Laima Muktupāvela
Skaistā zemes ķermeņa karte

- Viss, cauri! - izsaucās Viņš.
 Man arī pietiek! - līdzīgā tonī atsauca Viņa.
...Viņi lēnām piecēlās. Karstajās smiltīs abi bija iedeguši kā ar taukiem ieziezti rupjmaizes kukuļi. Cepešsilti. Viņai ap galvu - sarkans lakats, Viņam - baltā cepurīte. Abi viens otru bija iezieduši ar ķermeņa eļļu, saulē tā spoži spīdēja. Viņi bija nolēmuši kādu nedēļu „tikai gulēt pie jūras". Beidzot neko nedarīt! Piecas dienas tikai gulēt saulē, laimīgi ar smiltīm, ar sauli un beidzot nedarot neko. Tikai mīlināties.
Viņi bija jaunlaulātie, un kāzu dāvanā abiem uz desmit dienām bija uzdāvināts medusmēnesis uz vientuļas salas. Abi jutās kā Paradīzē. Taču kaut kas sāka kaitināt. 
Par saldu!
Par lēnu.
Par vienmuļu...
Abiem trešās dienas pēcpusdienā bija apnicis nedarīt neko.
Diemžēl noteikumi bija tādi, ka no Paradīzes salas netika prom - pirkuma pakete noteica, ka gadījumā, ja klienti vēlētos Paradīzi atstāt ātrāk, nāktos maksāt soda naudu. Iesākumā Viņš ādamiski izsaucās, ka samaksās tiem tur, bet jābraucot prom, lai tur vai kas.
Uz turieni, kur kaut kas interesants notiek.
Paradīze viņiem bija piegriezusies.
Par Ulubeli kā vispārīgās laimes vietu viņi nebija dzirdējuši.
Ja abiem tajā brīdī piedāvātu aizceļot uz Leiputriju, kur piena upes ķīseļa krastos, viņi pārpilnības zemi nesaudzīgi izkritizētu pa vīlēm: par daudz labumu - medus un cukurs, sviests un tauki... fūū... Mietpilsoņu zeme.
Uz teiksmaino Ziemeļzemi, kur dzīvo viedā Ziemeļmeita, Viņš varbūt gribētu aizbraukt viens un ar makšķeri, bet Viņa teica, ka lielceļu moteļos negulēšot, tie ziemeļnieki vispār esot skopuļi un par visu plēšot elles naudu.
Aizbraukt uz Vietu, ko sauc par Aiz-Trejdeviņām-Zemēm, varētu tikai ar lidojošo paklāju.
Vēl jau apceļošanai perspektīvā palika Kampanellas aprakstītā Saules pilsēta, kur dzīve ritēja harmonijā, katram saglabājot savu esību.
Viņa pirmsievietes prātīgumā klusēja.
Pirmais strīds Paradīzē.

- Bet parēķini pats!
- Tu mani nesaproti.
- No sevis neaizbēgsim, lai kur mēs dotos!
- Klusē, sieviete...

Paradīzi viņi sadalīja.
Sieviešu un vīriešu zona.
Vīrietim tika austrumi, kur no kalna redzams saullēkts, kur jaunas idejas, kreatīvā domāšana un radoša rīcība.
Sieviete palika, kur plūda ūdens, kur saule rietēja noslēpumā, kur uzkavēties vilināja zaļš dārzs un smaržīgi ziedi.
Sadalītajā Paradīzē katrs savos ierakumos noturējās nākamās trīs dienas.
Kad viņi satikās, lai beidzot kopā dotos prom, Paradīzi abi bija pārvērtuši pēc pasaules modeļa.
Viņa no Paradīzes ziediņiem bija uzvijusi garu ziedu viju.
No tās okeāna krastā izveidojusi četras debess puses.
Viņš no akmenīšiem smiltīs izlika mandalu ar tekstu:
„...lai kur tu atrastos, lai ko tu redzētu, lai kuru tu sastaptu tālajā ceļā, norāj kūdītājus, mierini mazdūšīgos, rūpējies par vājajiem, atspēko ienaidniekus, pamani lamatas, māci nemācītos, modini lēnos, atturi ķildīgos, noliec vietā lepnos, nomierini kareivīgos, palīdzi nabagajiem, atbrīvo apspiestos, iedrošini labos izturēt ļaunos un - ak! - ceļojumā pa dzīvi mīli viņus visus. Lai kur tu atrastos, uzrāptos, ienirtu, aizdotos - visur sastapsi tikai sevis atspoguļojumu.
Tavs Sv. Augustīns."

Lai kur tu, cilvēks, ceļotu, no sevis neaizbēgsi.
Lai kur tu, cilvēks, dotos, sastapsi tos, kuri parādīs tevi pašu.

Foto: Jānis Deinats, izdevniecības Žurnāls Santa arhīvs