Vīns vulkānā virs Atlantīdas

“Pie mums ir vairāk baznīcu nekā māju, vairāk vīna nekā ūdens un vairāk ēzeļu nekā cilvēku” – stāstīja vīrs, kurš dzimis un uzaudzis Santorīni salā. “Atlantīdu pie mums meklēt brauc visdažādākie cilvēki. Daži to jau esot atraduši!” – vīrs pasmaida un turpina: “Vienu noliegt nevar – Egejas jūrā šis ir vienīgais vulkāns, kurš darbojas, ja neskaita 3 km attālo zemūdens vulkānu, bet par to jau tūristi parasti neuzzina...”

Tāda bija mana pirmā iepazīšanās ar Santorīni, kuru biju redzējusi neskaitāmās pastkartēs. Manos atmiņas failos jau sen glabājās foto ar vairāk nekā simt metru augsto senā vulkāna krātera krauju, kuras lēzenajai nogāzei pielipušas baltas baznīcas ar ziliem kupoliem. Dažas mājiņas balansē uz kraujas malas. Izrādījās – nams ir tikai aisberga redzamā daļa, patiesā dzīves telpa ir ala. Tas bija tikai viens no pārsteigumiem. Tādēļ tagad – visu pēc kārtas.
Santorīni sala (otrs, jaunākais nosaukums par godu iekarotājam – Thera, senie nosaukumi – Apaļā un Uguns sala) atrodas Kiklādu salu grupas dienvidos Egejas jūrā, 63 jūras jūdzes uz ziemeļiem no Krētas. 73 km² lielā sala no augsta putna lidojuma atgādina aizgrauztu baranku, bet pietuvojoties kļūst redzama milzīgā applūdušā vulkāna krātera augšējā daļa. 
To formu, kas līdzinās tagadējai, sala ieguvusi aptuveni pirms 3500 gadiem vulkāna izvirduma rezultātā, ko esot pavadījis grandiozs sprādziens. Nezinu, ko vēlajā bronzas laikmetā agrīnajā grieķu rakstā pierakstījuši aculiecinieki, bet zinātnieki lēš, ka 30 miljoni kubikmetru magmas pumeka un putekļu formā tikuši uzsviesti 36 km augstumā virs salas. Tādējādi izskaidrojami ne tikai lieliskie pumeka krājumi, bet arī šī reģiona kultūras uzplaukuma noriets un, ja vēlaties, Atlantīdas bojāeja.
Salas seismiskā aktivitāte mūsdienās ir nedaudz mazinājusies, taču arī 1926. un 1950. gadā notika spēcīgi vulkāna izvirdumi, kas Santorīni “barankas” vidū izveidoja divas nelielas saliņas. Viens no vulkānu krāteriem ikdienā nedaudz dūmo un burbuļo, pievilinot ziņkārīgus un bezbailīgus tūristus. Protams, visus izvirdumus ir pavadījušas spēcīgas zemestrīces. Dažkārt tās notiek arī bez uguns pavadījuma un negaidīti. Lai izlūgtos Augstākā mierīgu prātu, salinieki uzcēluši neskaitāmas bizantiska stila baznīcas un kapellas (kā ortodoksālās baznīcas sekotājiem pieklājas), tomēr vēl 1956. gadā Tas Kungs satricināja salu un tā pazaudēja vairāk kā pusi no savas krāšņās māju rotas.
Taču cilvēki ir ziņkārīgi. Viņus nebaida ne iknedēļas sīkie pazemes grūdieni, ne biežās vētras jūrā, kuru laikā nebrauc kuģi un zvejnieku laivas, nelido lidmašīnas (tādu piedzīvoju arī es), nemaz nerunājot par spēcīgo vēju, kas ir ikdienišķa parādība.
Tieši ar šo vēju, ļoti saulaino laiku (lietus mēdzot līt reizi pāris gados) un augsto gaisa mitrumu izskaidrojama salas īpatnējā veģetācija. Lēzenākajā salas daļā satopamas īpašās Santorīni pistācijas, visur salā redzams pa vīģu kokam, liels skaits kaktusu ar ēdamiem augļiem, toties īpašie Santorīni tomāti, kas nav lielāki par ķiršiem aug desmit centimetru augstumā virs zemes. Tikpat neierasti kā zirņi, stīgas pret sauli nepaceļ arī Santorīni vīnogas. Tieši pretēji – no vīnogulājiem augšanas laikā tiek veidots kas līdzīgs grozam, kurš pasargā sulīgos vīnogu ķekarus. Tad, kad ēzelīši tos pārveduši mājās, vīnogas pēc senajām tehnoloģijām vēl tiek paturētas saulē. Arī tālākajā vīna ieguves procesā esot savi knifi, kurus nevarot uzzināt pat salas vīna muzejā.
Mani paziņas apgalvo, ka sarkano saldo vīnu Santorīni sala esot eksportējusi pat Romanoviem, par Anglijas galmu nemaz nerunājot. Es labāk izvēlos otru salas populāro – balto, sauso vīnu. Tad vēl atliek atrast tīkamu pludmali – vai melno – ar vulkāniskajiem iežiem, vai sarkano, vai pavisam nelielo – balto, un kādu no nomaļākajām kafejnīcām. Izvēlējāties? Tiksimies Santorīni salā!

Kaiva Desmitniece, Apollo

Impro Ceļojumi - Vīns vulkānā virs Atlantīdas

Vīns vulkānā virs Atlantīdas

“Pie mums ir vairāk baznīcu nekā māju, vairāk vīna nekā ūdens un vairāk ēzeļu nekā cilvēku” – stāstīja vīrs, kurš dzimis un uzaudzis Santorīni salā. “Atlantīdu pie mums meklēt brauc visdažādākie cilvēki. Daži to jau esot atraduši!” – vīrs pasmaida un turpina: “Vienu noliegt nevar – Egejas jūrā šis ir vienīgais vulkāns, kurš darbojas, ja neskaita 3 km attālo zemūdens vulkānu, bet par to jau tūristi parasti neuzzina...”

Tāda bija mana pirmā iepazīšanās ar Santorīni, kuru biju redzējusi neskaitāmās pastkartēs. Manos atmiņas failos jau sen glabājās foto ar vairāk nekā simt metru augsto senā vulkāna krātera krauju, kuras lēzenajai nogāzei pielipušas baltas baznīcas ar ziliem kupoliem. Dažas mājiņas balansē uz kraujas malas. Izrādījās – nams ir tikai aisberga redzamā daļa, patiesā dzīves telpa ir ala. Tas bija tikai viens no pārsteigumiem. Tādēļ tagad – visu pēc kārtas.
Santorīni sala (otrs, jaunākais nosaukums par godu iekarotājam – Thera, senie nosaukumi – Apaļā un Uguns sala) atrodas Kiklādu salu grupas dienvidos Egejas jūrā, 63 jūras jūdzes uz ziemeļiem no Krētas. 73 km² lielā sala no augsta putna lidojuma atgādina aizgrauztu baranku, bet pietuvojoties kļūst redzama milzīgā applūdušā vulkāna krātera augšējā daļa. 
To formu, kas līdzinās tagadējai, sala ieguvusi aptuveni pirms 3500 gadiem vulkāna izvirduma rezultātā, ko esot pavadījis grandiozs sprādziens. Nezinu, ko vēlajā bronzas laikmetā agrīnajā grieķu rakstā pierakstījuši aculiecinieki, bet zinātnieki lēš, ka 30 miljoni kubikmetru magmas pumeka un putekļu formā tikuši uzsviesti 36 km augstumā virs salas. Tādējādi izskaidrojami ne tikai lieliskie pumeka krājumi, bet arī šī reģiona kultūras uzplaukuma noriets un, ja vēlaties, Atlantīdas bojāeja.
Salas seismiskā aktivitāte mūsdienās ir nedaudz mazinājusies, taču arī 1926. un 1950. gadā notika spēcīgi vulkāna izvirdumi, kas Santorīni “barankas” vidū izveidoja divas nelielas saliņas. Viens no vulkānu krāteriem ikdienā nedaudz dūmo un burbuļo, pievilinot ziņkārīgus un bezbailīgus tūristus. Protams, visus izvirdumus ir pavadījušas spēcīgas zemestrīces. Dažkārt tās notiek arī bez uguns pavadījuma un negaidīti. Lai izlūgtos Augstākā mierīgu prātu, salinieki uzcēluši neskaitāmas bizantiska stila baznīcas un kapellas (kā ortodoksālās baznīcas sekotājiem pieklājas), tomēr vēl 1956. gadā Tas Kungs satricināja salu un tā pazaudēja vairāk kā pusi no savas krāšņās māju rotas.
Taču cilvēki ir ziņkārīgi. Viņus nebaida ne iknedēļas sīkie pazemes grūdieni, ne biežās vētras jūrā, kuru laikā nebrauc kuģi un zvejnieku laivas, nelido lidmašīnas (tādu piedzīvoju arī es), nemaz nerunājot par spēcīgo vēju, kas ir ikdienišķa parādība.
Tieši ar šo vēju, ļoti saulaino laiku (lietus mēdzot līt reizi pāris gados) un augsto gaisa mitrumu izskaidrojama salas īpatnējā veģetācija. Lēzenākajā salas daļā satopamas īpašās Santorīni pistācijas, visur salā redzams pa vīģu kokam, liels skaits kaktusu ar ēdamiem augļiem, toties īpašie Santorīni tomāti, kas nav lielāki par ķiršiem aug desmit centimetru augstumā virs zemes. Tikpat neierasti kā zirņi, stīgas pret sauli nepaceļ arī Santorīni vīnogas. Tieši pretēji – no vīnogulājiem augšanas laikā tiek veidots kas līdzīgs grozam, kurš pasargā sulīgos vīnogu ķekarus. Tad, kad ēzelīši tos pārveduši mājās, vīnogas pēc senajām tehnoloģijām vēl tiek paturētas saulē. Arī tālākajā vīna ieguves procesā esot savi knifi, kurus nevarot uzzināt pat salas vīna muzejā.
Mani paziņas apgalvo, ka sarkano saldo vīnu Santorīni sala esot eksportējusi pat Romanoviem, par Anglijas galmu nemaz nerunājot. Es labāk izvēlos otru salas populāro – balto, sauso vīnu. Tad vēl atliek atrast tīkamu pludmali – vai melno – ar vulkāniskajiem iežiem, vai sarkano, vai pavisam nelielo – balto, un kādu no nomaļākajām kafejnīcām. Izvēlējāties? Tiksimies Santorīni salā!

Kaiva Desmitniece, Apollo

42295