ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 6.diena

26.07.2019.

Lohnesas ezers izrādās apbūvēts tik cieši, ka piekļūšanas centieni tam mūsu naktsmītnes pilsētiņā man izvēršas par četru stundu pastaigu ar vēlu atgriešanos un tūlītēju miegu. Pilsētiņai ir neizrunājams nosaukums  - Drumnadročīta

un tāds pat plānojums – garš un nesaprotams. Varbūt tas pieskaņojas pašam Lohnesa ezeram, kas ir kā gara sprauga starp kalniem?

Kopš Kulodenas jeb Skotijas neatkarības zaudēšanas kaujas lauka tiek zaudēta arī neskartās dabas burvība. Gar Lohnesas ezeru braucam pa biezi apdzīvotu šoseju un uz slaveno ezeru lūkojamies caur biezākiem un žēlīgākiem krūmiem. Vienā no retajām vietām, kur iespējama apstāšanās, to arī izdarām un pa šauru taciņu veļamies lejā uz ezeru, kurā tik vien kā varam iebāzt kāju, banāli jokojot par sekojošu Nesijas kodienu pēdā. Virs galvas joņo mašīnas, un īsta prieka nav.

Viesnīca ir ar senatnes dvesmu un smaku, te esot jāuzmanās no tvaikiem caur atvērtas vannas istabas durvīm, jo garaiņi iedarbinot pārlieku jūtīgos dūmu detektorus. Interjerā gar acīm ņirb dažādas rūtis, klanu simbolika tiek mīdīta uz trepēm, izdeldēta dīvānos, dvieļos un grīdas celiņos. Rūtis ir visur, bet telpas plašākas nepadara – viss te diezgan pašaurs. Un, pat ja tā nebūtu, brīvais vakars liek doties pastaigā. Te ir reljefs, ir ezera tuvums – būs labi, iedrošinu sevi, kam Nesija interesē maz, bet vietējo kolorītu gribas vienmēr.

Vispirms iekšēji un ārēji smaidu par nabaga briesmoņa žēlīgajiem atveidiem blakus pagalmos un izsnaikstos gar aizdomīgu pseidozinātnisku iestādi, kas aicina uzzināt ‘’visu patiesību’’. Attēli un figūras ir tik amatieriski, ka atgādina bērnudārza spēļu laukumu, bet varbūt iekšā ir citādi… Lai vai kā, bet iestāde ir ciet, pāris centra krodziņi ir skaļu apmeklētāju pārpildīti, citu izklaižu nav un atliek vien iet virzienā uz priekšu, cerot ja ne uz peldi, tad vismaz uz nokļūšanu līdz krasta līnijai. Ezers taču no viesnīcas loga bija pat saskatāms!

Ģeogrāfiski Lohnesas ezers ir slavens ar to, ka tajā ūdens ir vairāk  nekā visos Anglijas, Skotijas un Velsas ezeros kopā. Tā laukums gan ir tikai 56 kvadrātkilometri, taču dziļums ir iespaidīgs – vidēji 132 metri, bet vietām līdz 270. Tas arī devis pamatu ticēt, ka ezera dzelmes sevī slēpj pietiekoši vietas vai pat dubulto dibenu, aiz kura mitinās ne tikai savulaik redzētā Nesija, bet arī citi dinozauru sugas brāļi un māsas. Senākās liecības par Nesiju ir no sestā gadsimta, kad daiļajam briesmonim iegaršojušies cilvēki un tas tos ik pa brīdim apēdis savā pūķa maltītē, kamēr Svētais Kolumbs tam ar krusta spēku un Dieva vārdu licis pazust dzelmē. Kopš 1933.gada fotogrāfijām, kas attēlo ko jūras nezvēram līdzīgu, zinātnieki un pseidozinātnieki izvirza dažādas teorijas, cenšas un sacenšas, taču īsti pierādīt neko nesanāk, jo pūķis palicis nekomunikabls. Un kā gan ne, ja milzīgais tūrisma mārketings ezeru pārvērtis par laivu, kuteru, kuģīšu un kuģu nemitīgas šaudīšanās platformu ar skaļiem un ziņkārīgiem pasažieriem uz klāja. Nesijas vietā arī es sen būtu paslēpusies mierīgākos ūdeņos…

Pilsētiņa ir visai mūsdienīga un sastāv galvenokārt no mietpilsoniskām privātmājām bez īpašas nacionālās savdabības. Īsti ‘’anglisks’’ ir tikai golfa laukums, pa kuru lēni un cienīgi pārvietojas liela izmēra sirmgalvji. Tikpat nacionālas ir skotu spalvainās govis, kas pēkšņi ēd vakariņas nelielā iežogotā pļaviņā pilsētas viducī. Tieši tur uz žoga ieraugu afišu par Nesijai veltītu filmu festivālu… O, šis mīts šķiet pilnīgi neizsmeļams! Pat filmu pietiek, lai tās ik gadus rādītu un sanāktu vesels festivāls! Apbrīnojama uzcītība…

Kolorīta vēl ir baznīca un kapi un tāds kā tautas nams to tuvumā. Tajā kā reiz beidzas džudo nodarbības, un vecāki steidz savākt savas sasārtušās atvases. Pa ieliņām var brīvi klīst, skatīties mājās un pagalmos, virzīties uz ezera pusi un nekur nenonākt. Daži saimnieki jau laikus uzlikuši uzrakstu uz saviem žogiem un caurejamām pļavām ‘’Ņemiet vērā, ka līdz ezeram šeit nevar nokļūt!’’. Taču gandrīz katrā pagalmā ir motorlaiva vai peldēšanas tērpi, katra hosteļa vai viesu mājas nosaukumā parādās Nesijas vārds, ar kuru visi lepojas, ezeram klāt nelaižot – tas ir vai nu nepieejams dabas apstākļu dēļ vai vienkārši apbūvēts ar necaurstaigājamu privātīpašumu. Galu galā es sāku jūsmot pat par vienkāršām rudzupuķēm un magonītēm ceļa malā, līdz, pušķi plūkdama, attopos, ka tās ir kādas privātmājas rūpīgi lolots lepnums…

Pēc astoņu kilometru nostaigāta loka atgriežos viesnīcā un ilgojos pēc Skotijas kalnainajiem plašumiem.

Vēl vairāk pēc tiem sailgojos šodien, kad, brokastis paēduši, dodamies ceļā. Pirmā pietura ir tepat, man līdz tai pietrūcis nepilns kilometrs, bet drūzma jau pirms pilsdrupu atvēršanas ir nedaudz par lielu. Saule ir atgriezusies pie savas svilināšanas misijas, diena solās būt karsta, un strauji tāda arī kļūst. No sākuma pat negribu pilsdrupās iet un līdz ar vēl dažiem vientulības cienītājiem meklējam citu skatu punktu un pieeju pie ezera. Legāli tādas iespējas nav! Drosmīgie un pofigisti rāpjas pāri kādam lopu ganīšanas žogam un pieiet ezeram tuvāk, bet atgriezušies rausta plecu – nekā īpaša… Ērkvitas līcis, kur Nesija visvairāk redzēta, šobrīd ir padarīts nepieejams. Savukārt senā Urkuhārtas pils, šķiet, tūlīt tiks sabradāta… Saņemos un ieeju iekšā, ar šausmām noskatoties, kā no līča puses pils piestātnei tuvojas pieci lielāki un mazāki kruīza kuģi vienlaikus, no kuriem izbirst apbrīnojami steidzīgi un enerģiski ļaudis… Šeit drūzma ir katrā pilsdrupu stūrī un pakāpienā, vietumis sajūta kā sabiedriskajā transportā. Urkuhārtas pils tiek dēvēta par Skotijas ikonu, bet šobrīd pati no tā cieš – tāda ir maksa par pagājības slavu.

Šo vietu savulaik apmeklējis pats Svētais Kolumbs, patriecot dzelmē Nesiju, bet konkrētās pilsdrupas datējamas ar laiku no 13.līdz 16.gadsimtam, kas vienlaikus bija gan Skotijas varenības laiks, gan klanu savstarpējo nesaskaņu kulminācija. Vissīvāk cīkstējās Makdonaldi ar Grantiem. 13.gadsimtā, kad Skotija bija palikusi bez valdnieka, jo iepriekšējam nebija bērnu, Anglijas karalis Eduards I palīdzēja klaniem izvēlēties vienu no 13 kandidātiem uz Skotijas troni. No diviem līderiem ar gudru ziņu tika izvēlēts vājākais, jo pats Eduards I tīkoja valdīt arī pār Skotiju. To viņš arī panāca, pielietojot spiedienu un apzinātu viltību. Skoti bija noslēguši savienību ar Franciju, kas tika traktēts kā nodevība pret Angliju un deva iemeslu Eduarda karaspēkam uzbrukt un sakaut skotus. Tad arī sākās leģendām apvītais skotu pretošanās laiks, viņu neatkarības cīņas. Drošsirdi mēs pazīstam no ekrāna, bet Viljamss Velss bija vēsturiska personība, kas vadīja pretošanos un izgudroja, piemēram, ‘’pīķa ezi’’ – tas nozīmē, ka uzbrukumā iet nevis frontāli, bet aplī, ar mugurām kopā. Tā bieži izdevās uzvarēt. Tikmēr par Skotijas karali kļuva Roberts Brūss, kas ar mainīgām sekmēm turpināja cīņas, kaut Eduards bija ieslodzījis Tauerā visu viņa ģimeni. Pastāv vēsturiska leģenda, ka Roberts Brūss kādā izšķirīgā mirklī pie sevis nolēmis ‘’Ja šis zirneklītis, kas šūpojas vienā tievā pavedienā un izmisīgi mēģina tikt savā zirnekļtīklā, ar septiņām reizēm to izdarīs, tad arī es atkal cīnīšos’’. Protams, tā arī noticis, un skoti no jauna cēlušies cīņai, kurā Eduards kritis, bet Roberts Brūss kāpis jau atkal brīvas Skotijas tronī. Tieši šajās cīņās bijusi iesaistīta arī Urkuhārtas pils, bet turpmāk bijusi te viena, te otra klana rīcībā. Pils beigas ir līdzīgas Kulodenas kaujas laukam – septiņpadsmitā gada nogalē pili uzspridzinājuši paši tās aizstāvji, lai tā netiek pretiniekiem.

Vēsture ir bagāta, pamācoša un interesanta, bet tās atlieku masveida baudīšana reizēm nogurdina. Šķiet, ka neesmu vienīgā, kas ar atvieglojumu kāpj autobusā un pēc brīža saņem negaidītu dāvanu. Apstāšanās vietā ar neko neizsakošu nosaukumu ‘’Fort Augustas’’ izrādās ļoti patīkama un izzinoša, apliecinot, ka tehniskajam progresam savulaik bijusi ļoti cienījama seja. Runa ir par grandiozo projektu, ko no 1803.līdz 1823.gadam realizēja britu inženiera Tomasa Telforda vadībā – 97 kilometrus garo Kaledonijas kanālu. Ideja bija vienkārša – lai kuģiem nebūtu jābrauc apkārt Skotijas ziemeļu galam pa jūru, tika izlemts savienot neskaitāmos Skotijas ‘’lohus’’ jeb ezerus, tādējādi gan saīsinot kuģojamo ceļu, gan ļaujot kuģiem iebraukt vidienē. Projekts tiem laikiem bija grandiozs, to cēla no abām pusēm vienlaicīgi. Gan speciālisti, gan strādnieki bija tikai vietējie, turklāt saņēma cienījamu atalgojumu. To pieprasīja pats Telfords, jo uzskatīja, ka tas nāks par labu reģiona ekonomiskajai izaugsmei un būves kvalitātei. Šī iemesla pēc viņš arī noraidīja piespiedu darba spēka izmantošanu. Kuģu ceļā kopumā ir 29 slūžas, bet šajā rajonā, pie ‘’Fort Augustas’’, to ir veselas 8 un tās sauc par Neptūna kāpnēm. Slūžu augstuma starpība ir 20 metri, tās joprojām darbina mehānismi, kas izgudroti un būvēti pirms nu jau gandrīz diviem simtiem gadu – apbrīnojami! Laika posmā no 1995. līdz 2005.ir veikta kanāla tehnisko ierīču restaurācija, taču nekas nav ne mainīts, ne tehniski uzlabots – nav bijis vajadzības!

Tā nu patiesi gleznainajā, pozitīva miera caurstrāvotajā ‘’Fort Augustas’’ pilsētiņā vērojam brīnišķu skatu – kā viena pēc otras tiek atvērtas slūžas, kā mainās ūdens līmenis, kā kuģīši un jahtas cēli spraucas cauri, kā komanda met virves, tauvojas, pievelkas un ceļas augstāk, tiek uz priekšu, plašākos ūdeņos… Aiz Neptūna kāpnēm ir paplašināta osta, kur laiskojas kuģi, jahtas un to iemītnieki. Citi sauļojas, citi lec peldēt, bet vēl kāds pilda jogas vingrinājumus. Jā, te pozitīvisma un lokālā kolorīta netrūkst – tiešām patīkama vieta! Jau kanāla celšanas laikā karaliene Viktorija personiski apbraukājusi būvi un esot bijusi sajūsmā. Sākotnēji kanāls bijis domāts galvenokārt kravu pārvadāšanai un nodrošinājis satiksmi pat 45,7 metrus gariem kuģiem. Salīdzinoši drīz tas kļuvis par transporta kuģīšu ceļu, bet tagad kalpo galvenokārt izklaides ceļotājiem. Braukšana caur slūžām ir maksas pasākums, bet mierīgā kuģošana un estētiskais baudījums ir to vērts.

Arī mēs redzam ainas, kad kuģīši kā skaistas vīzijas aizpeld pa pļavas vidu – eleganti, klusi un gleznaini, bet blakus kanālam pa neuzkrītošu veloceliņu priecīgi minas kāds vientuļš riteņbraucējs. Apkārt ir reti apdzīvota daba, taču pēc pāris kilometriem noteikti būs maza, mīlīga pilsētiņa, kas veldzēs ceļinieku. Ceļošanas idille, kas prasās būt izbaudāma.

Atceļam uz Aberdīnu mums ir vēl kāda pastaiga dabā – kalnu slēpošanas trase, kas vasarā kalpo kā pastaigu vieta kalnos, bet stāvā nogāze piepilda neprātīgo BMX velosipēdistu pārdrošākos sapņus. Tā arī staigājam un meditējam kalnos, kur uz visām pusēm redzami ezeri, starp klintīm vējā purinās spilgti violetie virši, bet pa kādam savu spuraino galvu izslej arī Skotijas simbols – dadzis. Par to ir leģenda, kas sasaista visu mūsu braucienu. Viduslaikos, kad vikingi gribēja nokaut guļošu skotu karaspēku, tie centās tumsā tos aplenkt. Lai būtu klusāk, viņi to darīja basām kājām. Tieši tāpēc arī nesanāca – kājās dūrās dadži, sākās troksnis, skoti pamodās un bija gatavi cīņai. Dadži viņus bija izglābuši, un no šī laika ir Skotijas nacionālais simbols.

Šajā vakarā ceļojums tuvojas izskaņai – nakšņojam jau Aberdīnā, kur izbaudām gan labu viesnīcu, gan jautras ballītes mūzikas skaņas lejas restorānā. Esam atgriezušies pilsētā un mūsdienās, ko ceļojuma laikā uz mirkli varējām piemirst. Tā kā mans ceļojums pa Lielbritāniju turpinās, tad izlemju no rīta jau palikt viesnīcā, lai uz dzelzceļa staciju dotos pati. Atvados no grupas, kas dodas skatīt Aberdīnu un glezniecisko Dunnatores pili – mūsu kopīgais brauciens ir izdevies!

VIESNĪCĀ STRĀDĀ LATVIEŠU JAUNIEŠI

LABU APETĪTI

RŪTIS PĀRI VISAM

NABAGA NESIJA

NO ATTĀLUMA

JAUNIEŠI ŽOGIEM KĀPJ PĀRI

VIETA LABA

URHARTAS PILS VIESI

JAUNS PIEVEDUMS

PILS UN KUĢĪŠI

BRIESMOŅA ČIPSI

CEĻŠ CAUR SLŪŽĀM

KANĀLS DARBOJAS

KUNDZE PIE KLOĶIEM

KUĢIS SIKSNIŅĀ

BAUDOT ŪDEŅUS

ATVADU SVEICIENS

UGUNSPUĶU ROTA

VAGONIŅU PAVĒLNIEKS

AINAVA UZ VISĀM PUSĒM

VISIEM PIETIEK SKATU

EZERI VIRKNĒ

VIRŠI UN MĀKOŅI

SKATS NO AUGŠAS

CEĻŠ TURPINĀS

Impro Ceļojumi - ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 6.diena

ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 6.diena

26.07.2019.

Lohnesas ezers izrādās apbūvēts tik cieši, ka piekļūšanas centieni tam mūsu naktsmītnes pilsētiņā man izvēršas par četru stundu pastaigu ar vēlu atgriešanos un tūlītēju miegu. Pilsētiņai ir neizrunājams nosaukums  - Drumnadročīta

un tāds pat plānojums – garš un nesaprotams. Varbūt tas pieskaņojas pašam Lohnesa ezeram, kas ir kā gara sprauga starp kalniem?

Kopš Kulodenas jeb Skotijas neatkarības zaudēšanas kaujas lauka tiek zaudēta arī neskartās dabas burvība. Gar Lohnesas ezeru braucam pa biezi apdzīvotu šoseju un uz slaveno ezeru lūkojamies caur biezākiem un žēlīgākiem krūmiem. Vienā no retajām vietām, kur iespējama apstāšanās, to arī izdarām un pa šauru taciņu veļamies lejā uz ezeru, kurā tik vien kā varam iebāzt kāju, banāli jokojot par sekojošu Nesijas kodienu pēdā. Virs galvas joņo mašīnas, un īsta prieka nav.

Viesnīca ir ar senatnes dvesmu un smaku, te esot jāuzmanās no tvaikiem caur atvērtas vannas istabas durvīm, jo garaiņi iedarbinot pārlieku jūtīgos dūmu detektorus. Interjerā gar acīm ņirb dažādas rūtis, klanu simbolika tiek mīdīta uz trepēm, izdeldēta dīvānos, dvieļos un grīdas celiņos. Rūtis ir visur, bet telpas plašākas nepadara – viss te diezgan pašaurs. Un, pat ja tā nebūtu, brīvais vakars liek doties pastaigā. Te ir reljefs, ir ezera tuvums – būs labi, iedrošinu sevi, kam Nesija interesē maz, bet vietējo kolorītu gribas vienmēr.

Vispirms iekšēji un ārēji smaidu par nabaga briesmoņa žēlīgajiem atveidiem blakus pagalmos un izsnaikstos gar aizdomīgu pseidozinātnisku iestādi, kas aicina uzzināt ‘’visu patiesību’’. Attēli un figūras ir tik amatieriski, ka atgādina bērnudārza spēļu laukumu, bet varbūt iekšā ir citādi… Lai vai kā, bet iestāde ir ciet, pāris centra krodziņi ir skaļu apmeklētāju pārpildīti, citu izklaižu nav un atliek vien iet virzienā uz priekšu, cerot ja ne uz peldi, tad vismaz uz nokļūšanu līdz krasta līnijai. Ezers taču no viesnīcas loga bija pat saskatāms!

Ģeogrāfiski Lohnesas ezers ir slavens ar to, ka tajā ūdens ir vairāk  nekā visos Anglijas, Skotijas un Velsas ezeros kopā. Tā laukums gan ir tikai 56 kvadrātkilometri, taču dziļums ir iespaidīgs – vidēji 132 metri, bet vietām līdz 270. Tas arī devis pamatu ticēt, ka ezera dzelmes sevī slēpj pietiekoši vietas vai pat dubulto dibenu, aiz kura mitinās ne tikai savulaik redzētā Nesija, bet arī citi dinozauru sugas brāļi un māsas. Senākās liecības par Nesiju ir no sestā gadsimta, kad daiļajam briesmonim iegaršojušies cilvēki un tas tos ik pa brīdim apēdis savā pūķa maltītē, kamēr Svētais Kolumbs tam ar krusta spēku un Dieva vārdu licis pazust dzelmē. Kopš 1933.gada fotogrāfijām, kas attēlo ko jūras nezvēram līdzīgu, zinātnieki un pseidozinātnieki izvirza dažādas teorijas, cenšas un sacenšas, taču īsti pierādīt neko nesanāk, jo pūķis palicis nekomunikabls. Un kā gan ne, ja milzīgais tūrisma mārketings ezeru pārvērtis par laivu, kuteru, kuģīšu un kuģu nemitīgas šaudīšanās platformu ar skaļiem un ziņkārīgiem pasažieriem uz klāja. Nesijas vietā arī es sen būtu paslēpusies mierīgākos ūdeņos…

Pilsētiņa ir visai mūsdienīga un sastāv galvenokārt no mietpilsoniskām privātmājām bez īpašas nacionālās savdabības. Īsti ‘’anglisks’’ ir tikai golfa laukums, pa kuru lēni un cienīgi pārvietojas liela izmēra sirmgalvji. Tikpat nacionālas ir skotu spalvainās govis, kas pēkšņi ēd vakariņas nelielā iežogotā pļaviņā pilsētas viducī. Tieši tur uz žoga ieraugu afišu par Nesijai veltītu filmu festivālu… O, šis mīts šķiet pilnīgi neizsmeļams! Pat filmu pietiek, lai tās ik gadus rādītu un sanāktu vesels festivāls! Apbrīnojama uzcītība…

Kolorīta vēl ir baznīca un kapi un tāds kā tautas nams to tuvumā. Tajā kā reiz beidzas džudo nodarbības, un vecāki steidz savākt savas sasārtušās atvases. Pa ieliņām var brīvi klīst, skatīties mājās un pagalmos, virzīties uz ezera pusi un nekur nenonākt. Daži saimnieki jau laikus uzlikuši uzrakstu uz saviem žogiem un caurejamām pļavām ‘’Ņemiet vērā, ka līdz ezeram šeit nevar nokļūt!’’. Taču gandrīz katrā pagalmā ir motorlaiva vai peldēšanas tērpi, katra hosteļa vai viesu mājas nosaukumā parādās Nesijas vārds, ar kuru visi lepojas, ezeram klāt nelaižot – tas ir vai nu nepieejams dabas apstākļu dēļ vai vienkārši apbūvēts ar necaurstaigājamu privātīpašumu. Galu galā es sāku jūsmot pat par vienkāršām rudzupuķēm un magonītēm ceļa malā, līdz, pušķi plūkdama, attopos, ka tās ir kādas privātmājas rūpīgi lolots lepnums…

Pēc astoņu kilometru nostaigāta loka atgriežos viesnīcā un ilgojos pēc Skotijas kalnainajiem plašumiem.

Vēl vairāk pēc tiem sailgojos šodien, kad, brokastis paēduši, dodamies ceļā. Pirmā pietura ir tepat, man līdz tai pietrūcis nepilns kilometrs, bet drūzma jau pirms pilsdrupu atvēršanas ir nedaudz par lielu. Saule ir atgriezusies pie savas svilināšanas misijas, diena solās būt karsta, un strauji tāda arī kļūst. No sākuma pat negribu pilsdrupās iet un līdz ar vēl dažiem vientulības cienītājiem meklējam citu skatu punktu un pieeju pie ezera. Legāli tādas iespējas nav! Drosmīgie un pofigisti rāpjas pāri kādam lopu ganīšanas žogam un pieiet ezeram tuvāk, bet atgriezušies rausta plecu – nekā īpaša… Ērkvitas līcis, kur Nesija visvairāk redzēta, šobrīd ir padarīts nepieejams. Savukārt senā Urkuhārtas pils, šķiet, tūlīt tiks sabradāta… Saņemos un ieeju iekšā, ar šausmām noskatoties, kā no līča puses pils piestātnei tuvojas pieci lielāki un mazāki kruīza kuģi vienlaikus, no kuriem izbirst apbrīnojami steidzīgi un enerģiski ļaudis… Šeit drūzma ir katrā pilsdrupu stūrī un pakāpienā, vietumis sajūta kā sabiedriskajā transportā. Urkuhārtas pils tiek dēvēta par Skotijas ikonu, bet šobrīd pati no tā cieš – tāda ir maksa par pagājības slavu.

Šo vietu savulaik apmeklējis pats Svētais Kolumbs, patriecot dzelmē Nesiju, bet konkrētās pilsdrupas datējamas ar laiku no 13.līdz 16.gadsimtam, kas vienlaikus bija gan Skotijas varenības laiks, gan klanu savstarpējo nesaskaņu kulminācija. Vissīvāk cīkstējās Makdonaldi ar Grantiem. 13.gadsimtā, kad Skotija bija palikusi bez valdnieka, jo iepriekšējam nebija bērnu, Anglijas karalis Eduards I palīdzēja klaniem izvēlēties vienu no 13 kandidātiem uz Skotijas troni. No diviem līderiem ar gudru ziņu tika izvēlēts vājākais, jo pats Eduards I tīkoja valdīt arī pār Skotiju. To viņš arī panāca, pielietojot spiedienu un apzinātu viltību. Skoti bija noslēguši savienību ar Franciju, kas tika traktēts kā nodevība pret Angliju un deva iemeslu Eduarda karaspēkam uzbrukt un sakaut skotus. Tad arī sākās leģendām apvītais skotu pretošanās laiks, viņu neatkarības cīņas. Drošsirdi mēs pazīstam no ekrāna, bet Viljamss Velss bija vēsturiska personība, kas vadīja pretošanos un izgudroja, piemēram, ‘’pīķa ezi’’ – tas nozīmē, ka uzbrukumā iet nevis frontāli, bet aplī, ar mugurām kopā. Tā bieži izdevās uzvarēt. Tikmēr par Skotijas karali kļuva Roberts Brūss, kas ar mainīgām sekmēm turpināja cīņas, kaut Eduards bija ieslodzījis Tauerā visu viņa ģimeni. Pastāv vēsturiska leģenda, ka Roberts Brūss kādā izšķirīgā mirklī pie sevis nolēmis ‘’Ja šis zirneklītis, kas šūpojas vienā tievā pavedienā un izmisīgi mēģina tikt savā zirnekļtīklā, ar septiņām reizēm to izdarīs, tad arī es atkal cīnīšos’’. Protams, tā arī noticis, un skoti no jauna cēlušies cīņai, kurā Eduards kritis, bet Roberts Brūss kāpis jau atkal brīvas Skotijas tronī. Tieši šajās cīņās bijusi iesaistīta arī Urkuhārtas pils, bet turpmāk bijusi te viena, te otra klana rīcībā. Pils beigas ir līdzīgas Kulodenas kaujas laukam – septiņpadsmitā gada nogalē pili uzspridzinājuši paši tās aizstāvji, lai tā netiek pretiniekiem.

Vēsture ir bagāta, pamācoša un interesanta, bet tās atlieku masveida baudīšana reizēm nogurdina. Šķiet, ka neesmu vienīgā, kas ar atvieglojumu kāpj autobusā un pēc brīža saņem negaidītu dāvanu. Apstāšanās vietā ar neko neizsakošu nosaukumu ‘’Fort Augustas’’ izrādās ļoti patīkama un izzinoša, apliecinot, ka tehniskajam progresam savulaik bijusi ļoti cienījama seja. Runa ir par grandiozo projektu, ko no 1803.līdz 1823.gadam realizēja britu inženiera Tomasa Telforda vadībā – 97 kilometrus garo Kaledonijas kanālu. Ideja bija vienkārša – lai kuģiem nebūtu jābrauc apkārt Skotijas ziemeļu galam pa jūru, tika izlemts savienot neskaitāmos Skotijas ‘’lohus’’ jeb ezerus, tādējādi gan saīsinot kuģojamo ceļu, gan ļaujot kuģiem iebraukt vidienē. Projekts tiem laikiem bija grandiozs, to cēla no abām pusēm vienlaicīgi. Gan speciālisti, gan strādnieki bija tikai vietējie, turklāt saņēma cienījamu atalgojumu. To pieprasīja pats Telfords, jo uzskatīja, ka tas nāks par labu reģiona ekonomiskajai izaugsmei un būves kvalitātei. Šī iemesla pēc viņš arī noraidīja piespiedu darba spēka izmantošanu. Kuģu ceļā kopumā ir 29 slūžas, bet šajā rajonā, pie ‘’Fort Augustas’’, to ir veselas 8 un tās sauc par Neptūna kāpnēm. Slūžu augstuma starpība ir 20 metri, tās joprojām darbina mehānismi, kas izgudroti un būvēti pirms nu jau gandrīz diviem simtiem gadu – apbrīnojami! Laika posmā no 1995. līdz 2005.ir veikta kanāla tehnisko ierīču restaurācija, taču nekas nav ne mainīts, ne tehniski uzlabots – nav bijis vajadzības!

Tā nu patiesi gleznainajā, pozitīva miera caurstrāvotajā ‘’Fort Augustas’’ pilsētiņā vērojam brīnišķu skatu – kā viena pēc otras tiek atvērtas slūžas, kā mainās ūdens līmenis, kā kuģīši un jahtas cēli spraucas cauri, kā komanda met virves, tauvojas, pievelkas un ceļas augstāk, tiek uz priekšu, plašākos ūdeņos… Aiz Neptūna kāpnēm ir paplašināta osta, kur laiskojas kuģi, jahtas un to iemītnieki. Citi sauļojas, citi lec peldēt, bet vēl kāds pilda jogas vingrinājumus. Jā, te pozitīvisma un lokālā kolorīta netrūkst – tiešām patīkama vieta! Jau kanāla celšanas laikā karaliene Viktorija personiski apbraukājusi būvi un esot bijusi sajūsmā. Sākotnēji kanāls bijis domāts galvenokārt kravu pārvadāšanai un nodrošinājis satiksmi pat 45,7 metrus gariem kuģiem. Salīdzinoši drīz tas kļuvis par transporta kuģīšu ceļu, bet tagad kalpo galvenokārt izklaides ceļotājiem. Braukšana caur slūžām ir maksas pasākums, bet mierīgā kuģošana un estētiskais baudījums ir to vērts.

Arī mēs redzam ainas, kad kuģīši kā skaistas vīzijas aizpeld pa pļavas vidu – eleganti, klusi un gleznaini, bet blakus kanālam pa neuzkrītošu veloceliņu priecīgi minas kāds vientuļš riteņbraucējs. Apkārt ir reti apdzīvota daba, taču pēc pāris kilometriem noteikti būs maza, mīlīga pilsētiņa, kas veldzēs ceļinieku. Ceļošanas idille, kas prasās būt izbaudāma.

Atceļam uz Aberdīnu mums ir vēl kāda pastaiga dabā – kalnu slēpošanas trase, kas vasarā kalpo kā pastaigu vieta kalnos, bet stāvā nogāze piepilda neprātīgo BMX velosipēdistu pārdrošākos sapņus. Tā arī staigājam un meditējam kalnos, kur uz visām pusēm redzami ezeri, starp klintīm vējā purinās spilgti violetie virši, bet pa kādam savu spuraino galvu izslej arī Skotijas simbols – dadzis. Par to ir leģenda, kas sasaista visu mūsu braucienu. Viduslaikos, kad vikingi gribēja nokaut guļošu skotu karaspēku, tie centās tumsā tos aplenkt. Lai būtu klusāk, viņi to darīja basām kājām. Tieši tāpēc arī nesanāca – kājās dūrās dadži, sākās troksnis, skoti pamodās un bija gatavi cīņai. Dadži viņus bija izglābuši, un no šī laika ir Skotijas nacionālais simbols.

Šajā vakarā ceļojums tuvojas izskaņai – nakšņojam jau Aberdīnā, kur izbaudām gan labu viesnīcu, gan jautras ballītes mūzikas skaņas lejas restorānā. Esam atgriezušies pilsētā un mūsdienās, ko ceļojuma laikā uz mirkli varējām piemirst. Tā kā mans ceļojums pa Lielbritāniju turpinās, tad izlemju no rīta jau palikt viesnīcā, lai uz dzelzceļa staciju dotos pati. Atvados no grupas, kas dodas skatīt Aberdīnu un glezniecisko Dunnatores pili – mūsu kopīgais brauciens ir izdevies!

VIESNĪCĀ STRĀDĀ LATVIEŠU JAUNIEŠI

LABU APETĪTI

RŪTIS PĀRI VISAM

NABAGA NESIJA

NO ATTĀLUMA

JAUNIEŠI ŽOGIEM KĀPJ PĀRI

VIETA LABA

URHARTAS PILS VIESI

JAUNS PIEVEDUMS

PILS UN KUĢĪŠI

BRIESMOŅA ČIPSI

CEĻŠ CAUR SLŪŽĀM

KANĀLS DARBOJAS

KUNDZE PIE KLOĶIEM

KUĢIS SIKSNIŅĀ

BAUDOT ŪDEŅUS

ATVADU SVEICIENS

UGUNSPUĶU ROTA

VAGONIŅU PAVĒLNIEKS

AINAVA UZ VISĀM PUSĒM

VISIEM PIETIEK SKATU

EZERI VIRKNĒ

VIRŠI UN MĀKOŅI

SKATS NO AUGŠAS

CEĻŠ TURPINĀS

53836