Borneo sala, kas latviešiem labāk pazīstama kā Kalimantāna (Malaju valodā Borneo, Indonēziešu Kalimantan) ir trešā lielāka sala uz planētas Zeme. To sadala 3 valstis - Indonēzijai tikusi lauvas tiesa, Malaizijai 26 %, bet Brunejas Sultanāts aizņemt tikai niecīgu daļiņu no Borneo salas. Es ierados šeit lai iepazītos ar Malaizijas Borneo un precīzāk Sabahas provinci. Borneo sala un īpaši Malaizijas daļa, gadsimtiem ir bijusi izslavēta ar savām galvaskausu mednieku ciltīm, kas piekopušas cilvēku medības līdz pat 2. pasaules kara beigām. Foto: piemēriju Kadazan galvaskausu mednieku tērpu - Āzijas stringu biksītes, jostas, amuleti ar galvaskausu un skaista spalvām rotāta galvassega.

Malaizijas Borneo lielākais lepnums ir Kinabalu nacionālais parks, kas lepojas ar vienu no bagātākajām augu valstīm uz planētas! Tās slavenākais zieds ir Raflēzija, lielākais planētas zieds un viens no grūtāk sastopamajiem. Šis parazītiskais zieds, kurš sasniedz 1 metru platumu diametrā, barojas no koku saknēm un uzzied tikai uz 4-5 dienām, pēc tam pazūdot. Tas sastopams tikai DA Āzijas reģionā, lietusmežu apvidos. Tas ir tik jūtīgs, ka nezied nevienā Botāniskajā dārzā, to nav iespējams kultivēt un nevar paredzēt kur tas uzziedēs, tāpēc tas kļūst vienmēr par vienu no ceļojuma lielajiem notikumiem to redzēt. Iepriekšējos ceļojumos pa DA Āzijas reģionu biju cerējis to ieraudzīt, bet neveicās. Un nu pienāca mans laiks...šoreiz veiksme bija manā pusē un lūk šis karaliskais zieds bija manā acu priekšā. Bingo!

Kinabalu nacionālā parka simbols un es pat teiktu visas Malaizijas vizītkarte ir Kinabalu kalns (Kanibālu kalns), DA Āzijas augstākā virsotne, kas paceļas 4095 m augstumā. Ļoti stāvs kalns, kas dominē pār visu apkārtējo ainavu, turklāt 20. augstākais pasaulē pēc relatīvā augstuma. Starp Himalajiem un Okeāniju (Jaungvineju) nav augstākas virsotnes. Ja Japānai ir Fudzi, Āfrikai Kilimandžāro, Tibetai Everests, tad DA Āzijai Kinabalu - viens no ikoniskākajiem planētas kalniem. Kā aktīva dzīvesveida cienītājam, līdzīgi kā daudziem arī man nokļūt tur augšā virsotnē bija sapnis. Tas ir DA Āzijas lielais piedzīvojums sagaidīt saullēktu kalna virsotnē un es to negribēju laist garām!

Kāpiens kalnā ir pagrūts, bet iespējams visiem kam ir laba fiziskā sagatavotība. Alpīnisma pieredze nav nepieciešama.

Kalnā teorētiski var uzkāpt vienā ļoti grūtā un garā dienā...bet tikai tad ja esi piedzimis sporta zālē. Cilvēki gados un ne tik izturīgi mēģina virsotni ieņemt 3 dienās. Ne visiem gan tas izdodas, jo kalns 99 % ved stāvus augšup. Tomēr visbiežāk kāpēji velta 2 dienas kāpienam - pirmajā dienā uzkāpjot līdz Kalna bāzes nometnei (atpūtas bāzei), 3300 m augstumā (6 km gara taka), atpūšoties pēcpusdienā, lai 2 naktī celtos un pievarētu pēdējos 2,7 km pa klinšainu virsmu un sasniegtu virsotni saullēkta laikā. Pēc saulrieta dodoties pa 8,7 km garo taku lejā. Tāds bija arī mans plāns, divās dienās pievarēt kalnu. Kinabalu kalna siluets (4095 m vjl), kas dominē pār Borneo salu.

Uz kalna laikapstākļi ir neparedzami un pēcpusdienās gandrīz vienmēr kalnu pārņem migla un lietus mākoņi. Kā nekā lietusmeža apvidus. Tomēr agrs rīts un saullēkta laiks parasti priecē ar saulīti, tāpēc arī kāpēji cenšas sasniegt virsotni saullēkta laikā, lai varētu baudīt fantastisko ainavu un saulrietu no virsotnes.

Līdzīgi kā pats Kinabalu parks, arī kalns ir viena no planētas bioloģiski daudzveidīgākajām un nozīmīgākajām vietām - īsts saldais ēdiens visiem augu uz ziedu valsts cienītājiem. Orhidejas Kinabalu nacionālajā parkā.

Kinabalu kalna ziedu valsts slavenākais pārstāvis - Pitcher plant. Tas ir kukaiņus un vardes ēdošs augs! Turklāt lielākie Pitcher plant ir tik lieli ka spēj aprīt pat žurku. Roku iekšā man nekārojās bāzt, ja reiz žurku var apēst, tad roku pamatīgi apskādēt arī.

Bet nu es neesmu nekāds botāniķis, bet gan piedzīvojumu meklētājs, tāpēc sākumā garlaikots noraustīju plecus par visiem tiem augiem, kas tur aug un gaida mani. Mans mērķis ierodoties šeit bija kalna iekarošana, lai baudītu satriecošos skatus un saulrietu, un pierādītu sev, ka arī šī virsotne nav man nekāds šķērslis. Bet kļūdījos, jo kalns mani ''paņēma'' arī ar savu augu valsti. Visur ceļvežos minēts, ka Kinabalu ir Botānikas paradīze, un šim apgalvojumam nevar nepiekrist. Pat tāds augu valsts tumsonis kā es saprot, ka šī ir viena no planētas floras dārgumu lādēm. Veģetācija te tik ļoti strauji mainījās, ka neviltoti pārsteidza mani…unikāla vieta…šķiet šeit izgāju visai pasaules veģetācijai cauri. Neticami ka tas viss vienā vietā, pilnīgi radās sajūta ka pats Dievs te ir radījis dabisku Botānisko dārzu - džungļi, paparžu palmu birzis, bambusu birzis, rododendru mežs, riekstu koka birzis, sayat-sayat birzis (tikai šai vietai raksturīgi koki) u.c...... Nekad nebiju domājis, ka par veģetāciju tā priecāšos. Kinabalu kalna lietusmežs