ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 2.diena

22.07.2019.

Danrobinas apkaimē mūs panākušais lietus savas skavas nav atlaidis arī šeit – Orkneju salu mīlīgajā zvejnieku pilsētiņā Stromnesā. Ja ilgāk staigāšu lietū, man uzaugs sūnas un no deguna izsprauksies virši – iespaidu pārgurusi secināju iepriekšējā vakarā un likos gulēt. Lietus lija kā lijis un labi ieaijāja.

Bet līdz salai taču vēl jānokļūst! Pametot Danrobinu, uzņemam kursu uz prāmi. Mums ceļam ir divas stundas. Varētu pagulēt, bet es to nespēju.  Kalnu tīreļos neprātīgi zied virši – nebeidzamās strēlēs, lāmās un puduros. Tā ir tāda krāsu simfonija, ka pat lietus nespēj iemidzināt – košie virši žilbina kā purva maldugunis nabaga ceļinieku… Tūlīt, tūlīt kaut kur iegaudosies Baskervilu suns, kaut kur klajuma vidū iznirs kāds noslēpumains svešinieks…Daba kļūst arvien vientulīgāka, skarbāka, cilvēka neskartāka, kas manā vērtējumā ir sinonīms vārdiem ‘’skaista, burvīga, iedvesmojoša, veldzējoša’’. Kaut tikai caur logu skatīta, tā apliecina, ka Radītājs savu ir darījis no sirds un kairina fantāziju.

Tā kā grafiku esam nedaudz apsteiguši, tad tiekam gājienā uz Skotijas un līdz ar to visas Lielbritānijas kontinentālās daļas tālāko punktu – tā ir bāka Skrapsteras raga galā. Tā iemieso pasaules malas sajūtu, kas mums, pulksteņlaika savažotajiem, iet secen. Mēs uz augstās klints radzes varam pietupties uz īsu brīdi, kamēr viņi, laimīgie, te var atļauties savu ritmu – kad vienīgie pulksteņa rādītāji ir saules lēkts un riets, bet viļņu vāli ritmiski pāriet no viena gadalaika otrā. Tajos uzcītīgi raugoties, paveicas arī mums, jo fotoaparāta pietuvinājumā noķeram leģendāro šejienes putniņu – Fratercula arctica, kas latviski tulkots kā Atlantijas tuklītis. Tas ir amizants melnbalts putniņš ar spilgti oranžām pleznām un līku knābi, kas pārošanās laikā paliek tik pat košs kā ‘’kurpītes’’ paša kājās. Šo putniņu vēl nesen bijis tik daudz, ka iedzimtie salinieki tos labprāt ēduši – gan vienkārši ceptus un vārītus, gan kā spēcinošu piedevu piemaļot auzu pārslu biezputrai brokastīs. Tikai pirms pāris gadiem populācija pēkšņi kļuvusi tik apdraudēta, ka tagad tiek apsargāta ar dažādiem liegumiem un ierobežojumiem. Šiem putniņiem ligzdošanai ir vajadzīga tieši šī piekraste, kurā mazie putneļi pulcējas milzu kolonijās un izrok sev tādas kā aliņas. Tajās abi laimīgie vecāki uz maiņām perē vienu vienīgu olu, tāpēc dabiskais pieaugums ir lēns un mūsu pulkstenī neskatās.

Mēs pamājam pirmās ardievas okeāna piekrastei un dodamies uz Skrapstenas ostu. Ceļā ir nepieradinātās dabas idille, kurā organiski iekļaujas pa vientulīgam treilerim, teltij vai iedegušai, izspūrušai ģimenītei, kas bauda pirmatnējo dabu bez jumta virs galvas. Laiks ir savilcies uz lietavām, bet tās te ir ierastas. Tāpat kā vējš, kas ir piekrastes valdnieks un nekronētais karalis. Viņa dzīti un pelēcīgā lietus nedaudz iemidzināti, dodamies vien pāris stundu ilgā prāmja ceļā. Lai turpmākā lietu kārtība būtu skaidra, līniju operē ‘’Northline’’, bet matains, ragains milzis ar draudīgu vāli rokā ir uzzīmēts pa visu kuģa korpusu. Atbraukuši uz Skotiju, mēs nonākam ‘’nedaudz Norvēģijā’’ – Orkneju salu iedzīvotāji šobrīd savā izcelsmē visvairāk lepojas tieši ar vikingu gēniem.

Prāmis ieslīd pašā pilsētiņas viducī, no kuģa malas var ieskatīties māju pagalmos un pat logos. Piekrastei ir reljefs, tāpēc ainava ir gleznieciska. Pirmā māju rinda ir pie paša ūdens, tas skalojas zem logiem kā neatņemama dzīves sastāvdaļa. Laivu var uzvilkt pa tiešo pagalmā. Daudzviet redzami zvejas rīki, vēl vairāk – laiskas atpūtas piederumi un nepārspīlēti smukumi. Neviens ar kārtību nepārcenšas, bet viss izskatās dabiski harmonisks – no airiem meistaroti pakaramie, gumijas zābakos sastādītas puķes, virs ūdens izžauta veļa, koka bāciņas starp logiem, laivu gali pagalmu stūros, kuģu enkuri un stūres rati pie durvīm, mierīgi cilvēki aiz loga un rimta mazizmēra pārticība senajos zvejnieku namiņos. Māju silueti atgādina saplacinātu pudeli, aiz pirmās rindas slejas nākamā un augstāk vēl daži lielāki nami un seno baznīcu silueti. Stromnesa izstiepusies gar jūras krastu ar tālām, skaistām bākām katrā galā un šaurām, omulīgām vecpilsētas ieliņām. Te viss ir cilvēkam draudzīgā izmērā un krāsās, laiks atkāpjas, jau izkāpjot no kuģa. Līst, skaisti, mierīgi līst un tas ir sveiciens savējiem – pieņemiet mūsu, salinieku, mieru! Lai līst, lai zaļo, nekur nav jāsteidzas, viss ir tepat…

Stromnesai ir ideāls izmērs, mūsu naktsmājas ir pie pašas ostas - ar prāmi piebraucām tieši pie bāra, bet aiz tā ir viesnīcas istabiņas. Dažiem tieši te, citiem pāris mājas tālāk. Tiekam sadalīti pa trīs vietām un uz trīs naktīm arī paliekam. Te viss ir mājīgi, jo salas, par laimi, ir pietiekoši mazas un attālu no kontineta, lai nebūtu uzcelti debesskrāpji. Paldies klimatam, kas dāsni sūta lietu un iedzīvotājiem ļauj strādāt, nevis liek izklaidēt atpūtniekus. Te ir pamatvērtību sajūta, saprotu jau pirmā vakara ilgajā pastaigā, kad no lietus grasos apsūnot.

Šodien, pašā jūlija viducī, kad mājinieki sūta ziņas par trīsdesmit grādu svelmi, mēs tērpjamies vēja un lietus izturīgās drēbēs, lai ietu draudzēties ar okeānu. Ir pareizi, ka pirmais apskates objekts patiesībā ir nevis Birsejas pussalas galā nezināmu roku veidots objekts ar kodēto nosaukumu ‘’vaļa kauli’’, bet tas ir pats okeāns, kuru ejam gandrīz vai pielūgt. Tādos vārdos pārgājiens, protams, netiek saukts, taču zināma svētsvinība vai ieiešana sevī, savu domu pasaulē te notiek – skarba, majestātiska daba to īpaši veicina.

Lietus tā kā ir, tā kā nav – koķetē. Mēs esam atbraukuši uz galvenās salas tālāko ziemeļu malu. Lūkojoties okeānā, pārņem sajūta, ka var izdzēst visus failus galvā – nav konkretizējams ne gadalaiks, ne pulkstenis, ne konkrēta vajadzība. Ir bēgums, okeāns atkāpies, atklājot garenu klinšakmeņu rievainās muguras, ūdens zāļu murskuļus, smilšu strēles un zemūdens sīko saslauku vālus. Tā ir pasaule, kas te ir, te nav, spēļu laukums viļņiem un piekrastes vējiem. Tālumā, bet netālu, ir kā olis apaļa sala, kas zaļumu kautrīgi paslēpusi lietainajā dūmakā, taču atstāj stabilu un dzīvespriecīgu iespaidu. Tās galā ir spilgti balta bāka, klasiska un skaista kā visu bērnības sapņu iemiesojums, ar torni un mājvietu tikai savējiem, ar sapņiem, kas var skriet līdzi visiem vējiem, pārlidot okeānu, atgriezties salā no otras puses un pierādīt, ka pasaule ir apaļa, bet pasaules centrs vienmēr tev līdzi. Romantikas un iztēles mājvieta, kam mākslīgi kairinājumi nav vajadzīgi. Uz bāku ved sīksīka, izlocīta taciņa, kas saskatāma pat no krietna attāluma – kā sidraba stīga uz apsolīto zemi. Tur tā ir, vientulības karaļvalsts, kas nav izsūtījums, bet piepildījums. Bākas vienmēr ir kairinājušas manu iztēli…

Mūsu pastaiga vispirms aizved uz citu pusi, arī tur ir vējš un bezgalība, okeāna skarbais reljefs un putnu aizkars, spītīgi košu pļavas puķīšu trīsuļošana un dadžu izturīgie stāvi, ir senu velēnu zemnīca ganiem un krasta malā iesprausti ‘’vaļa kauli’’, ir lopi tālumā un pavisam nemanāma cilvēka klātbūtne, kaut kur klints malā vientuļa ceļotāja telts un divi laimīgi suņi, kas līdz ar saimniekiem lēkā pa okeāna atkailināto plecu… Vējš dara labi, pūš un pātago, dzenā viļņus un mākoņus. Tāpēc jau vajag bākas, joprojām vajag bākas, kas pretojas un dod cerību brīžos, kad vējš ar viļņiem saplūst vienotā orģijas neprātā. Bet viņam to nevar pārmest, viņš ir vējš, tāpēc atliek uzcelt bākas un iemitināt tajās ļaudis, kas ar vēju spēj saprasties… Bez bākām joprojām nekur, to gaisma ir vajadzīga. Vismaz šeit, salu un klinšu labirintos, bākas joprojām ir dzīvas. Taciņa uz augšu mirdz kā sidraba dzīsla, vilina un sauc…

Taču okeāns negaida ne mani, ne kādu citu, viņam ir savs pulkstenis. Stihija bez ciparnīcas, kas sāk savu paisuma darbu, pāreju uz bākas salu padarot vispirms par apavu samērcēšanas rituālu, tad par mazu peļķīti, tad lielāku lāmu, tad jau par mazu ezeriņu, kas mierīgi un nesatricināmi ceļas arvien augstāk. Vai man ir žēl? Laimes sajūtai nedrīkst būt pretenzijas, skatos, kā bāka paliek nesasniegta un līdz ar slapju suni esmu priecīga tepat. Lecu no akmens uz akmeni, pinos un slīdu jūraszālēs, teju ar asarainu prieku redzot, ka cilvēku saražotu atkritumu te nav, okeāns vismaz šajā krastā nav piegānīts un veselais saprāts ir uzvarējis.

Okeānu no sirds pasveicinājuši, visu dienu varam baudīt salu neuzbāzīgo viesmīlību – gan Barony dzirnavās, kas maļ tieši tāpat kā pirms 150 gadiem, gan nodegustēt vairākas alus šķirnes, kuru ražošanu varam apskatīt, aptaustīt, apostīt klātienē, gan senajās neolīta apmetnēs un maģiskajās svētvietās, kas mūs pārsteidz jo īpaši. Vispirms jau paši veidojumi ir ļoti iespaidīgi, bet otra vērtība – nekur nav drūzmas. Tā nu soļojam caur pasaules relikvijām un cenšamies sajust seno gadsimtu pulsu. Tas iespaido tik ļoti, ka vakarā par to gribas palasīt vēl un vēl – galu galā atrodamies vienā no vissenāk apdzīvotajām vietām pasaulē!

ŪDENSZĀĻU SVEICIENS

ZEMŪDENS RIBAS

PRIECĪGAIS SUNS

BĀKU VAIRS NESASNIEGT

VAĻA KAULI UZ MIETA

SENO DZIRNAVU IZPĒTE

GRAUDU LĀPSTA

MAĻ PA ĪSTAM

SKEILA - SALAS ARISTOKRĀTU MUIŽA

SKARA BRA - PIRMCILVĒKU MĪTNE

AKMENS DĀRZS

AR SENATNI UZMANĪGI

TĀ TOP ALUS

MIESTIŅA DEGUSTĀCIJA

ŠPIKERIS

SMARŽO LABI

REZULTĀTS

OMULĪGA BAUDĪŠANA

AR KURU SĀKT

BODAGRAS APLIS

KĀ PIRKSTI DEBESĪS

EZOTĒRIKA UN DABA

KATRAM SAVS RITUĀLS

ĪSTĀS SAIMNIECES

DRAUDZĪGI KOPĀ

SKOTIJAS SIMBOLS

Impro Ceļojumi - ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 2.diena

ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 2.diena

22.07.2019.

Danrobinas apkaimē mūs panākušais lietus savas skavas nav atlaidis arī šeit – Orkneju salu mīlīgajā zvejnieku pilsētiņā Stromnesā. Ja ilgāk staigāšu lietū, man uzaugs sūnas un no deguna izsprauksies virši – iespaidu pārgurusi secināju iepriekšējā vakarā un likos gulēt. Lietus lija kā lijis un labi ieaijāja.

Bet līdz salai taču vēl jānokļūst! Pametot Danrobinu, uzņemam kursu uz prāmi. Mums ceļam ir divas stundas. Varētu pagulēt, bet es to nespēju.  Kalnu tīreļos neprātīgi zied virši – nebeidzamās strēlēs, lāmās un puduros. Tā ir tāda krāsu simfonija, ka pat lietus nespēj iemidzināt – košie virši žilbina kā purva maldugunis nabaga ceļinieku… Tūlīt, tūlīt kaut kur iegaudosies Baskervilu suns, kaut kur klajuma vidū iznirs kāds noslēpumains svešinieks…Daba kļūst arvien vientulīgāka, skarbāka, cilvēka neskartāka, kas manā vērtējumā ir sinonīms vārdiem ‘’skaista, burvīga, iedvesmojoša, veldzējoša’’. Kaut tikai caur logu skatīta, tā apliecina, ka Radītājs savu ir darījis no sirds un kairina fantāziju.

Tā kā grafiku esam nedaudz apsteiguši, tad tiekam gājienā uz Skotijas un līdz ar to visas Lielbritānijas kontinentālās daļas tālāko punktu – tā ir bāka Skrapsteras raga galā. Tā iemieso pasaules malas sajūtu, kas mums, pulksteņlaika savažotajiem, iet secen. Mēs uz augstās klints radzes varam pietupties uz īsu brīdi, kamēr viņi, laimīgie, te var atļauties savu ritmu – kad vienīgie pulksteņa rādītāji ir saules lēkts un riets, bet viļņu vāli ritmiski pāriet no viena gadalaika otrā. Tajos uzcītīgi raugoties, paveicas arī mums, jo fotoaparāta pietuvinājumā noķeram leģendāro šejienes putniņu – Fratercula arctica, kas latviski tulkots kā Atlantijas tuklītis. Tas ir amizants melnbalts putniņš ar spilgti oranžām pleznām un līku knābi, kas pārošanās laikā paliek tik pat košs kā ‘’kurpītes’’ paša kājās. Šo putniņu vēl nesen bijis tik daudz, ka iedzimtie salinieki tos labprāt ēduši – gan vienkārši ceptus un vārītus, gan kā spēcinošu piedevu piemaļot auzu pārslu biezputrai brokastīs. Tikai pirms pāris gadiem populācija pēkšņi kļuvusi tik apdraudēta, ka tagad tiek apsargāta ar dažādiem liegumiem un ierobežojumiem. Šiem putniņiem ligzdošanai ir vajadzīga tieši šī piekraste, kurā mazie putneļi pulcējas milzu kolonijās un izrok sev tādas kā aliņas. Tajās abi laimīgie vecāki uz maiņām perē vienu vienīgu olu, tāpēc dabiskais pieaugums ir lēns un mūsu pulkstenī neskatās.

Mēs pamājam pirmās ardievas okeāna piekrastei un dodamies uz Skrapstenas ostu. Ceļā ir nepieradinātās dabas idille, kurā organiski iekļaujas pa vientulīgam treilerim, teltij vai iedegušai, izspūrušai ģimenītei, kas bauda pirmatnējo dabu bez jumta virs galvas. Laiks ir savilcies uz lietavām, bet tās te ir ierastas. Tāpat kā vējš, kas ir piekrastes valdnieks un nekronētais karalis. Viņa dzīti un pelēcīgā lietus nedaudz iemidzināti, dodamies vien pāris stundu ilgā prāmja ceļā. Lai turpmākā lietu kārtība būtu skaidra, līniju operē ‘’Northline’’, bet matains, ragains milzis ar draudīgu vāli rokā ir uzzīmēts pa visu kuģa korpusu. Atbraukuši uz Skotiju, mēs nonākam ‘’nedaudz Norvēģijā’’ – Orkneju salu iedzīvotāji šobrīd savā izcelsmē visvairāk lepojas tieši ar vikingu gēniem.

Prāmis ieslīd pašā pilsētiņas viducī, no kuģa malas var ieskatīties māju pagalmos un pat logos. Piekrastei ir reljefs, tāpēc ainava ir gleznieciska. Pirmā māju rinda ir pie paša ūdens, tas skalojas zem logiem kā neatņemama dzīves sastāvdaļa. Laivu var uzvilkt pa tiešo pagalmā. Daudzviet redzami zvejas rīki, vēl vairāk – laiskas atpūtas piederumi un nepārspīlēti smukumi. Neviens ar kārtību nepārcenšas, bet viss izskatās dabiski harmonisks – no airiem meistaroti pakaramie, gumijas zābakos sastādītas puķes, virs ūdens izžauta veļa, koka bāciņas starp logiem, laivu gali pagalmu stūros, kuģu enkuri un stūres rati pie durvīm, mierīgi cilvēki aiz loga un rimta mazizmēra pārticība senajos zvejnieku namiņos. Māju silueti atgādina saplacinātu pudeli, aiz pirmās rindas slejas nākamā un augstāk vēl daži lielāki nami un seno baznīcu silueti. Stromnesa izstiepusies gar jūras krastu ar tālām, skaistām bākām katrā galā un šaurām, omulīgām vecpilsētas ieliņām. Te viss ir cilvēkam draudzīgā izmērā un krāsās, laiks atkāpjas, jau izkāpjot no kuģa. Līst, skaisti, mierīgi līst un tas ir sveiciens savējiem – pieņemiet mūsu, salinieku, mieru! Lai līst, lai zaļo, nekur nav jāsteidzas, viss ir tepat…

Stromnesai ir ideāls izmērs, mūsu naktsmājas ir pie pašas ostas - ar prāmi piebraucām tieši pie bāra, bet aiz tā ir viesnīcas istabiņas. Dažiem tieši te, citiem pāris mājas tālāk. Tiekam sadalīti pa trīs vietām un uz trīs naktīm arī paliekam. Te viss ir mājīgi, jo salas, par laimi, ir pietiekoši mazas un attālu no kontineta, lai nebūtu uzcelti debesskrāpji. Paldies klimatam, kas dāsni sūta lietu un iedzīvotājiem ļauj strādāt, nevis liek izklaidēt atpūtniekus. Te ir pamatvērtību sajūta, saprotu jau pirmā vakara ilgajā pastaigā, kad no lietus grasos apsūnot.

Šodien, pašā jūlija viducī, kad mājinieki sūta ziņas par trīsdesmit grādu svelmi, mēs tērpjamies vēja un lietus izturīgās drēbēs, lai ietu draudzēties ar okeānu. Ir pareizi, ka pirmais apskates objekts patiesībā ir nevis Birsejas pussalas galā nezināmu roku veidots objekts ar kodēto nosaukumu ‘’vaļa kauli’’, bet tas ir pats okeāns, kuru ejam gandrīz vai pielūgt. Tādos vārdos pārgājiens, protams, netiek saukts, taču zināma svētsvinība vai ieiešana sevī, savu domu pasaulē te notiek – skarba, majestātiska daba to īpaši veicina.

Lietus tā kā ir, tā kā nav – koķetē. Mēs esam atbraukuši uz galvenās salas tālāko ziemeļu malu. Lūkojoties okeānā, pārņem sajūta, ka var izdzēst visus failus galvā – nav konkretizējams ne gadalaiks, ne pulkstenis, ne konkrēta vajadzība. Ir bēgums, okeāns atkāpies, atklājot garenu klinšakmeņu rievainās muguras, ūdens zāļu murskuļus, smilšu strēles un zemūdens sīko saslauku vālus. Tā ir pasaule, kas te ir, te nav, spēļu laukums viļņiem un piekrastes vējiem. Tālumā, bet netālu, ir kā olis apaļa sala, kas zaļumu kautrīgi paslēpusi lietainajā dūmakā, taču atstāj stabilu un dzīvespriecīgu iespaidu. Tās galā ir spilgti balta bāka, klasiska un skaista kā visu bērnības sapņu iemiesojums, ar torni un mājvietu tikai savējiem, ar sapņiem, kas var skriet līdzi visiem vējiem, pārlidot okeānu, atgriezties salā no otras puses un pierādīt, ka pasaule ir apaļa, bet pasaules centrs vienmēr tev līdzi. Romantikas un iztēles mājvieta, kam mākslīgi kairinājumi nav vajadzīgi. Uz bāku ved sīksīka, izlocīta taciņa, kas saskatāma pat no krietna attāluma – kā sidraba stīga uz apsolīto zemi. Tur tā ir, vientulības karaļvalsts, kas nav izsūtījums, bet piepildījums. Bākas vienmēr ir kairinājušas manu iztēli…

Mūsu pastaiga vispirms aizved uz citu pusi, arī tur ir vējš un bezgalība, okeāna skarbais reljefs un putnu aizkars, spītīgi košu pļavas puķīšu trīsuļošana un dadžu izturīgie stāvi, ir senu velēnu zemnīca ganiem un krasta malā iesprausti ‘’vaļa kauli’’, ir lopi tālumā un pavisam nemanāma cilvēka klātbūtne, kaut kur klints malā vientuļa ceļotāja telts un divi laimīgi suņi, kas līdz ar saimniekiem lēkā pa okeāna atkailināto plecu… Vējš dara labi, pūš un pātago, dzenā viļņus un mākoņus. Tāpēc jau vajag bākas, joprojām vajag bākas, kas pretojas un dod cerību brīžos, kad vējš ar viļņiem saplūst vienotā orģijas neprātā. Bet viņam to nevar pārmest, viņš ir vējš, tāpēc atliek uzcelt bākas un iemitināt tajās ļaudis, kas ar vēju spēj saprasties… Bez bākām joprojām nekur, to gaisma ir vajadzīga. Vismaz šeit, salu un klinšu labirintos, bākas joprojām ir dzīvas. Taciņa uz augšu mirdz kā sidraba dzīsla, vilina un sauc…

Taču okeāns negaida ne mani, ne kādu citu, viņam ir savs pulkstenis. Stihija bez ciparnīcas, kas sāk savu paisuma darbu, pāreju uz bākas salu padarot vispirms par apavu samērcēšanas rituālu, tad par mazu peļķīti, tad lielāku lāmu, tad jau par mazu ezeriņu, kas mierīgi un nesatricināmi ceļas arvien augstāk. Vai man ir žēl? Laimes sajūtai nedrīkst būt pretenzijas, skatos, kā bāka paliek nesasniegta un līdz ar slapju suni esmu priecīga tepat. Lecu no akmens uz akmeni, pinos un slīdu jūraszālēs, teju ar asarainu prieku redzot, ka cilvēku saražotu atkritumu te nav, okeāns vismaz šajā krastā nav piegānīts un veselais saprāts ir uzvarējis.

Okeānu no sirds pasveicinājuši, visu dienu varam baudīt salu neuzbāzīgo viesmīlību – gan Barony dzirnavās, kas maļ tieši tāpat kā pirms 150 gadiem, gan nodegustēt vairākas alus šķirnes, kuru ražošanu varam apskatīt, aptaustīt, apostīt klātienē, gan senajās neolīta apmetnēs un maģiskajās svētvietās, kas mūs pārsteidz jo īpaši. Vispirms jau paši veidojumi ir ļoti iespaidīgi, bet otra vērtība – nekur nav drūzmas. Tā nu soļojam caur pasaules relikvijām un cenšamies sajust seno gadsimtu pulsu. Tas iespaido tik ļoti, ka vakarā par to gribas palasīt vēl un vēl – galu galā atrodamies vienā no vissenāk apdzīvotajām vietām pasaulē!

ŪDENSZĀĻU SVEICIENS

ZEMŪDENS RIBAS

PRIECĪGAIS SUNS

BĀKU VAIRS NESASNIEGT

VAĻA KAULI UZ MIETA

SENO DZIRNAVU IZPĒTE

GRAUDU LĀPSTA

MAĻ PA ĪSTAM

SKEILA - SALAS ARISTOKRĀTU MUIŽA

SKARA BRA - PIRMCILVĒKU MĪTNE

AKMENS DĀRZS

AR SENATNI UZMANĪGI

TĀ TOP ALUS

MIESTIŅA DEGUSTĀCIJA

ŠPIKERIS

SMARŽO LABI

REZULTĀTS

OMULĪGA BAUDĪŠANA

AR KURU SĀKT

BODAGRAS APLIS

KĀ PIRKSTI DEBESĪS

EZOTĒRIKA UN DABA

KATRAM SAVS RITUĀLS

ĪSTĀS SAIMNIECES

DRAUDZĪGI KOPĀ

SKOTIJAS SIMBOLS

51049