patlaban ir otrā lielākā pilsēta šajā valstī, piemīt apbrīnojama pievilcība – vienlaikus intelektuāla un mākslinieciska, izjūtās baudāma un uzmundrinoša.

Kauņā gūtie iespaidi ir patīkami pārsteidzoši, unikāli un neaizmirstami, jo šai pilsētai laika gaitā izveidojusies visai interesanta, daudzveidīga identitāte. To darinājusi dažādu attīstības virzienu harmoniskā saspēle un iedzīvotāju mentalitāte, ko visos laikos raksturojusi gan vēlme dzīvot finansiāli nodrošinātu, kulturālu un izsmalcinātu dzīvi, gan prasme rūpēties par savas pilsētas skaistumu, gan pašcieņa un brīvdomība, kas vienmēr ļāvusi izvairīties no citu atdarināšanas.

Kauņa izveidojusies gleznainā vietā, kur Neres upe ieplūst Nemunā. Tieši šaurajā zemes strēlē, pa vidu starp abām upēm, arī aizsākusies pilsētas veidošanās. Par pilsētas dibināšanas gadu uzskata 1361. gadu, un pirmais Kauņas attīstības loks saistīts ar cietoksni, kuru ap šo laiku uzbūvēja abu upju aizsargātajā, ienaidniekiem grūti pieejamajā vietā.

Laikam ejot, Nemunas un Neres krastos izauga pilsēta. Tās nākamais attīstības loks saistās ar rosīgu ekonomisko dzīvi, kurā dominēja tirdzniecība un amatniecība, un tieši tirdzniecības pilsētas zīmols saistījās ar Kauņas vārdu gadsimtiem ilgi. 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā Kauņa uz neilgu laiku atkal kļuva par pilsētu–cietoksni. Bet par neapstrīdamu Kauņas zelta laikmetu uzskata 20. gadsimta divdesmitos, trīsdesmitos gadus, kad tā bija Lietuvas pagaidu galvaspilsēta un beidzot ieguva ne vien ekonomiski, bet arī politiski nozīmīgu statusu. Turklāt, kuras pilsētas iedzīvotāji gan nevēlētos, lai tieši viņu mājvieta būtu valsts galvaspilsēta.... (Viļņas reģionu savā teritorijā tolaik bija iekļāvusi Polija.)

Mūsdienās, kad Kauņa ir Lietuvas otrā lielākā pilsēta, tās iedzīvotājiem piemīt kaislīgs savas pilsētas patriotisms, tāpēc Kauņas iemītniekiem nekad nesakiet, ka Viļņa jums šķiet skaistāka, interesantāka pilsēta. Kauņas iedzīvotāji ļoti lepojas gan ar savu Laisves aleju, gan ar pilsētas gleznaino dabu – divām upēm un daudzajiem pakalniem –, gan ar vēsturisko vecpilsētu, gan arī ar Kauņas izglītības un kultūras pilsētas atmosfēru. (Kauņā atrodas Vītauta Dižā vārdā nosauktā, nozīmīgā universitāte, daudzi ievērojami muzeji, to vidū respektablais Kara muzejs un Mikolaja Konstantina Čurļoņa muzejs, liels skaits teātru, kā arī ir ļoti daudzveidīga mūzikas dzīve, kuras iespaidīgākais notikums ir slavenais festivāls Kaunas Jazz. Protams, Kauņas iedzīvotāji lepojas arī ar sasniegumiem sportā, kas popularizē pilsētas vārdu, jāatceras kaut vai Kauņas Žalgiris. Tomēr šķiet, visvairāk vietējie priecājas par Kauņas līdzsvaroto ekonomisko attīstību, kuru prasmīgi un apķērīgi izdevies saglabāt cauri dažādu laikmetu nestām krīzēm.

Elegantais slavinājums brīvībai

Pēc daudzām jo daudzām Kauņas apmeklēšanas reizēm nemainīgi mana visiemīļotākā vieta šajā pilsētā ir Laisves aleja. Un zinu, ka ne mazums ir ceļotāju, kuri domā tāpat, jo, patiešām, Kauņas burvība viskrāšņāk atklājas tieši Laisves alejā (tulkojumā: Brīvības alejā). Turklāt jēdzienam “brīvība” lietuviešu apziņā ir ārkārtīgi liela nozīme, jo laika periodā no 18. gadsimta nogales līdz 1918. gadam un pēc tam atkal aptuveni piecdesmit padomju gadus 20. gadsimtā lietuviešiem brīvība politiskā aspektā bija gan sapnis, gan mērķis. Turklāt lietuviešiem raksturīgajā pasaules skatījumā brīvība, respektīvi, tiesības domāt, izteikties un apliecināt sevi bez represīviem ierobežojumiem, ir viena no svarīgākajām vērtībām. Tāpēc arī Kauņas skaistākā, ievērojamākā iela ir ieguvusi Brīvības alejas vārdu.

Iela tika izbūvēta 19./20. gadsimta mijā, un tolaik tās rajons tika nodēvēts par jauno Kauņu. Vēlāk gājēju promenāde Laisves aleja tika izveidota tieši tādēļ, lai tā godam izdaiļotu Kauņas pilsētvidi.Vairāk nekā pusotru kilometru garo ielu rotā paralēlas liepu rindas, strūklaka un piemineklis slavenajam Lietuvas valdniekam Vītautam Dižajam. Kauņas iedzīvotāji savu Laisves aleju uzskata par vienu no visgarākajām gājēju ielām pasaulē. Laisves alejas gaisotni veido kultūras iestādes, arhitektoniski interesantas 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses ēkas, gaumīgi iekārtoti veikali, kā arī viesnīcas un suvenīru tirgotavas pilsētas viesiem. Ir vērts apsēsties pie galdiņa kādā no Laisves alejas daudzajām gastronomiskās pasaules vietām – te iespējams atrast gan restorānu, kurā vakaros spēlē klavieres un interjerā dominē vien baltā krāsa, gan tautiskā garā iekārtotu krodziņu, kurā rindojas alus mucas, vai arī izvēlēties kādu soliņu zem liepām un pavērot ainavas, izbaudot Laisves alejas elegances dāvāto harmoniju un skaistumu.

Alejas galā ieraugāma balti mirdzoša, grezna baznīca neobizantiešu stilā – liecība par tiem laikiem, kad Kauņa bija iekļauta cariskās Krievijas sastāvā. 19. gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados Kauņa tika mērķtiecīgi veidota par pilsētu-cietoksni, kurā uzturējās daudzi tūkstoši militārpersonu. Viņu vidū ne mazums bija pareizticīgo, un tādēļ tika uzbūvēta Sv. Erceņģeļa Mihaila baznīca. Arī mūsdienās dievnamā, kura mirdzošajiem kupoliem rotātais, baltais veidols grezno Laisves aleju, notiek reliģiskās ceremonijas, bet, uzkāpjot pa baznīcas kāpnēm, paveras gleznains skats uz aleju visā tās garumā. Īpaši lieliska panorāma ir diennakts tumšajās stundās, kad aleja izgaismota daudzkrāsainām gaismām.

Laika ritējuma radītais skaistums

Mēdz sacīt, ka ar pilsētām esot tā: jo senāka, jo skaistāka. Protams, šādam apgalvojumam var nepiekrist, jo arī jauniem un moderniem pilsētu rajoniem un būvēm piemīt sava pievilcība, bet tomēr bieži vien tieši vecpilsētās izjūtams maģisks valdzinājums, kas mudina turp doties un ielūkoties vēsturē.

Vissenākā Kauņas pilsētas daļa saglabājusies pie Neres ieteces Nemunā, vēsturiskās Kauņas pils rajonā. Tā kā ne arhitektoniska nonivelēšana, ne globalizācijas tendences nav spējušas ietekmēt Kauņas rāmo, bet nesatricināmo pašpaļāvību un neatkarības alkas, kas vienmēr izpaudušās kā vēlme dzīvot, veidoties un attīstīties pašai pēc saviem principiem, tad Kauņas vecpilsētai ir izdevies izvairīties no nepārdomātiem arhitektoniskajiem eksperimentiem un saglabāt savu vēsturisko veidolu. (Protams, Kauņā ir daudzstāvu dzīvojamo ēku kvartāli, industriāli rajoni un 20./21. gadsimta mijā tapuši lielveikalu kompleksi, bet tie visi izvietojušies ārpus vecpilsētas.)

Laisves aleju un vecpilsētu savieno Viļņas iela, kas vijas kādreiz nozīmīgā Viļņas tirdzniecības ceļa vietā. Ejot pa Viļņas ielu, iespējams arī ielūkoties Kauņas pagaidu galvaspilsētas gados un paviesoties tālaika Lietuvas Republikas prezidenta rezidencē. Tās dārzā iekārtota melnbalto fotogrāfiju izstāde, kas ļauj mums ieraudzīt Kauņu, kāda tā bijusi savos galvaspilsētas laikos: Nemunas krastmalas pievilcīgā apbūve un plūdi; kuģīši upē un senlaicīgas automašīnas ielās; dziesmu svētki, smaidošas sejas, tautastērpi, politiķu uzrunas. Pie rezidences redzamas arī 20. gadsimta divdesmito, trīsdesmito gadu Lietuvas Republikas prezidentu skulptūras, viņu vidū ir Lietuvas pirmais un vēlāk – pēdējais prezidents Anatanas Smetona, kura politiskā darbība tiek vērtēta pretrunīgi, jo viņš gan bija viens no Lietuvas valstiskuma un neatkarības atjaunotājiem, gan arī sekmēja Lietuvas kļūšanu par autoritārā režīma valsti. Ceļojumu vēsturē var turpināt, apskatot vēsturiskajā Prezidenta rezidencē iekārtoto ekspozīciju.

Viļņas iela pamatoti tiek dēvēta par arhitektūras muzeju, jo te saglabājies liels skaits daudzus gadsimtus vecu ēku, bet pilsētas svētku laika šī iela pārtop par milzīgu gadatirgu, kurā skan mūzika un valda līksma noskaņa, jo lietuvieši prot svinēt visai aizrautīgi.

Pašā senākajā Kauņas daļā ir iespējams aplūkot pils cilindrisko torni, kura veidolā saspēlējas rudi ķieģeļi un melns, mirdzošs stikls. Uz torņa jumta plīvo Kauņas karogs, tajā attēlots pilsētas simbols – taurs, kas apzīmē spēku un varenību.

Izpētīt pelēkos laukakmeņus seno mūru drupās un pa šauru taciņu zem vītolu zariem izstaigāt kādreizējā nocietinājuma grāvja gultni. Doties pa parka celiņu, cik tālu vien iespējams, lai censtos saskatīt, kā Neres ūdeņi sajaucas ar Nemunas straumi. Ieiet Sv. Jurģa baznīcā, kuras interjers gan daudz cietis laika gaitā un tagad palēnām tiek atjaunots, un, ja palaimējas, dzirdēt kora dziedāšanu, jo tās skanējums ļauj novērtēt baznīcas apbrīnojamo akustiku. Bet, nonākot slavenajā Kauņas Rātslaukumā, varam apbrīnot krāšņo, balto Rātsnamu, kas nelīdzinās nevienam citam Rātsnamam visā Eiropā un kura tornis tiecas pret debesīm vairāk nekā 50 m augstumā, sacenšoties ar Kauņas baznīcu torņiem.

Ir vērts pavērot, kā ar baznīcām Rātsnams konkurē vēl citā aspektā, ne tikai par torņu augstumu: Rātsnamā atrodas Laulību pils, to izvēlas līgava un līgavainis, kuri nevēlas laulāties baznīcā, un pat katoliskajā Lietuvā tādu cilvēku ir ne mazums. Tāpēc Rātslaukumā ļoti bieži var apbrīnot lietuviešu patiku pret neprātīgi greznām kāzām, kuru obligāta sastāvdaļa ir milzīgi, balti limuzīni, vizoši vakartērpi, ziedu kaisīšana un pēc iespējas lielāks viesu skaits. Bet aiz šodienas spožuma Rātslaukumā slēpjas gara vēsture – šī kvartāla veidošana aizsākās 1542. gada 28. jūlijā, un laukuma apbūvē var ieraudzīt ēkas, kas saglabājušās pat no 16. gadsimta, mūsdienās veidojot kulturālu un sakrālu vidi, jo te atrodas Keramikas muzejs, Medicīnas un farmācijas vēstures muzejs, dzejnieka un garīdznieka Mairoņa vārdā nosauktais lietuviešu literatūras muzejs, vēlā baroka stila pērle – Sv. Franča Ksavera baznīca un, tai līdzās jezuītu klostera komplekss un spilgtā Sv. Trīsvienības baznīca, kas būvēta 17. gadsimtā un rekonstruēta 19. gadsimta beigās. Vēl senāka par Rātslaukumu ir Pētera un Pāvila arhikatedrāle. Tās būvniecība esot uzsākta jau ap 1413. gadu, bet 18. gadsimtā tā ieguvusi vairāk nekā 50 m augstu zvanu torni. Šī baznīca tiek uzskatīta par vislielāko ēku Kauņas vecpilsētā un vislielāko gotiskā stilā būvēto baznīcu visā Lietuvā, lai arī tā daudzkārt rekonstruēta un pārbūvēta.

Nesen tika rekonstruētas baznīcas iekštelpas, piešķirot jaunu dzīvību katoļu dievnamiem raksturīgajam, bagātīgi dekorētajam interjeram, kurā dominē zeltīts mirdzums, gleznojumi un krāšņas skulptūras.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Nemunas pusi, lai ieraudzītu Kauņas noslēpumaino Pērkona namu. No rudiem ķieģeļiem būvēto ēku dēvē par Pērkona namu, jo 19. gadsimta beigās, veicot remontu, atrada nama sienā paslēptu pagāniskā dieva Pērkona skulptūru. Kā tā tur nonāca, joprojām ir neatminēts noslēpums. Zināms vien, ka nama pirmie iemītnieki bijuši Hanzas savienības tirgotāji, vēlāk tajā darbojusies skola, turklāt tieši šajā namā 1844. gadā esot nodibināts pirmais Kauņas Drāmas teātris. Mūsdienās namā saimnieko reliģiska rakstura katoļu izglītības iestāde.

Turpat līdzās, pašā Nemunas krastā viesus gaida viena no Lietuvas vecākajām baznīcām, kuras mūžs esot jau vairāk nekā 600 gadus ilgs, tā pazīstama kā Sv. Jaunavas Marijas baznīca, bet tiek dēvēta arī par Vītauta baznīcu, un tajā atrodas glezna, kurā attēlots Vītauts Dižais, saņemot debesu svētību. Nemuna tagad plūst rāma un mierīga, bet pie baznīcas ārsienas redzamās plūdu atzīmes apliecina upei piemītošu, snaudošu stihisku spēku – piemēram, 1946. gada pavasarī ūdens līmenis skalojies krietni augstu gar baznīcas mūriem. Pēc Kauņas HES uzcelšanas 20. gadsimta piecdesmitajos gados Nemuna vairs Kauņas ielas nepārpludinot.

Viskolorītāko iespaidu meklējumos

Kauņai ir vēl kas vairāk, ko piedāvāt saviem viesiem, ne tikai Laisves aleja un vecpilsēta. Lai atklātu pilsētas daudzpusīgo raksturu, mēs varam ar funikulieri uzbraukt Zaļā kalna rajonā, un tad, doties uz Kristus Augšāmcelšanās baznīcu, lai ar liftu paceltos vēl tuvāk debesīm un no baznīcas skatu platformas pavērotu Kauņas panorāmu, kas patiešām ir elpu aizraujoša. Pēc tam nokāpt pa kāpnēm lejā no Zaļā kalna, aplūkot Vītauta Dižā universitātes ēku un paklausīties Kariljona torņa zvanu spēli. Izstaigāt Nemunas piekrasti pa Mindauga prospektu, aplūkojot modernās, komerciālās arhitektūras izpausmes šajā Kauņas rajonā, pēc tam pa gājēju tiltiņu iespējams doties uz Karmelītu saliņu. Tur izveidotajā parkā, pavisam tuvu skaļajai krastmalas autostrādei valda relaksējoša atmosfēra, it kā gabaliņš lauku miera būtu ienests pilsētas vidū. Salīdzināšanai vajag apskatīt arī Neres krastmalu un pavērot, kā pārtapis kādreizējais industriālais rajons, kļūstot par apmešanās vietu daudziem veikaliem, un doties pāri Neres tiltam uz Viljampoles rajonu, lai ieraudzītu spilgtos toņos krāsoto koka arhitektūru. Un, pirms atvadīties no Kauņas, vērts šķērsot Nemunu, lai no Aleksotas rajona paraudzītos uz vecpilsētas torņiem.

Baroka dievišķais stāsts

Kauņas iedzīvotāji ļoti lepojas arī ar Pažaisles klosteri, kas tiek apbrīnots gan Lietuvā, gan starptautiskā mērogā, pateicoties tā baroka stila arhitektūrai un interjeram. Kā zināms, baroku mēdz dēvēt par akmenī un krāsās paustu apliecinājumu pasaules skaistumam.

Vēl nesasnieguši klosteri, ieraugām tā baznīcas torņa kupolu, kas tiek salīdzināts ar Sv. Pētera baziliku Romā. Pa klostera vārtiem ieejot, sagaida mūķene, kurai Pažasle ir mājas – te patlaban dzīvo daudzas Sv. Kazimira ordeņa mūķenes, tādejādi Pažaisles klosteris ir unikāls arī ar to, ka vienlaikus ir gan apskates objekts, gan klosteris, kas darbojas.

Pažaisles klostera izveidošanas stāsts ir neparasts, tas nav saistīts ar reliģisku brīnumu, kas būtu piedzīvots klostera izveidošanas vietā, ne arī ar baznīcas vadošo amatpersonu vai Kauņas iedzīvotāju lēmumu. Nē, Pažaisles klostera barokālā kompleksa uzbūvēšana un paša klostera izveidošana ir notikusi pēc viena vienīga cilvēka iniciatīvas. Klostera dibinātājs Kristofers Zigmunds Pacs (1621 – 1684) bijis leģendāra personība, tā laika ievērojams valsts darbinieks, Lietuvas lielkņazistes kanclers, izcili izglītots cilvēks un arī – ļoti bagāts aristokrāts, kurš no saviem līdzekļiem varējis finansēt plaša, grezna, mākslinieciski augstvērtīga klostera uzbūvēšanu. Mūķene, iepazīstinot ar klosteri, stāsta, ka Pacs pieņēmis lēmumu veidot klosteri pēc pārdzīvotas traģēdijas ģimenē, kad pāragri miris viņa vienīgais dēls. Klostera būvniecība un iekārtošana ilgusi gandrīz 50 gadus un tajā piedalījušies daudzi slaveni arhitekti, būvnieki un mākslinieki no dažādām zemēm, viņu vidū arī slavenais itāļu mākslinieks Mikelanželo Palloni. Iespaidīgākā visā klostera kompleksā ir baznīca. Tās interjers veidots, plaši izmantojot marmoru un gleznojumus, kas rotā sešstūrainā kupola griestus, arī sienas rotā reliģiskām tēmām veltīti gleznojumi. Vērienīgā klostera precīzās izmaksas tā arī palikušas noslēpumā, jo pirms nāves Pacs dokumentus sadedzinājis, bet, saskaņā ar viņa gribu, viņš apbedīts zem Pažaisles klostera baznīcas grīdas.

Pirmie Pažaisles klostera iemītnieki bijuši kamaldiešu ordeņa mūki – paradoksāli, bet vizuāli pievilcīgajā vidē mūkiem bija jādzīvo pēc ārkārtīgi askētiskiem noteikumiem. Tiek stāstīts, ka mūkiem vajadzējis klusēt, sarunāties bijis atļauts tikai vienu dienu gadā. No kamaldiešu laikiem klosterī dažviet ir saglabājies interjers un arī mūku kapenes. Interesants akcents ir divas akas klostera pagalmā, katru no tām ietver trīs liepas un sargā bruņurupuču atveidi. Akas dēvē par Dieva acīm, trīs liepas simbolizējot Paca zaudēto ģimeni – tēvu, māti un dēlu –, bet, iespējams, arī svēto trīsvienību. Mūķene stāsta, ka bruņurupuči attēloti tādēļ, ka bruņurupuča gaļas zupa bijis viens no nedaudzajiem kamaldiešiem atļautajiem ēdieniem.Līdz ar kariem un dažādu varu maiņām, askētisko kamaldiešu laikmets kļuva par pagātni. Mūsdienās mūķenes nodrošina to, ka Pažaisles klosteris funkcionē gan kā reliģiskais centrs, gan interesants apskates objekts.

Bet baroka stāsts vārdos vien nav izstāstāms, jābrauc un jāskatās!

Nemunas piekrastes modernās leģendas

No Kauņas uz rietumiem Nemunas reģiona identitāti vēsturiski veidojuši divi aspekti: ienesīgā kokmateriālu tirdzniecība un ilglaicīgā atrašanās pierobežas statusā. Tagad Nemunas reģionā no Kauņas līdz Jurbarkai prioritātes ir: mazliet – tūrisma attīstība, mazliet – dabas aizsardzība, mazliet –lauksaimniecība… Kauņas tuvumā redzamas iespaidīgas privātmājas un nojaušama finansiālā labklājība, tālāk uz rietumiem dzīves stils šķiet vienkāršāks, intravertāks, bez jebkādām ārišķībām. Tur atklājas pirmatnēji skaista, absolūti nekomercializēta Lietuva ar ļoti romantisku gaisotni, ko rada Nemunas gleznainās ainavas un trīs pilis, katra ar citādu vēsturi un atšķirīgu likteni mūsdienās.

Ir patīkams svētdienas rīts, un Raudontvares pils apkārtnē valda dziļš klusums. Ieejot pils parkā, skatam paveras kādreizējā oranžērija un parkā novietotās koka skulptūras, kas saistītas ar Lietuvas vēsturi, un tad, apmetot loku pa parku, ieraugāma pati pils. Tās senākā daļa ir cilindrisks tornis, kas atgādina par to, ka šo pili 16. gadsimtā stāvajā Ņevežas upes krastā uzbūvēja kā renesanses stila militāru nocietinājumu. Leģenda vēsta, pils pamatu likšanā piedalījusies pat Polijas karaliene Barbara no Radvilu dzimtas, bet varbūt tā ir tikai vietējā folklora. Zināms gan, ka Radviliem 17. gadsimtā pils piederējusi.Mūsdienās pils veidolā spēlējas dažādi arhitektūras stili, jo pēc tam, kad 19. gadsimtā Raudontvari iegādājās grāfs Mīkolajs Tiškēvics, tā ir tikusi pārbūvēta, iegūstot neogotikas stila elementus.

Pils nosaukums saistīts ar tās arhitektūru: sarkanā pils, jo tā patiešām būvēta no sarkanrudiem ķieģeļiem. Pilī iekārtots Raudontvarē dzimušā komponista, muzikālā pedagoga un kordiriģenta Joza Naujaļa muzejs, mākslas galerija un esot arī lauksamniecības inženieru institūta bibliotēka, bet svētdienās bieži visas pils durvis ir slēgtas.

Ja nu palaimējas nonākt pie pils brīdī, kad tās durvis ir atvērtas, tad, izpētot muzeja ekspozīciju, var iepazīt Jozus Naujali, Lietuvas pirmās mūzikas skolas dibinātāju, kā arī var gūt ieskatu Raudontvares vēsturē. Viens no Raudontvares Tiškēviciem bijis aizrautīgs ceļotājs un fotogrāfs, tagad viņa veikums veido muzeja ekspozīcijas daļu. Protams, varētu vēlēties atjaunotu, apskatei pieejamu pils vēsturisko interjeru, bet, domājot par daudzām citām vēsturiskajām celtnēm, kas ir visai bēdīgā stāvoklī, atzinīgi jānovērtē lietuviešu prasme Raudontvares pili uzturēt labā kārtībā, turklāt šai pilij 2008.gadā piešķirts kultūras pieminekļa statuss. (2010. gadā pils piedzīvo vērienīgu rekonstrukciju.)

Gleznains skats uz Nemunu paveras no Seredžus pilskalna, ko dēvē arī par Palemona kalnu. Leģenda vēsta par drosmi un brīvības mīlestību – Romas patricietis Palemons neesot gribējis pakļauties imperatora Nērona autoritārismam un, imperatora vajāts, kopā ar ģimeni un saviem karavīriem, bēdzis no Romas. Palemons kuģojis uz ziemeļiem līdz nonācis pie Nemunas grīvas Kuršu jomā un tad pa Nemunu atkuģojis līdz Dubīsas upes ietekai Nemunā. Leģenda vēsta arī, ka te Palemons esot apglabāts un kalns izveidots kā savdabīgs kapa piemineklis viņam. Palemona dēlus uzskata par vairāku Lietuvas pilsētu dibinātajiem. Lietuviešiem patīk sacīt, kaviņiem piemīt dziļas simpātijas pret visu itālisko – gan arhitektūrā un mākslā, gan kulinārijā un modē, un tas, iespējams, Palemona dēļ, ne tikai tāpēc, ka Romas virzienā gadsimtiem lūkojas visa katoliskā pasaule. Tiek uzskatīts arī, ka Palemona kalnā 13.-14. gadsimtā atradies militārs nocietinājums, par to gan šodien nekas neliecina. Kalnā mūsdienās tiekot svinēti vasaras saulgrieži un vēl citi svētki.

Raudones pils – tie ir simetriski, sarkanu ķieģeļu mūri un robotie torņi, kas piešķir pilij visai poētisku noskaņu, izcili sakopts pils parks un klases ar tāfelēm un skolas soliem zem pils jumta.

No visām trim Nemunas piekrastes pilīm tieši Raudones pilī un tās apkārtnē valdošā atmosfēra ir visdzīvespriecīgākā, bet pilis arhitektūrai arī šodien piemīt apskaužama harmonija un elegance. Raudones pils liktenis simboliskā aspektā ietver visa reģiona vēsturi, turklāt Raudones pils ir visvecākā no visām trim Nemunas piekrastes pilīm. Tiek uzskatīts, ka pili 16. gadsimtā uzbūvēja prūšu izcelsmes tirgotājs Krišpins Kiršenšteins, kurš ievērojamu bagātību bija ieguvis, pateicoties kokmateriāla eksportam pa Nemunu un koktirdzniecībai, kas tika īstenota tolaik netālajā Prūsijā. Viņa dzimta ieguva respektējamu statusu sabiedrībā un 17. gadsimta otrajā pusē Jeronīms Krišpins Kiršenšteins bijis Lietuvas Lielkņazistes valsts kases pārvaldnieks, kura rezidence atradās te, Raudones pilī. Viņa pēctečiem gan tik spoži neklājās. Pils vairakkārt mainīja īpašniekus, viņu vidū bija arī Platons Zubovs, Katrīnas II favorīts, kurš 19. gadsimta nogalē uzturējās no galma tālajā 

Raudonē, bet viens no interesantākajiem pils īpašniekiem ir bijis portugāļu rakstnieks de Farija e Kastro, ar kuru apprecējās Raudones pils mantiniece Sofija, Platona Zubova pēctece. Viņu dēls Jozaps tiek uzskatīts par pēdējo pils īpašnieku – privātpersonu. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados pils nonāca izsolē un par to sāka rūpēties Lietuvas valsts. Pils cieta Otrā pasaules kara laikā, bet pēc kara pili atjaunoja un iekārtoja skolu, kas te darbojas arī tagad.

Līdz ar to, tūrisms gan nav pils prioritāte, tā dzīvo savu skolas dzīvi, bet tiek uzturēta labā kārtībā un arī apkārtne tiek sakopta. Ja mums palaimējas iekļūt pilī, tad kāpjam pils augstākajā tornī (33,5 m), jo no tā jumta paveras skaists skats uz Raudones ciema centru, Nemunu un pils parku!

Leģenda vēsta, ka parkā vēl nesen atradies ozols, kura paēnā esot pusdienojis Lietuvas valdnieks, Viļņas dibinātājs Ģedimins, šis ozols līdz šodienai gan nav saglabājies.

Īpaši krāšņi iespaidi nodrošināti, ja sanāk būt Raudones pilī tad, kad tur tiek svinēti ziedu svētki – mākslinieciskas ziedu kompozīcijas, mūzika, gadatirgus, vispārēja jautrība…

Panemunes pils ir ekstravagants pārsteigums! Tā ir visunikālākā no visām trim Nemunas piekrastes pilīm, un pat ja nebūtu abu pārējo piļu, vērts atbraukt uz šo reģionu, lai apciemotu vienu vienīgo – Panemunes – pili. Tās augstos, cilindriskos torņus mēs ieraugām jau no liela attāluma.

Pils uzraudzītājs un biļešu tirgotājs vienā personā 2009. gadā stāstīja, ka ir izstrādāts pils rekonstruēšanas projekts, kura īstenošanai tiek meklēts finansējums. Projekts paredzot iekārtot pilī kafejnīcu, konferenču centru un viesnīcu. 2010. gada maijā pils rekonstrukcija noritēja visai vērienīgi, tā kā jāsecina, finansējumu atrast izdevies.

2010. gads uzskatāms par Panemunes pils jubilejas gadu, jo, domājams, pils būvniecība pabeigta 1610. gadā (vēlāk gan pils pārbūvēta). Pili uzbūvēja ungāru izcelsmes aristokrāts un uzņēmējs Janušs Eperješs, bet par slavenākajiem pils īpašniekiem uzskata senu Žemaitijas novada dzimtu Gelgaudus. Viņu laikā pils tika dēvēta par Geldaudu pili. Antans Geldauds ir bijis viens no 1831. gada lietuviešu nacionālās sacelšanās militārajiem vadītājiem. Pēc tam, kad sacelšanās tika apspiesta un Gelgauds gājis bojā, pils kļuvusi par valsts varas atsavinātu cariskās Krievijas īpašumu, bet Geldaudu vārds nepalika pat tās nosaukumā. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados pils nonāca Lietuvas valsts pārziņā un, laika gaitā, kļuva par tādu mākslas darbu izstāžu zāli kā šodien.

Iepriecinošā pagātnes atdzīvošanās

Kauņas reģions lepojas arī ar Brīvdabas muzeju, kas atrodas pie jaunajiem Rumšišķiem. Daudzviet Eiropā brīvdabas muzeju veidošanās aizsākās 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, kad, attīstoties urbanizācijas tendencēm un strauji augot pilsētas iedzīvotāju skaitam, lauki kļuva par idealizētu vidi, kas saistījās ar “vecajiem, labajiem laikiem”, turklāt, veidojot brīvdabas muzejus, liela nozīme bija arī vēlmei neizmirst to, kā tad cilvēki senāk dzīvojuši. Te jāatceras, piemēram, Skansens Stokholmā, Maiheugenes brīvdabas muzejs Lilehammerē, Norvēģijā, arī mūsu pašu etnogrāfiskais brīvdabas muzejs Rīgā. Ar lietuviešu brīvdabas muzeju ir nedaudz savādāk – to izveidoja Kauņas HES ūdenskrātuves malā pēc tam, kad, uzbūvējot HESu un izveidojot tā ūdenskrātuvi, vecā Rumšišķu ciema apbūve palika zem ūdens. Lai arī Kauņas HES uzbūvēšana deva ne mazums pozitīva, un ne tikai elektroenerģiju vien, HESam izmainot Nemunas upi, Kauņu un apkārtni vairs sistemātiski neapdraud plūdi un HES ūdenskrātuve, saukta par Kauņas jūru, ir ļāvusi pilsētā attīstīties ūdenssporta un atpūtas industrijai, tomēr appludinātais ciems mudināja lietuviešus runāt par ekonomisku interešu vārdā īstenotu nesaudzību pret apkārtējo kultūrvidi un kā savdabīgu protestu Kauņas jūras malā izveidot brīvdabas muzeju. Atbilstoši tradicionālajai brīvdabas muzeja būtībai, tas ļauj ieraudzīt Lietuvu, kāda tā bijusi aizgājušajos gadsimtos: te griežas vējdzirnavu spāri, apskatāmas guļbaļķu mājas slīpiem jumtiem, pagalmos vīd aku vindas un iekārtojušies bišu stropi.

Muzejs aizņem ļoti plašu teritoriju un to veido piecas daļas – četras no tām veltītas katra savam Lietuvas novadam – Aukštaitijai, Suvalkijai, Dzūkijai un Žemaitijai – un ļauj izpētīt ikkatram novadam raksturīgās ēkas un to iekārtojumu. Veidojot muzeju, ēkas un interjera priekšmeti tika meklēti pa visiem novadiem, un kopumā te ir aptuveni 80 tūkstoši eksponātu.

Bet patlaban visinteresantākā muzeja daļa ir tieši piektā – pilsēta, jo tieši tur valda tā dzīvīgā atmosfēra, kas tik saistošus apmeklētājiem padara Ziemeļvalstu brīvdabas muzejus. Brīvdabas muzeja pilsētā varam ieraudzīt strādājam amatniekus un iegādāties viņu darinājumus, apmeklēt grāmatu veikaliņu un nopirkt kādu senlaicīgu skatu kartiņu vai grāmatu, paēst kādu lietuviešu ēdienu senatnīgā krodziņā, izstaigāt pilsētas centrālo laukumu, apmeklēt agrāko gadsimtu skolas ēku un baznīcu, respektīvi, patiešām izjust atmosfēru, kāda tā varēja būt nelielā Lietuvas apdzīvotajā vietā senākos laikos.

Pašā Lietuvas vidū, Ķēdaiņos

Daudziem ceļotājiem Ķēdaiņi saistās ar gigantiskiem mākslīgi veidotu pakalnu konusiem, kas slejas autostrādes malā, un uzrakstu “Kedainiai” ar norādi kaut kur prom no autoceļa. Bet ir vērts nesteigties šai pilsētai garām un to apskatīt, jo Ķēdaiņiem piemīt viss, kas nepieciešams, lai dāvātu patīkamus iespaidus viesiem. Gleznainas dabas ainavas pilsētai nodrošina pakalni un upes – Ķēdaiņi izveidojušies pie Ņevežas upes, kurā ietek Dotnuveles un Smilgas upītes. Ne mazāk pievilcīga par dabas ainavām ir Ķēdaiņu daudzveidīgā arhitektūra un vecpilsēta, kas tagad, 21. gadsimtā, ļauj ieraudzīt 16.-17. gadsimta tirgotāju pilsētas pasauli.

Turklāt mēdz sacīt, ka Ķēdaiņi atrodas pašā Lietuvas vidū, jo zinātnieku aprēķini liecina, netālu no pilsētas, Ruoščiai ciemā patiešām ir pats Lietuvas ģeogrāfiskais centrs. Ķēdaiņus ievērojamus padara arī tas, ka tā ir viena no vecākajām Lietuvas pilsētām, pirmo reiz minēta jau 1372. gadā.

Ķēdaiņu pievilcība visspilgtāk atklājas uz vecpilsētu raugoties no pakalna pie Sv. Jurģa baznīcas, kura tiek uzskatīta par vissenāko baznīcu visā pilsētā. Baznīca uzbūvēta jau 15. gadsimtā un tās gotiskajam veidolam arī mūsdienās piemīt sakrāla garīguma noskaņa. Bet teika vēsta – baznīca uzcelta tajā pašā vietā, kur pirmskristietības laikā atradusies lietuviešu svētvieta. Ja tic šai teikai, tad Ķēdaiņi bijis nozīmīgs lietuviešu sakrālais centrs jau ilgi pirms 1372. gada, bet pakalns, no kura vērojam vecpilsētu, ir vēsturiska kulta vieta.

Nonākot Ņevežas upes otrā krastā, mēs nokļūstam vecpilsētas ielu vijumos, to centrā atrodas Lielais Tirgus laukums, kurā labi pamanāms ir pilsētas Rātsnams, uzbūvēts jau 17. gadsimtā, renesanses stilā. Tas ir unikāls, jo tikai trijās Lietuvas pilsētās vēl šodien apskatāmi Rātsnami – Viļņā, Kauņā un te, Ķēdaiņos.

Ķēdaiņiem ir laimējies, jo līdz mūsdienām saglabājies daudz no pilsētas vēsturiskās apbūves un plānojuma, piemēram, vecpilsētā saglabājušies četri no kādreizējiem sešiem tirgus laukumiem. Tirgotāju un amatnieku pilsētas attīstības gaita noteikusi to, ka Ķēdaiņu vide vienmēr bijusi multikulturāla – lietuvieši, poļi, vācieši, skoti, ebreji, krievi un vēl citu nacionalitāšu iedzīvotāji ir veidojuši pilsētas raksturu. To apliecina arī dažādu konfesiju dievnami – katoļu, luterāņu, kalvinistu un pareizticīgo baznīcas, sinagogas un pat minarets.

Ķēdaiņu minarets ir vienīgais visā Lietuvā un, esot kļuvis par vienu no vispopulārākajiem apskates objektiem pilsētā. Par minareta uzbūvēšanas iemesliem vēsta dažādu nostāstu versijas. Neapstrīdams fakts ir tas, ka minaretu uzbūvēja ap 1880. gadu kāds krievu armijas ģenerālis, bet viņa rīcības motīvi joprojām ir noslēpums. Viena versija stāsta, ka ģenerālis minaretu būvējis vienkārši atmiņai par Austrumos pavadītiem gadiem, cita versija – par slepus pieņemtu islāmu, bet vēl trešā – ka minarets saistīts ar krievu-turku kara notikumiem, bet ceturtais nostāsts vēsta, ka ģenerālis licis uzbūvēt minaretu, jo kaislīgi iemīlējies skaistā turcietē, kura kopā ar viņu no Turcijas gan ieradusies Ķēdaiņos, tomēr nav gribējusi atteikties no savas reliģijas, bet ģenerālis vēlējies, lai iemīļotā justos te kā mājās; šim nostāstam savukārt ir divi nobeiguma varianti – laimīgais, ka turciete patiešām novērtējusi ģenerāļa pūliņus un viņi kopā Ķēdaiņos saskanīgi nodzīvojuši ilgus gadus, un traģiskais – ka Austrumu dāma tā arī nav varējusi pārvarēt ilgas pēc dzimtenes un izdarījusi pašnāvību, metoties lejā no vairāk nekā 30 m augstā minareta, bet tas saglabāts viņas piemiņai. Man, romantiskai optimistei, gribas ticēt, ka minarets saistīts ar mīlas stāsta laimīgo variantu, jo saprātīga sieviete iemīlētu vīrieti, kurš pierādījis, ka saprot viņas ticību, turklāt, pūlējies iegūt iemīļotās labvēlību, uzbūvējot minaretu - viņas reliģijas simbolu.

Bet pie sava interesantā nosaukuma Ķēdaiņu pilsēta esot tikusi, pateicoties tirgotājam Keidangenas, kurš te, Ņevežas piekrastē, izveidojis ciemu, bet ieradies viņš esot no mūsu zemes, Kurzemes novada.

Jādomā, ka Ķēdaiņi izvērtušies par populāru ceļotāju mērķi tikai pēdējo gadu laikā tāpēc, ka 20. gadsimta otrajā pusē forsētā ķīmiskā rūpniecība Ķēdaiņiem uzlika industriālas pilsētas zīmogu, un vizuālās pievilcības izkopšana gadu desmitiem nevarēja būt galvenā prioritāte. Pilsētvides sakārtošanai pavisam nesenā vēsturē ir saistība ar Lietuvas politisko dzīvi – kāds par ambiciozu dēvēts Lietuvas politiķis esot devis ievērojamu ieguldījumu Ķēdaiņu sakārtošanā, sekmējot to, ka senā tirgotāju pilsēta iegūst eiropeiskus vaibstus. Vai nu tas ir politiķa veikums, jeb arī vienkārši likumsakarīgas pārmaiņas, tomēr patiešām no 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigām, kad Ķēdaiņi šķita interesanta, tomēr pelēcīguma nomākta pilsēta, līdz šodienai, kad pilsēta izvērtusies par vienu no Lietuvas krāšņākajām vizītkartēm, paveikts daudz un kontrasts starp „bija” un „ir” – apbrīnojams. Pilsēta ilgā laika periodā attīstījusies arī kā pārtikas rūpniecības centrs un par tās apēdamo simbolu kļuvuši gurķi. Tāpēc te notiek ikgadējs gurķu festivāls, un Ķēdaiņus pat dēvē par Lietuvas gurķu galvaspilsētu.

Maģiskā šarma izbaudīšanai

Un tagad ir laiks doties uz Lietuvu, atvērt sirdi un ļauties saviļņojošu iespaidu un pozitīvu emociju bagātībai, gūt intelektuālas atklāsmes un apbrīnojamu enerģiju, smelties iedvesmu un dzīvesprieku, lieliski atpūsties un arī sastapt mūsu kaimiņus lietuviešus, ar kuriem saprasties patiešām ir vienkārši, gan valodu radniecīgā skanējuma, gan līdzīgās pieredzes dēļ, bet kuru nacionālais raksturs tomēr ir ļoti atšķirīgs un tieši tāpēc - interesants.

Viduslietuvas maģiskais šarms izjūtams gan apciemojot Nemunas ielejas pilis, gan apmeklējot Lietuvas četras galvaspilsētas, gan izvēloties apskatīt Kauņu un Ķēdaiņus.

Magda Riekstiņa

74007