Grieķijas salas

Zilas debesis un jūra, zili baznīcu kupoli un logu slēģi, baltas mājas, laivas, dievnami un vējdzirnavas, rūsgani kalni, ko atdzīvina pīniju un eikaliptu spirgtais zaļums, vīnogulāji, olīvkoki, agaves, kaktusi, ak, nē, opuncijas, viltīgie oleandri un reibinošās bugenvilijas...venēciešu sargtorņu silueti un pāri visam zelta saule un joprojām valdošais ortodoksālās jeb grieķu pareizticīgās baznīcas spēks, kas stingros grožos tur salinieku kūsājošo dzīvesprieku.

Tāda ir pirmā, “sendzirdēju nu rēdzeju” ainava Kiklādu salās.

 Tagad – visu pēc kārtas!

Pirmā mūsu ceļā ir Paros sala – lūdzu nejaukt ar Atēnu tuvuma esošo nelielo Poros pussalu! Lielākā Paros bagātība ir marmors un tādēļ ir saprotami, ka iepazīšanos sākam ar nu jau pamestajām Marahti marmora lauztuvēm, kur pēdējo reizi marmors ņemts Napoleona kapa izveidei. Tiesa gan, vēl pagājušajā gadsimtā ir bijis mēģinājums atjaunot augsti kvalitatīvā marmora ieguvi vairāk kā 100 metrus dziļajā šahtā, bet darbaspēka izmaksas bijušas pārāk dārgas un upe, pa kuru marmora bluķi savulaik pludināti uz ostu – izžuvusi. Zem mūsu kājām vīd balts un mirdzošs marmors, kuru sedz vienīgi plāna augsnes kārtiņa. Tas ir pietiekami, lai pastaigu pa lauztuvēm apvienotu ar bioloģijas stundu, izsmaržojot oregano jeb raudeni, fenheli un saldo ginsteru. Ceļā uz salas ģeogrāfiski augstāko ciematu Lefkes skatam  paveras prāvi no marmora radīti klosteri, kas savulaik veikuši sociālo dienestu funkcijas salās. Proti, ja ģimenē bijis daudz bērnu un meitas nav varējušas tikt pie savas mājas un iedzīves, tātad arī vīra, tad viņas devušās klosterī. Līdzīgi bijis ar vīriešiem. Tā klosteros jaunākās paaudzes uzturējušas vecākās, palīdzība no sociālajiem dienestiem nav bijusi nepieciešama. Mūsu laikos jaunie dzīvojot kā mākot, bet klosterī vairs neejot...

Naousā pa šaurām līkloču ieliņām nokļūstam gleznainā ostā. Pilsētā ik metrs zemes ir racionāli izmantots – trepes uz mājas otro stāvu atrodas ārpusē, zem trepēm ir mazmājiņa, bet virs tām – mazs lodziņš – tieši tik liels, lai varētu uzliet verdošu olīveļļu uz nevēlama ciemiņa galvas. Ejam pa neskaitāmu pēdu nogludinātu, saulē sasilušu marmoru. Pati osta lepojas ar košiem rakstiem krāsotām zvejas laivām un krodziņiem, venēciešu torņiem un saulē žūstošiem astoņķājiem.

Atgriešanās galvaspilsētā Parokiā saistās ar vienas no Grieķijas vecākās un teiku apdvestās bizantiešu Simt durvju baznīcas. Baznīcai ir atrasti 99 logi un durvis. Sakarā ar leģendu, grieķi atgūs Konstantinopoli (Stambulu), kad tiks atrastas simtās durvis. Sengrieķu arhitektūra iebrucējiem nav bijusi svētums, jo no izpostīto grieķu tempļu kolonām ir uzcelts pilsētas varenākais aizsargtornis Savukārt vienīgā venēciešu ieliņa, krāsota maigi bēšos un dzeltenīgos toņos, rotājas ar senu strūklaku.

 Dienu Naxos salā sākam ar pastaigu pa nocietināto Naksas vecpilsētas kalnu. Patiesībā cietokšņi ir divi – grieķu Bourg un venēciesu Castro. Saglabājušies ir tikai divi no 13. gadsimta Castro vārtu torņiem, māju fasādes joprojām rotā venēciešu augstmaņu ģērboņi. Neskarta ir 13. gadsimta katoļu katedrāle un venēciešu pēcteči vēl šobaltdien dzīvo uz salas.

Romantisku veinreizību Naxai  piešķir Palatia saliņa, kuru mūsdienās ar vecpilsētu savieno uzbērums. Ne tikai tādēļ, ka uzbēruma vienā krastā jūra ik dienas bango, bet otrā ir mierīga un tieši šajā salā, kā vēsta leģenda, Tēsejs pametis savu glābēju – Krētas valdnieka meitu Ariadni. Vienreizēji ir 552. g. p.m.ē, celtie Portāra marmora vārti, kas saredzami no liela attāluma. Skaidru ziņu par to, kam veltīts nepabeigtais milzu templis, nav. Toties ir acīmredzami, ka vecpilsētas pakājē ar skatu uz antīkajiem vārtiem gozējas mājīgas kafejnīcas, kur var baudīt turku, ak, nē, grieķu kafiju un saldumus, kā arī tik tiešām oriģinālus grieķu souvlaki, saganaki un trisolata.

Tomēr Naxos sala neaprobežojas tikai ar vecpilsētu, dārglietu veikaliem, krodziņiem un tirdziņiem, kur iepirkt ekoloģiski tīru olīveļļu un olīvas, kaperus, sieru un saulē kaltētus tomātus. Arī burvīgās smilšu pludmales nav „pēdējais punkts uz i“. Lai satiktu patieso Naxos, pa spītīgi šauriem un līkumotiem ceļiem jādodas kalnos. Jāizbauda pagriezieni, kuri, šķiet, nav izbraucami, četriem riteņiem atrodoties uz ceļa, jāuzticas vienlaikus redzamajām 5, 7 vai 9 baltajām kapelām un domās jāturas pie venēciešu torņu robotajiem jumtiem. Ir jāredz vissenākās marmora zemes, kur no 6. g.s.p.m.ē. „aizgulējušies“ marmora kūri – nezināmas izcelsmes 8 -10 metrus gari līdz 30 tonnām smagi marmora tēli un jāizstaigā kāda no kalnu pilsētiņām, kur ne tikai ielas, bet arī mājas un baznīcas no marmora. Un vēl - vakarā jāļaujas salu mūzikai un dejām, arī tad, ja vētra palmu galotnes loka līdz zemei.

 Santorini jeb Thira salai ir leģenda.

Sala, kuras „aizgrauztās barankas“ forma ar 30 km krāteru jeb kalderu izveidojusies pirms vairāk kā 3000 gadiem gigantiska vulkāna izvirduma rezultātā, tiek saistīta gan ar mīnojiešu civilizācijas, gan Atlantīdas bojāeju. Arī šodienas dzīve salā ir kā uz pulvera mucas, jo kalderas vidū ir vulkāns (vēl viens esot ārpus salas teritorijas zem ūdens), kura pēdējais izvirdums 1956. gadā nesa līdzi zemestrīci un noslaucīja no zemes virsas salas galvaspilsētu Firu.

Ar kuģi iebraucot „barankas viducī“ skatu saista klints kraujas virsotnei „pielipušas“ baltas mājiņas, kas patiesībā ir seismiski apdomīgi maskētas alas vulkāniskajā pumekā. Pierādījumi nav jāmeklē tālu – pēc zemestrīces neatjaunoto alu aprises ir atrodamas gan tūristu iecienītajā Ijā, gan vientulīgākajā salas daļā.

Kalderas krauja ir vairāk kā 100 metrus augsta. No jaunās ostas uz salu ved pamatīgs serpentīns (no senās ostas augšup var nokļūt ar trošu pacēlāju) kāpjot pa taku ar savam kājām vai sēžot ēzeļa mugurā. Jo augstāk ved ceļš, jo lielāks aug pārsteigums par grandiozajām kraujām un vēl lielāka - ticība senās katastrofas nozīmei cilvēces vēsturē.

Salas ieži ir visdažādākajās krāsās – balti, melni, sarkani uz zaļi -  pēdējos raksturo dzelzs un vara klātbūtne. No pludmalēm izplatītākās ir melnās, vulkāniskās. Tieši gar melno pludmali stiepjas tūristu iecienītā Kamari ciema promenāde, kuras krodziņi lepojas ar  bagātīgu ēdienu izvēli, ieskaitot kalmārus, astoņkājus un vāciešu iecienītās alus šķirnes. Ir iespējams aizkļūt arī uz gaišu klinšu ieskautu balto un pārsteidzoši sarkano pludmali, ja tam pietiek laika...

Divās dienās nevar redzēt visas salas bagātības, taču, skrienot ne tikai pa populārajam tūristu takām, bet pasēžot kopā ar saliniekiem pie vīna glāzes, var uzzināt daudz. Arī saules piesātinātais vīns šeit ir īpašs – populārais Nikteri tiek darīts tikai naktī zem zemes. Nevienam Santorini vīnogulājam nav ļauts stiepties pretī saulei – sakarā ar sauso un vējaino laiku stīgas vēl augot tiek savītas grozam līdzīgā pinumā, kura iekšpusē tiek glabāts lielākais dārgums.

Mūsu pavadonis saka: „Uz šīs salas baznīcu ir vairāk nekā māju, vīna - vairāk nekā ūdens un ēzeļu - vairāk nekā cilvēku“. Pirmajiem diviem  faktiem es varētu piekrist, bet par ēzeļu skaitu neesmu droša... Puisis pasmaida: „Ja pieskaitām visus tos, kas Ijā saulrieta laikā ir gatavi maksāt par rotām un viesnīcām desmitkārtīgu cenu, - būs kā es saku!“

 Aizbrauciet, apskatieties, tad arī zināsiet – ir vai nav taisnība!

 Kaiva Desmitniece

Impro Ceļojumi - Grieķijas salas

Grieķijas salas

Zilas debesis un jūra, zili baznīcu kupoli un logu slēģi, baltas mājas, laivas, dievnami un vējdzirnavas, rūsgani kalni, ko atdzīvina pīniju un eikaliptu spirgtais zaļums, vīnogulāji, olīvkoki, agaves, kaktusi, ak, nē, opuncijas, viltīgie oleandri un reibinošās bugenvilijas...venēciešu sargtorņu silueti un pāri visam zelta saule un joprojām valdošais ortodoksālās jeb grieķu pareizticīgās baznīcas spēks, kas stingros grožos tur salinieku kūsājošo dzīvesprieku.

Tāda ir pirmā, “sendzirdēju nu rēdzeju” ainava Kiklādu salās.

 Tagad – visu pēc kārtas!

Pirmā mūsu ceļā ir Paros sala – lūdzu nejaukt ar Atēnu tuvuma esošo nelielo Poros pussalu! Lielākā Paros bagātība ir marmors un tādēļ ir saprotami, ka iepazīšanos sākam ar nu jau pamestajām Marahti marmora lauztuvēm, kur pēdējo reizi marmors ņemts Napoleona kapa izveidei. Tiesa gan, vēl pagājušajā gadsimtā ir bijis mēģinājums atjaunot augsti kvalitatīvā marmora ieguvi vairāk kā 100 metrus dziļajā šahtā, bet darbaspēka izmaksas bijušas pārāk dārgas un upe, pa kuru marmora bluķi savulaik pludināti uz ostu – izžuvusi. Zem mūsu kājām vīd balts un mirdzošs marmors, kuru sedz vienīgi plāna augsnes kārtiņa. Tas ir pietiekami, lai pastaigu pa lauztuvēm apvienotu ar bioloģijas stundu, izsmaržojot oregano jeb raudeni, fenheli un saldo ginsteru. Ceļā uz salas ģeogrāfiski augstāko ciematu Lefkes skatam  paveras prāvi no marmora radīti klosteri, kas savulaik veikuši sociālo dienestu funkcijas salās. Proti, ja ģimenē bijis daudz bērnu un meitas nav varējušas tikt pie savas mājas un iedzīves, tātad arī vīra, tad viņas devušās klosterī. Līdzīgi bijis ar vīriešiem. Tā klosteros jaunākās paaudzes uzturējušas vecākās, palīdzība no sociālajiem dienestiem nav bijusi nepieciešama. Mūsu laikos jaunie dzīvojot kā mākot, bet klosterī vairs neejot...

Naousā pa šaurām līkloču ieliņām nokļūstam gleznainā ostā. Pilsētā ik metrs zemes ir racionāli izmantots – trepes uz mājas otro stāvu atrodas ārpusē, zem trepēm ir mazmājiņa, bet virs tām – mazs lodziņš – tieši tik liels, lai varētu uzliet verdošu olīveļļu uz nevēlama ciemiņa galvas. Ejam pa neskaitāmu pēdu nogludinātu, saulē sasilušu marmoru. Pati osta lepojas ar košiem rakstiem krāsotām zvejas laivām un krodziņiem, venēciešu torņiem un saulē žūstošiem astoņķājiem.

Atgriešanās galvaspilsētā Parokiā saistās ar vienas no Grieķijas vecākās un teiku apdvestās bizantiešu Simt durvju baznīcas. Baznīcai ir atrasti 99 logi un durvis. Sakarā ar leģendu, grieķi atgūs Konstantinopoli (Stambulu), kad tiks atrastas simtās durvis. Sengrieķu arhitektūra iebrucējiem nav bijusi svētums, jo no izpostīto grieķu tempļu kolonām ir uzcelts pilsētas varenākais aizsargtornis Savukārt vienīgā venēciešu ieliņa, krāsota maigi bēšos un dzeltenīgos toņos, rotājas ar senu strūklaku.

 Dienu Naxos salā sākam ar pastaigu pa nocietināto Naksas vecpilsētas kalnu. Patiesībā cietokšņi ir divi – grieķu Bourg un venēciesu Castro. Saglabājušies ir tikai divi no 13. gadsimta Castro vārtu torņiem, māju fasādes joprojām rotā venēciešu augstmaņu ģērboņi. Neskarta ir 13. gadsimta katoļu katedrāle un venēciešu pēcteči vēl šobaltdien dzīvo uz salas.

Romantisku veinreizību Naxai  piešķir Palatia saliņa, kuru mūsdienās ar vecpilsētu savieno uzbērums. Ne tikai tādēļ, ka uzbēruma vienā krastā jūra ik dienas bango, bet otrā ir mierīga un tieši šajā salā, kā vēsta leģenda, Tēsejs pametis savu glābēju – Krētas valdnieka meitu Ariadni. Vienreizēji ir 552. g. p.m.ē, celtie Portāra marmora vārti, kas saredzami no liela attāluma. Skaidru ziņu par to, kam veltīts nepabeigtais milzu templis, nav. Toties ir acīmredzami, ka vecpilsētas pakājē ar skatu uz antīkajiem vārtiem gozējas mājīgas kafejnīcas, kur var baudīt turku, ak, nē, grieķu kafiju un saldumus, kā arī tik tiešām oriģinālus grieķu souvlaki, saganaki un trisolata.

Tomēr Naxos sala neaprobežojas tikai ar vecpilsētu, dārglietu veikaliem, krodziņiem un tirdziņiem, kur iepirkt ekoloģiski tīru olīveļļu un olīvas, kaperus, sieru un saulē kaltētus tomātus. Arī burvīgās smilšu pludmales nav „pēdējais punkts uz i“. Lai satiktu patieso Naxos, pa spītīgi šauriem un līkumotiem ceļiem jādodas kalnos. Jāizbauda pagriezieni, kuri, šķiet, nav izbraucami, četriem riteņiem atrodoties uz ceļa, jāuzticas vienlaikus redzamajām 5, 7 vai 9 baltajām kapelām un domās jāturas pie venēciešu torņu robotajiem jumtiem. Ir jāredz vissenākās marmora zemes, kur no 6. g.s.p.m.ē. „aizgulējušies“ marmora kūri – nezināmas izcelsmes 8 -10 metrus gari līdz 30 tonnām smagi marmora tēli un jāizstaigā kāda no kalnu pilsētiņām, kur ne tikai ielas, bet arī mājas un baznīcas no marmora. Un vēl - vakarā jāļaujas salu mūzikai un dejām, arī tad, ja vētra palmu galotnes loka līdz zemei.

 Santorini jeb Thira salai ir leģenda.

Sala, kuras „aizgrauztās barankas“ forma ar 30 km krāteru jeb kalderu izveidojusies pirms vairāk kā 3000 gadiem gigantiska vulkāna izvirduma rezultātā, tiek saistīta gan ar mīnojiešu civilizācijas, gan Atlantīdas bojāeju. Arī šodienas dzīve salā ir kā uz pulvera mucas, jo kalderas vidū ir vulkāns (vēl viens esot ārpus salas teritorijas zem ūdens), kura pēdējais izvirdums 1956. gadā nesa līdzi zemestrīci un noslaucīja no zemes virsas salas galvaspilsētu Firu.

Ar kuģi iebraucot „barankas viducī“ skatu saista klints kraujas virsotnei „pielipušas“ baltas mājiņas, kas patiesībā ir seismiski apdomīgi maskētas alas vulkāniskajā pumekā. Pierādījumi nav jāmeklē tālu – pēc zemestrīces neatjaunoto alu aprises ir atrodamas gan tūristu iecienītajā Ijā, gan vientulīgākajā salas daļā.

Kalderas krauja ir vairāk kā 100 metrus augsta. No jaunās ostas uz salu ved pamatīgs serpentīns (no senās ostas augšup var nokļūt ar trošu pacēlāju) kāpjot pa taku ar savam kājām vai sēžot ēzeļa mugurā. Jo augstāk ved ceļš, jo lielāks aug pārsteigums par grandiozajām kraujām un vēl lielāka - ticība senās katastrofas nozīmei cilvēces vēsturē.

Salas ieži ir visdažādākajās krāsās – balti, melni, sarkani uz zaļi -  pēdējos raksturo dzelzs un vara klātbūtne. No pludmalēm izplatītākās ir melnās, vulkāniskās. Tieši gar melno pludmali stiepjas tūristu iecienītā Kamari ciema promenāde, kuras krodziņi lepojas ar  bagātīgu ēdienu izvēli, ieskaitot kalmārus, astoņkājus un vāciešu iecienītās alus šķirnes. Ir iespējams aizkļūt arī uz gaišu klinšu ieskautu balto un pārsteidzoši sarkano pludmali, ja tam pietiek laika...

Divās dienās nevar redzēt visas salas bagātības, taču, skrienot ne tikai pa populārajam tūristu takām, bet pasēžot kopā ar saliniekiem pie vīna glāzes, var uzzināt daudz. Arī saules piesātinātais vīns šeit ir īpašs – populārais Nikteri tiek darīts tikai naktī zem zemes. Nevienam Santorini vīnogulājam nav ļauts stiepties pretī saulei – sakarā ar sauso un vējaino laiku stīgas vēl augot tiek savītas grozam līdzīgā pinumā, kura iekšpusē tiek glabāts lielākais dārgums.

Mūsu pavadonis saka: „Uz šīs salas baznīcu ir vairāk nekā māju, vīna - vairāk nekā ūdens un ēzeļu - vairāk nekā cilvēku“. Pirmajiem diviem  faktiem es varētu piekrist, bet par ēzeļu skaitu neesmu droša... Puisis pasmaida: „Ja pieskaitām visus tos, kas Ijā saulrieta laikā ir gatavi maksāt par rotām un viesnīcām desmitkārtīgu cenu, - būs kā es saku!“

 Aizbrauciet, apskatieties, tad arī zināsiet – ir vai nav taisnība!

 Kaiva Desmitniece

47911