Made in China

Šķiet, ka nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad pirmo reizi izkāpu no lidmašīnas Šanhajā - temperatūra ap +35˚C, neprātīgs gaisa mitrums un daudz, patiešām daudz cilvēku. Un, protams, Ķīnas smarža. Smarža, kura, katru reizi no jauna apciemojot šo valsti, liek man atcerēties to dienu. Un atgriezties atkal un atkal. Smarža, kura rodas sajaucoties Austrumķīnas jūras vējiem, rūpnīcu izplūdes gāzēm un medū ceptiem baklažāniem.

Kā jau sapratāt - šis būs ļoti personīgs stāsts. Jo Ķīna ir liela. Un tajā dzīvo daudz cilvēku. Bet tik un tā - katram tā ir sava...

Jau aptuveni 6 tūkstošus gadus viena no mūsdienu pasaules senākajām civilizācijām šajā nostūrī ir ne tikai mitinājusies, bet arī ietekmējusi cilvēces attīstības gaitu. Vistiešākajā veidā tas ir noticis ar dažādiem ķīniešu izgudrojumiem, kuriem priekšgalā soļo „lielais četrinieks" - papīrs, iespiešanas tehnika, kompass un šaujampulveris. Ironiskā kārtā pēdējais no tiem, lai gan mainījis pasaules militāro vēsturi un laupījis miljoniem dzīvību, tika netīši atklāts, meklējot zāles pret nemirstību...

Par spīti visam tam, dažādu apstākļu sakritību un Ķīnas iekšpolitisko procesu rezultātā pārējai pasaulei šī mītiskā lielvalsts bija apslēpta zīda plīvurā līdz pat 90-tajiem gadiem. Šeit paldies jāsaka vecajam vīram Denam Sjaopinam. Viņš gan arī nes politisko atbildību par bēdīgi slavenajiem 1989.gada notikumiem Tjaņaņmeņa laukumā, bet tas jau ir cits stāsts...

Tieši Sjaopina 70. gadu beigās ieviestās reformas un atvērtības politika arī aizsāka Ķīnas starptautisko invāziju. Vistiešāk tas, protams, izpaužas ekonomiski, jo pašlaik Ķīna pasaules tirgū ir ne tikai spēlētājs „ar lielo burtu", bet tā, kas diktē noteikumus. Šī spēlētāja rokās ir ļoti daudz kārtis...

Taču ne par to es vēlos jums pastāstīt. Nojaucot šo politisko „lielo mūri" un atverot savas robežas ārvalstu ceļotājiem, Ķīna ir atklājusi apskatei valsti, kura liek iemirdzēties jebkura ceļotāja acīm!

Apbrīnojama dabas bagātība un daudzveidība, kurā ir atrodama visu krāsu gamma. Monumentāli apskates objekti, kuri vēl joprojām uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes. Krāšņa kultūra, kuru bagātina vairāk kā 50 valstī sastopamās minoritātes. Pārsteidzoša virtuve, kurā savs mīļākais ēdiens atradīsies ikvienam gardēdim.

Rezultāts - nozares profesionāļi paredz, ka līdz 2020. gadam Ķīna kļūs par pasaules vadošo tūrisma galamērķi. Tas ir balstīts tikai uz pašlaik izstrādātajiem maršrutiem, kuros aplūkotas tiek slavenākās šīs valsts vietas. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa no visām iespējām un brīnumiem, kurus var apskatīt, apceļojot šo pārsteidzošo zemi. Par patiesajiem apmēriem liecina pāris manis satiktie ceļotāji, kuri Ķīnas apskatei ir atvēlējuši gadu no savas dzīves...

Tāpēc pirmais ieteikums, dodoties uz šo valsti, ir nolikt malā stereotipu, ka Ķīna ir tāda vieta, kur ļoti daudzi mazi dzelteni cilvēciņi ražo lētas plastmasas rotaļlietas. Ar bambusa cepurēm galvā. Un suņa gaļu starp zobiem.

Protams, visos šajos stereotipos ir zināma daļa patiesības. Galvenokārt, jo katra otrā prece jūsu mājās jau ir MADE IN CHINA! Vismaz daļa no tām, kas marķētas ar citu ražotājvalstu birkām, tāpat savu ceļu ir uzsākušas kādā no Ķīnas Tautas Republikas nostūriem. Tas tomēr būtu nepieklājīgi sekls skatījums uz šo vareno nāciju!

Ražošana pārsvarā notiek ārpus pilsētām, un par tās mērogiem mēs varam tikai spriest, jo ārzemnieki uz to noraugās galvenokārt ar nefrīt-zaļām brillēm. Tas nav tas, ko mēs braucam redzēt. Tas nav arī tas, ko Ķīnas valdība mums grib rādīt. Bet runā, ka liela daļa ķīniešu savu dzīvi pavada, neizejot no rūpnīcas, turpat arī mitinoties, apprecoties un laižot pasaulē pēcnācējus. Nākamos šīs rūpnīcas strādniekus..

Uz visa šī fona lielpilsētās notiek ikdienas cīņa par ātrāk, tālāk, augstāk. Līdere šajā sarakstā, protams, ir Šanhaja ar pirmā plāna lomu pasaules biznesa teātrī. Patiesībā, vārds pilsēta skan pārāk pieticīgi. Metropole. Megapole. Valsts valstī. Jo attīstība šeit notiek ne ar mēnešiem, bet dienām. Un ikvienam ir bail nokavēt.

Ko vien vērts ir skats uz Šanhajas jauno krastu - Pu Dong, kur 20 gadu laikā purva vietā ir tapis augstceltņu rajons, kas atgādina filmas par nākotni (un tās tik tiešām šeit ir uzņemtas!). Tieši šeit ir sastopama lielākā debesskrāpju koncentrācija pasaulē. Tam visam pa vidu pāris no planētas augstākajām būvēm, kuras liks pavērties jūsu mutēm, gan skatoties uz šīm megakonstrukcijām no apakšas, gan uzbraucot uz kādu no skatu laukumiem.

Citas Ķīnas pilsētas ar to absolūti nedomā samierināties un strauji min Šanhajai uz soļiem, jo valsts nozīmes pilsētas statuss un pietiekami neatkarīga pašvaldība šo procesu padara par atklātu konkurenci.

Ar Šanhajas apskati gan parasti beidzas letiņu ceļotāju maršruts caur Ķīnu, jo, kā jau viena no pasaules vadošajām metropolēm, tā ir pelnījusi savu stāstu, savu ceļojumu. Mēs tikai ar vieglu smaidu un bērnišķīgu sajūsmu izskrienam tai cauri un jau ar 22.gs. sajūtām uzsākam ceļu mājup...

Taču aizsākas šis ceļš rīsu lauka otrā galā, citā laikā un citā pasaulē - Pekinā. Pilsētā, kur, kā dzied Ūdrītis, esot auksti. Jo Kultūras revolūcijas laikā šeit tik tiešām „nosala" daudzi. Lai gan negribīgi, Pekina pamazām sāk atsilt un kārpīties ārā no sava pagātnes purva. Rezultāts - megapole, līdzīga pūķim no senajām teikām. Daudzas galvas, dažādas sejas. Tomēr viss tāpat nonāk vienā vēderā. Šis vēl joprojām ir valsts politiskais centrs, un šī politika vēl joprojām ir skarba. Brīžiem pat ļoti. Taču saukt šo valsti par totalitāru, būtu nepareizi. Arī komunisma zīmogs ir pārāk neskaidrs. Tāpēc es ieteiktu īpaši nekoncentrēties uz dažādu terminu piemeklēšanu un štampu uzspiešanu. Šī ir valsts, kura jau vairākus tūkstošus gadu ir dzīvojusi pēc pavisam cita sabiedrības uzbūves un pārvaldes modeļa. Valdošās elites autoritātei tajā ir milzīga loma. Stingrās rokas princips tajā nevienam nav svešs. Iespējams, lai cik nepopulārs es pašlaik izklausīšos, varbūt tā arī ir labāk. Katrā ziņā, iepazīstot šo valsti, tās sistēmu un cilvēkus, rodas pārāk daudz bet un jo, lai kaut ko viennozīmīgi atzītu par nepareizu.

Latviešiem vienmēr ir interesējis, kura no pilsētām- Pekina vai Beižina (Beidzina)- ir smukāka un kuru būtu vērts apmeklēt... Tad nu nākas skaidrot, ka pietiks braukt tikai uz vienu, jo mūsu bāleliņi, piespiedu un brīvprātīgo kārtā, lēkādami no viena (krievu) valodas vilciena nākamajā (angļu), ir dzimtajā mēlē ieviesuši veselus divus nosaukumus Ķīnas galvaspilsētai, turklāt ar dažādām apakšversijām. Par to, kurš tad nu būtu pareizāks, lai strīdas valodnieki, bet runāt ļausim faktiem - paši ķīnieši savu varas sēdekli dēvē par Bei Jing, kas nozīmē „ziemeļu galvaspilsēta". Nosaukums, kā jau visām vietām un lietām šajā valodā, ir ļoti trāpīgs un racionāls, jo brīdī, kad Čingishana mazdēls Khubilai Khans dibināja šo pilsētu, tā bija tikai viena no impērijas varas mekām. Tā, kas atradās Ziemeļos.

Mūsdienās par Pekinu mēs droši varam runāt divos laikos - pirms un pēc Olimpiskajām spēlēm. Pirmkārt, jau kraso vizuālo pārmaiņu dēļ, jo pilsētai ne vien tika uzklāts vakara grims, bet arī uztaisīta krievu estrādes zvaigznes cienīga plastiskā operācija. Ar Pekinas Olimpiskajām spēlēm 2008.gadā Ķīna par sevi atkal atgādināja visai pasaulei. Skaļi un pārliecinoši! Nosodāma vai apbrīnojama, taču šāda cilvēkresursu izmantošana, gan gatavojieties šim vērienīgajam notikumam, gan tā laikā, ir spilgts piemērs šai lielvarai un tās dzīves veidam.

Tāpēc par spīti visiem cilvēktiesību aizstāvju un citu aktīvistu protestiem Olimpiskās spēlēs Pekinā notika. Un par to liecina divi vareni stāvi pilsētas siluetā - Putna ligzda un Ūdens kubs. Abas Olimpiskās būves var uzskatīt par patiesi veiksmīgiem modernās arhitektūras piemēriem un to apmeklējums, īpaši sporta faniem, izsauc patiesu sajūsmu.

Sajūtu un apskates objektu klāsts Pekinā un tās apkaimē vien ir vesela ceļojuma cienīgs. Dažos no tiem nākas pavadīt veselu pēcpusdienu. Tam par iemeslu nav tikai milzīgās ļaužu masas, bet gan katras vietas varenais mērogs, aizraujošās leģendas un elpu aizraujošie skati. Piemēram, Vasaras pils. Imperatora rezidence, kur mākslīgi izveidota ezera krastā pēdējā imperatora PuYi vecmāmiņa CiXi notrieca visu valsts militāro budžetu. Tas arī bija viens no iemesliem Impērijas krišanai, un iepriekšminētā dāma šajos procesos spēlēja milzīgu lomu.

Protams, Aizliegtā pilsēta. Šīs vietas apmeklējums būs īsts saldais ēdiens visām daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras aizrautīgi lasa dažādus romānus par imperatoru galma aizkulisēm, einuhu neģēlībām un konkubīņu viltībām. Tāpat arī kino faniem tā ir iespēja ieraudzīt vietu, kur Bertoluči uzņēma savu meistardarbu "Pēdējais Imperators".

Taču, šķiet, ka viena no pirmajām lietām, kas nāk prātā, piesaucot Ķīnu, ir viens no spilgtākajiem šīs valsts simboliem - Lielais mūris. Vairums pat nezina, ka tas (jeb pareizāk sakot, daļa no tā) atrodas tieši Pekinas tuvumā. Taču Lielais Ķīnas mūris arī mums ir tikpat zināms vārdu salikums kā Šķēles zelta pods un Lemberga hūte. Negribu tērēt jūsu laiku, lai atstāstītu šī objekta apbrīnojamo vēsturi. Manuprāt, tā būtu vienkārši liekvārdība, jo šis savā būtībā ir tūrisma zīmols, kurš neprasa komentārus. Vien piebildīšu, ka gan jau ļaudis zināja, ko dara, kad iekļāva Lielo Ķīnas mūri 7 mūsdienu pasaules brīnumu sarakstā.

Tomēr ne jau tikai Lielais Ķīnas mūris vienīgais var lepoties ar „brīnuma" piespraudi pie frakas. Ķīnā tādu netrūkst! Pat vēl vairāk - tie seko ik uz stūra.

Lai nokļūtu no Pekinas uz Xian (Siaņa), atliek vien pavadīt nakti vietējā vilcienā (kas reizēm izvēršas par veselu piedzīvojumu, ja vilciena kupeju nākas dalīt ar ķīniešiem...).

Par Xian kādreizējo varenību liecina vien senais mūris pašā pilsētas sirdī un pāris vēsturiskas pagodas. Mūsdienās tā ir tipiska Ķīnas vidusmēra pilsēta ar aptuveni 8 miljoniem iedzīvotāju. Tieši šeit reiz atradās pasaules lielākā pilsēta, un droši varam apgalvot - arī viena no pirmajām metropolēm. Paskaidrojumam atliek tikai pieminēt divus vārdus - Zīda ceļš.

Lai līdz galam sajustu senatnes varenību un manis jau pieminētos brīnumus, nāksies doties nedaudz ārpus pilsētas. Jo tieši tur 37 gadus atpakaļ vietējie zemnieki, rokot aku, uzdūrās veidojumam, kas izrādījās māla figūras galva. Diez vai viņi tobrīd apjauta, ka ir veikuši vienu no 20.gadsimta svarīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem, kuru mūsdienās pazīst ar vārdu- Terakotas armija. Nogulējuši zem zemes vairāk nekā 2000 gadu, terakotas karavīri nu ir atgriezušies virszemē. Savu funkciju - aizsargāt Ķīnas apvienotāju un pirmo imperatoru Qin ShiHuang Di - tie pilda vēl šodien. Kamēr terakotas armija iznes visu smagumu uz saviem pleciem un apmierina tūristu baru interesi, pats imperators mierīgi dus savās netālu esošajās kapenēs. Paskaidrot? Mēs, protams, varam brīnīties par milzīgu daudzumu ar apbrīnojamu precizitāti izgatavotu māla figūru. Tomēr īstais pārsteigums seko, parakājoties dziļāk un uzzinot, ka redzamais ir tikai daļa no milzīga, vairākus kvadrātkilometrus liela kapeņu kompleksa,- savdabīgas nekropoles. Tāpēc lielākie un varenākie atklājumi, visticamāk, vēl joprojām ir pārklāti ar simtiem tonnu Shaanxi provinces smilšainās grunts. Tikšanās ar Ķīnas pirmo imperatoru mums būs jāatliek. Taču kas zina, varbūt jums paveiksies ieraudzīt vaigā pašu Yang Xinman - vienu no zemniekiem, kurš uzdūrās šim atradumam. Viņš tur laiku pa laikam tiek uzaicināts/izlikts apskatei, gluži kā viens no kaujiniekiem. Tautai taču jāzina savi varoņi!

Arī paši ķīnieši ir iecienījuši apmeklēt savas vēstures liecību spilgtākos eksemplārus. Visbiežāk gan tas notiek tikai vienreiz mūžā, ļoti korektās senjoru kopiņās. Tā sacīt - izpilda pilsoņa pienākumu. Daudz labprātāk viņi dodas pie dabas, piemēram, iet kalnos. Ko darām mēs? Sekojam viņiem! Īsts deserts ne tikai dabas draugiem, bet jebkuram kārtīgam ceļotājam ir viena no dižajām Ķīnas virsotnēm - Hua kalna - apmeklējums. Lai gan par kalnu trūkumu šī valsts sūdzēties nevar ( īpaši ja pieņemam, ka vismaz ģeopolitiski Tibeta ir daļa no Ķīnas Tautas Republikas), daži no tiem, kā teica Orvels, ir vienlīdzīgāki par pārējiem. Jau no sen seniem laikiem Ķīnā ir izveidojusies īpaša kalnu grupēšanas sistēma. Balstoties uz to atrašanās vietu, leģendām un vēsturiskajiem notikumiem, tika noteikti vērtīgākie eksemplāri. Nu ikvienam ir skaidri zināms, kuri ir pieci Dižie un kuri četri Svētie kalni.

Hua Shan ar lepnumu gozējas dižo kalnu sarakstā. Tieši tāda - Dižais - ir viena no kalna nosaukumu versijām. Es gan labprātāk turos pie tulkojuma „Ziedu kalns". Te gan nāksies sagraut jūsu ilūziju, ka virsotnē gaidīs Alpu pļavas un skanēs „Ēdelveiss". Skati, kas paveras šeit, krasi atšķiras no visa Eiropā redzētā. Gribētos lietot vārdu - majestātiski! Pati nosaukuma izcelsme un salīdzinājums ar puķēm ir balstīts uz paša kalna piecu virsotņu izkārtojumu - ziedlapiņas formā.

Šeit man jābrīdina Ēriki un visi pārējie kungi, ka Lāsmiņas lūgumam uznest jūs kalnā šoreiz labāk atteikt. Lai gan augstākais punkts ir tikai 2155 metrus augsts, kas nebūt nav alpīnisma cienīgs cipars, ceļš uz kādu no piecām Hua Shan virsotnēm var būt kārtīgs pārbaudījums! Ja arī virsotņu iekarošana nav jūsu aicinājums, tad satraukumam nav pamata, jo funikulieris vienmēr ir savā vietā. Hua kalna skati noteikti liks piesēst uz kādas no kalna korītēm, lai pabaudītu Ķīnas dabas varenību un dažādību.

Ja no sen seniem laikiem kalni ir spēlējuši lielu lomu ķīniešu filozofijā un visās ar to saistītajās mākslas jomās. Ja vēl kalna pakājē plūst upe vai virmo ezers, tad ko gan vēl var vēlēties? Tieši šāds vārdu salikums "you shan, you shui" tiek uztverts ne tikai kā ainavas raksturojums, bet kā sava veida pilnības apzīmējums.

Kā jau minēju, tieši Hua kalna pakājē katrs varēs sajusties kā kārtīgs ceļotājs, jo baltie „lieldeguņi" te ierodas vien retumis. Kur nu vēl grupās! Vismaz pirmajās apmeklējuma reizēs vietējo fotoaparātu objektīvi vairāk tika fokusēti uz mūsu, nevis kalnu pusi. Kā pierādījums baltā cilvēka retajai vizītei bija neziņas pilnā reakcija vietējā viesnīcā uz lūgumu atnest dakšiņu. Pirmajos kalna apmeklējumos nācās iztikt tikai ar trim dakšiņām, kuras, šķiet, bija vienīgās visā apkaimē. Turpretī tagad jau mūs sagaida spīdošs galda piederumu komplekts.

Arī latvietis ir gājis līdzi laikam, un ar kociņiem apietas tikpat veikli kā ar izkapti. Es savu eksāmenu ķīniešu draugu priekšā izturēju, kad ar irbulīšiem varēju noturēt vietējā QingDao alus pudeli. Arī rīsu graudu uzlasīšana pa vienam vairs nesagādāja problēmas.

Katrā ziņā sauciet tos, kā gribiet - kociņi vai irbulīši, bet ēšana ar tiem, manuprāt, ir nevis tehniska darbība, bet obligāts nosacījums, iepazīstot Ķīnu. Vietējie ēdieni garšo pavisam savādāk !

Ķīniešu virtuve būtu pelnījusi atsevišķu rakstu un pat grāmatu. Nav daudzas tautas, kuru nacionālā virtuve būtu tik spilgts zīmols pasaules kulinārijā. Taču tajā pat laikā apgalvot, ka jums garšo Ķīnas virtuve, ir tikpat absurdi un bezjēdzīgi, kā pateikt, ka jūs esat Eiropas ēdienu cienītājs. Gan klimatisko, gan etnisko atšķirību dēļ vietējā gastronomijas pasaule ir ļoti dažāda un atšķirīga. Tas ir manāms un izgaršojams, gan mainot provinces, gan pilsētas, gan restorānus.

Asa, salda, skāba, rūgta un sāļa - tās ir piecas galvenās garšas, kuras dominē vietējā virtuvē. Tieši šo elementu veiksmīga kombinācija, ir tas, kas piešķir ķīniešu maltītei tās unikālo smeķi. Katrā ziņā, atšķirībā no pāris citu tautu nacionālajām virtuvēm, Ķīnā latvieši ir gana labi paēduši un slavēt slavē katru maltīti. Arī mūs vēderiem nav pārlieku grūti sadzīvot ar vietējiem kulinārijas veikumiem. Tas gan attiecas uz lielajām pilsētām un tūristu grupām pielāgotajiem restorāniem. Jo iemaldoties kādā šķērsielas ēstuvē, jūs varat nobaudīt "Baiļu faktora" cienīgus gardumus. Neiedziļināšos detaļās, vien atgādināšu ķīniešu prātojumu - ēst var visu, kas ir gaisā, izņemot lidmašīnas; visu, kas ir uz zemes, izņemot auto; visu, kas ir ūdenī, izņemot zemūdenes. Galu galā visu, kas ir zooloģiskajā dārzā, izņemot naktssargu Wongu...

Šādi pretstati Ķīnā nav nekas neparasts. Pareizāk sakot, visa Ķīna ir viens liels pretstats. Jo, kā jau minēju raksta sākumā, tik milzīgā un dažādā valstī nekas nav viennozīmīgi. Tāpēc, atgriežoties pie Hua kalna, kurā baltais cilvēks ir rets viesis, jāatgādina, ka šajā valstī ir vietas, kur mūsu ādas krāsa izsauktu tādu pašu šoku, kā viesi no kosmosa 1947. gadā Rozvelā.

Pilnīgs pretstats tam ir slavenais kruīzs pa Jandzi upi, kurš, jāatzīst, ir visai tūristīgs pasākums. Milzīgas masas ar padzīvojušiem lielās Rietumu nācijas pārstāvjiem okupē kuģus un trīs dienas laižas lejup pa Jandzi. Tas, protams, nav nekas pārmetams vai nosodāms. Viens no galvenajiem iemesliem šīs vietas popularitātei, atšķirībā no manis iepriekš minētās, ir daudz atvieglotāka loģistika un mazāk iespringuma. Šī vienkārši ir cita veida atpūta. Taču ne mazāk iespaidīga. Galu galā iespēja nošaut trīs zvirbuļus ar vienu bultu. Iemest aci Ķīnas lielākajā pilsētā Chongqing ar vairāk kā 30 miljoniem iedzīvotāju, novērtēt vienu no Ķīnas 21.gs. brīnumiem, pasaulē lielāko hidroelektrostacijas projektu, un, protams, izbaudīt slavenās trīs aizas un caur tām plūstošo Chang Jiang jeb Jandzi upi. Ja vien laika apstākļi to atļauj, jūsu skatam paveras neaprakstāms dabas skaistums un varenība. Viens no šiem skatiem, starp citu, ir redzams uz 10 juaņu naudaszīmes.

Sākas šis brauciens vienā no pasaules lielākajām pilsētām ChongQing, bet pa ceļam sanāk apskatīt arī Ķīnas mērogam netipiski mazus ciematus, no kuriem dažiem sanāk braukt pāri vārda tiešākajā nozīmē. Pretrunīgi vērtētā, taču viennozīmīgi unikālā Jandzi dambja būvniecības rezultātā tika appludināti vairāki desmiti apdzīvotu vietu, un vairāk kā miljonam vietējo iedzīvotāju nācās piespiedu kārtā mainīt dzīvesvietu.

Laikam jau nebūšu oriģināls, sakot, ka tieši šajos ciematos un mazajās pilsētās var sajust to, ko reizēm aprij lielpilsētas kņada. Šeit gan paskaidrojot, ko mēs saprotam ar vārdu "mazpilsēta" Ķīnas kontekstā, jo 5 -10 miljoni iedzīvotāju ir kā ekvivalents mūsu Valmierai...

Vairums no tām vilina tieši ar saviem centieniem saglabāt vēsturisko sajūtu un dažām par spīti 21.gs. spēles noteikumiem un dažādām -ācijām tas izdodas apbrīnojami labi. Vispopulārākā šajā sarakstā ir par Ķīnas Venēciju dēvētā SuZhou (Sudžo). Lai gan Jiangsu provincē ir vairākas lielākas un mazākas „ūdens pilsētas", šī jau no seniem laikiem ir vilinājusi slavenus māksliniekus un rakstniekus ar savu īpašo atmosfēru. Tiem, līdzīgi kā pie mums Jūrmalā, kā apendikss līdzi nāk arī turīgi ļaudis ar greznām villām. Tāpēc mūsdienās Sudžo ir slavena arī ar saviem brīnišķīgajiem dārziem, kas bija jebkuras privātmājas galvenā daļa.

Es nevaru nepiekrist dižajam pasaules (tostarp Ķīnas) apceļotājam Marko Polo, kurš reiz ir teicis, ka „ja debesīs ir paradīze, tad uz zemes ir SuZhou un HangZhou". Nezinu, ko par to teiktu pats debesu sargs Sv. Pēteris, bet domāju, ka arī viņam patiktu pastaigas pa šīs pilsētas lukturu apspīdētajām kanālmalām.

Visticamāk viņam patiktu arī Shaolin klostera un Longmen alu apmeklējums Domāju, ka arī Jūs, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības un piederības, šīs vietas uzrunātu. Jo enerģētiski spēcīga vieta jau nemainās, vienalga vai saukta par Šaoliņ vai Kombuļiem, vienalga, vai tajā pielūdz Budu vai Starptautisko Valūtas Fondu. Beigu beigās, ja ar garīguma meklēšanu Ķīnas brauciena laikā Jūs neplānojat aizrauties, tad vienmēr ir interesanti redzēt, kā cilvēks pārvar savu spēju robežas, liekot lietā „gong fu" jeb prasmes. Tad nu ir jādodas uz mītisko un mistisko Šaoliņ klosteri. Tas ir kas daudz vairāk par lustīgu lēkāšanu Chen Gangsheng (Džekija Čana īstais vārds) stilā.

Lai gan 21.gadsimta komercija ir aprijusi arī daļu Šaoliņ burvības, un vairums mazo censoņu, kuru tūkstošus(!) var redzēt cītīgi trenējamies visā Šaoliņ klostera apkārtnē, šeit ir atsūtīti, lai realizētu vecāku cerības par spīdošu filmu zvaigznes karjeru.

Tomēr, ja mēs pieveram acis uz šo seklumu, suvenīru kalendāriem ar Putina vizītes attēliem un solīdo ieejas maksu pašā klostera teritorijā, tad mēs vēl joprojām varam ieraudzīt kaut ko mūsu racionālajam saprātam neizskaidrojamu. Jo argumenti, ka jūs nevarat ar galvu salauzt tērauda stieni, ir balstīti tikai uz mūsu izglītības sistēmu un pragmātisko pieeju dzīvei kopumā. Iedomājieties situāciju, ja jūs no bērnības būtu audzināts, ka šāda stieņu laušana ir tikpat normāla (un iespējama!) darbība kā malkas skaldīšana. Ja vārdi :„Tas nav izdarāms!" būtu pēdējais, kas jums ienāktu prātā. Ja robežas starp iespējamo un neiespējamo slēptos tikai jūsu galvā. Tieši tāpēc es ar apbrīnu un cieņu apmeklēju šo vietu. Jo runa nav par „dullajiem ķīniešiem" vai cirka cienīgiem trikiem. Runa ir par savu spēju apzināšanu. Par sevis pārvarēšanu.

Tas pats savā veidā attiecas uz pieņēmumu, ka ķīniešu valodu ir gandrīz neiespējami iemācīties. Kurš gan var atcerēties visus tos ķeburus! Vispār jau ķīniešu valoda ir atsevišķs temats, kuru iespējams labāk nemaz neuzsākt, kā nekā- gandrīz 50 000 iemeslu. Jo tieši tik daudz pavisam kopā ir ķīniešu valodas hieroglifu jeb ķīnzīmju, kā mīļi pieņemts teikt mūsu galā. Kāda tad ir šī valoda? Gribētos teikt - sarežģīta kā „ķīniešu ābece", bet nedrīkst... Pirmkārt, jo ķīniešiem ābeces nemaz nav! Otrkārt- ikdienas saziņai un laikraksta „Diena" analoga „Rénmín Rìbào" pārlapošanai pilnībā pietiek ar „nieka" 5 000 ķīnzīmēm. Jā - ar Rénmín Rìbào es domāju to pašu CK un komunistiskās partijas kontrolēto laikrakstu, kuru pie mums amizanti dēvē par „žemiņ žibao"... Šeit gan bez pārmetumiem, jo burtu „r" ķīnieši tik tiešām izrunā līdzīgi kā mūsu „ž".

Šobrīd katrs trešais no Jums kā jau kārtīgs e-gadsimta iemītnieks noteikti ir aizdomājies par to, kā viņi visus tos n-tos tūkstošus ķeburu ievieto un, kas vēl svarīgāk, vēlāk arī atrod datora klaviatūrā!? Neuztraucieties, tam netiek izmantota atsevišķa siena vai istaba. Viņi gluži tāpat kā mēs izmanto standarta datora klaviatūru, bet talkā tiek saukta pin yin sistēma, kas nozīmē ne ko citu, kā pielāgošanos latīņu alfabētam jeb sava veida fonētiskajam tulkam.

Taču kas tur bija ar to Bābeles torni?! Laikam jau visiem runāt vienā mēlē tomēr nav paredzēts, un agrāk vai vēlāk ir jārodas kādam pārpratumam. Šajā gadījumā tas saucas „chinglish". Chinglish varētu dēvēt par savdabīgu kultūras fenomenu, kas rodas, cenšoties saprasties divām valodām ar pilnīgi dažādu skanējumu un uzbūvi, kā arī reizēm pārāk burtiski tulkojot lietas. Rezultāts ir pat ļoti amizants, jo uzraksta „Uzmanīgi - nepaslīdiet!" vietā jums tiek norādīts „Slīdiet uzmanīgi!", bet uz miskastes ir skaidri un gaiši rakstīts „Ļauniem atkritumiem!". Vai arī vienkārši uzraksts „Good Gsught!" uz jūsu naktsgaldiņa viesnīcā. Ar to jums vēlas pateikt: „Ar labunakti!"...

Tas ir vēl viens iemesls apmeklēt Ķīnu. Ne tikai, lai redzētu brīnišķīgus dabas skatus, piedzīvotu neaizmirstamus kontrastus un izbaudītu lielisku virtuvi. Bet arī lai saprastu, cik mēs esam dažādi un cik tas ir lieliski. Jo, galu galā, tieši tāpēc jau mēs ceļojam- lai mācītos, nevis lai mācītu!

Vienu lietu mēs varam iemācīties jau šodien. Lai gan vairāku valodnieku apstrīdēts, tomēr valda pieņēmums, ka ķīniešu valodā vārds krīze (wei ji) veidojas no diviem terminiem: Briesmas! un Iespēja!



Edgars Kuzmans


Impro Ceļojumi - Made in China

Made in China

Šķiet, ka nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad pirmo reizi izkāpu no lidmašīnas Šanhajā - temperatūra ap +35˚C, neprātīgs gaisa mitrums un daudz, patiešām daudz cilvēku. Un, protams, Ķīnas smarža. Smarža, kura, katru reizi no jauna apciemojot šo valsti, liek man atcerēties to dienu. Un atgriezties atkal un atkal. Smarža, kura rodas sajaucoties Austrumķīnas jūras vējiem, rūpnīcu izplūdes gāzēm un medū ceptiem baklažāniem.

Kā jau sapratāt - šis būs ļoti personīgs stāsts. Jo Ķīna ir liela. Un tajā dzīvo daudz cilvēku. Bet tik un tā - katram tā ir sava...

Jau aptuveni 6 tūkstošus gadus viena no mūsdienu pasaules senākajām civilizācijām šajā nostūrī ir ne tikai mitinājusies, bet arī ietekmējusi cilvēces attīstības gaitu. Vistiešākajā veidā tas ir noticis ar dažādiem ķīniešu izgudrojumiem, kuriem priekšgalā soļo „lielais četrinieks" - papīrs, iespiešanas tehnika, kompass un šaujampulveris. Ironiskā kārtā pēdējais no tiem, lai gan mainījis pasaules militāro vēsturi un laupījis miljoniem dzīvību, tika netīši atklāts, meklējot zāles pret nemirstību...

Par spīti visam tam, dažādu apstākļu sakritību un Ķīnas iekšpolitisko procesu rezultātā pārējai pasaulei šī mītiskā lielvalsts bija apslēpta zīda plīvurā līdz pat 90-tajiem gadiem. Šeit paldies jāsaka vecajam vīram Denam Sjaopinam. Viņš gan arī nes politisko atbildību par bēdīgi slavenajiem 1989.gada notikumiem Tjaņaņmeņa laukumā, bet tas jau ir cits stāsts...

Tieši Sjaopina 70. gadu beigās ieviestās reformas un atvērtības politika arī aizsāka Ķīnas starptautisko invāziju. Vistiešāk tas, protams, izpaužas ekonomiski, jo pašlaik Ķīna pasaules tirgū ir ne tikai spēlētājs „ar lielo burtu", bet tā, kas diktē noteikumus. Šī spēlētāja rokās ir ļoti daudz kārtis...

Taču ne par to es vēlos jums pastāstīt. Nojaucot šo politisko „lielo mūri" un atverot savas robežas ārvalstu ceļotājiem, Ķīna ir atklājusi apskatei valsti, kura liek iemirdzēties jebkura ceļotāja acīm!

Apbrīnojama dabas bagātība un daudzveidība, kurā ir atrodama visu krāsu gamma. Monumentāli apskates objekti, kuri vēl joprojām uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes. Krāšņa kultūra, kuru bagātina vairāk kā 50 valstī sastopamās minoritātes. Pārsteidzoša virtuve, kurā savs mīļākais ēdiens atradīsies ikvienam gardēdim.

Rezultāts - nozares profesionāļi paredz, ka līdz 2020. gadam Ķīna kļūs par pasaules vadošo tūrisma galamērķi. Tas ir balstīts tikai uz pašlaik izstrādātajiem maršrutiem, kuros aplūkotas tiek slavenākās šīs valsts vietas. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa no visām iespējām un brīnumiem, kurus var apskatīt, apceļojot šo pārsteidzošo zemi. Par patiesajiem apmēriem liecina pāris manis satiktie ceļotāji, kuri Ķīnas apskatei ir atvēlējuši gadu no savas dzīves...

Tāpēc pirmais ieteikums, dodoties uz šo valsti, ir nolikt malā stereotipu, ka Ķīna ir tāda vieta, kur ļoti daudzi mazi dzelteni cilvēciņi ražo lētas plastmasas rotaļlietas. Ar bambusa cepurēm galvā. Un suņa gaļu starp zobiem.

Protams, visos šajos stereotipos ir zināma daļa patiesības. Galvenokārt, jo katra otrā prece jūsu mājās jau ir MADE IN CHINA! Vismaz daļa no tām, kas marķētas ar citu ražotājvalstu birkām, tāpat savu ceļu ir uzsākušas kādā no Ķīnas Tautas Republikas nostūriem. Tas tomēr būtu nepieklājīgi sekls skatījums uz šo vareno nāciju!

Ražošana pārsvarā notiek ārpus pilsētām, un par tās mērogiem mēs varam tikai spriest, jo ārzemnieki uz to noraugās galvenokārt ar nefrīt-zaļām brillēm. Tas nav tas, ko mēs braucam redzēt. Tas nav arī tas, ko Ķīnas valdība mums grib rādīt. Bet runā, ka liela daļa ķīniešu savu dzīvi pavada, neizejot no rūpnīcas, turpat arī mitinoties, apprecoties un laižot pasaulē pēcnācējus. Nākamos šīs rūpnīcas strādniekus..

Uz visa šī fona lielpilsētās notiek ikdienas cīņa par ātrāk, tālāk, augstāk. Līdere šajā sarakstā, protams, ir Šanhaja ar pirmā plāna lomu pasaules biznesa teātrī. Patiesībā, vārds pilsēta skan pārāk pieticīgi. Metropole. Megapole. Valsts valstī. Jo attīstība šeit notiek ne ar mēnešiem, bet dienām. Un ikvienam ir bail nokavēt.

Ko vien vērts ir skats uz Šanhajas jauno krastu - Pu Dong, kur 20 gadu laikā purva vietā ir tapis augstceltņu rajons, kas atgādina filmas par nākotni (un tās tik tiešām šeit ir uzņemtas!). Tieši šeit ir sastopama lielākā debesskrāpju koncentrācija pasaulē. Tam visam pa vidu pāris no planētas augstākajām būvēm, kuras liks pavērties jūsu mutēm, gan skatoties uz šīm megakonstrukcijām no apakšas, gan uzbraucot uz kādu no skatu laukumiem.

Citas Ķīnas pilsētas ar to absolūti nedomā samierināties un strauji min Šanhajai uz soļiem, jo valsts nozīmes pilsētas statuss un pietiekami neatkarīga pašvaldība šo procesu padara par atklātu konkurenci.

Ar Šanhajas apskati gan parasti beidzas letiņu ceļotāju maršruts caur Ķīnu, jo, kā jau viena no pasaules vadošajām metropolēm, tā ir pelnījusi savu stāstu, savu ceļojumu. Mēs tikai ar vieglu smaidu un bērnišķīgu sajūsmu izskrienam tai cauri un jau ar 22.gs. sajūtām uzsākam ceļu mājup...

Taču aizsākas šis ceļš rīsu lauka otrā galā, citā laikā un citā pasaulē - Pekinā. Pilsētā, kur, kā dzied Ūdrītis, esot auksti. Jo Kultūras revolūcijas laikā šeit tik tiešām „nosala" daudzi. Lai gan negribīgi, Pekina pamazām sāk atsilt un kārpīties ārā no sava pagātnes purva. Rezultāts - megapole, līdzīga pūķim no senajām teikām. Daudzas galvas, dažādas sejas. Tomēr viss tāpat nonāk vienā vēderā. Šis vēl joprojām ir valsts politiskais centrs, un šī politika vēl joprojām ir skarba. Brīžiem pat ļoti. Taču saukt šo valsti par totalitāru, būtu nepareizi. Arī komunisma zīmogs ir pārāk neskaidrs. Tāpēc es ieteiktu īpaši nekoncentrēties uz dažādu terminu piemeklēšanu un štampu uzspiešanu. Šī ir valsts, kura jau vairākus tūkstošus gadu ir dzīvojusi pēc pavisam cita sabiedrības uzbūves un pārvaldes modeļa. Valdošās elites autoritātei tajā ir milzīga loma. Stingrās rokas princips tajā nevienam nav svešs. Iespējams, lai cik nepopulārs es pašlaik izklausīšos, varbūt tā arī ir labāk. Katrā ziņā, iepazīstot šo valsti, tās sistēmu un cilvēkus, rodas pārāk daudz bet un jo, lai kaut ko viennozīmīgi atzītu par nepareizu.

Latviešiem vienmēr ir interesējis, kura no pilsētām- Pekina vai Beižina (Beidzina)- ir smukāka un kuru būtu vērts apmeklēt... Tad nu nākas skaidrot, ka pietiks braukt tikai uz vienu, jo mūsu bāleliņi, piespiedu un brīvprātīgo kārtā, lēkādami no viena (krievu) valodas vilciena nākamajā (angļu), ir dzimtajā mēlē ieviesuši veselus divus nosaukumus Ķīnas galvaspilsētai, turklāt ar dažādām apakšversijām. Par to, kurš tad nu būtu pareizāks, lai strīdas valodnieki, bet runāt ļausim faktiem - paši ķīnieši savu varas sēdekli dēvē par Bei Jing, kas nozīmē „ziemeļu galvaspilsēta". Nosaukums, kā jau visām vietām un lietām šajā valodā, ir ļoti trāpīgs un racionāls, jo brīdī, kad Čingishana mazdēls Khubilai Khans dibināja šo pilsētu, tā bija tikai viena no impērijas varas mekām. Tā, kas atradās Ziemeļos.

Mūsdienās par Pekinu mēs droši varam runāt divos laikos - pirms un pēc Olimpiskajām spēlēm. Pirmkārt, jau kraso vizuālo pārmaiņu dēļ, jo pilsētai ne vien tika uzklāts vakara grims, bet arī uztaisīta krievu estrādes zvaigznes cienīga plastiskā operācija. Ar Pekinas Olimpiskajām spēlēm 2008.gadā Ķīna par sevi atkal atgādināja visai pasaulei. Skaļi un pārliecinoši! Nosodāma vai apbrīnojama, taču šāda cilvēkresursu izmantošana, gan gatavojieties šim vērienīgajam notikumam, gan tā laikā, ir spilgts piemērs šai lielvarai un tās dzīves veidam.

Tāpēc par spīti visiem cilvēktiesību aizstāvju un citu aktīvistu protestiem Olimpiskās spēlēs Pekinā notika. Un par to liecina divi vareni stāvi pilsētas siluetā - Putna ligzda un Ūdens kubs. Abas Olimpiskās būves var uzskatīt par patiesi veiksmīgiem modernās arhitektūras piemēriem un to apmeklējums, īpaši sporta faniem, izsauc patiesu sajūsmu.

Sajūtu un apskates objektu klāsts Pekinā un tās apkaimē vien ir vesela ceļojuma cienīgs. Dažos no tiem nākas pavadīt veselu pēcpusdienu. Tam par iemeslu nav tikai milzīgās ļaužu masas, bet gan katras vietas varenais mērogs, aizraujošās leģendas un elpu aizraujošie skati. Piemēram, Vasaras pils. Imperatora rezidence, kur mākslīgi izveidota ezera krastā pēdējā imperatora PuYi vecmāmiņa CiXi notrieca visu valsts militāro budžetu. Tas arī bija viens no iemesliem Impērijas krišanai, un iepriekšminētā dāma šajos procesos spēlēja milzīgu lomu.

Protams, Aizliegtā pilsēta. Šīs vietas apmeklējums būs īsts saldais ēdiens visām daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras aizrautīgi lasa dažādus romānus par imperatoru galma aizkulisēm, einuhu neģēlībām un konkubīņu viltībām. Tāpat arī kino faniem tā ir iespēja ieraudzīt vietu, kur Bertoluči uzņēma savu meistardarbu "Pēdējais Imperators".

Taču, šķiet, ka viena no pirmajām lietām, kas nāk prātā, piesaucot Ķīnu, ir viens no spilgtākajiem šīs valsts simboliem - Lielais mūris. Vairums pat nezina, ka tas (jeb pareizāk sakot, daļa no tā) atrodas tieši Pekinas tuvumā. Taču Lielais Ķīnas mūris arī mums ir tikpat zināms vārdu salikums kā Šķēles zelta pods un Lemberga hūte. Negribu tērēt jūsu laiku, lai atstāstītu šī objekta apbrīnojamo vēsturi. Manuprāt, tā būtu vienkārši liekvārdība, jo šis savā būtībā ir tūrisma zīmols, kurš neprasa komentārus. Vien piebildīšu, ka gan jau ļaudis zināja, ko dara, kad iekļāva Lielo Ķīnas mūri 7 mūsdienu pasaules brīnumu sarakstā.

Tomēr ne jau tikai Lielais Ķīnas mūris vienīgais var lepoties ar „brīnuma" piespraudi pie frakas. Ķīnā tādu netrūkst! Pat vēl vairāk - tie seko ik uz stūra.

Lai nokļūtu no Pekinas uz Xian (Siaņa), atliek vien pavadīt nakti vietējā vilcienā (kas reizēm izvēršas par veselu piedzīvojumu, ja vilciena kupeju nākas dalīt ar ķīniešiem...).

Par Xian kādreizējo varenību liecina vien senais mūris pašā pilsētas sirdī un pāris vēsturiskas pagodas. Mūsdienās tā ir tipiska Ķīnas vidusmēra pilsēta ar aptuveni 8 miljoniem iedzīvotāju. Tieši šeit reiz atradās pasaules lielākā pilsēta, un droši varam apgalvot - arī viena no pirmajām metropolēm. Paskaidrojumam atliek tikai pieminēt divus vārdus - Zīda ceļš.

Lai līdz galam sajustu senatnes varenību un manis jau pieminētos brīnumus, nāksies doties nedaudz ārpus pilsētas. Jo tieši tur 37 gadus atpakaļ vietējie zemnieki, rokot aku, uzdūrās veidojumam, kas izrādījās māla figūras galva. Diez vai viņi tobrīd apjauta, ka ir veikuši vienu no 20.gadsimta svarīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem, kuru mūsdienās pazīst ar vārdu- Terakotas armija. Nogulējuši zem zemes vairāk nekā 2000 gadu, terakotas karavīri nu ir atgriezušies virszemē. Savu funkciju - aizsargāt Ķīnas apvienotāju un pirmo imperatoru Qin ShiHuang Di - tie pilda vēl šodien. Kamēr terakotas armija iznes visu smagumu uz saviem pleciem un apmierina tūristu baru interesi, pats imperators mierīgi dus savās netālu esošajās kapenēs. Paskaidrot? Mēs, protams, varam brīnīties par milzīgu daudzumu ar apbrīnojamu precizitāti izgatavotu māla figūru. Tomēr īstais pārsteigums seko, parakājoties dziļāk un uzzinot, ka redzamais ir tikai daļa no milzīga, vairākus kvadrātkilometrus liela kapeņu kompleksa,- savdabīgas nekropoles. Tāpēc lielākie un varenākie atklājumi, visticamāk, vēl joprojām ir pārklāti ar simtiem tonnu Shaanxi provinces smilšainās grunts. Tikšanās ar Ķīnas pirmo imperatoru mums būs jāatliek. Taču kas zina, varbūt jums paveiksies ieraudzīt vaigā pašu Yang Xinman - vienu no zemniekiem, kurš uzdūrās šim atradumam. Viņš tur laiku pa laikam tiek uzaicināts/izlikts apskatei, gluži kā viens no kaujiniekiem. Tautai taču jāzina savi varoņi!

Arī paši ķīnieši ir iecienījuši apmeklēt savas vēstures liecību spilgtākos eksemplārus. Visbiežāk gan tas notiek tikai vienreiz mūžā, ļoti korektās senjoru kopiņās. Tā sacīt - izpilda pilsoņa pienākumu. Daudz labprātāk viņi dodas pie dabas, piemēram, iet kalnos. Ko darām mēs? Sekojam viņiem! Īsts deserts ne tikai dabas draugiem, bet jebkuram kārtīgam ceļotājam ir viena no dižajām Ķīnas virsotnēm - Hua kalna - apmeklējums. Lai gan par kalnu trūkumu šī valsts sūdzēties nevar ( īpaši ja pieņemam, ka vismaz ģeopolitiski Tibeta ir daļa no Ķīnas Tautas Republikas), daži no tiem, kā teica Orvels, ir vienlīdzīgāki par pārējiem. Jau no sen seniem laikiem Ķīnā ir izveidojusies īpaša kalnu grupēšanas sistēma. Balstoties uz to atrašanās vietu, leģendām un vēsturiskajiem notikumiem, tika noteikti vērtīgākie eksemplāri. Nu ikvienam ir skaidri zināms, kuri ir pieci Dižie un kuri četri Svētie kalni.

Hua Shan ar lepnumu gozējas dižo kalnu sarakstā. Tieši tāda - Dižais - ir viena no kalna nosaukumu versijām. Es gan labprātāk turos pie tulkojuma „Ziedu kalns". Te gan nāksies sagraut jūsu ilūziju, ka virsotnē gaidīs Alpu pļavas un skanēs „Ēdelveiss". Skati, kas paveras šeit, krasi atšķiras no visa Eiropā redzētā. Gribētos lietot vārdu - majestātiski! Pati nosaukuma izcelsme un salīdzinājums ar puķēm ir balstīts uz paša kalna piecu virsotņu izkārtojumu - ziedlapiņas formā.

Šeit man jābrīdina Ēriki un visi pārējie kungi, ka Lāsmiņas lūgumam uznest jūs kalnā šoreiz labāk atteikt. Lai gan augstākais punkts ir tikai 2155 metrus augsts, kas nebūt nav alpīnisma cienīgs cipars, ceļš uz kādu no piecām Hua Shan virsotnēm var būt kārtīgs pārbaudījums! Ja arī virsotņu iekarošana nav jūsu aicinājums, tad satraukumam nav pamata, jo funikulieris vienmēr ir savā vietā. Hua kalna skati noteikti liks piesēst uz kādas no kalna korītēm, lai pabaudītu Ķīnas dabas varenību un dažādību.

Ja no sen seniem laikiem kalni ir spēlējuši lielu lomu ķīniešu filozofijā un visās ar to saistītajās mākslas jomās. Ja vēl kalna pakājē plūst upe vai virmo ezers, tad ko gan vēl var vēlēties? Tieši šāds vārdu salikums "you shan, you shui" tiek uztverts ne tikai kā ainavas raksturojums, bet kā sava veida pilnības apzīmējums.

Kā jau minēju, tieši Hua kalna pakājē katrs varēs sajusties kā kārtīgs ceļotājs, jo baltie „lieldeguņi" te ierodas vien retumis. Kur nu vēl grupās! Vismaz pirmajās apmeklējuma reizēs vietējo fotoaparātu objektīvi vairāk tika fokusēti uz mūsu, nevis kalnu pusi. Kā pierādījums baltā cilvēka retajai vizītei bija neziņas pilnā reakcija vietējā viesnīcā uz lūgumu atnest dakšiņu. Pirmajos kalna apmeklējumos nācās iztikt tikai ar trim dakšiņām, kuras, šķiet, bija vienīgās visā apkaimē. Turpretī tagad jau mūs sagaida spīdošs galda piederumu komplekts.

Arī latvietis ir gājis līdzi laikam, un ar kociņiem apietas tikpat veikli kā ar izkapti. Es savu eksāmenu ķīniešu draugu priekšā izturēju, kad ar irbulīšiem varēju noturēt vietējā QingDao alus pudeli. Arī rīsu graudu uzlasīšana pa vienam vairs nesagādāja problēmas.

Katrā ziņā sauciet tos, kā gribiet - kociņi vai irbulīši, bet ēšana ar tiem, manuprāt, ir nevis tehniska darbība, bet obligāts nosacījums, iepazīstot Ķīnu. Vietējie ēdieni garšo pavisam savādāk !

Ķīniešu virtuve būtu pelnījusi atsevišķu rakstu un pat grāmatu. Nav daudzas tautas, kuru nacionālā virtuve būtu tik spilgts zīmols pasaules kulinārijā. Taču tajā pat laikā apgalvot, ka jums garšo Ķīnas virtuve, ir tikpat absurdi un bezjēdzīgi, kā pateikt, ka jūs esat Eiropas ēdienu cienītājs. Gan klimatisko, gan etnisko atšķirību dēļ vietējā gastronomijas pasaule ir ļoti dažāda un atšķirīga. Tas ir manāms un izgaršojams, gan mainot provinces, gan pilsētas, gan restorānus.

Asa, salda, skāba, rūgta un sāļa - tās ir piecas galvenās garšas, kuras dominē vietējā virtuvē. Tieši šo elementu veiksmīga kombinācija, ir tas, kas piešķir ķīniešu maltītei tās unikālo smeķi. Katrā ziņā, atšķirībā no pāris citu tautu nacionālajām virtuvēm, Ķīnā latvieši ir gana labi paēduši un slavēt slavē katru maltīti. Arī mūs vēderiem nav pārlieku grūti sadzīvot ar vietējiem kulinārijas veikumiem. Tas gan attiecas uz lielajām pilsētām un tūristu grupām pielāgotajiem restorāniem. Jo iemaldoties kādā šķērsielas ēstuvē, jūs varat nobaudīt "Baiļu faktora" cienīgus gardumus. Neiedziļināšos detaļās, vien atgādināšu ķīniešu prātojumu - ēst var visu, kas ir gaisā, izņemot lidmašīnas; visu, kas ir uz zemes, izņemot auto; visu, kas ir ūdenī, izņemot zemūdenes. Galu galā visu, kas ir zooloģiskajā dārzā, izņemot naktssargu Wongu...

Šādi pretstati Ķīnā nav nekas neparasts. Pareizāk sakot, visa Ķīna ir viens liels pretstats. Jo, kā jau minēju raksta sākumā, tik milzīgā un dažādā valstī nekas nav viennozīmīgi. Tāpēc, atgriežoties pie Hua kalna, kurā baltais cilvēks ir rets viesis, jāatgādina, ka šajā valstī ir vietas, kur mūsu ādas krāsa izsauktu tādu pašu šoku, kā viesi no kosmosa 1947. gadā Rozvelā.

Pilnīgs pretstats tam ir slavenais kruīzs pa Jandzi upi, kurš, jāatzīst, ir visai tūristīgs pasākums. Milzīgas masas ar padzīvojušiem lielās Rietumu nācijas pārstāvjiem okupē kuģus un trīs dienas laižas lejup pa Jandzi. Tas, protams, nav nekas pārmetams vai nosodāms. Viens no galvenajiem iemesliem šīs vietas popularitātei, atšķirībā no manis iepriekš minētās, ir daudz atvieglotāka loģistika un mazāk iespringuma. Šī vienkārši ir cita veida atpūta. Taču ne mazāk iespaidīga. Galu galā iespēja nošaut trīs zvirbuļus ar vienu bultu. Iemest aci Ķīnas lielākajā pilsētā Chongqing ar vairāk kā 30 miljoniem iedzīvotāju, novērtēt vienu no Ķīnas 21.gs. brīnumiem, pasaulē lielāko hidroelektrostacijas projektu, un, protams, izbaudīt slavenās trīs aizas un caur tām plūstošo Chang Jiang jeb Jandzi upi. Ja vien laika apstākļi to atļauj, jūsu skatam paveras neaprakstāms dabas skaistums un varenība. Viens no šiem skatiem, starp citu, ir redzams uz 10 juaņu naudaszīmes.

Sākas šis brauciens vienā no pasaules lielākajām pilsētām ChongQing, bet pa ceļam sanāk apskatīt arī Ķīnas mērogam netipiski mazus ciematus, no kuriem dažiem sanāk braukt pāri vārda tiešākajā nozīmē. Pretrunīgi vērtētā, taču viennozīmīgi unikālā Jandzi dambja būvniecības rezultātā tika appludināti vairāki desmiti apdzīvotu vietu, un vairāk kā miljonam vietējo iedzīvotāju nācās piespiedu kārtā mainīt dzīvesvietu.

Laikam jau nebūšu oriģināls, sakot, ka tieši šajos ciematos un mazajās pilsētās var sajust to, ko reizēm aprij lielpilsētas kņada. Šeit gan paskaidrojot, ko mēs saprotam ar vārdu "mazpilsēta" Ķīnas kontekstā, jo 5 -10 miljoni iedzīvotāju ir kā ekvivalents mūsu Valmierai...

Vairums no tām vilina tieši ar saviem centieniem saglabāt vēsturisko sajūtu un dažām par spīti 21.gs. spēles noteikumiem un dažādām -ācijām tas izdodas apbrīnojami labi. Vispopulārākā šajā sarakstā ir par Ķīnas Venēciju dēvētā SuZhou (Sudžo). Lai gan Jiangsu provincē ir vairākas lielākas un mazākas „ūdens pilsētas", šī jau no seniem laikiem ir vilinājusi slavenus māksliniekus un rakstniekus ar savu īpašo atmosfēru. Tiem, līdzīgi kā pie mums Jūrmalā, kā apendikss līdzi nāk arī turīgi ļaudis ar greznām villām. Tāpēc mūsdienās Sudžo ir slavena arī ar saviem brīnišķīgajiem dārziem, kas bija jebkuras privātmājas galvenā daļa.

Es nevaru nepiekrist dižajam pasaules (tostarp Ķīnas) apceļotājam Marko Polo, kurš reiz ir teicis, ka „ja debesīs ir paradīze, tad uz zemes ir SuZhou un HangZhou". Nezinu, ko par to teiktu pats debesu sargs Sv. Pēteris, bet domāju, ka arī viņam patiktu pastaigas pa šīs pilsētas lukturu apspīdētajām kanālmalām.

Visticamāk viņam patiktu arī Shaolin klostera un Longmen alu apmeklējums Domāju, ka arī Jūs, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības un piederības, šīs vietas uzrunātu. Jo enerģētiski spēcīga vieta jau nemainās, vienalga vai saukta par Šaoliņ vai Kombuļiem, vienalga, vai tajā pielūdz Budu vai Starptautisko Valūtas Fondu. Beigu beigās, ja ar garīguma meklēšanu Ķīnas brauciena laikā Jūs neplānojat aizrauties, tad vienmēr ir interesanti redzēt, kā cilvēks pārvar savu spēju robežas, liekot lietā „gong fu" jeb prasmes. Tad nu ir jādodas uz mītisko un mistisko Šaoliņ klosteri. Tas ir kas daudz vairāk par lustīgu lēkāšanu Chen Gangsheng (Džekija Čana īstais vārds) stilā.

Lai gan 21.gadsimta komercija ir aprijusi arī daļu Šaoliņ burvības, un vairums mazo censoņu, kuru tūkstošus(!) var redzēt cītīgi trenējamies visā Šaoliņ klostera apkārtnē, šeit ir atsūtīti, lai realizētu vecāku cerības par spīdošu filmu zvaigznes karjeru.

Tomēr, ja mēs pieveram acis uz šo seklumu, suvenīru kalendāriem ar Putina vizītes attēliem un solīdo ieejas maksu pašā klostera teritorijā, tad mēs vēl joprojām varam ieraudzīt kaut ko mūsu racionālajam saprātam neizskaidrojamu. Jo argumenti, ka jūs nevarat ar galvu salauzt tērauda stieni, ir balstīti tikai uz mūsu izglītības sistēmu un pragmātisko pieeju dzīvei kopumā. Iedomājieties situāciju, ja jūs no bērnības būtu audzināts, ka šāda stieņu laušana ir tikpat normāla (un iespējama!) darbība kā malkas skaldīšana. Ja vārdi :„Tas nav izdarāms!" būtu pēdējais, kas jums ienāktu prātā. Ja robežas starp iespējamo un neiespējamo slēptos tikai jūsu galvā. Tieši tāpēc es ar apbrīnu un cieņu apmeklēju šo vietu. Jo runa nav par „dullajiem ķīniešiem" vai cirka cienīgiem trikiem. Runa ir par savu spēju apzināšanu. Par sevis pārvarēšanu.

Tas pats savā veidā attiecas uz pieņēmumu, ka ķīniešu valodu ir gandrīz neiespējami iemācīties. Kurš gan var atcerēties visus tos ķeburus! Vispār jau ķīniešu valoda ir atsevišķs temats, kuru iespējams labāk nemaz neuzsākt, kā nekā- gandrīz 50 000 iemeslu. Jo tieši tik daudz pavisam kopā ir ķīniešu valodas hieroglifu jeb ķīnzīmju, kā mīļi pieņemts teikt mūsu galā. Kāda tad ir šī valoda? Gribētos teikt - sarežģīta kā „ķīniešu ābece", bet nedrīkst... Pirmkārt, jo ķīniešiem ābeces nemaz nav! Otrkārt- ikdienas saziņai un laikraksta „Diena" analoga „Rénmín Rìbào" pārlapošanai pilnībā pietiek ar „nieka" 5 000 ķīnzīmēm. Jā - ar Rénmín Rìbào es domāju to pašu CK un komunistiskās partijas kontrolēto laikrakstu, kuru pie mums amizanti dēvē par „žemiņ žibao"... Šeit gan bez pārmetumiem, jo burtu „r" ķīnieši tik tiešām izrunā līdzīgi kā mūsu „ž".

Šobrīd katrs trešais no Jums kā jau kārtīgs e-gadsimta iemītnieks noteikti ir aizdomājies par to, kā viņi visus tos n-tos tūkstošus ķeburu ievieto un, kas vēl svarīgāk, vēlāk arī atrod datora klaviatūrā!? Neuztraucieties, tam netiek izmantota atsevišķa siena vai istaba. Viņi gluži tāpat kā mēs izmanto standarta datora klaviatūru, bet talkā tiek saukta pin yin sistēma, kas nozīmē ne ko citu, kā pielāgošanos latīņu alfabētam jeb sava veida fonētiskajam tulkam.

Taču kas tur bija ar to Bābeles torni?! Laikam jau visiem runāt vienā mēlē tomēr nav paredzēts, un agrāk vai vēlāk ir jārodas kādam pārpratumam. Šajā gadījumā tas saucas „chinglish". Chinglish varētu dēvēt par savdabīgu kultūras fenomenu, kas rodas, cenšoties saprasties divām valodām ar pilnīgi dažādu skanējumu un uzbūvi, kā arī reizēm pārāk burtiski tulkojot lietas. Rezultāts ir pat ļoti amizants, jo uzraksta „Uzmanīgi - nepaslīdiet!" vietā jums tiek norādīts „Slīdiet uzmanīgi!", bet uz miskastes ir skaidri un gaiši rakstīts „Ļauniem atkritumiem!". Vai arī vienkārši uzraksts „Good Gsught!" uz jūsu naktsgaldiņa viesnīcā. Ar to jums vēlas pateikt: „Ar labunakti!"...

Tas ir vēl viens iemesls apmeklēt Ķīnu. Ne tikai, lai redzētu brīnišķīgus dabas skatus, piedzīvotu neaizmirstamus kontrastus un izbaudītu lielisku virtuvi. Bet arī lai saprastu, cik mēs esam dažādi un cik tas ir lieliski. Jo, galu galā, tieši tāpēc jau mēs ceļojam- lai mācītos, nevis lai mācītu!

Vienu lietu mēs varam iemācīties jau šodien. Lai gan vairāku valodnieku apstrīdēts, tomēr valda pieņēmums, ka ķīniešu valodā vārds krīze (wei ji) veidojas no diviem terminiem: Briesmas! un Iespēja!



Edgars Kuzmans


64806