Zeme, kur dzīvo mīlestība

Kādā lietainā jūnija dienā, ejot pa pelēkajām Rīgas ielām, pēkšņi apjautu, ka gribas nokļūt saules sasildītajās un Vidusjūras apskalotajās Grieķijas salās. Domāts – darīts!

Ņemu rokās karti un mēģinu apjaust, kuras salas tad liekas tās vilinošākās. Izvēlos Rodu, Mikonosu un Dēlu un pēkšņi apjaušu, ka tās atrodas tuvu Turcijas krastiem. Ideja! Kāpēc lai vienā ceļojumā nesavienotu divas Vidusjūras zemes – Turciju un Grieķiju? Atliek tikai plānot maršrutu, atrast vēl dažus dullos, kuri gatavi riskēt un braukt uz nezināmām vietām, iegādāties lidmašīnas un prāmju biļetes un... Paliec sveika lietainā Rīga! Mēs dodamies tuvāk saulei!

Pēc trīs stundu lidojuma un tikpat ilga brauciena ar autobusu esam kalnu ieskautajā Turcijas kūrortā Marmarisā. Visa Vidusjūras piekraste nosēta ar visdažādākā līmeņa viesnīcām, veikaliņiem un kafejnīcām. Dzīve sit augstu vilni. Pirmā un galvenā vēlēšanās – pelde siltajā jūrā. Kad sāļais un glāsmainais ūdens pārpārēm izbaudīts, var atlaisties zvilnī, baudīt vakara sauli un... ne par ko nedomāt.

 

Nākamajā dienā baudām Turcijas dabu. Dodamies uz vienu no visu mīlētāju oāzēm – Kleopatras salu. Autobuss mūs aizved līdz kuģītim, kurš uz visu dienu nu būs mūsu mājas. Sauļojamies, peldamies Egejas jūras klinšu ieskautajos līcīšos. Ūdens ir tirkīzzaļš un ļoti silts. Tāda sajūta, ka esi kļuvusi par nāru, jo peldēt ir ļoti viegli. Apmēram pusdienlaikā piestājam pie Kleopatras salas, kura slavena ar īpašu balto smilšu (kā mannā vai sīki saberzti koraļļi) pludmali. Stāstnieki vēsta, ka imperators Marks Antonijs speciāli licis atvest šo smilti no Tunisijas, lai izveidotu mazu paradīzes stūrīti par godu savai mīļotajai Kleopatrai. Ticiet vai nē, mēs šo mīlestību tur sajutām, jo gribējās ūdenī ienirt un izbaudīt neaprakstāmo krāsu fantasmagoriju, kas rodas, spēlējoties zaļganzilajai jūrai ar baltajām smiltīm.

Vakarā, vērojot saulrietu jūrā, dvēselē un arī prātā bija iemājojis pilnīgs miers. Šajā dienā mēs pazaudējām kripatiņu nemiera un atradām kaut nedaudz līdzsvara un harmonijas.

 Trešajā dienā jau agri no rīta dodamies uz Grieķiju. Stundas brauciens ar kuģīti un esam jau Rodas salā. Patiesi izbaudām tik dažādas sajūtas attiecībā valstīm un cilvēkiem. Grieķi mūs sagaida ar mieru un pīpēšanu. Neviens nekur nesteidzas, neviens necenšas par katru cenu tev kaut ko pārdot.

Kafejnīcas, krodziņi, tavernas sagaida viesus mierīgi un ar pašcieņu. Izvēlamies padzert rīta kafiju kādā no tavernām krāsainā papagaiļa sabiedrībā. Drusku pašausmināmies par cenām, jo viss ir aptuveni divas reizes dārgāks nekā Turcijā. Līdzi paņemtie eiro sāk vienkārši kust.

 Pēc vienas kapučīno tasītes un omletes nobaudīšanas dodamies uz autobusu un sākam Rodas salas apceļošanu. Iesākumā autobuss brauc gar jūru, taču pamazām uzrāpjamies pa serpentīnu augstāk kalnā un varam vērot Rodas salas panorāmu.

Zilzaļa jūra, smilšaina pludmale, skujkoku meži, klinšaini kalni. Dodamies uz salas dienvidiem un skatam paveras zaļas ainavas ar vīna dārziem un mežiem klātām kalnu nogāzēm.

Mūsu ceļa mērķis ir senā un noslēpumainā Lindosas pilsēta. Doriešu celtā Lindosa izvietojusies klinšaina kalna pakājē, bet pilsētas senākā un vēsturiskākā celtne Akropole, kurā gan atlicis tik vien kā Dievietes Atēnas tempļa drupas, atrodas kalna virsotnē. Dodamies uz Akropoli, jo latviešiem taču patīk iekarot virsotnes. Kāpiens nav grūts, bet skaists gan. Un ieraugot skatu , kas paveras no Akropoles, saprotam, ka fiziskā piepūle ir atmaksājusies ar uzviju. Visi spaidām fotoaparāta podziņas. Katrs iemūžina gan sevi, gan mirkli – kā nu māk un saprot.

 

 Pa ceļam uz Rodosas pilsētu apstājamies vienā interesantākajām vietiņām uz Rodas salas, kas saucas Epta Piges. Tulkojumā tas nozīmē Septiņi avoti. Tā noteikti ir salas mistiskākā vieta. Pie ezera, kurā ietek septiņi avoti, var nokļūt, vai nu ejot pa meža taku, vai arī brienot līdz potītēm pa ūdeni caur 185 m garu tuneli. Nešauboties varu katram ieteikt izmēģināt ceļu caur tuneli. Sajūtas grūti ietērpjamas vārdos. Kad sāc iet, tu vēl redzi gaismu no tuneļa sākuma un šī atrakcija tev liekas ļoti jautra, bet, kad esi palicis pilnīgā tumsā un gar potītēm skrien ūdens, pēkšņi jūti, ka esi nokļuvis citā pasaulē un neredzi tai izeju. Drusku kļūst bailīgi... Un kādas izjūtas pārņem, kad pēkšņi ieraugi blāvu gaismiņu sev priekšā! Kājas pašas tevi nes divreiz lielākā ātrumā pretī šai gaismiņai. Šajā mirklī sapratu tik bieži lietotā teiciena “gaisma tuneļa galā” patieso būtību. Tā jau ir: arī esot tumsā, tev jātic, ka gaisma tuneļa galā vienkārši ir, un tu nedrīksti apstāties, ļaujoties emocijām. Šis laikam man iznāca stāsts par ticību.

 Vakarā atgriežamies Rodosas pilsētas ostā un dodamies uz prāmi, kurš mūs aizvedīs uz Mikonosas salu. Uz prāmja katrs atrod sev kādu nodarbošanos. Daudzi skatās Eiropas čempionātu futbolā, jo šodien spēlē grieķi. Emocijas sit devīto vilni.

Tā kā pie Mikonos salas piebraucam trijos naktī, viesnīcu neesam rezervējuši .Ceram nakti pavadīt pludmalē pie jūras. Tas varētu būt tīri romantiski. Realitāte izrādās drusku savādāka. Nokāpuši no prāmja, saprotam, ka nakts ir diezgan vēsa, turklāt pludmales nekur tuvumā nav. Dodamies uz Mikonosas pilsētu. Un esam patiesi pārsteigti, cik interesanta un romantiska naktī var būt izgaismotā pavisam maziņā zili baltā vecpilsēta. Klīstam pa klusajām ieliņām un vienkārši smaidām. Pie ostas nokļūstam nakts dzīves kolīzijās, jūrnieki dodas pastaigā kopā ar jautrām meičām. Tas pieder pie lietas.

Nakts paiet nemanot. Lūkojamies, kā aiz kalna parādās saule. Sākas atkal jauna diena. Apsēžamies krodziņā netālu no ostas un vērojam, kā pilsētiņa mostas. Pirmo graķīti ieraut atnāk vietējie jūras vilki, kuri man atgādina rakstnieku Hemingveju. Risinās nesteidzīgas sarunas starp krodziņa īpašnieku un dzīvē daudz redzējušajiem večiem. Viss ir kā palēninātā filmā, arī jūra ir apbrīnojami mierīga. Un tikai pēc kādas stundas viss jau ir mainījies. Ostā sāk pienākt kuģīši, parādās tūristi, pārdevēji ver vaļā veikalu slēģus. Sāk pulsēt jaunās dienas ritms. Mēs dodamies uz kuģīti, kurš kursē uz Dēlu. Pēc 45 minūtēm jau esam uz svētās Dēlas salas.

 Nelielā apdzīvotā Dēla ir viena no nozīmīgākajām arheoloģiskajām senvietām Grieķijā.

Saskaņā ar leģendu dieviete Lēta šeit dzemdēja Artemīdu un Apollonu.

 Sākot ar 1000 g. p.m.ē. jonieši šeit ieviesa Apollona pielūgšanas kultu un aizsāka ikgadējos Dēlas svētkus. Apollona templi sargā lauvas, kuras vēl arvien ir sagalabājušās, kaut arī no tempļa palikušas tikai drupas.

Salas augstākajā punktā izvietoti Atēnas un Zeva tempļi. Pacietīgi kāpjam kalnā augšā, jo saruna ar Dievu vislabāk izdodas, kad esi tuvāk debesīm.

Šeit nav saglabājušās pat drupas, ir tikai akmeņi, kuros glabājas senatne un kuri tevi uzrunā. Vērojot salas panorāmu, zilo jūru, jūtot vēja svaigo pūsmu, baudām absolūtu brīvības un laimes sajūtu. Vai ar mums sarunājas Dievi?

Klīstam pa salu un mēģinām iedomāties, kā te izskatījās, kad Dievi mitinājās savos tempļos. Ejam garām Dionīsa mājai, pieskaramies Hēras, Artemīdas, Kleopatras tempļu drupām, uzejam uz skatuves amfiteātrī un nodziedam Pūt, vējiņi!. Skan labi.

Beigās dodamies pie Apollona. Palūdzam viņam vairāk gaismas un vairāk mīlestības mūsu zemes dzīvei. Kāds no mums tic, kāds ir vairāk vērotājs, bet tāda īpaša sajūta tomēr te ir visiem.

Ir ļoti karsts, saule cepina ne pa jokam. Uz salas nav neviena koka un gandrīz nekur nav ēnas. Metamies jūrā un, baudot ūdenspriekus, sagaidam kuģīti atpakaļceļam uz Mikonosu.

Atgriežoties salā, dodamies iepazīt Mikonosas vecpilsētu. Salai ir divi simboli – Vējdzirnavas un Pelikāns.

Netālu no vējdzirnavām atrodas pilsētas daļa, kas tiek saukta par Venēciju, jo krodziņi un veikali šeit izvietoti pašā jūras krastā. Vienā no tiem ieturam pusdienas. Atkal no maka pazūd vismaz 20 EUR. Bet garšīgi un skaisti...

Klejojot pa Mikonosas šaurajām un līkumainajām ieliņām, ieliņām nevilšus pārņem sajūta, ka atrodies spēļu pilsētiņā, kuru radījis viens krāsas un formas ļoti mīlošs burvis. Satiekam arī slaveno pelikānu. Viņš savu vērtību noteikti apzinās un staigā pa pilsētu, absolūti nepievēršot uzmanību ziņkārīgajiem tūristiem. Vienīgi, ja kāds ļoti uzmācas un obligāti grib kopā nofotografēties, tad tā drusku atmaigst un saka: nu labi... ko ar jums tūristiem lai dara...

 Nekur negribas steigties, ne par ko negribas domāt. Ir pamodusies fantastiska sajūta, ka tu esi šeit un tagad, ka nav ne pagātnes ne nākotnes, ka šis mirklis ļauj vienkārši būt un vērot, kā tikpat mierīgi un rimti dzīvi izdzīvo salas iedzīvotāji.

To pašu gan nevarētu teikt par tūristiem. Atgriežoties ostā un gaidot prāmi uz Rodas salu, klausāmies visdažādāko valodu simfonijā. Visi ir noguruši, bet iespaidiem pārbagāti. Daži triec jokus, daži snauž. Bet mēs apsēžamies smilšainajā pludmalē un vērojam saules rietu.

Uz šīs salas esam nodzīvojuši no saules līdz saulei. Ir mazliet skumji, ka diena beigusies un jādodas prom, bet... kaut kas beidzas un tai pašā laikā kaut kas atkal sākas...

Rīt no rīta mēs jau būsim Rodas salā.

 Prāmis visu nakti kuģo starp daudzajām Grieķijas salām. Rodosas ostā piestājam ar stundas kavēšanos plkst. 9.00. Ejam brokastīs uz jau iemīļoto tavernu pie papagaiļa. Īpašnieks mūs sagaida kā labus draugus un pacienā ar sadziki (īpaša mērcīte, ko var smērēt uz maizes). Labi iestiprinājušies, turpinām iepazīt Rodas vecpilsētu.

Rodas pilsēta dibināta 408. g. p.m.ē. un tās vecpilsētu dēvē par viduslaiku citadeli, ko ieskauj aizsarggrāvji un mūri 4 km garumā. Pilsētā var ieiet pa 11 vārtiem. Virs tās paceļas Lielmestru pils. No 1309. gada Rodosa kļuva par Bruņinieku ordeņa centru un šis cietoksnis cietoksnī ir bijis galvenā mītne 19 ordeņa lielmestriem.

Dodamies uz bruņinieku pili. Staigājot pa pils zālēm, nemaz nevajag īpašas iztēles spējas, lai iedomātos, ka tūlīt no blakus zāles tev pretī izsoļos Tavs Bruņinieks... Visduslaiku elpu šeit tiešām var sajust gandrīz fiziski .

Bet mūri ir mūri, un akmeņi ir akmeņi. Mums gribas būt tuvāk dabai, tāpēc dodamies uz Tauriņu ieleju (Petaloudes). Ar pilnu krūti elpojam dzidro un smaržīgo gaisu. Ejam pa šauru, zaļu ieleju, pa kuru tek upīte, ko šķērso daudzi koka tiltiņi. Apkārt ir biezs lapu koku mežs un taciņa ved kalnā. 

Uzejot līdz pašai augšai, atrodam nelielu pareizticīgo baznīciņu, kurā varam tā vienkārši pasēdēt un padomāt par dzīves jēgu un savu ceļu šai dzīvē.

Atpakaļceļā meklējam apsolītos tauriņus, kurus sauc par Džersijas lācīšiem. Mums izdodas ieraudzīt tikai dažus – laikam paslēpušies no ziņkārīgo tūristu acīm zaļajā koku lapotnē.

Atgriežamies Rodosas pilsētā un iepērkam suvenīrus. Kā obligāts pirkums katram ir pudele Metaxa brendija. Līdzņemtie eiro ir izkusuši vai iztvaikojuši, kā nu kuram. Nemanot diena ir pagājusi un 16.00 jau esam uz prāmja, kas aizvedīs mūs atpakaļ uz Turciju. Marmarisa mums jau liekas kā savas mājas, jo atgriežamies tajā pašā viesnīcā. Līdz lidojumam uz mājām vēl atlikušas 2 dienas. Pavadām tās Marmarisā, nedarot neko, vienkārši baudot sauli , jūru un augļus... Bet domās un atmiņās vēl arvien esam Grieķijas salās. Kaut kas netverams, bet sirdī paliekošs ir iemājojis dvēselē. Mēs tur sajutām mīlestības pieskārienu, kurš paliks sirdī un liks atgriezties... C`est la vie! Jā, se-la-vī!!!

 Sajūtās, emocijās, priekā un pārdomās ar jums dalījās
DELFA J))

Impro Ceļojumi - Zeme, kur dzīvo mīlestība

Zeme, kur dzīvo mīlestība

Kādā lietainā jūnija dienā, ejot pa pelēkajām Rīgas ielām, pēkšņi apjautu, ka gribas nokļūt saules sasildītajās un Vidusjūras apskalotajās Grieķijas salās. Domāts – darīts!

Ņemu rokās karti un mēģinu apjaust, kuras salas tad liekas tās vilinošākās. Izvēlos Rodu, Mikonosu un Dēlu un pēkšņi apjaušu, ka tās atrodas tuvu Turcijas krastiem. Ideja! Kāpēc lai vienā ceļojumā nesavienotu divas Vidusjūras zemes – Turciju un Grieķiju? Atliek tikai plānot maršrutu, atrast vēl dažus dullos, kuri gatavi riskēt un braukt uz nezināmām vietām, iegādāties lidmašīnas un prāmju biļetes un... Paliec sveika lietainā Rīga! Mēs dodamies tuvāk saulei!

Pēc trīs stundu lidojuma un tikpat ilga brauciena ar autobusu esam kalnu ieskautajā Turcijas kūrortā Marmarisā. Visa Vidusjūras piekraste nosēta ar visdažādākā līmeņa viesnīcām, veikaliņiem un kafejnīcām. Dzīve sit augstu vilni. Pirmā un galvenā vēlēšanās – pelde siltajā jūrā. Kad sāļais un glāsmainais ūdens pārpārēm izbaudīts, var atlaisties zvilnī, baudīt vakara sauli un... ne par ko nedomāt.

 

Nākamajā dienā baudām Turcijas dabu. Dodamies uz vienu no visu mīlētāju oāzēm – Kleopatras salu. Autobuss mūs aizved līdz kuģītim, kurš uz visu dienu nu būs mūsu mājas. Sauļojamies, peldamies Egejas jūras klinšu ieskautajos līcīšos. Ūdens ir tirkīzzaļš un ļoti silts. Tāda sajūta, ka esi kļuvusi par nāru, jo peldēt ir ļoti viegli. Apmēram pusdienlaikā piestājam pie Kleopatras salas, kura slavena ar īpašu balto smilšu (kā mannā vai sīki saberzti koraļļi) pludmali. Stāstnieki vēsta, ka imperators Marks Antonijs speciāli licis atvest šo smilti no Tunisijas, lai izveidotu mazu paradīzes stūrīti par godu savai mīļotajai Kleopatrai. Ticiet vai nē, mēs šo mīlestību tur sajutām, jo gribējās ūdenī ienirt un izbaudīt neaprakstāmo krāsu fantasmagoriju, kas rodas, spēlējoties zaļganzilajai jūrai ar baltajām smiltīm.

Vakarā, vērojot saulrietu jūrā, dvēselē un arī prātā bija iemājojis pilnīgs miers. Šajā dienā mēs pazaudējām kripatiņu nemiera un atradām kaut nedaudz līdzsvara un harmonijas.

 Trešajā dienā jau agri no rīta dodamies uz Grieķiju. Stundas brauciens ar kuģīti un esam jau Rodas salā. Patiesi izbaudām tik dažādas sajūtas attiecībā valstīm un cilvēkiem. Grieķi mūs sagaida ar mieru un pīpēšanu. Neviens nekur nesteidzas, neviens necenšas par katru cenu tev kaut ko pārdot.

Kafejnīcas, krodziņi, tavernas sagaida viesus mierīgi un ar pašcieņu. Izvēlamies padzert rīta kafiju kādā no tavernām krāsainā papagaiļa sabiedrībā. Drusku pašausmināmies par cenām, jo viss ir aptuveni divas reizes dārgāks nekā Turcijā. Līdzi paņemtie eiro sāk vienkārši kust.

 Pēc vienas kapučīno tasītes un omletes nobaudīšanas dodamies uz autobusu un sākam Rodas salas apceļošanu. Iesākumā autobuss brauc gar jūru, taču pamazām uzrāpjamies pa serpentīnu augstāk kalnā un varam vērot Rodas salas panorāmu.

Zilzaļa jūra, smilšaina pludmale, skujkoku meži, klinšaini kalni. Dodamies uz salas dienvidiem un skatam paveras zaļas ainavas ar vīna dārziem un mežiem klātām kalnu nogāzēm.

Mūsu ceļa mērķis ir senā un noslēpumainā Lindosas pilsēta. Doriešu celtā Lindosa izvietojusies klinšaina kalna pakājē, bet pilsētas senākā un vēsturiskākā celtne Akropole, kurā gan atlicis tik vien kā Dievietes Atēnas tempļa drupas, atrodas kalna virsotnē. Dodamies uz Akropoli, jo latviešiem taču patīk iekarot virsotnes. Kāpiens nav grūts, bet skaists gan. Un ieraugot skatu , kas paveras no Akropoles, saprotam, ka fiziskā piepūle ir atmaksājusies ar uzviju. Visi spaidām fotoaparāta podziņas. Katrs iemūžina gan sevi, gan mirkli – kā nu māk un saprot.

 

 Pa ceļam uz Rodosas pilsētu apstājamies vienā interesantākajām vietiņām uz Rodas salas, kas saucas Epta Piges. Tulkojumā tas nozīmē Septiņi avoti. Tā noteikti ir salas mistiskākā vieta. Pie ezera, kurā ietek septiņi avoti, var nokļūt, vai nu ejot pa meža taku, vai arī brienot līdz potītēm pa ūdeni caur 185 m garu tuneli. Nešauboties varu katram ieteikt izmēģināt ceļu caur tuneli. Sajūtas grūti ietērpjamas vārdos. Kad sāc iet, tu vēl redzi gaismu no tuneļa sākuma un šī atrakcija tev liekas ļoti jautra, bet, kad esi palicis pilnīgā tumsā un gar potītēm skrien ūdens, pēkšņi jūti, ka esi nokļuvis citā pasaulē un neredzi tai izeju. Drusku kļūst bailīgi... Un kādas izjūtas pārņem, kad pēkšņi ieraugi blāvu gaismiņu sev priekšā! Kājas pašas tevi nes divreiz lielākā ātrumā pretī šai gaismiņai. Šajā mirklī sapratu tik bieži lietotā teiciena “gaisma tuneļa galā” patieso būtību. Tā jau ir: arī esot tumsā, tev jātic, ka gaisma tuneļa galā vienkārši ir, un tu nedrīksti apstāties, ļaujoties emocijām. Šis laikam man iznāca stāsts par ticību.

 Vakarā atgriežamies Rodosas pilsētas ostā un dodamies uz prāmi, kurš mūs aizvedīs uz Mikonosas salu. Uz prāmja katrs atrod sev kādu nodarbošanos. Daudzi skatās Eiropas čempionātu futbolā, jo šodien spēlē grieķi. Emocijas sit devīto vilni.

Tā kā pie Mikonos salas piebraucam trijos naktī, viesnīcu neesam rezervējuši .Ceram nakti pavadīt pludmalē pie jūras. Tas varētu būt tīri romantiski. Realitāte izrādās drusku savādāka. Nokāpuši no prāmja, saprotam, ka nakts ir diezgan vēsa, turklāt pludmales nekur tuvumā nav. Dodamies uz Mikonosas pilsētu. Un esam patiesi pārsteigti, cik interesanta un romantiska naktī var būt izgaismotā pavisam maziņā zili baltā vecpilsēta. Klīstam pa klusajām ieliņām un vienkārši smaidām. Pie ostas nokļūstam nakts dzīves kolīzijās, jūrnieki dodas pastaigā kopā ar jautrām meičām. Tas pieder pie lietas.

Nakts paiet nemanot. Lūkojamies, kā aiz kalna parādās saule. Sākas atkal jauna diena. Apsēžamies krodziņā netālu no ostas un vērojam, kā pilsētiņa mostas. Pirmo graķīti ieraut atnāk vietējie jūras vilki, kuri man atgādina rakstnieku Hemingveju. Risinās nesteidzīgas sarunas starp krodziņa īpašnieku un dzīvē daudz redzējušajiem večiem. Viss ir kā palēninātā filmā, arī jūra ir apbrīnojami mierīga. Un tikai pēc kādas stundas viss jau ir mainījies. Ostā sāk pienākt kuģīši, parādās tūristi, pārdevēji ver vaļā veikalu slēģus. Sāk pulsēt jaunās dienas ritms. Mēs dodamies uz kuģīti, kurš kursē uz Dēlu. Pēc 45 minūtēm jau esam uz svētās Dēlas salas.

 Nelielā apdzīvotā Dēla ir viena no nozīmīgākajām arheoloģiskajām senvietām Grieķijā.

Saskaņā ar leģendu dieviete Lēta šeit dzemdēja Artemīdu un Apollonu.

 Sākot ar 1000 g. p.m.ē. jonieši šeit ieviesa Apollona pielūgšanas kultu un aizsāka ikgadējos Dēlas svētkus. Apollona templi sargā lauvas, kuras vēl arvien ir sagalabājušās, kaut arī no tempļa palikušas tikai drupas.

Salas augstākajā punktā izvietoti Atēnas un Zeva tempļi. Pacietīgi kāpjam kalnā augšā, jo saruna ar Dievu vislabāk izdodas, kad esi tuvāk debesīm.

Šeit nav saglabājušās pat drupas, ir tikai akmeņi, kuros glabājas senatne un kuri tevi uzrunā. Vērojot salas panorāmu, zilo jūru, jūtot vēja svaigo pūsmu, baudām absolūtu brīvības un laimes sajūtu. Vai ar mums sarunājas Dievi?

Klīstam pa salu un mēģinām iedomāties, kā te izskatījās, kad Dievi mitinājās savos tempļos. Ejam garām Dionīsa mājai, pieskaramies Hēras, Artemīdas, Kleopatras tempļu drupām, uzejam uz skatuves amfiteātrī un nodziedam Pūt, vējiņi!. Skan labi.

Beigās dodamies pie Apollona. Palūdzam viņam vairāk gaismas un vairāk mīlestības mūsu zemes dzīvei. Kāds no mums tic, kāds ir vairāk vērotājs, bet tāda īpaša sajūta tomēr te ir visiem.

Ir ļoti karsts, saule cepina ne pa jokam. Uz salas nav neviena koka un gandrīz nekur nav ēnas. Metamies jūrā un, baudot ūdenspriekus, sagaidam kuģīti atpakaļceļam uz Mikonosu.

Atgriežoties salā, dodamies iepazīt Mikonosas vecpilsētu. Salai ir divi simboli – Vējdzirnavas un Pelikāns.

Netālu no vējdzirnavām atrodas pilsētas daļa, kas tiek saukta par Venēciju, jo krodziņi un veikali šeit izvietoti pašā jūras krastā. Vienā no tiem ieturam pusdienas. Atkal no maka pazūd vismaz 20 EUR. Bet garšīgi un skaisti...

Klejojot pa Mikonosas šaurajām un līkumainajām ieliņām, ieliņām nevilšus pārņem sajūta, ka atrodies spēļu pilsētiņā, kuru radījis viens krāsas un formas ļoti mīlošs burvis. Satiekam arī slaveno pelikānu. Viņš savu vērtību noteikti apzinās un staigā pa pilsētu, absolūti nepievēršot uzmanību ziņkārīgajiem tūristiem. Vienīgi, ja kāds ļoti uzmācas un obligāti grib kopā nofotografēties, tad tā drusku atmaigst un saka: nu labi... ko ar jums tūristiem lai dara...

 Nekur negribas steigties, ne par ko negribas domāt. Ir pamodusies fantastiska sajūta, ka tu esi šeit un tagad, ka nav ne pagātnes ne nākotnes, ka šis mirklis ļauj vienkārši būt un vērot, kā tikpat mierīgi un rimti dzīvi izdzīvo salas iedzīvotāji.

To pašu gan nevarētu teikt par tūristiem. Atgriežoties ostā un gaidot prāmi uz Rodas salu, klausāmies visdažādāko valodu simfonijā. Visi ir noguruši, bet iespaidiem pārbagāti. Daži triec jokus, daži snauž. Bet mēs apsēžamies smilšainajā pludmalē un vērojam saules rietu.

Uz šīs salas esam nodzīvojuši no saules līdz saulei. Ir mazliet skumji, ka diena beigusies un jādodas prom, bet... kaut kas beidzas un tai pašā laikā kaut kas atkal sākas...

Rīt no rīta mēs jau būsim Rodas salā.

 Prāmis visu nakti kuģo starp daudzajām Grieķijas salām. Rodosas ostā piestājam ar stundas kavēšanos plkst. 9.00. Ejam brokastīs uz jau iemīļoto tavernu pie papagaiļa. Īpašnieks mūs sagaida kā labus draugus un pacienā ar sadziki (īpaša mērcīte, ko var smērēt uz maizes). Labi iestiprinājušies, turpinām iepazīt Rodas vecpilsētu.

Rodas pilsēta dibināta 408. g. p.m.ē. un tās vecpilsētu dēvē par viduslaiku citadeli, ko ieskauj aizsarggrāvji un mūri 4 km garumā. Pilsētā var ieiet pa 11 vārtiem. Virs tās paceļas Lielmestru pils. No 1309. gada Rodosa kļuva par Bruņinieku ordeņa centru un šis cietoksnis cietoksnī ir bijis galvenā mītne 19 ordeņa lielmestriem.

Dodamies uz bruņinieku pili. Staigājot pa pils zālēm, nemaz nevajag īpašas iztēles spējas, lai iedomātos, ka tūlīt no blakus zāles tev pretī izsoļos Tavs Bruņinieks... Visduslaiku elpu šeit tiešām var sajust gandrīz fiziski .

Bet mūri ir mūri, un akmeņi ir akmeņi. Mums gribas būt tuvāk dabai, tāpēc dodamies uz Tauriņu ieleju (Petaloudes). Ar pilnu krūti elpojam dzidro un smaržīgo gaisu. Ejam pa šauru, zaļu ieleju, pa kuru tek upīte, ko šķērso daudzi koka tiltiņi. Apkārt ir biezs lapu koku mežs un taciņa ved kalnā. 

Uzejot līdz pašai augšai, atrodam nelielu pareizticīgo baznīciņu, kurā varam tā vienkārši pasēdēt un padomāt par dzīves jēgu un savu ceļu šai dzīvē.

Atpakaļceļā meklējam apsolītos tauriņus, kurus sauc par Džersijas lācīšiem. Mums izdodas ieraudzīt tikai dažus – laikam paslēpušies no ziņkārīgo tūristu acīm zaļajā koku lapotnē.

Atgriežamies Rodosas pilsētā un iepērkam suvenīrus. Kā obligāts pirkums katram ir pudele Metaxa brendija. Līdzņemtie eiro ir izkusuši vai iztvaikojuši, kā nu kuram. Nemanot diena ir pagājusi un 16.00 jau esam uz prāmja, kas aizvedīs mūs atpakaļ uz Turciju. Marmarisa mums jau liekas kā savas mājas, jo atgriežamies tajā pašā viesnīcā. Līdz lidojumam uz mājām vēl atlikušas 2 dienas. Pavadām tās Marmarisā, nedarot neko, vienkārši baudot sauli , jūru un augļus... Bet domās un atmiņās vēl arvien esam Grieķijas salās. Kaut kas netverams, bet sirdī paliekošs ir iemājojis dvēselē. Mēs tur sajutām mīlestības pieskārienu, kurš paliks sirdī un liks atgriezties... C`est la vie! Jā, se-la-vī!!!

 Sajūtās, emocijās, priekā un pārdomās ar jums dalījās
DELFA J))

52128