ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 1.diena

21.07.2019.

Miegs ir bijis veldzējošs, tāpat kā desmit minūtes no paša rīta, kad mazā pleķītī starp milzu priedēm cenšos ievilkt labi daudz svaiga Skotijas gaisa. Tā ir pirmā dziļā elpa šajā zemē, jo pirmajam vakaram vairāk kā divas stundas nozaga lidmašīnas aizkavēšanās. Man tā izvērtās drudžainā skrējienā, jo vispirms tika izziņots, ka reiss tiek pārcelts par trīs stundām, bet, kad telefonu izslēgusi un ērti iekārtojusies biju iegrimusi lasāmos dziļumos, tad beidzamā brīdī mani sadzina rokā grupas vadītāja Ingūna – reiss pēkšņi izziņots stundu ātrāk… Nē, es galīgi neesmu kašķīga, tikai aizelsusies, kad līdz ar visiem ieslīgstu ilgi gaidītajos lidmašīnas krēslos. Ir labi, būs labi, lidojam pa tiešo, nav pat jāpārsēžas – tas tomēr ir tik ērti! Tikai nedaudz vairāk kā divas stundas pa globusu uz augšu, un, degunus iluminatoram piespieduši, jau varam saskatīt ne tikai Aberdīnas pelēcīgo ēku kvartālus, bet pat aitu baltās muguras. Jā, šī skotu bagātība ir saskatāma jau no debesīm un kā  priecīgi dzīpari atdzīvina visai padrūmo ainavu.

Tālāk viss rit pēc plāna. Drūzmas nekādas, mantas visi saņem laicīgi, šoferīši un autobuss jau priekšā – atliek tikai ieņemt vietas un doties ceļā. Tā arī darām un drīz vien esam veldzējošas dabas varā. Kad ir pārāk labi, arī nav labi, jo tieši tagad kļūst žēl to divu zaudēto stundu. Ainava aiz loga ir tik harmoniska un uz pastaigām vilinoša, ka gribētos iet, iet un vēlreiz iet… Tagad dabas skatu terapijai ļaujamies caur logu. Ceļš no Aberdīnas uz Eimoru ved cauri Kērngromas nacionālajam parkam, kas dāsni izrāda dabas pašsaprotamo harmoniju. Te viss ir skaists – ceļu izliektās līnijas, lēzeno pauguru un augstāko kalnu saspēle, pamatīgie koki un kalnu upītes, debesis ar mākoņu izrādīšanos un vējā viļņojošās pļavu segas. Pat nedaudzie ciematiņi vai pilis iznirst neuzbāzīgi, iekļaujoties, ne uzbrūkot. Aiz loga ir Skotijas idille, kura traucas garām kā glāsmains apmetnis uz Zemes miesas.

Lai kā sevi uzmundrinu, vakara pastaigai vairs nav spēka. Viesnīcā iebraucam visai vēlu un tā atrodas nelielās pilsētiņas centrālajā daļā. Īstās kalnu pārgājienu takas ir kaut kur tālāk, šim vakaram pārāk tālu… Paspēju attapties, ka mani štepseļi kontaktligzdās nelien, meklēju administratoru, bet ar ilgu zvanīšanu sadzenu rokā vien indusu izcelsmes pavāru, kas tikai smaida un rausta plecus. Istabas biedrene aizdevusies pie draugiem, no viņas nakts skapīša noraugās vien askētiski iesieta Bībele. Tā arī laižos miegā – ar cerību braši celties saullēktā un divas stundas pirms brokastīm vēl izskriet kaut vienu no skotu kalniešu vai nesen filmētajām Džeimsa Bonda takām, bet…

Elpoju cik spēka turpat priedēs pie viesnīcas stāvlaukuma, jo saullēkts izrādījies daudz par agru, bet miegs pārāk ciešs. Taču tagad garastāvoklis ir lielisks! Pat lādējamo esmu aizņēmusies un nedaudz vīlusies attapusi, ka Bībele bijusi viesnīcas obligātais rekvizīts, ne Karīnas personiskā lasāmviela. Ieelpoju, izstaipos, saprotu, ka Kērngromas izslavētajām kalnu takām jāparedz pāris dienas nezināmā nākotnē, paēdu un līdz ar visiem esmu gatava tvert Skotiju pilniem kumosiem.

Ingūnas aizraujošā stāstījuma pavadībā pametam Eimoru, kas slavena kā aristokrātiska kalnu kūrorta un karalienes medību kluba vieta. Varam tikai iztēloties, cik smalkām ierašām un rituāliem bagātas ir te notiekošās medības, cik izsmalcinātas ir tām sekojošās aristokrātu balles… Šīs dižciltīgo izklaides vēl esot spēkā, apgalvo Ingūna un uzsver tradīciju ilgo noturību – cauri gadsimtiem! Vēl te esot 18 bedrīšu golfa kluba dzimtene, kam pirmie noteikumi radušies tieši Skotijā, bet, kur golfs, tur arī kalniešu spēles… Bet, kur kalnieši, tur klani, kur klani, tur skotu bruncīši, kur rūtainie kilti, tur arī skotu apmetnis – visu to mēs tūlīt redzēsim, jo pavisam drīz, svētdienas rītā ap pulksten deviņiem jau būsim Skotijas kalniešu galvaspilsētā Invernesā!

Tieši apmetnis līdz ar kiltiem un dūdām ir kļuvis par Skotijas atpazīstamības zīmi. Ja rūtainie bruncīši jeb kilti stāsta par spēcīgajām klanu tradīcijām, kas joprojām vieno pat miljoniem ļaužu, tad apmetni slavenu ir padarījis viens vienīgs varonis – Šerloks Holmss. Turklāt tas nav anonīms, bet gan tieši Invernesas apmetnis, mitruma izturīgs mētelis bez piedurknēm. Redzot kalnus aiz loga, zinot nokrišņu daudzumu un iztēlojoties vēja brāzmu nerimtību, tā lietderība nerada šaubas. Ietinies un stāvi kalna galā! Bet mūsu ceļš ved uz salām, traucam tik uz priekšu, kalniešu galvaspilsētā Invernesā atstājot vien treknu ķeksi – atgriezties, noteikti atgriezties… Te gaisā, arhitektūrā, cilvēkos jaušams lepnums, sajūtama stabilitāte un saprātīga attīstība. Ne velti tā izsenis ir bijusi klanu vadoņu pilsēta un tikšanās vieta, kur kopā sanāca visi – dižciltīgie un brutālie, Skotijas neatkarības patrioti un šaubīgie, visi, kas noteica un kaldināja vēsturi. Skotijas valdnieks ir bijis ne tikai visu Britu salu, bet arī Francijas karalis, un, lai arī kopš Stjuartu dinastijas sakāves 18.gadsimta sākumā neatkarība ir zaudēta, patriotisms un degsme ir palikusi skotu gēnos – dvēselē, stājā un kultūras identitātē. Britiem Skotija ilgi bija kā dadzis acī, pārāk jau nu izcēlās, lai paliktu brīva - pakļaut spēcīgos vienmēr ir bijis lielāks izaicinājums, nekā niekoties ar tāpat padevīgajiem... Tomēr 2014.gada referendumā Skotijas iedzīvotāji ar minimālu pārsvaru nobalsojuši pret neatkarības atjaunošanu un palikuši Lielbritānijas sastāvā - acīmredzot kopīgajā katlā ir arī savi labumi. Simboliski, ka zem Lielbritānijas karaļnama kronēšanas vietas joprojām tiek turēts akmens, kas kā trofeja atvests no Skotijas  – enerģētiski uzlādēts un maģisks. Bet, kur kontinents, tur arī salas – zem viena apmetņa. Lielbritānijā.

Invernesa man paspēj iepatikties, un es neesmu vienīgā. Svaigāku gaisu un stabilākus dzīves pamatus te meklē arī cilvēki, kas pārceļas uz dzīvi no lielākām pilsētām. Lai arī Skotijā aitu ir daudzkārt vairāk kā cilvēku, Invernesa ir viena no visstraujāk augošajām pilsētām Eiropā. Ja 2017.gadā te dzīvoja sešdesmit viens tūkstotis cilvēku, tad 2019.gadā jau sešdesmit seši. Arī Skotijas Kultūras mantojuma institūts no Edinburgas ir pārcēlies uz Invernesu, tuvāk saknēm, kur zem viena apmetņa sadzīvo seno kalniešu tradīcijas un gadsimti ar Kristus vēsti. Invernesā baznīca ir pie baznīcas, visas senas un svētdienas rītā pieklājīgi apmeklētas. Dievkalpojumi sākas tādā kā brīvsolī, ‘’apaļie’’ pulksteņa laiki nav cieņā. Tā kā arī mums iedots divu stundu brīvsolis, tad kopā ar ceļabiedri Sandru paspējam ieiet gan vairākās baznīcās, gan padzert kafiju un paklausīties ielu muzikantus, gan šķērsot Nesas upi pat pa vairākiem tiltiem.

Tā staigājot un izbaudot svētdienas rīta rāmo rosīšanos, pamanām arī Kolumbas vārdu, kam ar Amerikas atklājēju nav nekā kopīga. Te ir ielas, viesnīcas, skvēri, baznīcas un kafejnīcas, kas godā Svēto Kolumbu – pirmo misionāru Britānijā. Viņš 563.gadā ieradās no Īrijas un apmetās Aijonas salā Skotijas rietumu piekrastē. Kopā ar divpadsmit domu biedriem viņš nodibināja klosteri, kam bija lemts kļūt par vadošo kristietības izplatības, kultūras un literatūras centru ziemeļu Skotijā. ‘’Tā laika Baznīca bija vienota un nepiederēja konkrētai konfesijai. Tās vienīgais mērķis bija evaņģēlija izplatīšana, ļaudis raksturoja mīlestība uz rakstiem, svēta dzīve, dziļa pietāte pret Dieva radīto dabu un līdzcilvēkiem. Šis laiks ķeltu vēsturē raksturojams kā ‘’zelta laikmets’’’’, lasu kādā no avotiem, ‘’šis Dieva svētītais vēstures posms noslēdzās astoņsimtajos gados līdz ar vikingu sirotāju iebrukumu Britu salās’’.  Tātad – pirms vairāk kā tūkstoš gadiem…

Svētais Kolumba nenoliedzami joprojām ir godāts vīrs Skotijā, kuru piemin arī saistībā ar Lohnesas ezera briesmoni. Kolumba esot redzējis bēres, kurās apglabā kādu vīru. Vietējie apgalvojuši, ka šis cilvēks peldējis Nesas upē, kas iztek no Lohnesas ezera, kad to zem ūdens parāvis kāds ‘’ūdens briesmonis’’.  Kolumba esot vēlējies pārbaudīt vīru teikto, tāpēc sūtījis kādu mūku peldēt pāri upei. Briesmonis drīz vien parādījies un Svētais Kolumba pret to vērsis krustu un lūgšanu, tādējādi izglābjot vīru un aizraidot briesmoni dziļākos ūdeņos…

Jā, Nesija un vienradži ir kļuvuši par acīm redzamākajiem Skotijas tūrisma industrijas ekspluatētajiem upuriem, taču ne jau tas spētu traucēt Svētā Kolumbas mūža mieru. Tam ir daudz nopietnāki iemesli – pirmo misionāru atnestā ticība kopš ‘’zelta laikmeta’’ savu seju ir ļoti mainījusi. Skotijas baznīca jau piecdesmit gadus atļauj ordinēt sievietes, bet šobrīd tiek pieļautas gan viendzimuma laulības, gan geju atrašanās priesteru amatā. Senie mūri to visu pacieš, bet sabiedrības izturības limits vēl nav pārbaudīts. Tam vajadzīgs laiks, taču ne tas, kas pulkstenī… Arī mūsu ‘’pulksteņlaiks’’ kalniešu galvaspilsētā sāk beigties, laiks tālāk uz ziemeļiem un salām!

Taču kas gan tā būtu par Skotiju, ja nebūtu noslēpumainas pils uz klintīm okeāna krastā, kur caur logu var redzēt gan krāšņu dārzu, gan nemīlīgu krastu rudens vētrās, kur kāds nebūtu ieslodzīts, dižciltīgi cietis, savu aristokrātisko izcelsmi nesot kā izredzētības zīmi un slogu vienlaikus… Lietus mūs panāk tieši tad, kad šādā pilī ienirstam un klīstam tās neskaitāmajās zālēs kā spoku mednieki, kas aiz tūkstošiem interjera un iedzīves atribūtu grib noķert arī kaut ko no saimnieku dvēseles… Acis žilbst, man patīk, diezgan organiska sajūta, liekas, tūlīt kāds Stjuarts ienāks savā Danrobinā un prasīs, kādu klanu mēs šeit pārstāvam… Bet kundze man blakus noīd, ka putekļi nav slaucīti un logi nemazgāti, puķēm lapiņas nobirušas, pē, nekādas kārtības, pie mums viss ir labāk! Es nestrīdos, bet eju skaistajā, brīvi plānotā un zeļošā angļu dārzā, kur tautiešu pretenzijas mani nepanāk. Man patīk viss, ja nu vienīgi šovs ar medību vanagu pēc Āzijas stepēs redzētā liekas tāds žēlīgs. Taču pils un dārzs kopā mani apbur un tur, apbur un nelaiž vaļā. Lai slava Stjuartiem, mēs tomēr uz salām!

PIRMAIS PIEMINEKLIS INVERNESĀ

KUNGS KILTOS INVERNESĀ

VIENRADŽI IR UN BŪS

NAMI NESAS KRASTĀ

SKOTU TICĪBA CERĪBA MĪLESTĪBA

DANROBINAS SARGS

PILS ĒDAMSITABA

KABINETS AR SKATU UZ OKEĀNU

GULTA AR SVĒTO GARU

BĒRNU ISTABA

DANROBINA CAUR PUĶĒM

DĀRZS VIKTORIJAS STILĀ

SKAISTI VISUR

SKRAPSTERAS BĀKA

PIRMAIS STĀVKRASTS

PASAULES MALA

PIRMIE SAGAIDĪTĀJI ORKNEJĀS

SKOTI ARĪ ŠEIT

STROMNESA - ZVEJNIEKU PILSĒTA

SKATS NO OSTAS

NEDAUDZ VIKINGI

KAM MĀJA KAM VALHALLA

VECAIS UN JAUNAIS

LAIVU KĀPNES

CEĻŠ UZ MĀJĀM

SLAPJI BET CERĪGI

Impro Ceļojumi - ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 1.diena

ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 1.diena

21.07.2019.

Miegs ir bijis veldzējošs, tāpat kā desmit minūtes no paša rīta, kad mazā pleķītī starp milzu priedēm cenšos ievilkt labi daudz svaiga Skotijas gaisa. Tā ir pirmā dziļā elpa šajā zemē, jo pirmajam vakaram vairāk kā divas stundas nozaga lidmašīnas aizkavēšanās. Man tā izvērtās drudžainā skrējienā, jo vispirms tika izziņots, ka reiss tiek pārcelts par trīs stundām, bet, kad telefonu izslēgusi un ērti iekārtojusies biju iegrimusi lasāmos dziļumos, tad beidzamā brīdī mani sadzina rokā grupas vadītāja Ingūna – reiss pēkšņi izziņots stundu ātrāk… Nē, es galīgi neesmu kašķīga, tikai aizelsusies, kad līdz ar visiem ieslīgstu ilgi gaidītajos lidmašīnas krēslos. Ir labi, būs labi, lidojam pa tiešo, nav pat jāpārsēžas – tas tomēr ir tik ērti! Tikai nedaudz vairāk kā divas stundas pa globusu uz augšu, un, degunus iluminatoram piespieduši, jau varam saskatīt ne tikai Aberdīnas pelēcīgo ēku kvartālus, bet pat aitu baltās muguras. Jā, šī skotu bagātība ir saskatāma jau no debesīm un kā  priecīgi dzīpari atdzīvina visai padrūmo ainavu.

Tālāk viss rit pēc plāna. Drūzmas nekādas, mantas visi saņem laicīgi, šoferīši un autobuss jau priekšā – atliek tikai ieņemt vietas un doties ceļā. Tā arī darām un drīz vien esam veldzējošas dabas varā. Kad ir pārāk labi, arī nav labi, jo tieši tagad kļūst žēl to divu zaudēto stundu. Ainava aiz loga ir tik harmoniska un uz pastaigām vilinoša, ka gribētos iet, iet un vēlreiz iet… Tagad dabas skatu terapijai ļaujamies caur logu. Ceļš no Aberdīnas uz Eimoru ved cauri Kērngromas nacionālajam parkam, kas dāsni izrāda dabas pašsaprotamo harmoniju. Te viss ir skaists – ceļu izliektās līnijas, lēzeno pauguru un augstāko kalnu saspēle, pamatīgie koki un kalnu upītes, debesis ar mākoņu izrādīšanos un vējā viļņojošās pļavu segas. Pat nedaudzie ciematiņi vai pilis iznirst neuzbāzīgi, iekļaujoties, ne uzbrūkot. Aiz loga ir Skotijas idille, kura traucas garām kā glāsmains apmetnis uz Zemes miesas.

Lai kā sevi uzmundrinu, vakara pastaigai vairs nav spēka. Viesnīcā iebraucam visai vēlu un tā atrodas nelielās pilsētiņas centrālajā daļā. Īstās kalnu pārgājienu takas ir kaut kur tālāk, šim vakaram pārāk tālu… Paspēju attapties, ka mani štepseļi kontaktligzdās nelien, meklēju administratoru, bet ar ilgu zvanīšanu sadzenu rokā vien indusu izcelsmes pavāru, kas tikai smaida un rausta plecus. Istabas biedrene aizdevusies pie draugiem, no viņas nakts skapīša noraugās vien askētiski iesieta Bībele. Tā arī laižos miegā – ar cerību braši celties saullēktā un divas stundas pirms brokastīm vēl izskriet kaut vienu no skotu kalniešu vai nesen filmētajām Džeimsa Bonda takām, bet…

Elpoju cik spēka turpat priedēs pie viesnīcas stāvlaukuma, jo saullēkts izrādījies daudz par agru, bet miegs pārāk ciešs. Taču tagad garastāvoklis ir lielisks! Pat lādējamo esmu aizņēmusies un nedaudz vīlusies attapusi, ka Bībele bijusi viesnīcas obligātais rekvizīts, ne Karīnas personiskā lasāmviela. Ieelpoju, izstaipos, saprotu, ka Kērngromas izslavētajām kalnu takām jāparedz pāris dienas nezināmā nākotnē, paēdu un līdz ar visiem esmu gatava tvert Skotiju pilniem kumosiem.

Ingūnas aizraujošā stāstījuma pavadībā pametam Eimoru, kas slavena kā aristokrātiska kalnu kūrorta un karalienes medību kluba vieta. Varam tikai iztēloties, cik smalkām ierašām un rituāliem bagātas ir te notiekošās medības, cik izsmalcinātas ir tām sekojošās aristokrātu balles… Šīs dižciltīgo izklaides vēl esot spēkā, apgalvo Ingūna un uzsver tradīciju ilgo noturību – cauri gadsimtiem! Vēl te esot 18 bedrīšu golfa kluba dzimtene, kam pirmie noteikumi radušies tieši Skotijā, bet, kur golfs, tur arī kalniešu spēles… Bet, kur kalnieši, tur klani, kur klani, tur skotu bruncīši, kur rūtainie kilti, tur arī skotu apmetnis – visu to mēs tūlīt redzēsim, jo pavisam drīz, svētdienas rītā ap pulksten deviņiem jau būsim Skotijas kalniešu galvaspilsētā Invernesā!

Tieši apmetnis līdz ar kiltiem un dūdām ir kļuvis par Skotijas atpazīstamības zīmi. Ja rūtainie bruncīši jeb kilti stāsta par spēcīgajām klanu tradīcijām, kas joprojām vieno pat miljoniem ļaužu, tad apmetni slavenu ir padarījis viens vienīgs varonis – Šerloks Holmss. Turklāt tas nav anonīms, bet gan tieši Invernesas apmetnis, mitruma izturīgs mētelis bez piedurknēm. Redzot kalnus aiz loga, zinot nokrišņu daudzumu un iztēlojoties vēja brāzmu nerimtību, tā lietderība nerada šaubas. Ietinies un stāvi kalna galā! Bet mūsu ceļš ved uz salām, traucam tik uz priekšu, kalniešu galvaspilsētā Invernesā atstājot vien treknu ķeksi – atgriezties, noteikti atgriezties… Te gaisā, arhitektūrā, cilvēkos jaušams lepnums, sajūtama stabilitāte un saprātīga attīstība. Ne velti tā izsenis ir bijusi klanu vadoņu pilsēta un tikšanās vieta, kur kopā sanāca visi – dižciltīgie un brutālie, Skotijas neatkarības patrioti un šaubīgie, visi, kas noteica un kaldināja vēsturi. Skotijas valdnieks ir bijis ne tikai visu Britu salu, bet arī Francijas karalis, un, lai arī kopš Stjuartu dinastijas sakāves 18.gadsimta sākumā neatkarība ir zaudēta, patriotisms un degsme ir palikusi skotu gēnos – dvēselē, stājā un kultūras identitātē. Britiem Skotija ilgi bija kā dadzis acī, pārāk jau nu izcēlās, lai paliktu brīva - pakļaut spēcīgos vienmēr ir bijis lielāks izaicinājums, nekā niekoties ar tāpat padevīgajiem... Tomēr 2014.gada referendumā Skotijas iedzīvotāji ar minimālu pārsvaru nobalsojuši pret neatkarības atjaunošanu un palikuši Lielbritānijas sastāvā - acīmredzot kopīgajā katlā ir arī savi labumi. Simboliski, ka zem Lielbritānijas karaļnama kronēšanas vietas joprojām tiek turēts akmens, kas kā trofeja atvests no Skotijas  – enerģētiski uzlādēts un maģisks. Bet, kur kontinents, tur arī salas – zem viena apmetņa. Lielbritānijā.

Invernesa man paspēj iepatikties, un es neesmu vienīgā. Svaigāku gaisu un stabilākus dzīves pamatus te meklē arī cilvēki, kas pārceļas uz dzīvi no lielākām pilsētām. Lai arī Skotijā aitu ir daudzkārt vairāk kā cilvēku, Invernesa ir viena no visstraujāk augošajām pilsētām Eiropā. Ja 2017.gadā te dzīvoja sešdesmit viens tūkstotis cilvēku, tad 2019.gadā jau sešdesmit seši. Arī Skotijas Kultūras mantojuma institūts no Edinburgas ir pārcēlies uz Invernesu, tuvāk saknēm, kur zem viena apmetņa sadzīvo seno kalniešu tradīcijas un gadsimti ar Kristus vēsti. Invernesā baznīca ir pie baznīcas, visas senas un svētdienas rītā pieklājīgi apmeklētas. Dievkalpojumi sākas tādā kā brīvsolī, ‘’apaļie’’ pulksteņa laiki nav cieņā. Tā kā arī mums iedots divu stundu brīvsolis, tad kopā ar ceļabiedri Sandru paspējam ieiet gan vairākās baznīcās, gan padzert kafiju un paklausīties ielu muzikantus, gan šķērsot Nesas upi pat pa vairākiem tiltiem.

Tā staigājot un izbaudot svētdienas rīta rāmo rosīšanos, pamanām arī Kolumbas vārdu, kam ar Amerikas atklājēju nav nekā kopīga. Te ir ielas, viesnīcas, skvēri, baznīcas un kafejnīcas, kas godā Svēto Kolumbu – pirmo misionāru Britānijā. Viņš 563.gadā ieradās no Īrijas un apmetās Aijonas salā Skotijas rietumu piekrastē. Kopā ar divpadsmit domu biedriem viņš nodibināja klosteri, kam bija lemts kļūt par vadošo kristietības izplatības, kultūras un literatūras centru ziemeļu Skotijā. ‘’Tā laika Baznīca bija vienota un nepiederēja konkrētai konfesijai. Tās vienīgais mērķis bija evaņģēlija izplatīšana, ļaudis raksturoja mīlestība uz rakstiem, svēta dzīve, dziļa pietāte pret Dieva radīto dabu un līdzcilvēkiem. Šis laiks ķeltu vēsturē raksturojams kā ‘’zelta laikmets’’’’, lasu kādā no avotiem, ‘’šis Dieva svētītais vēstures posms noslēdzās astoņsimtajos gados līdz ar vikingu sirotāju iebrukumu Britu salās’’.  Tātad – pirms vairāk kā tūkstoš gadiem…

Svētais Kolumba nenoliedzami joprojām ir godāts vīrs Skotijā, kuru piemin arī saistībā ar Lohnesas ezera briesmoni. Kolumba esot redzējis bēres, kurās apglabā kādu vīru. Vietējie apgalvojuši, ka šis cilvēks peldējis Nesas upē, kas iztek no Lohnesas ezera, kad to zem ūdens parāvis kāds ‘’ūdens briesmonis’’.  Kolumba esot vēlējies pārbaudīt vīru teikto, tāpēc sūtījis kādu mūku peldēt pāri upei. Briesmonis drīz vien parādījies un Svētais Kolumba pret to vērsis krustu un lūgšanu, tādējādi izglābjot vīru un aizraidot briesmoni dziļākos ūdeņos…

Jā, Nesija un vienradži ir kļuvuši par acīm redzamākajiem Skotijas tūrisma industrijas ekspluatētajiem upuriem, taču ne jau tas spētu traucēt Svētā Kolumbas mūža mieru. Tam ir daudz nopietnāki iemesli – pirmo misionāru atnestā ticība kopš ‘’zelta laikmeta’’ savu seju ir ļoti mainījusi. Skotijas baznīca jau piecdesmit gadus atļauj ordinēt sievietes, bet šobrīd tiek pieļautas gan viendzimuma laulības, gan geju atrašanās priesteru amatā. Senie mūri to visu pacieš, bet sabiedrības izturības limits vēl nav pārbaudīts. Tam vajadzīgs laiks, taču ne tas, kas pulkstenī… Arī mūsu ‘’pulksteņlaiks’’ kalniešu galvaspilsētā sāk beigties, laiks tālāk uz ziemeļiem un salām!

Taču kas gan tā būtu par Skotiju, ja nebūtu noslēpumainas pils uz klintīm okeāna krastā, kur caur logu var redzēt gan krāšņu dārzu, gan nemīlīgu krastu rudens vētrās, kur kāds nebūtu ieslodzīts, dižciltīgi cietis, savu aristokrātisko izcelsmi nesot kā izredzētības zīmi un slogu vienlaikus… Lietus mūs panāk tieši tad, kad šādā pilī ienirstam un klīstam tās neskaitāmajās zālēs kā spoku mednieki, kas aiz tūkstošiem interjera un iedzīves atribūtu grib noķert arī kaut ko no saimnieku dvēseles… Acis žilbst, man patīk, diezgan organiska sajūta, liekas, tūlīt kāds Stjuarts ienāks savā Danrobinā un prasīs, kādu klanu mēs šeit pārstāvam… Bet kundze man blakus noīd, ka putekļi nav slaucīti un logi nemazgāti, puķēm lapiņas nobirušas, pē, nekādas kārtības, pie mums viss ir labāk! Es nestrīdos, bet eju skaistajā, brīvi plānotā un zeļošā angļu dārzā, kur tautiešu pretenzijas mani nepanāk. Man patīk viss, ja nu vienīgi šovs ar medību vanagu pēc Āzijas stepēs redzētā liekas tāds žēlīgs. Taču pils un dārzs kopā mani apbur un tur, apbur un nelaiž vaļā. Lai slava Stjuartiem, mēs tomēr uz salām!

PIRMAIS PIEMINEKLIS INVERNESĀ

KUNGS KILTOS INVERNESĀ

VIENRADŽI IR UN BŪS

NAMI NESAS KRASTĀ

SKOTU TICĪBA CERĪBA MĪLESTĪBA

DANROBINAS SARGS

PILS ĒDAMSITABA

KABINETS AR SKATU UZ OKEĀNU

GULTA AR SVĒTO GARU

BĒRNU ISTABA

DANROBINA CAUR PUĶĒM

DĀRZS VIKTORIJAS STILĀ

SKAISTI VISUR

SKRAPSTERAS BĀKA

PIRMAIS STĀVKRASTS

PASAULES MALA

PIRMIE SAGAIDĪTĀJI ORKNEJĀS

SKOTI ARĪ ŠEIT

STROMNESA - ZVEJNIEKU PILSĒTA

SKATS NO OSTAS

NEDAUDZ VIKINGI

KAM MĀJA KAM VALHALLA

VECAIS UN JAUNAIS

LAIVU KĀPNES

CEĻŠ UZ MĀJĀM

SLAPJI BET CERĪGI

52140