ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 5.diena

25.07.2019.

Tradicionālās angļu brokastis ir bez variācijām, un beidzot bekons, olas, asinsdesa un pupas brokastīs sāk likties nedaudz par brutālu. Tradīcijas ir laba lieta, bet vai gluži līdz ietiepībai? Tomēr Dievs ar visu, neesam ieradušies uz palikšanu, bet dodamies atkal ceļā. Aptuveni pusstundu braucam atpakaļ pa vakardien jau braukto ceļu, lai nonāktu pie kādām īpaši ainaviskām pilsdrupām. Tās pievakarē pret apvārsni zīmējās tik skaistas, ka gluži vai apraudājos – kāpēc nesamies garām? Un, lūk – piebraucam klāt kā kungi!

Tiesa, pirmā pa priekšu skrienot, es iztraucēju vientuļas telts iemītnieku idilli – viņi brokasto guļammaisos, dzer uz prīmusa vārītu tēju, bet drīz vien padodas mūsu pārspēka priekšā un jauc telti nost. Neko darīt, Adverkas pilsdrupas ir ceļa malā, un mēs neesam vienīgie, kas grib tās izstaigāt kājām. Tās atrodas uz pussalas Assinta ezerā, kurā spoguļojas augstu un drūmu kalnu virsotnes. Pilsdrupas ir kā klusējoša liecība par vareno kalniešu neatkarības alkām, viņu nesalaužamo garu un vienlaikus ir atgādinājums par savstarpējām nesaskaņām starp Makleodu un Makenziju klaniem. Savulaik krāšņo un nocietināto pili, kas vairāk līdzinās cietoksnim, Makleodiem esot palīdzējis uzbūvēt pats Nelabais.  Par savu darbu viņš pieprasījis klana vecākā daiļo meitu, kura no bailēm un bēdām metusies lejā no jaunuzbūvētās pils torņa. Runā, ka tieši tādēļ pils liktenis bijis nolemts nemitīgām cīņām par varu un zemiskām kaislībām, bet pašnāvnieces sērojošais gars vēl joprojām klīstot pils tuvumā… Varbūt naktīs kādas spokainas vēsmas ir jūtamas, bet gaismā pilsdrupas ir skaista, atraktīva pastaigu vieta. Mani vai traku padara brīnišķā pludmalīte pie pašām pilsdrupām, bet, tā kā peldkostīms ir autobusā, varu tikai bradāt.

Jā, daba un klimats te ir krietni skarbāks nekā salās, ko saudzīgi silda Golfa straume. Te ir ‘’Augstā zeme’’, kur klintis un kalni nejoko, sniegs arī vasarā klāj nevienu vien virsotni, bet apdzīvotas vietas joprojām ir krietnā attālumā viena no otras. Te ir patīkamais tūrisma paradokss – ceļotāji brauc tieši tāpēc, ka te ir mazapdzīvota teritorija, nav uzbāzīgas infrastruktūras un masu tūrisma blakņu, brauc, lai sajustu brīvību un ceļo dabai pietuvinātā veidā. Klimats ir paskarbs pat vasarā, bet īstie ‘’highlanderi’’ dabu bauda arī ziemā. Sniegā, vējā, bet spīdīgām acīm tie dodas skarbos pārgājienos un uz komfortu mīlošāku ceļotāju jautājumiem, vai tad nesalst, vai nav grūti, lepni atbild – mēs esam kalnieši! Skotiem tuvība dabai joprojām esot asinīs, viņi apgalvo, kalniešu gēns esot dzīvs un liek svaigā gaisā izrauties kaut vai brīvdienās. Vārds ‘’kalnieši’’ joprojām atbilst realitātei un ir nacionālās pašapziņas avots. Te joprojām cieņā ir tā sauktās ‘’kalniešu spēles’’, kad dažādos ciemos pēc kārtas notiek sacensības sensenos sporta veidos un izveicības pārbaudēs. Tad sacenšas gan savējie ar svešiem, gan viens klans ar otru… Ar klanu sistēmu skoti lepojas vēl vairāk kā ar dabas bagātībām. Viņi uzskata, ka impērijas nāk un iet, bet klani paliek un joprojām vieno miljonus cilvēku visā pasaulē. Tā ir cildena un saglabājama tradīcija, ir pārliecināti skoti, kam klana piederība izpaužas jau uzvārdā. Ja nu gadījumā par kāda izcelsmi rodas neskaidrības, tad tīmeklī ir atrodama speciāla klanu enciklopēdija, kur katrs var atrast savas skotu saknes septītajā un vēl tālākos augumos…

Tieši te, Skotijas kalnu daļā, klanu jēga ir kā uz delnas – daba apkārt ir tik skarba, ka vienatnē te cilvēks vienkārši nevar pastāvēt. Klana galvenā ideja ir drošība un patvērums, bet vārda tulkojums no gēlu valodas ir vēl ietilpīgāks – pēctecība. Jā, klana kodols ir ģimene, dzimta, radi, paplašinātā ģimene, bet šajā kopienā var iekļauties arī ne asins radinieki. Kad briesmas uzbrūk, tad muguras jāsaliek kopā – lai aizsargātos. Tieši tā arī klani veidojās. Nordi jeb vikingi siroja, kaut kur tālumā draudīgi rosījās romieši, Anglijas karalis aicināja sakšus ieņemt brīvās zemes un kalniešiem bija jāturas pretī – jāveido savi klani. Aizstāvēt savu teritoriju bija klanu galvenais uzdevums. Viņu princips – gods un uzvara svarīgāka par dzīvību! Pats galvenais – turēties kopā, apvienot spēkus, nenodot, turēt vārdu, neapkaunot sevi, jo tas uzreiz ir kauna traips visam klanam… Vienkārši, drosmīgi un saprotami principi, taču ar visai asiņainu izpildījumu. Kalnieši vēsturē iegājuši kā pašaizliedzīgi cīnītāji ar rūdītu garu. Viņu kaujas stratēģija visvairāk balstīta uz pirmo uzbrukumu – triecienam ir jābūt negaidītam un maksimāli spēcīgam, tā ir puse no uzvaras…

Arī te, kalnos, mitušas vairākas ciltis, plašāk pārstāvētās bijušas pikti un gēli. Pēdējie izrādījušies stiprāki un piktus asimilējuši. Laiku līdz  tam, kad  sestajā gadsimtā arī te līdz ar Svēto Kolumbu uz palikšanu atnāca Kristus vēsts, uzskata par ķeltu vai druīdu kultūru. Interesanti, ka visai mežonīgie, pat brutālie kalnieši izrādījušies gana atsaucīgi pret jauno reliģiju un visai ātri pieņēmuši kristietību. Taču kaujas garu tas nemazināja, gluži otrādi. Klani apvienojās, veidoja sabiedroto grupas, bet cīnījās ne tikai ar ārējo ienaidnieku, bet arī savā starpā. Tā arī klanos varēja nokļūt ne-asins radinieki – galvenais bija cīnīties klana pusē un pilnībā pieņemt viņu noteikumus. Varēja gadīties arī tā, ka viens klans cīņās ir ļoti novājināts, tāpēc cits sabiedroto klans viņam deleģē savus pārstāvjus, vai arī kāds klanā tiek uzņemts par īpašiem nopelniem vai naudas ziedojumu. Kā jau visās varas sistēmās, precības bija ļoti svarīgs instruments, taču klana būtība palika nemainīga – vienam par otru stāvēt un krist, vienlaikus ievērojot kopīgos likumus. Katram klanam bija vadonis, kura tituls tika nodots pēcnācējam. Taču, ja klans bija neapmierināts, tad tādu gāza bez žēlastības un izvirzīja citu – spējīgāku. Pasaulē joprojām katram klanam ir vadonis, vismaz kā goda tituls. Vēsturiski tikpat svarīga loma bija klana padomei, viedajiem, kuru vidū bija arī sievietes. Šī padome visus jautājumus skatīja strikti no pragmatiskā viedokļa – kas būs labāk klanam? Laulības īpašuma vai varas dēļ bija izplatīta parādība, taču tas nav nekas unikāls. Kalnieši bija pietiekoši gudri, lai skatītos tīru asins līniju un nepieļautu pārāk tuvas laulības. Par gudrību un humānu attieksmi pret precībām liecina ‘’roku sasiešanas laiks’’. Tā ir tradīcija, kad jaunajam pārim vispirms kopā jānodzīvo izmēģinājuma laiks - viens gads un viena diena. Ja kādam šī savienība nepavisam nesanāk, tad vecie ļāvuši iet katram savu ceļu. Ja izmēģinājuma laiks pavadīts godam, tad sekojušas laulības pēc visiem likumiem. Interesanti, ka dažādos klanos bijušas atšķirīgas īpašuma formas. Tie, kas bijuši piktu pēcteči, klanā dzīvojuši teju kā komunismā – bez privātīpašuma. Gēlu klanos, savukārt, mantas kults bijis daudz spēcīgāks – bijis gan privātīpašums, gan tā radīta noslāņošanās.

Nu, jā – pilīs visi noteikti nedzīvoja un par tām tāpat tika lietas asinis. Bet mēs tagad rāpjamies pa drupām, it kā tas būtu kāds dabas veidojums… Bezrūpīgi, viegli, smejot, bet kāds gigantisks darbs to bija šeit uzbūvēt un nosargāt? To var izdarīt tikai klans, tikai ar mugurām kopā.

Mums visiem kopā tagad jādodas pārgājienā uz alām, bet tas sākas tepat blakus. Ar orientāciju man viss ir skaidrs, vienojamies par laiku, un es atdalos. Vispirms piepildu ilgstošo vēlēšanos nopeldēties un daru to ekskluzīvā vienatnē. Līdz ezera malai ceļš ved gar mazu, senu akmens baznīciņu un kompaktiem, izteiksmīgiem ķeltu rakstiem rotātiem kapiem. Vispirms tikai uzmetu skatienu un steidzu veldzēties. Kaut arī ūdens nav no siltajiem, nopeldu pusstundu un iekodēju atmiņā gan miesisko sajūtu, gan kalnu ainavu visapkārt un senās baznīciņas stāvu pie ceļa. Ja pa netālo šoseju ik pa brīdim neaizbrauktu kāda mašīna, tad peldoties skatāmā ainava varētu piederēt gan pagājušajam, gan aizpagājušam, gan vēl senākam gadsimtam. Esmu sajūsmā!

Baznīciņa, izrādās, vairs nedarbojas, bet ir pārvērsta par tādu kā mini muzeju, kurš ir atvērts pāris stundas nedēļā vai uz pieprasījuma. Izsnaikstos gar logiem, bez steigas ar interesi izpētu kapus un nesos pakaļ grupas pārgājienam. Līdz pašam galam – alām – pietrūkst pavisam nedaudz, taču esmu iemanījusies ceļā salasīt pilnas kabatas ar kalnu mārsiliem, nofotografēt viršiem līdzīgo koši violeto augu līdziniekus, noorganizēt foto sesiju koši zaļu paparžu ielejā, padzerties no kalnu strauta un pievilkt pilnas plaušas ar kalnu gaisu. Uzzinot, ka ASV prezidentam Donaldam Trampam ir Makleodu saknes, bet mazie kapiņi pie ezera ar šo uzvārdu bija pārpildīti, nolemju, ka vienīgā grandiozā villa kalnos ar spokaini baltu kupolu ir dēvējama Trampa vārdā. Ja arī viņš to nekad neuzzinās, tad man tā būs pieturzīme pasaules kartē – nu, tur, kur es peldējos pie Makleodu pils un kapiem, un lasīju mārsilus ar skatu uz Trampa pili!  Kur tas ir? Nu, Skotijas kalnos, protams!

Tālāk mūsu ceļš ved jau uz zināmo Skotijas kalniešu galvaspilsētu Invernesu. Mums tiek divas stundas brīvā laika, ko katrs izmanto pēc saviem ieskatiem. Es atklāju vēl dažas senas un interesantas baznīcas, ieskatos kiltu tradīcijās un cenās. Uzzinu, ka kiltu atpazīstamība sākusies 1822.gadā, kad skotu patriots Valters Skots atļāvās rūtainajos svārciņos ierasties pie Lielbritānijas karaļa. Līdz tam kilti bija reģionāla parādība, pēc šī gājiena tie kļuva par skotu patriotisma zīmi. Katrs klans izveidoja savu rūtaino audumu, kas ir gluži kā autogrāfs vai piktu tetovējums – uzreiz apliecina piederību. Baznīcā sastaptais kungs kiltos stāsta, ka to šūšanai nepieciešami 7 jardi (6,37 metri)  auduma garākiem un 5 jardi (4,55) īsākiem ‘’brunčiem’’. Ieloces tiek veidotas bagātīgi – lai ir siltāk. Kādu laiku tradīcija pamesta novārtā, bet tagad atkal kilti ir modē. Šos goda kiltus ar visiem daudzveidīgajiem aksesuāriem kungs valkā jau no tūkstošgades sākuma un ir patiesi lepns. Ja vēl 20. gadsimtā sievietes kiltus nenēsāja, tad šobrīd tas ir iegājies – līdztiesība savu ir panākusi.

Ja kiltus  apbrīnoju tikai no tāluma, tad uz apmetni jau raudzītos nopietnāk. Konkrētu iepirkšanās mērķu man nav, tāpēc uzķeros uz savādo un amizanto – daudzajās labdarības bodītēs atrodamas brīnišķīgas vintage lietas un lietiņas, pie tam to iegāde glābj sirds slimniekus, invalīdus, ar Dauna sindromu sirgstošos, suņus, kaķus, visus dzīvniekus kopumā… Vārdu sakot – pasauli! Pēdējā brīdī, pasauli pa labdarības bodītēm glābdama, ieraugu arī kāroto apmetni, pie tam - viršu spilgtumā! Tā krāsa ir burvīga, visu violeto toņu dabiska mija, materiāls arīdzan, patīkams taustei un augumam, taču tam izrādās tikai viens caurums rokai. ‘’Lai var sunīti pavadāt’’ skaidro pārdevējs. Praktiski bez gala un pat aristokrātiski, tomēr es jūtos savažota. Nē, man vajag vairāk brīvības, saprotu, vicinoties ar vienu roku, un apmetni atstāju kādam izturētākam pircējam.

Braucot prom no Invernesas, Ingūna atslābt neļauj. Lai arī naktsmītne ir pie vilinošā Lohnesas ezera ar visu potenciālo briesmoni iekšā, steigties mums nevajag. Viens no grupas kungiem jau Rīgā esot jautājis – vai mēs piestāsim Kulodenas kaujas laukā? Lai arī programmā tas nav iekļauts – piestāsim gan!

Kulodenas kaujas lauks ir kā sērīgs punkts Skotijas neatkarībai, kas tika pielikts vienā dienā – 1746.gada 16.aprīlī, kad klajā, tīrelim līdzīgā laukā uz austrumiem no Invernesas cīņai tikās divi nesamierināmi pretinieki. Savā garā un taisnības apziņā tie bija vienlīdz spēcīgi, taču veiksme šoreiz bija angļu pusē, bet skoti un jo īpaši kalniešu klani guva nāvējošu triecienu jau pirmajā kaujas stundā. Kāpēc?

Priekšvēsture nesaskaņām starp angļiem un skotiem ir gara, bet šīs kaujas stāsts iesākas 1714.gadā, kad bez pēcnācējiem mirst pēdējā Stjuartu dinastijas karaliene Anna. Sākās intrigas un rīvēšanās, tika meklēts līderis, lai Skotija atgūtu varenību. Izsūtījumā dzīvoja karalis Džordžs I, kam lieli plāni bija vienaldzīgi, taču viņam bija ambiciozs dēls – Čārlzs Eduards Stjuarts. Tauta to bija iesaukusi par Stjuartu Smuko, bet kalnieši viņā saskatīja meklēto līderi un uzkurināja viņu cīnīties par Skotijas varenības paplašināšanu. Karalim Džordžam izdevās sapulcināt cīņai gan angļus, gan skotus, gan īrus, kam katram bija savi iemesli nostāties pret Anglijas karali. Viens no galvenajiem motīviem bija katoļu ticības izmisīga aizstāvēšana – šī kustība tika dēvēta par ‘’jakobītiem’’. Kalniešu galvenais virzītājspēks bija karstgalvji bez apdoma un plānošanas – cirvi, dakšas rokā un uz priekšu! Angļu armija bija ekipēta pieklājīgi, kamēr Stjuartu rindās iesākumā zobens bija vien katram piektajam, kamēr pārējie vicināja kaujas cirvjus un dūra ar dakšām. Prinča ambīcijas bija lielākas nekā veselais saprāts, tomēr ar karstgalvju neprātību un pārdrošību kaujās sākotnēji veicās – angļi tika uzvarēti, uzbrūkot tiem negaidīti. Kalnu apvidū pārsvars, protams, bija kalniešiem, bet līdzenumā bija jau sarežģītāk. Angļi tika atspiesti atpakaļ vidienē, taču arī Stjuarta karaspēkam bija jāatkāpjas atpakaļ un jāpārlaiž ziema. Viņi  it kā gatavojās kaujām, taču princis Eduards neklausīja padomniekiem un paļāvās uz savām iegribām. Viņš atkal gribēja angļus pārsteigt negaidīti, pielavīties tiem pa kluso, kamēr pretinieki līksmo sava prinča 25 gadu jubilejā… Varbūt Stjuarts cerēja, ka visi būs dzīrojuši un nespēcīgi cīnīties, tomēr sanāca pretēji – pielavīšanās pār teju nepārredzamo lauku, nesot smagos ieročus, bija atņēmusi spēkus pašiem. Uzbrukums izvērtās katastrofā. Stundas laikā tuvcīņā bija nogalināti 1500 – 2000 no pieciem tūkstošiem kalniešu, kas bija milzīgs trieciens visai septiņus tūkstošus lielajai Stjuarta armijai. Angļi tikmēr bija zaudējuši vien aptuveni trīs simtus vīru… Visam pa vidu vēl bija intrigas un nodevības, kaujas karstumā vairāki klani apvienojās un pameta kaujas lauku, pārdodoties angļu solījumiem. Kulodenas lauks palika līķiem klāts un asinīm slacīts, bet Skotijas brīvības ideja iemīta zemē.

Dabā par kauju liecina vien milzīgs klajums ar celiņiem, taču apkārt uzcelts iespaidīgs memoriāls. Muzejā kaujas gaita attēlota visās detaļās un raisa visai dramatisku līdz pārdzīvojuma sajūtu. Esmu visai jūtīga pret šādām vietām, tāpēc ilgi neizturu un nāku saulītē, kas atkal atgriezusies. Virs pīšļiem līgojas smilgas, bet turpat memoriāla pievārtē rokas stiepiena attālumā rāmi gremo spalvainā skotu govs.

Tā nu Skotijas inteliģentajai apskatei pieliekam punktu, jo pret Lohnesas briesmoņa marketingu veselīgi domājošs cilvēks var izturēties tikai ar vieglu smaidu.

ROMANTISKĀ NAKTSMĪTNE

ŪDENS VILINA

BIJUSĪ GODĪBA

EZERA SVĒTĪBA

PELDE IZDEVUSIES

ĶELTU KRUSTI

MŪŽĪBAS GRĀMATA

VĀRTI UZ NĀKAMO DZĪVI

MAKLEODU DOMINATE

BRIEŽU GANĪBAS

TRAMPA VILLA

PĀRGĀJIENA CEĻŠ

KALNU PAPARDES

BAZNĪCA INVERNESĀ

LAPSEŅU NAMS

KULODENAS MEMORIĀLS

KĀ SKOTI ZAUDĒJA NEATKARĪBU

PRINČA AIZSTĀVĪBAI

KAUJAS LIECINIEKS

PATS LOHNESS

JAPĀŅU MEITENES GAIDA NESIJU

NESIJAS CIEMIŅŠ

NEVEIKLS ATVEIDS

LOHNESAS FILMU FESTIVĀLA REKLĀMA

IZKLAIDES SAVĒJIEM

ĪSTS UN CIEMA CENTRĀ

GLĪTĀKĀS MĀJAS

LĪDZ EZERAM NETIKT

Impro Ceļojumi - ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 5.diena

ELVITAS RUKAS SKOTIJAS UN ORKNEJU SALU CEĻOJUMA DIENASGRĀMATA 5.diena

25.07.2019.

Tradicionālās angļu brokastis ir bez variācijām, un beidzot bekons, olas, asinsdesa un pupas brokastīs sāk likties nedaudz par brutālu. Tradīcijas ir laba lieta, bet vai gluži līdz ietiepībai? Tomēr Dievs ar visu, neesam ieradušies uz palikšanu, bet dodamies atkal ceļā. Aptuveni pusstundu braucam atpakaļ pa vakardien jau braukto ceļu, lai nonāktu pie kādām īpaši ainaviskām pilsdrupām. Tās pievakarē pret apvārsni zīmējās tik skaistas, ka gluži vai apraudājos – kāpēc nesamies garām? Un, lūk – piebraucam klāt kā kungi!

Tiesa, pirmā pa priekšu skrienot, es iztraucēju vientuļas telts iemītnieku idilli – viņi brokasto guļammaisos, dzer uz prīmusa vārītu tēju, bet drīz vien padodas mūsu pārspēka priekšā un jauc telti nost. Neko darīt, Adverkas pilsdrupas ir ceļa malā, un mēs neesam vienīgie, kas grib tās izstaigāt kājām. Tās atrodas uz pussalas Assinta ezerā, kurā spoguļojas augstu un drūmu kalnu virsotnes. Pilsdrupas ir kā klusējoša liecība par vareno kalniešu neatkarības alkām, viņu nesalaužamo garu un vienlaikus ir atgādinājums par savstarpējām nesaskaņām starp Makleodu un Makenziju klaniem. Savulaik krāšņo un nocietināto pili, kas vairāk līdzinās cietoksnim, Makleodiem esot palīdzējis uzbūvēt pats Nelabais.  Par savu darbu viņš pieprasījis klana vecākā daiļo meitu, kura no bailēm un bēdām metusies lejā no jaunuzbūvētās pils torņa. Runā, ka tieši tādēļ pils liktenis bijis nolemts nemitīgām cīņām par varu un zemiskām kaislībām, bet pašnāvnieces sērojošais gars vēl joprojām klīstot pils tuvumā… Varbūt naktīs kādas spokainas vēsmas ir jūtamas, bet gaismā pilsdrupas ir skaista, atraktīva pastaigu vieta. Mani vai traku padara brīnišķā pludmalīte pie pašām pilsdrupām, bet, tā kā peldkostīms ir autobusā, varu tikai bradāt.

Jā, daba un klimats te ir krietni skarbāks nekā salās, ko saudzīgi silda Golfa straume. Te ir ‘’Augstā zeme’’, kur klintis un kalni nejoko, sniegs arī vasarā klāj nevienu vien virsotni, bet apdzīvotas vietas joprojām ir krietnā attālumā viena no otras. Te ir patīkamais tūrisma paradokss – ceļotāji brauc tieši tāpēc, ka te ir mazapdzīvota teritorija, nav uzbāzīgas infrastruktūras un masu tūrisma blakņu, brauc, lai sajustu brīvību un ceļo dabai pietuvinātā veidā. Klimats ir paskarbs pat vasarā, bet īstie ‘’highlanderi’’ dabu bauda arī ziemā. Sniegā, vējā, bet spīdīgām acīm tie dodas skarbos pārgājienos un uz komfortu mīlošāku ceļotāju jautājumiem, vai tad nesalst, vai nav grūti, lepni atbild – mēs esam kalnieši! Skotiem tuvība dabai joprojām esot asinīs, viņi apgalvo, kalniešu gēns esot dzīvs un liek svaigā gaisā izrauties kaut vai brīvdienās. Vārds ‘’kalnieši’’ joprojām atbilst realitātei un ir nacionālās pašapziņas avots. Te joprojām cieņā ir tā sauktās ‘’kalniešu spēles’’, kad dažādos ciemos pēc kārtas notiek sacensības sensenos sporta veidos un izveicības pārbaudēs. Tad sacenšas gan savējie ar svešiem, gan viens klans ar otru… Ar klanu sistēmu skoti lepojas vēl vairāk kā ar dabas bagātībām. Viņi uzskata, ka impērijas nāk un iet, bet klani paliek un joprojām vieno miljonus cilvēku visā pasaulē. Tā ir cildena un saglabājama tradīcija, ir pārliecināti skoti, kam klana piederība izpaužas jau uzvārdā. Ja nu gadījumā par kāda izcelsmi rodas neskaidrības, tad tīmeklī ir atrodama speciāla klanu enciklopēdija, kur katrs var atrast savas skotu saknes septītajā un vēl tālākos augumos…

Tieši te, Skotijas kalnu daļā, klanu jēga ir kā uz delnas – daba apkārt ir tik skarba, ka vienatnē te cilvēks vienkārši nevar pastāvēt. Klana galvenā ideja ir drošība un patvērums, bet vārda tulkojums no gēlu valodas ir vēl ietilpīgāks – pēctecība. Jā, klana kodols ir ģimene, dzimta, radi, paplašinātā ģimene, bet šajā kopienā var iekļauties arī ne asins radinieki. Kad briesmas uzbrūk, tad muguras jāsaliek kopā – lai aizsargātos. Tieši tā arī klani veidojās. Nordi jeb vikingi siroja, kaut kur tālumā draudīgi rosījās romieši, Anglijas karalis aicināja sakšus ieņemt brīvās zemes un kalniešiem bija jāturas pretī – jāveido savi klani. Aizstāvēt savu teritoriju bija klanu galvenais uzdevums. Viņu princips – gods un uzvara svarīgāka par dzīvību! Pats galvenais – turēties kopā, apvienot spēkus, nenodot, turēt vārdu, neapkaunot sevi, jo tas uzreiz ir kauna traips visam klanam… Vienkārši, drosmīgi un saprotami principi, taču ar visai asiņainu izpildījumu. Kalnieši vēsturē iegājuši kā pašaizliedzīgi cīnītāji ar rūdītu garu. Viņu kaujas stratēģija visvairāk balstīta uz pirmo uzbrukumu – triecienam ir jābūt negaidītam un maksimāli spēcīgam, tā ir puse no uzvaras…

Arī te, kalnos, mitušas vairākas ciltis, plašāk pārstāvētās bijušas pikti un gēli. Pēdējie izrādījušies stiprāki un piktus asimilējuši. Laiku līdz  tam, kad  sestajā gadsimtā arī te līdz ar Svēto Kolumbu uz palikšanu atnāca Kristus vēsts, uzskata par ķeltu vai druīdu kultūru. Interesanti, ka visai mežonīgie, pat brutālie kalnieši izrādījušies gana atsaucīgi pret jauno reliģiju un visai ātri pieņēmuši kristietību. Taču kaujas garu tas nemazināja, gluži otrādi. Klani apvienojās, veidoja sabiedroto grupas, bet cīnījās ne tikai ar ārējo ienaidnieku, bet arī savā starpā. Tā arī klanos varēja nokļūt ne-asins radinieki – galvenais bija cīnīties klana pusē un pilnībā pieņemt viņu noteikumus. Varēja gadīties arī tā, ka viens klans cīņās ir ļoti novājināts, tāpēc cits sabiedroto klans viņam deleģē savus pārstāvjus, vai arī kāds klanā tiek uzņemts par īpašiem nopelniem vai naudas ziedojumu. Kā jau visās varas sistēmās, precības bija ļoti svarīgs instruments, taču klana būtība palika nemainīga – vienam par otru stāvēt un krist, vienlaikus ievērojot kopīgos likumus. Katram klanam bija vadonis, kura tituls tika nodots pēcnācējam. Taču, ja klans bija neapmierināts, tad tādu gāza bez žēlastības un izvirzīja citu – spējīgāku. Pasaulē joprojām katram klanam ir vadonis, vismaz kā goda tituls. Vēsturiski tikpat svarīga loma bija klana padomei, viedajiem, kuru vidū bija arī sievietes. Šī padome visus jautājumus skatīja strikti no pragmatiskā viedokļa – kas būs labāk klanam? Laulības īpašuma vai varas dēļ bija izplatīta parādība, taču tas nav nekas unikāls. Kalnieši bija pietiekoši gudri, lai skatītos tīru asins līniju un nepieļautu pārāk tuvas laulības. Par gudrību un humānu attieksmi pret precībām liecina ‘’roku sasiešanas laiks’’. Tā ir tradīcija, kad jaunajam pārim vispirms kopā jānodzīvo izmēģinājuma laiks - viens gads un viena diena. Ja kādam šī savienība nepavisam nesanāk, tad vecie ļāvuši iet katram savu ceļu. Ja izmēģinājuma laiks pavadīts godam, tad sekojušas laulības pēc visiem likumiem. Interesanti, ka dažādos klanos bijušas atšķirīgas īpašuma formas. Tie, kas bijuši piktu pēcteči, klanā dzīvojuši teju kā komunismā – bez privātīpašuma. Gēlu klanos, savukārt, mantas kults bijis daudz spēcīgāks – bijis gan privātīpašums, gan tā radīta noslāņošanās.

Nu, jā – pilīs visi noteikti nedzīvoja un par tām tāpat tika lietas asinis. Bet mēs tagad rāpjamies pa drupām, it kā tas būtu kāds dabas veidojums… Bezrūpīgi, viegli, smejot, bet kāds gigantisks darbs to bija šeit uzbūvēt un nosargāt? To var izdarīt tikai klans, tikai ar mugurām kopā.

Mums visiem kopā tagad jādodas pārgājienā uz alām, bet tas sākas tepat blakus. Ar orientāciju man viss ir skaidrs, vienojamies par laiku, un es atdalos. Vispirms piepildu ilgstošo vēlēšanos nopeldēties un daru to ekskluzīvā vienatnē. Līdz ezera malai ceļš ved gar mazu, senu akmens baznīciņu un kompaktiem, izteiksmīgiem ķeltu rakstiem rotātiem kapiem. Vispirms tikai uzmetu skatienu un steidzu veldzēties. Kaut arī ūdens nav no siltajiem, nopeldu pusstundu un iekodēju atmiņā gan miesisko sajūtu, gan kalnu ainavu visapkārt un senās baznīciņas stāvu pie ceļa. Ja pa netālo šoseju ik pa brīdim neaizbrauktu kāda mašīna, tad peldoties skatāmā ainava varētu piederēt gan pagājušajam, gan aizpagājušam, gan vēl senākam gadsimtam. Esmu sajūsmā!

Baznīciņa, izrādās, vairs nedarbojas, bet ir pārvērsta par tādu kā mini muzeju, kurš ir atvērts pāris stundas nedēļā vai uz pieprasījuma. Izsnaikstos gar logiem, bez steigas ar interesi izpētu kapus un nesos pakaļ grupas pārgājienam. Līdz pašam galam – alām – pietrūkst pavisam nedaudz, taču esmu iemanījusies ceļā salasīt pilnas kabatas ar kalnu mārsiliem, nofotografēt viršiem līdzīgo koši violeto augu līdziniekus, noorganizēt foto sesiju koši zaļu paparžu ielejā, padzerties no kalnu strauta un pievilkt pilnas plaušas ar kalnu gaisu. Uzzinot, ka ASV prezidentam Donaldam Trampam ir Makleodu saknes, bet mazie kapiņi pie ezera ar šo uzvārdu bija pārpildīti, nolemju, ka vienīgā grandiozā villa kalnos ar spokaini baltu kupolu ir dēvējama Trampa vārdā. Ja arī viņš to nekad neuzzinās, tad man tā būs pieturzīme pasaules kartē – nu, tur, kur es peldējos pie Makleodu pils un kapiem, un lasīju mārsilus ar skatu uz Trampa pili!  Kur tas ir? Nu, Skotijas kalnos, protams!

Tālāk mūsu ceļš ved jau uz zināmo Skotijas kalniešu galvaspilsētu Invernesu. Mums tiek divas stundas brīvā laika, ko katrs izmanto pēc saviem ieskatiem. Es atklāju vēl dažas senas un interesantas baznīcas, ieskatos kiltu tradīcijās un cenās. Uzzinu, ka kiltu atpazīstamība sākusies 1822.gadā, kad skotu patriots Valters Skots atļāvās rūtainajos svārciņos ierasties pie Lielbritānijas karaļa. Līdz tam kilti bija reģionāla parādība, pēc šī gājiena tie kļuva par skotu patriotisma zīmi. Katrs klans izveidoja savu rūtaino audumu, kas ir gluži kā autogrāfs vai piktu tetovējums – uzreiz apliecina piederību. Baznīcā sastaptais kungs kiltos stāsta, ka to šūšanai nepieciešami 7 jardi (6,37 metri)  auduma garākiem un 5 jardi (4,55) īsākiem ‘’brunčiem’’. Ieloces tiek veidotas bagātīgi – lai ir siltāk. Kādu laiku tradīcija pamesta novārtā, bet tagad atkal kilti ir modē. Šos goda kiltus ar visiem daudzveidīgajiem aksesuāriem kungs valkā jau no tūkstošgades sākuma un ir patiesi lepns. Ja vēl 20. gadsimtā sievietes kiltus nenēsāja, tad šobrīd tas ir iegājies – līdztiesība savu ir panākusi.

Ja kiltus  apbrīnoju tikai no tāluma, tad uz apmetni jau raudzītos nopietnāk. Konkrētu iepirkšanās mērķu man nav, tāpēc uzķeros uz savādo un amizanto – daudzajās labdarības bodītēs atrodamas brīnišķīgas vintage lietas un lietiņas, pie tam to iegāde glābj sirds slimniekus, invalīdus, ar Dauna sindromu sirgstošos, suņus, kaķus, visus dzīvniekus kopumā… Vārdu sakot – pasauli! Pēdējā brīdī, pasauli pa labdarības bodītēm glābdama, ieraugu arī kāroto apmetni, pie tam - viršu spilgtumā! Tā krāsa ir burvīga, visu violeto toņu dabiska mija, materiāls arīdzan, patīkams taustei un augumam, taču tam izrādās tikai viens caurums rokai. ‘’Lai var sunīti pavadāt’’ skaidro pārdevējs. Praktiski bez gala un pat aristokrātiski, tomēr es jūtos savažota. Nē, man vajag vairāk brīvības, saprotu, vicinoties ar vienu roku, un apmetni atstāju kādam izturētākam pircējam.

Braucot prom no Invernesas, Ingūna atslābt neļauj. Lai arī naktsmītne ir pie vilinošā Lohnesas ezera ar visu potenciālo briesmoni iekšā, steigties mums nevajag. Viens no grupas kungiem jau Rīgā esot jautājis – vai mēs piestāsim Kulodenas kaujas laukā? Lai arī programmā tas nav iekļauts – piestāsim gan!

Kulodenas kaujas lauks ir kā sērīgs punkts Skotijas neatkarībai, kas tika pielikts vienā dienā – 1746.gada 16.aprīlī, kad klajā, tīrelim līdzīgā laukā uz austrumiem no Invernesas cīņai tikās divi nesamierināmi pretinieki. Savā garā un taisnības apziņā tie bija vienlīdz spēcīgi, taču veiksme šoreiz bija angļu pusē, bet skoti un jo īpaši kalniešu klani guva nāvējošu triecienu jau pirmajā kaujas stundā. Kāpēc?

Priekšvēsture nesaskaņām starp angļiem un skotiem ir gara, bet šīs kaujas stāsts iesākas 1714.gadā, kad bez pēcnācējiem mirst pēdējā Stjuartu dinastijas karaliene Anna. Sākās intrigas un rīvēšanās, tika meklēts līderis, lai Skotija atgūtu varenību. Izsūtījumā dzīvoja karalis Džordžs I, kam lieli plāni bija vienaldzīgi, taču viņam bija ambiciozs dēls – Čārlzs Eduards Stjuarts. Tauta to bija iesaukusi par Stjuartu Smuko, bet kalnieši viņā saskatīja meklēto līderi un uzkurināja viņu cīnīties par Skotijas varenības paplašināšanu. Karalim Džordžam izdevās sapulcināt cīņai gan angļus, gan skotus, gan īrus, kam katram bija savi iemesli nostāties pret Anglijas karali. Viens no galvenajiem motīviem bija katoļu ticības izmisīga aizstāvēšana – šī kustība tika dēvēta par ‘’jakobītiem’’. Kalniešu galvenais virzītājspēks bija karstgalvji bez apdoma un plānošanas – cirvi, dakšas rokā un uz priekšu! Angļu armija bija ekipēta pieklājīgi, kamēr Stjuartu rindās iesākumā zobens bija vien katram piektajam, kamēr pārējie vicināja kaujas cirvjus un dūra ar dakšām. Prinča ambīcijas bija lielākas nekā veselais saprāts, tomēr ar karstgalvju neprātību un pārdrošību kaujās sākotnēji veicās – angļi tika uzvarēti, uzbrūkot tiem negaidīti. Kalnu apvidū pārsvars, protams, bija kalniešiem, bet līdzenumā bija jau sarežģītāk. Angļi tika atspiesti atpakaļ vidienē, taču arī Stjuarta karaspēkam bija jāatkāpjas atpakaļ un jāpārlaiž ziema. Viņi  it kā gatavojās kaujām, taču princis Eduards neklausīja padomniekiem un paļāvās uz savām iegribām. Viņš atkal gribēja angļus pārsteigt negaidīti, pielavīties tiem pa kluso, kamēr pretinieki līksmo sava prinča 25 gadu jubilejā… Varbūt Stjuarts cerēja, ka visi būs dzīrojuši un nespēcīgi cīnīties, tomēr sanāca pretēji – pielavīšanās pār teju nepārredzamo lauku, nesot smagos ieročus, bija atņēmusi spēkus pašiem. Uzbrukums izvērtās katastrofā. Stundas laikā tuvcīņā bija nogalināti 1500 – 2000 no pieciem tūkstošiem kalniešu, kas bija milzīgs trieciens visai septiņus tūkstošus lielajai Stjuarta armijai. Angļi tikmēr bija zaudējuši vien aptuveni trīs simtus vīru… Visam pa vidu vēl bija intrigas un nodevības, kaujas karstumā vairāki klani apvienojās un pameta kaujas lauku, pārdodoties angļu solījumiem. Kulodenas lauks palika līķiem klāts un asinīm slacīts, bet Skotijas brīvības ideja iemīta zemē.

Dabā par kauju liecina vien milzīgs klajums ar celiņiem, taču apkārt uzcelts iespaidīgs memoriāls. Muzejā kaujas gaita attēlota visās detaļās un raisa visai dramatisku līdz pārdzīvojuma sajūtu. Esmu visai jūtīga pret šādām vietām, tāpēc ilgi neizturu un nāku saulītē, kas atkal atgriezusies. Virs pīšļiem līgojas smilgas, bet turpat memoriāla pievārtē rokas stiepiena attālumā rāmi gremo spalvainā skotu govs.

Tā nu Skotijas inteliģentajai apskatei pieliekam punktu, jo pret Lohnesas briesmoņa marketingu veselīgi domājošs cilvēks var izturēties tikai ar vieglu smaidu.

ROMANTISKĀ NAKTSMĪTNE

ŪDENS VILINA

BIJUSĪ GODĪBA

EZERA SVĒTĪBA

PELDE IZDEVUSIES

ĶELTU KRUSTI

MŪŽĪBAS GRĀMATA

VĀRTI UZ NĀKAMO DZĪVI

MAKLEODU DOMINATE

BRIEŽU GANĪBAS

TRAMPA VILLA

PĀRGĀJIENA CEĻŠ

KALNU PAPARDES

BAZNĪCA INVERNESĀ

LAPSEŅU NAMS

KULODENAS MEMORIĀLS

KĀ SKOTI ZAUDĒJA NEATKARĪBU

PRINČA AIZSTĀVĪBAI

KAUJAS LIECINIEKS

PATS LOHNESS

JAPĀŅU MEITENES GAIDA NESIJU

NESIJAS CIEMIŅŠ

NEVEIKLS ATVEIDS

LOHNESAS FILMU FESTIVĀLA REKLĀMA

IZKLAIDES SAVĒJIEM

ĪSTS UN CIEMA CENTRĀ

GLĪTĀKĀS MĀJAS

LĪDZ EZERAM NETIKT

57002